Islandē pārvietojamies ar īrētu auto. Garām zib citplanētiski košās krāsās saaugušas sūnas, cilvēku sejām līdzīgās kombinācijās sakrauti pliku akmeņu krāvumi un visādi ūdenskritumi. Braucot pa šaurajiem, līkumotajiem un gludi asfaltētajiem ceļiem, kam nav nedz nomaļu, nedz kādu norobežojumu kraujākās vietās, labi iekārtoties aiz muguras kādam vietējam – viņš izvēlēsies pareizo braukšanas ātrumu pagriezienos, piebremzēs, kur jākustas lēnāk, un atļausies braukt ātrāk, kur gaidāms taisnāks ceļa posms. Un šķiet, ka par šādu kārtību nevienam nav nekas iebilstams. Līdz brīdim, kad mūsu abu priekšā no ceļmalas izlec divas aitas – viena ceļam pāri pārskriet pagūst, bet otra jau lido pa gaisu un viņai līdzi – arī gabali no "mūsu islandieša" automašīnas priekšgala. Pirms ceļojuma bijām brīdināti, ka aitas sabraukšana esot īpaši nepiedodams grēks – aitās daudzi islandieši mēdzot samērot savu turību un sociālo stāvokli. Pēc šī starpgadījuma tālāk klusēdami braucām vieni paši, uz savu atbildību un palēnām. No dzīvības līdz nāvei ir tikai viens acumirklīgs solis – aptuveni tik banālas domas pazib prātā. Nebija nekādas vēlēšanās iesaistīties kolektīvas vainas dalīšanā.
###
Bērnībā vairākkārt ar prieku pārlasīju Karela Čapeka grāmatiņu "Kā tas notiek. Par cilvēkiem" (Rīga: Liesma, 1969). Tajā rakstnieks bija aplūkojis dažādus "vispārcilvēciskus" gadījumus, izklāstīdams, piemēram, to, kā notiek avīžu sagatavošana redakcijās, un to, kas mūs piemeklē, kad ielaižam mājās cilvēkus (ar to saprotot kādus remontstrādniekus). Šķiet, grāmatiņā nebija nekā par tūristiem, lai gan tas pilnīgi noteikti būtu atsevišķas stāstu sērijas vērts temats. Viens no šī temata apakšnovirzieniem varētu būt tā dēvētās tūristu ērtības, proti, priekšstats, ka ir iespējams ceļot ērti un mazāk ērti. Mums patīk iztēloties, ka lidošana biznesa klasē ir ērtāka nekā ekonomiskajā, dzīvošana pieczvaigžņu viesnīcā – komfortablāka nekā tādā ar trim, divām vai tikai vienu zvaigzni. Kāda daļa patiesības tajā visā, protams, varbūt arī ir, taču tā izplēn tajā pašā brīdi, kad nonākam pie tāda obligāta ceļošanas atribūta kā bagāža. Bagāžā, kā likums, tiek iepakots viss, kas ceļojuma laikā varētu izrādīties noderīgs (sviests jānoglabā tējkannā, ja atminamies Džeroma K. Džeroma "Trīs vīrus laivā"). Koferos tiek rūpīgi ielocītas bikses, krekli, pat zeķes un apakšbikses. It visam atrodas sava noteikta vieta, visā valda kārtība. Taču nepatīkams pārsteigums mūs sagaida jau pirmajā apstāšanās vietā – izrādās, ka pārlidojuma laikā lidmašīnas bagāžas nodalījumā mūsu koferis ir ticis tik ļoti svaidīts un purināts, ka no mūsu iedibinātās kārtības itin nekas vairs nav atlicis. Apakšbikses ir iespiestas starp pletkrekliem, bet buktēto bikšu starpā ir ieslīdējis maks ar kosmētiku. Taču tas vēl ir tikai lielās nekārtības sākums. Patiesās jukas sākas brīdī, kad mums koferī iesaiņotās lietas jāsāk izmantot. Ja vien neesam no tiem aizdomīgajiem tipiem, kas kurā katrā viesnīcas numurā pat tikai uz vienu nakti savu koferi pilnība izkravā tukšu un visu vārda vistiešākajā nozīmē sakravā pa plauktiņiem, drīz vien mūsu bagāžas departamentā iezogas visīstākais haoss, kurā savalkāta veļa neizšķetināmi sapinusies ar tīro, bet drēbes, kas paņemtas līdzi tikai "drošības pēc", allaž ir pa virsu tām, kas nepieciešamas visvairāk. Līdz galam neizžuvušas un smilšainas peldbikses pamanās iejukt starp nupat nopirktiem suvenīriem, bet netīrās zeķes ir iekritušas starp mājup vedamām delikatesēm un eksotisku garšvielu iesaiņojumiem. Vārdu sakot, ceļošana ar bagāžu ir Dantes "Dievišķās komēdijas" cienīga ellīga padarīšana.
###
Kad no lielās šosejas nogriezāmies mazākā, netālu no krustojuma stāvēja auto. Abi tā pasažieri bija izkāpuši un turpat ceļa malā kārtoja savas mazās vajadzības. Vīrietis, kā jau vīrietis, vīrišķīgi uzgriezis visai pasaulei savu plato muguru, bet sieviete – stāvēja pieliekusies un savu kailumu izlikusi garāmbraucēju virzienā. Tai pašā brīdī nostāsts par bezkaunīgo meitu, kas Mēnesim rādījusi pliku dibenu un tāpēc par sodu tikusi uzrauta uz šī debesu ķermeņa, iemantoja jaunu nozīmi.
###
Runas par garantētu minimālo pamatienākumu Saeimas vēlēšanu gadā ir sasniegušas arī Latviju. Tikmēr citviet pasaulē jau iespējams izvērtēt šādas ierosmes varbūtējās sekas. Nesen ziņots, ka Ontārio politisku domstarpību rezultātā pēkšņi pārtraukta garantētā minimālā ienākuma programma, kas bija aizsākta 2017. gadā ar cerību to turpināt vismaz gadus trīs. Programma ar pastāvīgu ienākumu nodrošināja aptuveni 4000 mazturīgos iedzīvotājus. Individuāli katrs programmas dalībnieks saņēma 17 000 Kanādas dolārus, no kuriem tika atņemta puse no ieņēmumu summas, ko viņiem izdevies nopelnīt kaut kā nebūt citādi. Kopā dzīvojoši pāri saņēma līdz 24 000 dolāru gadā, bet cilvēkiem ar īpašām vajadzībām papildus tika vēl 6000. Tagad visi šie ļaudis attapušies, kā saka, uz sēkļa jeb ar pliku pakaļu uz mūrīša.
Ontārio pamatienākuma programma nebija vienīgā pasaulē – līdzīgi eksperimenti patlaban norisinoties daudzviet pasaulē, arī Zviedrijā, ASV Kalifornijas štatā un Kenijā, tomēr Ontārio eksperiments izcēlās ar vēl nebijušu vērienu. Pārtraucot šo eksperimentu pusratā, esot pazaudēta iespēja noskaidrot, kā garantēts minimālais pamatienākums varētu iespaidot cilvēku dzīvi ilgtermiņā, bet vairāki tūkstošī trūcīgo nu ir atkal spiesti meklēt sev jaunus iztikas avotus.
###
Pagājušajā naktī sapnī galvenās lomas spēlēja Jaunā Rīgas teātra aktieri Andris Keišs un Guna Zariņa. Turpat sapnī es paguvu novērtēt, ka manā sapnī viņi to dara tikpat meistarīgi kā mūsu visu nomoda dzīvē. Nākamajā rītā ziņās izlasīju, ka Nacionālajā teātrī vairs neturpināšoties tradicionālie iestudējumi par žurku Kornēliju, jo ņirgāšanās par valsti, prezidentu vai teātri tagad esot uzskatāmi par bezgaumīgām izpriecām. Patīkami apzināties, ka vismaz sapņu uzvedumus neviens negrasās ierobežot, aizbildinoties ar savu vai kolektīvo gaumi, un tajos varu atļauties būt pats labākais režisors pasaulē.
###
Nepacietība ir manas pasaules mērs, visa sākums un gals. Esmu slimīgi un sērijveidā nepacietīgs jau kopš bērnības, un gadu gaitā mana nepacietība nav mazinājusies, drīzāk pieaugusi stiprumā. Man visu vajag vismaz piecpadsmit minūtes ātrāk pirms noliktā laika. Jaunāko albumu man ir jādzird pirms tā oficiālās izdošanas, jaunāko filmu jānoskatās pirms tās nonākšanas uz lielajiem kinoekrāniem, jaunāko grāmatu izlasīt jāpagūst pat pirms tās sarakstīšanas, nē, atvainojos, izdošanas. Ciemos man jāierodas vismaz minūti pirms noteiktā laika, bet uz darba sapulci būšu klāt vismaz septiņas minūtes pirms sākuma. Ja vien vispār kaut jelko savā dzīvē esmu paveicis, tas viss noticis, gan pateicoties manai nepacietībai, gan meklējot apkārtceļus, kā ar to tikt galā.
Guntis Berelis kādā no recenzijām par maniem agrīnajiem tekstiem reiz pārmeta, ka tie neesot gana nostrādāti un izslīpēti. "Man jāraksta jaunais, jau uzrakstītajam veltīt pienācīgu uzmanību neatliek laika," es kādā satikšanās reizē viņam bez mulsuma paskaidroju.
Kopš tā laika neesmu daudz mainījies, lai gan prātā ir iegūlis latviešu filozofa Māra Vecvagara sacītais, ka latviešiem vispār esot raksturīgi nepārlasīt pašu sarakstīto. Šonedēļ notiek gadskārtējā "Satori" nometne, kurā man būs jāvada "publicistikas" jeb dokumentālās prozas darbnīca. Degot savā nepacietībā, būs jāmēģina ierādīt pacietību citiem. Nezinu gan, vai tas maz iespējams.
###
Vai par prezidenta panākumiem un neveiksmēm atbildīgs viņš viens pats vai arī visa viņu padomdevēju, galminieku un kancelejas darbinieku komanda? Ar šādu vai līdzīgu jautājumu mēdz nokauties arī Latvijas sabiedrība gandrīz pēc katras Valsts prezidenta (un ne tikai Raimonda Vējoņa) publiskas parādīšanās. Šādas pārdomas, protams, nav kaut kas Latvijai vai latviešiem unikāls. Lūk, arī Donalda Trampa izgājieni regulāri izpelnās padziļinātu uzmanību – notiek pat viņa samelošanās reižu statistiskā analīze. Kā ziņojis laikraksts "Washington Post", nesen esot noticis īsts Trampa melīguma izrāviens. Savā pirmajā prezidentūras gadā Tramps esot nācis klajā ar 2140 aplamiem paziņojumiem, taču tikai pēdējā pusgada laikā šādu paziņojumu skaits kopumā gandrīz vai divkāršojies un sasniedzis 4229. Jūnijā un jūlijā viņš esot sarunājis kaut ko aplamu pat pa sešpadsmit reizēm dienā, un par vismelīgāko jeb patiesībai neatbilstošāko laikraksts atzīmējis 5. jūliju. Tajā dienā publiskas uzstāšanās laikā septiņdesmit seši procenti no deviņdesmit astoņiem faktiem izrādījušies aplami, maldinoši vai nepatiesi. Jāšaubās gan, vai tas ir Trampa paša vienpersonisks sasniegums, drīzāk apzinīgas un vismaz nosacīti pie pilnas apziņas esošas komandas čaklais darbs.
0