Uz pilsētu pēc kultūras

Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga2014" rakstu krājumam "Rīga kā vieta kultūrai".

I

Kultūru visdažādākajās šī vārda izpausmēs mēs allaž esam meklējuši pilsētās – braukuši paši tai pakaļ vai nedaudz vēlāk – tīkliņos vai viesizrāžu formātā veduši no pilsētas uz laukiem. Pēc tam, kad 19. gadsimtā Kurzemē, Vidzemē un Latgalē tika atcelta dzimtbūšana un lauku ļaudīm uzliktie pārvietošanās ierobežojumi, vēlākās Latvijas teritorijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, sākās masveida pārcelšanās uz pilsētām. Pilsētās bija ne vien fabrikas un labāk apmaksāts darbs, bet arī skolas un dažnedažādas laukos nepieejamas izklaides. Iespējams, ja dzimtbūšana Krievijas impērijā nebūtu tikusi atcelta, par nekādu latviešu kultūru mēs neko daudz nezinātu vēl arvien – gan Pirmās atmodas darbinieki Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, gan tie, kuri nāca pēc viņiem, izglītību bija guvuši pilsētās. Arī savu tautai nozīmīgo kultūras darbu – pat ja tā bija pārsvarā laukos dziedātu latvju dainu vākšana – viņi spēja veikt vien pilsētā. Tur bija grāmatu spiestuves, teātri, bibliotēkas, avīzes, politika, lokāli, jaunākās modes, tur bija mecenātu nauda. Tautasdziesmās pieminētā "Rīgā braukšana" nekad nav bijusi tikai došanās uz tirgu peļņas nolūkos, bet arī nopelnītās naudas iztērēšana. Un arī tad, ja nauda tika atstāta iebraucamajā vietā, tā bija daļa no kultūras.

Protams, šis ceļš, kā jau jebkurš lēciens nezināmajā, varēja būt pilns dažādu risku un briesmu – par to atgādina gan Plūdoņa apdzejotā atraitnes dēla nelabais gals, gan vēlāk Annas Sakses pasaka par vientiesīgo un apkrāpties gatavo zaķi, kurš brauca uz Rīgu meklēt skābu kāpostu sēklas.

Tomēr, neraugot piesardzību un aizdomas, no laukiem aizgājušie jau pirmajā paaudzē bieži vien kļuva par īstiem pilsētniekiem. Dignājas pagastā mežsarga ģimenē dzimušā Jāņa Akuratera jaunības atmiņu tēlojums "Kalpa zēna vasara" ir šāda pirmās paaudzes pilsētnieka eksistenciālo šaubu manifests: "Sen jau tas ir, kā es esmu aizgājis no pelēkām mājām, kur tik daudz ābeļu dārzos un aizaugušu lauku ceļu. Es meklēju pilnības, es meklēju vietas, kur vairāk kas būtu, nekā aizslēgtas dienas mežu šalkā. Un es esmu atradis šo lielo akmens namu, kurā es tagad sēdu, bet pilnības un skaidrības nava nekur."

Kopenhāgenā ir Dānijas Strādnieku partijas uzturēts Strādnieku muzejs. Ekspozīcijas interesantākā daļa ir vairākas "autentiskas" dāņu strādnieku istabas no dažādiem laikiem. Tur aplūkojama, kā tagad droši vien uzskatītu, ārkārtīgi stilīga dzīvojamā istaba no 20. gadsimta 60. vai 70. gadiem, ir interjers no laika pirms Otrā pasaules kara, un ir arī istabiņa no 19.–20. gs. mijas. Tas ir neliels kambarītis, un droši vien tad, kad pēc garas darbdienas beigām tajā atgriezās tā iemītnieki, viņiem bija pagrūti sasēsties ap telpas vidū esošo galdu. Naktīs diviem guļvieta tikusi klāta galda apakšā, un diennakts tumšajā laikā brīvas vietas uz grīdas faktiski nav bijis. Dzīves apstākļi šiem pirmās paaudzes pilsētniekiem nav bijuši diez ko komfortablāki par tiem, ar kādiem daudzviet pasaulē vēl šobaltdien ir spiesti un gatavi samierināties mazapmaksātos darbos nodarbināti nelegālie imigranti.

Nav iemesla ticēt, ka daudziem "Rīgā braucējiem" gājis vieglāk. Vēl nesenos lauciniekus vienoja spēcīgas radniecības solidaritātes saites. Vēl 20. gadsimta 20.–30. gados un pat vēl daudz vēlāk Rīgā jau iekārtojušies laucinieki par pašsaprotamu uzskatījuši neseno jaunpienācēju izmitināšanu. Un tas nekas, ka vajadzēja dzīvot saspiestībā un bieži vien vienā istabā, jo bijis skaidrs, kas tas tikai pagaidām, kamēr atbraucēji "tiks uz kājām". Līdzīgi tas notiek vēl arvien – bet nu jau Īrijā, Anglijā un visur citur, kur vien latvieši dodas peļņā.

Kad pirms dažiem gadiem rakstīju par Kanta darbu tulkotāja Otto Rolava dzīves gājumu, viņa atmiņu pierakstos atradu šādu 20. gadsimta 20. gadu ikdienas aprakstu: "Blakus istabai bija diezgan tilpīga pažobele ar mazu lodziņu, kur mēs ar māti gulējām. Pie mums dzīvoja arī Spārņu Līna, kas turpināja vēl mācīties vidusskolā, lai pēc tam iestātos augstskolā. Viņa gulēja istabā. No laukiem tai piesūtīja produktus un viņa ar manu māti saimniekoja puslīdz kopīgi (māte bij viņas māsīca, es biju divus gadus par viņu jaunāks). Reiz bija iebraucis no laukiem viņas tēvs, tas bija atgūlies viņas gultā un iemidzis. Te uzreiz dzirdam Spārni iesaucamies: "Se! laukā!" Viņam bija licies, ka zem gultas guļ suns, ko gribēja izdzīt. Izskaidrojums bija šāds: mūsu mājiņa atradās netāl no jūrmalas dzelzceļa, un gaŗāmejošais vilciens bija satricinājis māju ar viņa gultu, bet viņam licies, ka satricinājumu izdarījis suns ar savu kustēšanos."

Tradīcija, kas pilsētniekiem lika savās mājās uzņemt, izmitināt un bieži vien arī uzturēt lauku radus, bija dzīva arī turpmāk. Līdzīgu gadījumu vēl no 20. gadsimta vidus atceras mākslinieks Andris Breže. Kāda radiniece apmetusies pie viņa vecākiem un grasījusies Rīgā mācīties par aktrisi. Par aktrisi viņa tā arī neesot izmācījusies, toties apprecējusies un vienā istabā ar pilsētnieku ģimeni nodzīvojusi gadus astoņus. Šāda kārtība uztverta kā pavisam parasta; saimniekots kopā ar jauno ģimeni, un neviens nav pat domājis kurnēt.

II

"Vai tu esi no laukiem?" tāds bija jautājumus, ko meitenes man uzdeva drīz pēc tam, kad biju iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Jautājuma uzdošanas brīdī laukos mēs gan bijām visi – mācības pirmajā kursā pilsētas skolā tradicionāli sākās ar došanos biešu novākšanas talkā uz Salaspils lauku teritoriju. Jautājums mani samulsināja un uztrauca (un, kā noprotams, turpina uztraukt vēl arvien, ja jau neesmu to aizmirsis). Pēc kādām gan pazīmēm viņām bija izdevies atšifrēt, ka neesmu rīdzinieks? Man pašam šķita, ka esmu tieši tāds pats kā pārējie. Vai varbūt pat kaut kādā ziņā pārāks.

Grāmatu reprodukcijās skatāmu, muzejos vai izstādēs izliktu latviešu glezniecības vai grafikas darbu autorus es spēju noteikt pēc to rokraksta varbūt pat labāk nekā šīs pilsētnieces. Es biju redzējis šādas tādas teātra izrādes gan Jaunatnes teātrī, gan pat Šauļos, es biju lasījis kaut kādas grāmatas un mocījies ar garlaicību koru koncertos. Un tomēr nekas no tā man nebija līdzējis.

Par tēlotājmākslas iepazīšanu man bija jāpateicas vecākiem, taču nē – viņi nebija mākslinieki. Uz Rīgu bija jābrauc ikreiz, kad bija skatāma kāda, viņuprāt, nozīmīga izstāde. Tā varēja būt gadskārtējā izstāde "Rudens" viesnīcas "Latvija" izstāžu zālē vai, piemēram, turpat notiekoša tekstilmākslas izstāde, izstāžu starplaikos jau allaž varēja iet uz kādu muzeju, bet pēc izstādes apmeklējuma kafejnīcā uz Kirova un Veidenbauma ielas (tagad Elizabetes un Baznīcas ielas) stūra noteikti bija jāapēd biezpienmaize – provincē tik garšīgas necepa.

Grāmatām mājās bija jābūt daudz, tās tika arī lasītas, bieži vien pat ēdienreizēs pie galda, lai gan vērtīgākos izdevumus vai tos, kurus tagad sauktu par dižpārdokļiem jeb bestselleriem, nopirkt varēja būt ārkārtīgi grūti. Pat lai tiktu pie divos sējumos izdotā romāna "Vējiem līdzi" ar Maijas Tabakas gleznoto vāku, vajadzēja vai nu pazīšanos grāmatnīcā, vai pierakstīties rindā.

Ar mūziku gan mūsu mājās bija diezgan pastarpinātas attiecības – neatminos, ka būtu posušies uz Rīgu klausīties tādu vai citādu koncertu, uz operu un baletu, šķiet, tiku aizvests tikai pāris reizes – tā teikt, ieskatam. Tomēr, ja mēs no laukiem nebraucām pie mūzikas, tā no Rīgas brauca pie mums, un vietējā kultūras namā notiekošos koncertus itin čakli apmeklējām. Koru uzstāšanās, kā jau minēju, mani neaizrāva, bet populārās mūzikas koncerti man, tāpat kā maniem vecākiem, tolaik likās par skaļu – to starpbrīžos kāds pieaugušais (un reiz, šķiet, Imanta Kalniņa un "Turaidas rozes" koncertā tas bija arī mans tēvs) allaž gāja pie skaņotāja aprunāties par skaļuma jautājumu un ieteica "pagriezt klusāk". Kaut ko pavisam citu varēja dzirdēt skolēniem obligātajos "filharmonijas" koncertos. Droši vien padomju iekārtojumā šie pasākumi bija visām pusēm izdevīgs darījums. Ārpus Rīgas mītoši skolēni tika iepazīstināti ar dažādiem mūzikas žanriem un instrumentiem, bet vairāk vai mazāk populāriem filharmonijas un operetes teātra mūziķiem bija iespēja piepelnīties. Pret solodziesmu klavieru pavadījumā šo koncertu iespaidā piesardzību izjūtu vēl šobaltdien.

Līdzās izstāžu apmeklējumiem Rīgā otrs visritualizētākais kultūras pasākums bija braucieni uz teātri. Tos organizēja tēva darbavietā – laukumā pie veikala piekāpa pilns teātrī braucēju autobuss, un kultūras pārdzīvojums varēja sākties. Ja tā bija vakara izrāde, brauciens mājup jau bija pa melnu tumsu, bet nekāds retums nebija arī dienas izrādes, un tad par tradicionālu teātra pasākuma noslēgumu kļuva apstāšanās Juglā un kolektīvs maizes veikala apmeklējums. Pēc tam viss autobuss smaržoja pēc svaigiem ķimeņu radziņiem, mazajām Kuncevas maizītēm, Senču un saldskābās maizes, jo Siguldas maizes ceptuvē neko tādu necepa.

Es uzaugu apstākļos, kur dažnedažādas kultūras izpausmes no Rīgas tika pievestas pilniem tīkliņiem, un tomēr izrādījās, ka esmu no laukiem.

III

Interesanti, ka par vienu no retajām visas profesionālās kultūras jomas aptverošajām godalgām Latvijā ir kļuvis "Kultūras kilograms". Balvas rašanās, protams, saistīta ar televīzijas raidījumu "100 g kultūras", kura nosaukums, vismaz tā pirmsākumos, izraisīja visādas garas runas un burkšķēšanu. Tomēr diezin vai balvas iedibinātājiem vai kādreizējiem raidījuma nosaukuma kritizētājiem būs ienācis prātā, ka kilogramam un latviešu kultūrai – ar to domājot "profesionālās" kultūras izpausmes, kas, kā jau ieskicēju, varēja piedzimt vienīgi pilsētās, – ir pārsteidzoši daudz kopīga.

Par kilogramu kā standartizētu svara vienību 1889. gadā Parīzē – pirmās Vispārējās svaru un mēru konferences laikā – vienojās 20 zinātniski attīstītāko valstu pārstāvji (atcerēsimies, ka Kurzemē vēl līdz 1848. gadam zemniekiem bija liegts pārcelties uz pilsētām, bet Latgalē dzimtbūšana novēlotas apgaismības ideju izplatības iespaidā tika atcelta tikai 1861. gadā). Konferences lēmums bija turpat vai gadsimtu ilgušu diskusiju rezultāts, un šī starptautiskā vienošanās bija pamatīgi aizkavējušās Lielās franču revolūcijas sekas. Jau trīs gadus pēc revolūcijas jaunās Republikas vara bija lēmusi uz zinātniskiem pamatiem reformēt jeb "sakārtot" arī svaru un mēru sistēmu – par kādu gan apgaismību un zinātniskumā balstītiem jauniem laikiem var būt runa, ja katrā miestā vai muižā tiek izmantotas atšķirīgas un bieži vien nesavietojamas garuma vai smaguma mērvienības. 1795. gadā tika noteikts, ka viens grams turpmāk būs līdzvērtīgs vienam kubikcentimetram sasaldēta ūdens. Tomēr ledus laikam gan bija pagalam neērts etalons, un 1799. gadā trimdā aizsūtītajam karaļa juvelierim tika pasūtināts no metāla izgatavots kilograma etalons. Pēc 1889. gadā notikušās starptautiskās vienošanās no nerūsējošā tērauda vai platīna un irīdija sakausējuma tika izgatavoti un dažādās pasaules malās nonāca kādi simts kilograma etaloni. Kopš tā laika tos periodiski mēdzot atvest atpakaļ uz Parīzi, kur notiekot to kontrolsvēršana. Pārsteidzošā kārtā gadu gaitā kilogrami kļūstot vieglāki. Novirze no sākotnējā svara esot neliela – tikai 0,000006 % –, un tomēr tā ir pamanāma. Saskaņā ar vienu no teorijām svara zudumā varētu būt vainojams sakausējumā ieslēgtu gāzu zudums, tomēr tas nepalīdz izprast, kāpēc vieni kilogrami savu svaru zaudē straujāk nekā citi.

IV

Daudzus no tā saucamajiem kultūras "produktiem" pārnēsāt tīkliņos kā tādus gramos un kilogramos sveramus baltmaizes radziņus un Kuncevas bulciņas nu jau vairs nav nekādas nepieciešamības. Lielu tiesu no tā, kas svarīgs vai interesants, tagad ir iespējams lejupielādēt. Tie, kas kaut ko mēdz lejupielādēt internetā, zina, ka šo procesu veido divas pamatdarbības – "līčošana" (leechig) un "sīdošana" (seeding) jeb, vienkāršāk sakot, ņemšana un došana.

Bieži vien sākotnēji mulsinošu vai grūti saprotamu jaunizgudrojumu raksturošanai tiek pārņemtas metaforas, kuru nozīme ir labi pazīstama jau sen, – datora ekrānā mums ir darbvirsma (desktop), datorā sastrādāto mēs vēl arvien uzglabājam mapēs (folders) u.tml. Lejupielādes procesā labi zināmais ir iekļauts ne vien ilustratīvā līmenī, bet arī pašā šīs norises mehānismā, kas izsakāms ar parunu "ko sēsi, to pļausi". Tie, kas sagribējuši tikai pļaut (jeb lejupielādēt), bet neko nesēs (neļaus no sevis failus lejupielādēt citiem), ne pie kādas lielās ražas (ātrāka lejupielādes ātruma) netiks. Tāds pats lejupielādes mehānisms diendienā "darbina" dažādu kultūras izpausmju rašanos un koncentrēšanos pilsētās.

Salīdzinoši īsā mūsu profesionālās kultūras vēsture to pārskatāmi ilustrē. Par kaut kādām latviešu kultūras izpausmēm – sākot ar zinātni un beidzot ar dzeju – var sākt runāt kopš brīža, kad pārsvarā laukos dzīvojošajiem latviešiem radās iespēja brīvi pārvietoties, pašiem izraudzīties dzīvesvietu un apmesties pilsētās. Kultūra dzima, pilsētām – un jo īpaši Rīgai – uzsūcot jeb lejupielādējot lauciniekus. Šis process nebūt nav galā, tas turpinās vēl šobaltdien un droši vien turpināsies līdz brīdim, kamēr vien kaut kur Latvijas laukos kāds vispār vēl dzīvos. Operas solisti, rakstnieki, mākslinieki, dabaszinātnieki – ikvienā jomā arī 21. gadsimta sākumā vēl arvien jūs atradīsiet censoņus, kas kļuvuši par izcilniekiem, bet ir pilsētnieki vien tikai kādā pirmajā vai otrajā paaudzē. Citi savukārt labprātīgi un pat demonstratīvi mēdz pārvākties uz laukiem, lai gan par nekādiem lauciniekiem viņi atpakaļ pārvērsties, protams, nekad nespēs. Šim procesam ir jāturpinās, jo brīdī, kad tas apsīks, mūsu kultūras kilograms pamazām vien kļūs vieglāks. Tā tam ir jāturpinās, jo vismaz pagaidām tas ir vienīgais mums zināmais un pieejamais paņēmiens, kā mūsu kultūru veidojošās došanas un ņemšanas attiecības noturēt līdzsvarā, jo pļāvēju (gan pārnestā nozīmē, gan pavisam tiešā – ar izkapti bruņotas nāves paskatā) netrūkst.

V

Protams, tie laiki, kad darba kolektīvi no provinces pilnos autobusos devās uz teātra izrādēm, ir pagātne. Taču tāda pati pagātne ir priekšstats, ka mūsu no laukiem nākusī un pilsētās dzimusī kultūra spēj būt interesanta vienīgi tikai pašiem latviešiem. Fakts, ka Rīga šogad bija kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu (ievērojiet, arī pārējai Eiropai ir kultūras galvaspilsētas, nevis galvas lauki), tam ir pierādījums.

Jā, protams, tam, ka Eiropai vispār mēdz būt kultūras galvaspilsētas (un tam, kurai no Eiropas pilsētām šis gods ir ticis), uzmanību gan jau pievērš nebūt ne lielākā Eiropas un pārējās pasaules iedzīvotāju daļa. Taču kāda jēga lauzīt galvu par tiem, kas neņem, pat ja viņiem kaut ko dod.

Manuprāt, vislielākā nozīme tam, ka Rīga uz gadu būs bijusi Eiropas kultūras galvaspilsēta, būs tiem, kuri jau tāpat uz Rīgu ir vai būtu braukuši gan pēc kultūras, gan Eiropas. Un tie neesam tikai mēs paši.

Tepat līdzās, dažu simtu kilometru attālumā, dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kam Rīga ir viena no pirmajām un pašsaprotamākajām Eiropas pieturām. Ar Eiropu saprotot to pašu visu, kas reiz lielpilsētā vilināja centīgus un ideālu spārnotus latviešu jaunekļus.

Vienalga, vai tie būtu nedēļām ilgi meža ugunsgrēki Krievijā, grūti paredzamā Putina ārpolitika un iekšpolitika, vai bruņotas sadursmes Ukrainā – ticiet man, nav nemaz peļami apzināties, ka pavisam netālu tomēr atrodas viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām ar operu, izstādēm, muzejiem, restorāniem un dažnedažādām demokrātiskām brīvībām. Arī šajā ziņā nekas daudz pat 100 gadu laikā nav mainījies. Rīga par vienu no pirmajām pieturvietām kļuva arī daudziem aizbraucējiem no Krievijas 20. gadsimta 20. gados, pēc 1917. gada revolūcijas. Pagūt ielēkt pēdējā vilcienā uz Rīgu ir bijis svarīgi visos laikos.

Tas, ka tikai gadus 150 pēc tikšanas brīvībā no dzimtbūšanas un izraušanās no laukiem, mēs tik daudz brīvības varam piedāvāt kādam citam, ir vērā ņemams kultūras panākums. Un, kamēr tā būs, Rīga paliks Eiropas kultūras galvaspilsēta arī pēc formālā kultūras galvaspilsētas nosaukuma pārceļošanas pie kādas citas pilsētas. No Rīgas var daudz ņemt, jo tai nepārtraukti tiek daudz dots. Un pat tad, ja ieceļotāju straume no laukiem kādā brīdī sāk apsīkt, gandrīz katrs rīdzinieks, būdams vairāk vai mazāk labi apslēpts laucinieks, zina, kas darāms, – uz brīdi ir jāaizbrauc uz laukiem, bet pēc tam jāatgriežas, iztēlojoties, ka tu iebrauc pilsētā pirmoreiz. Tāds ir Rīgas kultūras vielas nezūdamības likums.