Uz mītiskās popmūzikas robežas

Visādā ziņā piekrītu. Par to neordinārumu un brīvumu – mana mīļākā dziesma bija "Es uzcelts stāvu", kurā bija kraukšķīgs, salīdzinoši nepieglausts bass un kurā brīžiem radās sajūta, ka dziesmas rāmis tūlīt var sabrukt un viss kaut kur palidot.

Gribu piebilst, kā iepriekš Ozoliņš atzīmējis intervijā ar Satori, daļa albuma radošā izaicinājuma ir radīt mūziku dzejai, kura ne gluži acīmredzami pakļaujas dziesmošanai. Mūzikas un teksta ritmikas saspēle man likās tik tiešām veiksmīga, kas arī liek ar visām četrām teikt, ka (vismaz Sigma) VAR sarakstīt mūziku laikmetīgajai dzejai un reizēm pie tās var arī padejot.