Edvards Kuks
pirms 2 gadiem
Visādā ziņā piekrītu. Par to neordinārumu un brīvumu – mana mīļākā dziesma bija "Es uzcelts stāvu", kurā bija kraukšķīgs, salīdzinoši nepieglausts bass un kurā brīžiem radās sajūta, ka dziesmas rāmis tūlīt var sabrukt un viss kaut kur palidot.
Gribu piebilst, kā iepriekš Ozoliņš atzīmējis intervijā ar Satori, daļa albuma radošā izaicinājuma ir radīt mūziku dzejai, kura ne gluži acīmredzami pakļaujas dziesmošanai. Mūzikas un teksta ritmikas saspēle man likās tik tiešām veiksmīga, kas arī liek ar visām četrām teikt, ka (vismaz Sigma) VAR sarakstīt mūziku laikmetīgajai dzejai un reizēm pie tās var arī padejot.
Gribu piebilst, kā iepriekš Ozoliņš atzīmējis intervijā ar Satori, daļa albuma radošā izaicinājuma ir radīt mūziku dzejai, kura ne gluži acīmredzami pakļaujas dziesmošanai. Mūzikas un teksta ritmikas saspēle man likās tik tiešām veiksmīga, kas arī liek ar visām četrām teikt, ka (vismaz Sigma) VAR sarakstīt mūziku laikmetīgajai dzejai un reizēm pie tās var arī padejot.
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Jeļena Solovjova
0Par dizainu krīzes laikā
Šī ir vērtīga mācību stunda publiskajam sektoram, kas daudzu gadu garumā ir stagnējis pakalpojumu digitalizācijā. Diemžēl pēdējos gados esam aktīvāk diskutējuši par pašvaldību logotipu krāsām un simboliku, nevis par to, kā uzlabot pakalpojumus pēc būtības,
Rasa Jansone
0Desmitgade. Nepāriet
1990. gada rudenī manā ciematā bija televizors un "Panorāma". Un tieši "Panorāmā" es izdzirdēju ziņu par kādu izstādi Rīgā. Izstādes nosaukums bija dīvains, tas mani dzina izmisumā ar savu nesaprotamo skaistumu, tas iekrita tukšā vietā, par kuru līdz tam brīdim vēl neko nenojautu.
Mūzika
27.03.2018
1
Uz mītiskās popmūzikas robežas