Par Elīnas Bākules-Veiras dzejas krājumu "Tas ods meklē mani kopš 1981. gada" ("Orbīta", 2021)
Elīnas Bākules-Veiras jaunāko dzejas krājumu es nēsāju līdzi somā jau kopš janvāra. Lasīju ziemā Kolkā, guļot gultā ar kovidu, braucot autobusā, lidmašīnā, staigājot pa lietu Tronheimā un Kuršu kāpās, lasīju mierā un lasīju, sākoties karam, kurš aizsvieda pa gaisu tik daudzas idejas, pārliecības, cerības – visa pasaule mainījās, bet Bākules-Veiras dzeja kaut kādā ziņā... klusi un nekustīgi atradās turpat. It kā tajā būtu ietverts kaut kāds pamatu pamats, kuru cilvēkā nevar izšūpot un no kura nevar nokrist – nemainīgais un visvientuļākais lietu un sajūtu minimums, kuru nevar atņemt nekādos apstākļos. Es pie tā visu šo laiku pieturējos un tagad mēģināšu par to pateikt dažus vārdus.
Krājuma nosaukums ļauj noprast, ka arī dzejniece to varētu būt nēsājusi apkārt diezgan ilgi un ka viņa apraksta īstenību, kuru spējusi uztvert gan 1, gan 41 gada vecumā.
"Un tas ods zina kur esmu
Tas ods zina kur es biju
Tas ods meklē mani kopš 1981. gada"
Katrs dzejolis ir kā īss, fiksēts apskaidrošanās mirklis, kur no miglainas nojausmas fokusā ienāk tas, kas tas ir, nesot līdzi arī apziņu par savu spēju redzēt. Tas ir, piemēram, "bēdīgā bērnības sajūta", kas uznāk vakaros, "kad izslēdz gaismu Visi aizmieg" – ļoti konkrēta, gandrīz fiziska – tā piepilda, ieņem cilvēka formu un ļauj sajust pašam sevi. "Pretim brauc teicams riteņbraucējs" – kaut kas no tāluma pietuvojas un var redzēt tā nevainojamo veidolu. Reizēm tas, kas izgaismojas, var būt šķietami absurds vai savāds kā – "Ar kārtīgu mātes attēlu pa pusdiengaldu aizbrauc maza motorlaiviņa" – varbūt noticis sapnī vai netulkojamā bērnības atmiņā, taču koncentrē sevī ļoti īpašu noskaņu. Visi Bākules-Veiras nosauktie momenti man ir pārsteidzoši labi pazīstami, jo, šķiet, es pieaugu, skatoties uz tieši tām pašām reģionam raksturīgajām, padomju štancētajām un dabas dotajām lietām – organisko un neorganisko pasauli. Arī mana tapšana notika, ieraugot sevi līdzīgā vannas istabas spogulī, spēlējot melodijas uz ķemmes un sajūtot gružus sandalēs uz lauku ceļa, un es ļoti labi zinu, kā
"Lēni iesilst kineskops
Tur var redzēt PSRS hokejistus".
Man patīk, kā tiek fiksēts šis ieraudzīšanas process – kā redze no miglainas kļūst arvien asāka, kā notiek šī laika un telpas sadarbība un cilvēkā veidojas pieredzes nospiedums:
"Es pirmoreiz mūžā tik ilgi redzu bērzu augšējos zarus"
Krājumā ne tikai ļoti precīzi uzskaitīti šie dažādie pamanīšanas brīži, bet uzsvērts arī vērošanas stāvoklis – process, kurā tu visbiežāk esi viens. Nav tā, ka pasaule tikai ņem un notiek ar tevi, subjektīvais "es" arī aktīvi piedalās – vienmēr var sajust viņa pozu, atrašanās vietu, perspektīvu, acu augstumu – to, vai "es" skatās tālumā, ir apgūlies uz zemes vai snaikstās gar palodzi.
"Tikšķ šķīvītis ar zelta maliņu
Tikšķ siltie kantainie radiatori" –
viena sīka, aizmirsta radiatoru tinkšķēšanas skaņa, kuru tik labi var dzirdēt bērnības klusumā, atnes sev līdzi veselus bērnības atmiņu angārus. Atmiņas par laiku, kad tu staigā apkārt tik plaši atvērtām, ieplestām acīm – visu redzi, bet ne vienmēr runā, jo, iespējams, vēl nemāki, iespējams, mēģini uzvesties klusu, jo tev tā lika, iespējams, tev nav, ar ko runāt, vai tu nespēj to vēl izteikt. Tu dzīvo tajā intensīvajā klusumā, kuru aizpilda tavas domas kā skaļi čuksti. Un šis process stipri līdzinās vārdu vai dzejoļa atnākšanas sajūtai, kurā dzejniece brīvprātīgi uzturas joprojām.
"Tas ods" uzdod toni – noregulē arī lasītāja ausi uz klausīšanos, lai jau pa gabalu sadzirdētu sīkšanas tuvošanos. Robeža starp "man tikai liekas" un "es tiešām dzirdēju" patiesībā ir ļoti šaura – tā ir tā telpa, kur savā ziņā visprecīzāk šajā pasaulē ir novietots cilvēka "es". Elīna Bākule-Veira dzejoļos nelieto vārdus "kaut kāds", "kaut kas", "man likās", viņa neizplūst salīdzinājumos. Iekšējās sajūtas un nojausmas viņa apraksta kā reālus, pieredzētus lielumus un notikumus:
"Es redzu to bēdīgo gaisu zem kļavas"
Tukšs gaiss, šķiet, šajā Bākules-Veiras dzejas krājumā ir galvenais darītājs. Dzīve ir darbība, ilgas ir darbība, Dievs ir darbība, bērnība, nabadzība, mazdārziņš ir darbības vārdi – tieši tik reāli un precīzi, kā pasauli uztver bērns. Tukšs gaiss ir arī mēmais kliedziens kā dzejoļos, kas sākas ar rindām
"muri muri muri
muri muri muri"
vai
"rižik rižik rižik
rižik rižik rižik"
un kuros nav nekā cita kā tikai šis sauciens pēc tuvības – pēc kaut kā silta, pēc krūts vai klēpja, pēc kāda, ko apskaut. Ilgu, izmisuma, vēlmju sauciens – kā pēkšņi zaudējot redzi, zaudējot pamatu vai orientieri. Dzejolis par Muri izskan minorā, bet Rižika intonāciju maiņa liecina par laimīgām beigām un satikšanos.
Runā, ka pat mēms cilvēks varot pateikt A un M – skaņas, ar kurām mēģina sasaukt mammu – kaut ko sasaukt, kaut ko atcerēties vai sataustīt tumsā. Jaundzimis bērns vai kaķēns aizlipušām acīm ir jau pilns ar šo saucienu. Arī tikai ar šīm divām skaņām vai intonāciju vien varētu pierakstīt dzejas krājumu, bet dzejniece iezīmē arī citas saukšanas un klātbūtnes ainas, kurās komunikācija ar pasauli notiek tikpat tieši, it kā nāktu pa nabassaiti vai gaismas kūli – no pasaules uz Bākuli vai no Bākules uz pasauli. Tāds, piemēram, viņai ir saslēdziens ar upi – Daugavu, Latvijas galveno artēriju vai vēnu, kura saka:
"pļ kšķ p p p buļpļ
šļ šķ šguļ bļuk šļ pntik
pkp t ļ pu tiķib šūktuļ pļ
šlumpa pa pa pā šļ pļu"
Šim skaņas pierakstam viegli piedomāt klāt embrija pozu, kādā viņa klausās šļakstos – pierāvusi kājas pie krūtīm upes krastā, apķērusi ar rokām, nolikusi galvu virs ceļiem. Vēl tikko saukusi pazudušo Muri, bet tagad pieliek ausi pie zemes, pie upes vai pati pie sevis, lai sadzirdētu atbildes. Iespējams, tā ir skaņa, caur kuru runā Dievs, kurš, kā noprotams, arī dzejniecei ir svarīgs – "Dievs Bākulē ir zilā būdiņā," "Dievs ir ceriņš," Dievs ir sprādzītē, škoļņikā, riteņa zvaniņā, Dievs līmē "uz limonādes glāzēm foršas suņu uzlīmes". Viņš ir katrā šajā darbībā, kur notiek pamanīšana un savas dzīves un dzīvības apzināšanās.
Tomēr ar savu nospriegoto sajušanas stīgu un uzregulēto antenu Bākule-Veira nojauš ne tikai gaismu un dzīvību, viņa redz arī robežu, kur tā beidz spīdēt un kur sākas beigas:
"Nakts paplašinās
Kā palma šūpojas egle"
vai
"Gaisma tā sarāvās
Labākā gaisma".
Visā krājumā redzeslauks plešas un saraujas līdz ar gaismas robežu ("Viņš iesēdās mašīnā / Un pakustināja tuvo un tālo gaismu") – mūsu reģionam raksturīgo pārāk garo dienu nomaina pārāk garā nakts. Un neiztrūkst arī vēlme, iespējams, vajadzība nomirt – pirmsrīta padošanās sajūta:
"Pašnāvība novietota pie mājas kā automašīna".
Dzīvojot ar tik eksistenciāli sakāpinātu uztveri, arī izmisums un iznīcības sajūtas kļūst reālas un akūtas. "Es esmu tukša vasarnīca ziemā", "Salst ķieģeļu ārsiena manī" – kad "es" robežas nosaka pasaules ledainā, atraidošā attieksme, bet kas joprojām ir pierādījums tam, ka pasaule ir. Tomēr man šķiet, ka pat viszemākajā padošanās punktā dzejnieces pašvērojums viņu izved dzīvības pusē – kaut arī skumjas, tomēr siltas un pacietīgas gaidīšanas pusē:
"Manās kopā saliktajās zeķēs ir kaut kas nenormāli bēdīgs
Kārtīgs un skumjš
Un labs"
Par turpināšanos liecina arī gadalaiku cikliskums, kas nepārprotami ienāk dzejas krājumā. Viņas iezīmēto pasaules telpu, kuru veido meitenīte, puisītis, gājējs, riteņbraucējs, cimdiņš, kaķis, puķpodi uz palodzes, televizors, tante un daba, ik brīdi piepilda arī dažādo gadalaiku smaržas – atkal tukšais gaiss un sezonas izriet viena no otras
"Kā maisiņš maisiņā
Novembris decembrī".
Tomēr izteiktāk krājumā dominē vasaras sajūta, kad ķermenis un vērojošais "es" visvairāk eksponēts gaismai, empīriskās pasaules robežas aizbīdās vistālāk un līdz ar tām arī vērojums sasniedz visaugstāko skatpunktu:
"Kaimiņš ēd jāņogas
Kaimiņiene staigā ap pumpi
Es dzirdu baltos dzidros
Ods izlido no dārza
Cilvēkā ieiet dvēsele
Gara ābola miza".
Es nez no kurienes izvelku atmiņā gandrīz tādu pašu ainu – tante Eleonora aiznes mani uz dārzu pičpaunā, noliek pie zaļas, aplupušas būdas netālu no bleķa vannas, kurā rūgst komposts, kamēr pati ravē zemenes, un es, guļot zem jāņogu krūma, liekas, pirmo reizi skatos uz pasauli no tik zema leņķa – redzu, kā noliecas alkšņi, kā slīd mākoņi, un dzirdu, kā onkulis Vaņa klausās radio, dzirdu, kā viņa viņu lamā un kā tas viss liekas piederīgs šai idillei.
Vai arī – atceros, kā ar draudzeni spēlējamies dārzā. It kā divas atšķirīgas personas, katra ar savu apziņu, taču iztēles spēlē mēs ne brīdi pat nepieļaujam, ka otra neredzētu to pašu tēlu vai darbības pavērsienu – nekad nevar zināt, kura no mums vada rotaļu. Mums nav pat izgrieztu papīra leļļu, tikai kaut ko bakstāmies ar pirkstiem, bet esam viena sapņojuma vielā – abas redzam vienu un to pašu tukšā vietā. Ap mums ir pazudusi istaba, mēs esam telpā, kurā ir tikai šie impulsi, kas rodas no redzamā un neredzamā – saules izgaismotā laukuma un ēnā palikušajiem stūriem ("Ēnas krīt mērcē / Tu taisi mērci"), no pasaulei un iztēlei piemītošā... īstuma. Es tik sen nebiju pieredzējusi šo spēlēšanās sajūtu un ka tajā tik ļoti un tik tieši var dalīties ar otru.
Tā nu es staigāju apkārt ar šo krājumu, nēsājot līdzi "savējības" sajūtu. Tāda plāna grāmatiņa, 54 lappuses, dažās ierakstītas tikai 1 vai 3 rindiņas, bet katra no tām darbojas kā mazs āķītis, kas notur mani sevī. Ja aiz visām uzslāņojumu kārtām kaut kur ir "es" – nevis tikai tukšs, bet ar kaut ko mazliet iekrāsots vai piesūcināts gaiss –, tad tas ir tāds uz Bākules pusi.
1