Komentē
0
Saglabā

6

Bet kas bija noticis?

Kāds bija kļūdījies.

Iztrūkusies no pārdomām, viņa piešķīra nozīmi vārdiem, kurus savā prātā ilgu laiku bija turējusī par beznozīmīgiem. "Kāds bija kļūdījies" — Cieši pievērsusi tuvredzīgās acis vīram, kas patlaban metās pretī, viņa neatlaidīgi skatījās, līdz viņa tuvums ļāva atskārst, ka (uzmācīgais teikums viņas prātā sajūdzās kopā) kaut kas ir noticis, kāds ir kļūdījies. Taču viņa neparko nespēja iedomāties, kas.

Viņš trīcēja; viņš drebēja. Visa viņa iedomība, viss gandarījums par paša spožumu, auļojot triecienā kā zibens šautrai, spīvam kā vanagam savu vīru priekšgalā caur nāves ieleju, bija sadragāts, iznīcināts. Kaut lodes pāri gāja, mēs droši, cēli jājām caur nāves ieleju, kur apkārt dun un dārd, — tieši virsū Lilijai Brisko un Viljamam Benksam. Viņš drebēja; viņš trīcēja.

Neparko pasaulē viņa nebūtu vīru uzrunājusi, saprazdama pēc ierastajām pazīmēm — acis novērstas, pats savādi sarāvies, kā īevīstījies sevī, alkdams pēc savrupības, kurā atgūt līdzsvaru, — ka viņš ir sašutis un moku pārņemts. Viņa noglāstīja Džeimsam galvu; pārnesa uz viņu to, ko juta pret vīru, un, vērodama, kā zēns ar dzeltenu kritiņu izkrāso baltu kunga pletkreklu Army and Navy Stores katalogā, domāja par to, kā priecātos, ja no viņa iznāktu liels mākslinieks; un kāpēc gan lai tā nenotiktu? Viņam bija lieliska piere. Pēc tam, pacēlusi acis, kad vīrs vēlreiz gāja garām, viņa uzelpoja, redzot, ka sabrukums ir aizplīvurojies; triumfēja ģimeniskums; ieradums dūdoja savu mierinošo ritmu, tāpēc, kad viņš savā apgaitā tīši apstājās pie stikla durvīm, zobgalīgi un gražīgi noliecās, lai ar kaut kādu zariņu pakutinātu Džeimsa kailo stilbu, viņa pārmeta, ka viņš esot aizraidījis prom "to nabaga jaunekli" Čārlzu Tensliju. Tenslijam esot bijis jāiet iekšā un jāraksta disertācija, viņš atteica.

"Džeimsam drīz būs jāraksta sava disertācija," viņš ironiski piebilda, viegli uzšaudams ar zariņu.

Ienīzdams tēvu, Džeimss pagrūda nost kņudinošo zaru, ar kuru tēvs savā īpašajā, pa pusei bargā, pa pusei jokojošā manierē kutināja sava jaunākā dēla kailo stilbu.

Viņa cenšoties pabeigt šīs apnicīgās zeķes, lai rīt nosūtītu tās Sorlija mazajam zēnam, misis Reinzija sacīja.

Nepastāvot ne vismazākā iespēja, ka rīt viņi varētu braukt uz bāku, iekarsīgi atcirta misters Remzijs.

Kā viņš to zinot? — viņa jautāja. Vējš mainoties bieži.

Šī neaptverami nesaprātīgā piezīme, sieviešu prāta neldzīgums viņu saniknoja. Viņš bija jājis caur nāves ieleju, ticis sagrauts un sadragāts; un tagad viņa liedzās skatīties patiesībai acīs, ļāva viņa bērniem cerēt uz to, par ko nevarēja būt ne runas, būtībā meloja. Viņš piecirta kāju uz akmens pakāpiena. "Lai velns tevi parauj!" viņš sacīja. Bet ko tad viņa bija pateikusi? Tikai to, ka rīt var būt jauks laiks. Un varēja taču būt.

Tikai ne tad, ja barometrs krīt un vējš pūš tieši uz rietumiem.

Dzīties pēc patiesības tik pārsteidzošā nevērībā pret citu jūtām, tik untumaini un brutāli saplosīt plānos civilizācijas plīvurus — tas viņai nozīmēja tik šausmīgu noziegšanos pret cilvēcisku pieklājību, ka viņa neatbildējusi, apdullināta un apžilbuši, nolieca galvu, kā nepretojoties ļaudama, lai viņu aptraipa asas krusas birums, samazgu šalts. Tur nekas nebija sakāms.

Viņš klusēdams stāvēja viņai blakus. Pēc laba brīža ļoti pazemīgi ieminējās, ka aiziešot pajautāt krasta apsardzei, ja viņa vēloties.

Nebija neviena, ko viņa godātu vairāk par savu vīru.

Viņa esot pilnīgi mierā ar viņa vārdu vien, misis Remzija sacīja. Tad tikai nevajadzēšot smērēt sviestmaizes — tas arī viss. Cauru dienu, visādu iemeslu dēļ viņi, dabīgi, nāca pie viņas, jo viņa bija sieviete; vienam vajadzēja šo, otram to; bērni auga; viņa bieži jutās tā, it kā nebūtu nekas vairāk par sūkli, kas piesūcies pilns ar cilvēku emocijām. Un tad viņš pateica — lai velns tevi parauj. Viņš pateica — noteikti līs lietus. Pateica — nelīs; un tajā pašā acumirklī viņas acu priekšā atvērās drošības paradīze. Nebija neviena, ko viņa godātu vairāk. Viņa nejutās cienīga pat sasiet viņa kurpju auklas.

Jau nokaunējies par neiecietību, par roku vicināšanu, auļojot sava karaspēka priekšgalā, misters Remzijs diezgan bezpalīdzīgi vēlreiz pabikstīja dēla kailos stilbus un tad, it kā saņēmis sievas atļauju — ar tādu kustību, kura viņai dīvainā kārtā atgādināja lielo jūras lauvu, kas zvērudārza baseinā aprij savu zivi un metas atmuguriski ar tādu sparu, ka ūdens sazvārojas šurpu turpu, — ienira vakara gaisā, kas, jau kļuvis rēnāks, aizņēmās saturu no lapām un dzīvžogiem, toties itin kā par atlīdzību piešķīra rožainajiem un sārtajiem toņiem tādu mirdzumu, kāds tiem nebija piemitis pa dienu.

"Kāds ir kļūdījies," viņš noteica atkal, platiem soļiem devās staigāt šurpu turpu pa terasi.

Bet cik neparasti bija mainījies viņa balss tonis! Kā dzeguzei; "uz jūnija pusi tā aizsmakusi"; it kā viņš izmēģinātu, bikli meklētu kādu frāzi jaunam noskaņojumam un, pa rokai atradis tikai šo, liktu to lietā, lai gan tā jau ieplaisājusi. Taču tas skanēja smieklīgi — "Kāds ir kļūdījies" — izrunāts šādi, gandrīz kā jautājums, bez pārliecības, melodiski. Misis Remzija nespēja apvaldīt smaidu, un patiesi, drīz viņš, staigādams šurpu turpu, iedungojās, likās mierā, apklusa.

Viņš bija drošībā, atgriezies savrupībā. Apstājās, lai aizsmēķētu pīpi, vienreiz paskatījās uz sievu un dēlu stikla durvīs, un, kā pasažieris ātrvilcienā paceļ acis no lappuses un ierauga lauku sētu vai koku, vai mājiņu puduri kā ilustrāciju, kā apstiprinājumu kaut kam no tā, kas nodrukāts lappusē un pie kā var atgriezties spēcināts un gandarīts, tāpat arī viņš, īsti nemaz neizšķirot dēlu vai sievu, juta, ka šis skats viņu spēcina un gandarī, un svētī viņa centienus gūt pilnīgi skaidru izpratni par problēmu, kura patlaban nodarbināja viņa spožā prāta enerģijas.

Tas bija spožs prāts. Jo, ja doma ir kā klavieru taustiņi, sadalīti tik daudzās notīs, vai kā alfabēts, sarindots noteiktā divdesmit sešu burtu kārtībā, tad viņa spožajam prātam nebija it nekādu grūtību stingri un akurāti pārskriet šiem burtiem pāri citam pēc cita, līdz ir sasniegts, teiksim, burts Q. Viņš sasniedza Q. Tikai pavisam nedaudzi cilvēki visā Anglijā jebkad sasniedz Q. Te, uz mirkli apstājies pie akmens vāzes, kurā auga ģerānijas, viņš ieraudzīja — bet tagad tālu prom, kā bērnus, kas lasa gliemežvākus, dievišķi nevainīgi un aizņemti ar sīkajiem krikumiem sev pie kājām, un savā ziņā pilnīgi neaizsargāti pret nolemtību, kuru apzinās viņš, — savu sievu un dēlu, abus kopā stikla durvīs. Tiem bija nepieciešama viņa aizstāvība; viņš to sagādāja. Bet pēc Q? Kas ir nākamais? Pēc Q ir vairāki burti, no kuriem pēdējais ir tikpat kā nesaredzams mirstīgā acīm un sarkans gail tālumā. Vienas paaudzes laikā burtu Z sasniedz tikai viens vienīgs vīrietis. Taču, ja viņam izdotos sasniegt R, tas jau būtu kaut kas. Te vismaz bija Q. Pie Q viņš iecirta zemē papēžus. Par Q viņš bija pārliecināts. Q viņš varēja nodemonstrēt. Tātad, ja Q ir Q — R — Te viņš izkratīja pelnus no pīpes ar diviem trim apņēmīgiem uzsitieniem pret auna ragu, kas veidoja vāzes osu, un turpināja. "Tad R..." Viņš saņēmās. Viņš sažņaudzās.

Īpašības, kuras glābtu kuģa apkalpi, kas bangojošā jūrā palikusi ar sešām galetēm un blašķi ūdens, — izturība un taisnīgums, tālredzība, uzticība pienākumam, lietpratība — nāca viņam palīgā. Tātad R ir — kas ir R?

Viņa ciešā skatiena laukā pazibēja loga slēģis, līdzīgs ādainam ķirzakas plakstiņam, un aizsedza burtu R. Šajā tumsas zibsnī viņš dzirdēja ļaudis runājam — viņš ir neveiksminieks — R nav viņam sasniedzams. Viņš nekad nesasniegs R. Pie R, vēlreiz. R—

Īpašības, kuras drūmā ekspedīcijā pa polārā apvidus ledainajām vientulībām būtu padarījušas viņu par vadoni, ceļvedi, padomdevēju, kura temperaments, ne sangvinisks, ne grūtsirdīgs, nosvērti lūkojas pretim gaidāmajam un skatās tam acīs, atkal nāca viņam palīgā. R—

Vēlreiz pamirkšķināja ķirzakas acs. Viņam uz pieres izspiedās dzīslas. Ģerānijas vāzē kļuva pārsteidzoši saredzamas, un, atsegtu starp to lapām, viņš pret savu gribu ieraudzīja to veco, to klajo atšķirību starp divām vīriešu šķirām; vienā pusē neatlaidīgie, ar pārcilvēcisku spēku apveltītie, kuri nelokāmi un stūrgalvīgi atkārto visu alfabētu pēc kārtas, pavisam divdesmit sešus burtus no sākuma līdz beigām; otrā — apdāvinātie, iedvesmīgie, kuri brīnumainā kārtā satver visus burtus kopā vienā zibsnī — ģēnija ceļš. Viņam nepiemita ģenialitāte; uz to viņš nepretendēja: toties viņam piemita vai būtu varējusi piemist spēja atkārtot katru alfabēta burtu no A līdz Z precīzi pareizajā secībā. Pagaidām viņš kavējās pie Q. Un tad tālāk, tālāk uz R.

Izjūtas, kuras nedarītu kaunu vadonim, kas tagad, kad sācis snigt sniegs, un kalna galotne ietinusies miglā, saprot, ka ir jāapguļas un jānomirst, pirms ausīs rīts, — šīs izjūtas piezagās viņam, izbalināja acu krāsu un jau divās minūtēs, ko viņš pavadīja, staigājot pa terasi, piešķīra viņam palsu, savītušu sirma vecuma izskatu. Taču viņš negulsies un nemirs; viņš atradīs kādu klints plaisu un tajā, acis cieši pievērsis vētrai, līdz galam pūlēsies caururbt tumsu, viņš mirs stāvus. Viņš nekad nesasniegs R.

Viņš pilnīgi nekustīgi stāvēja pie vāzes, pār kuras malām kuploja ģerānijas. Cik daudz vīriešu no tūkstoš miljoniem, viņš sev jautāja, beigu beigās sasniedz Z? Tā sev visādā ziņā varētu jautāt zudušas cerības vadonis un, nenododot ekspedīciju, kas viņam seko, atbildēt; "Viens varbūt." Viens veselā paaudzē. Vai tad viņu var vainot par to, ka viņš nav šis viens? ar noteikumu, ka viņš ir godīgi un smagi strādājis, cik vien bijis viņa spēkos, līdz spēku vairs nav palicis? Un cik ilgi pastāv viņa slava? Pat mirstošam varonim ir pieļaujams pirms nāves domāt par to, kā pēc tam par viņu runās ļaudis. Viņa slava pastāv varbūt divus tūkstošus gadu. Un kas ir divi tūkstoši gadu? (ironiski jautāja misters Remzijs, stingi skatīdamies uz dzīvžogu). Tiešām, kas, ja no kalna galotnes noraugās uz garajiem laikmetu tuksnešiem? Pat tas akmentiņš, ko pasper ar zābaku, pārdzīvos Šekspīru. Viņa paša mazā gaismiņa spīdēs — ne sevišķi spoži — gadu vai divus un tad iekusīs kādā lielākā gaismā, savukārt tā — vēl lielākā. (Viņš lūkojās tumsā, zaru mudžeklī.) Kas var vainot to, kurš vadījis nelaimīgo pulciņu, kas tomēr uzkāpis pietiekami augstu, lai redzētu gadu tuksnešus un zvaigžņu bojāeju, ja pirms tam, kad nāve sastindzina viņa locekļus nekustīgus, viņš mazliet tīši paceļ nejūtīgos pirkstus pie pieres un iztaisno plecus, lai meklētāju komanda ieradusies ierauga viņu mirušu postenī, kā cēlu kareivja tēlu? Misters Remzijs iztaisnoja plecus un ļoti stalti stāvēja līdzās vāzei.

Kas lai vainotu viņu par to, ka, mirkli šādi stāvēdams, viņš prāto par slavu, par meklētāju komandām, par akmeņu piramīdām, ko virs viņa kauliem uzcēluši pateicīgi sekotāji? Visbeidzot, kas lai vainotu bojāejai lemtās ekspedīcijas vadoni, ja, uzdrošinājies iet līdz galējai robežai, iztērējis spēkus līdz beidzamai lāsei un aizmidzis, daudz nebēdājot par to, pamodīsies vai ne, viņš pēc kņudoņas kāju pirkstos sajūt, ka ir dzīvs, un viņam nav ne mazāko iebildumu dzīvot, toties ir nepieciešamība pēc līdzcietības un viskija, un pēc kāda, kam tūdaļ izstāstīt savu ciešanu stāstu? Kas gan viņu vainotu? Kas gan klusībā nepriecātos par to, ka varonis novelk bruņutērpu, apstājas pie stikla durvīm un noraugās uz savu sievu un dēlu, kuri, sākumā ļoti tāli, pamazām tuvojas arvien vairāk, līdz lūpas, grāmata un galva skaidri iezīmējas viņa acu priekšā, lai arī vēl piemīlīgas un nepazīstamas viņa vientulības dziļuma, laikmetu tuksnešu un zvaigžņu bojāejas dēļ, un visbeidzot viņš ieliek pīpi kabatā un noliec savu majestātisko galvu viņas priekšā, — kas viņu vainos par to, ka viņš apliecina cieņu pasaules skaistumam?

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Virdžīnija Vulfa

Angļu rakstniece, literatūrkritiķe. Vulfa ir viena no Rietumeiropas modernā psiholoģiskā romāna izveidotājām un teorētiķēm. Daiļradē par galveno izvirzījusi cilvēka iekšējās dzīves atklāsmi neatkarīgi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!