Ušakova fenomens

Latvijas iekšpolitiskajā laukā, kas it kā ir līdz garlaicīgumam atpazīstams un prognozējams, vīd, tēlaini izsakoties, kāda pamatīga, iespējams, negaidīta jautājuma zīme. Vai Rīgas pašvaldībā tiek īstenota politika? Kas ir ārkārtīgi augstu atpazīstamības līmeni sasniegušais cilvēks ar vārdu un uzvārdu Nils Ušakovs? Politiķis? Rīgas mērs? Zīmols "Nils Ušakovs"?

Jautājums var likties dīvains, jo vairumam taču zināms, ka Ušakovs ir "Saskaņas" līderis. Tajā pašā laikā lomas, kādās mērs izvēlas parādīties publiskajā telpā, neasociējas ar politiku tradicionālajā izpratnē. Ušakovs inspicē būvprojektus, aktīvi komentē notiekošo pašvaldības uzņēmumos un pašvaldības kompetencē esošajās sfērās (sākot no bērnu dārziem, beidzot ar publiskiem pasākumiem), toties salīdzinoši vairās (bet varbūt žurnālisti viņam nejautā? Savukārt tad ir loģisks jautājums – kāpēc?) apspriest t.s. nacionālā līmeņa ekonomiskos un politiskos jautājumus (sākot no nodokļu politiku, beidzot ar veselības aprūpes sistēmas reformu).

Lai gan atgādināšu, ka runa ir par Latvijā populārākās politiskās partijas līderi un organismu (Rīgu), kas ģenerē vismaz pusi no šīs valsts iekšzemes kopprodukta.

No vienas puses, ja atsevišķā "plauktiņā" noliek Ventspils mēru Aivaru Lembergu, pašvaldību vadītāji Latvijā tradicionāli distancējas no "Rīgas politikas". Lielā mērā šādas nostājas pamatā ir apzināta vēlme sevi pozicionēt kā "reālo problēmu risinātājus" (iepretī "tukšu salmu kūlējiem Saeimā un valdībā"), kā arī tēze, ka pašvaldībās risināmajos jautājumos "politiku" labāk iekšā nejaukt. Šo uzstādījumu īsteno arī Rīgas pašvaldības vadītāji, bieži uzsverot (gandrīz citāts), ka "ūdensapgādei nav politiskās piederības" un ar neslēptu patiku publiskajā telpā bārstot viņu pašvaldību skarošus "skaitļus", demonstrējot iedziļināšanos detaļās ("mēs zinām drēbi, atšķirībā no..."). "Politika" Latvijā ir teju vai lamu vārds, kādēļ gan lai kāds no laba prāta sevi ar to asociētu.

Tas viss ir loģiski, tomēr vēlreiz atgādināšu Rīgas un "Saskaņas" lielo svaru.

Pieļauju, ka jautājumam par politikas esamību vai neesamību Rīgā iespējamas trīs atbildes.

Pirmā. Pats Ušakovs atbildētu, ka pašvaldības īstenotā sociālā politika atbilst "Saskaņas" kā sociāldemokrātiskas partijas nostādnēm. Šī teksta ietvaros neieslīgstot šāda apgalvojuma satura iztirzāšanā, tas jebkurā gadījumā sašaurina "Saskaņas" kā līderes partiju vidū fokusu.

Otrā. Ušakovs Rīgā politiku tomēr īsteno un pilnā sparā – skat. 9.maija svinības, uzsvērti labas attiecības ar Krievijas oficiālajām aprindām, galu galā mēra nepārprotamo publisko nostāju savulaik valodas referenduma gadījumā. Labi, tomēr atkal jāsaka – arī ģeopolitiskā orientācija ir tika daļa no politikas. Ar to varbūt pietiek, ņemot vērā Latvijas specifisko situāciju, "savu" vēlētāju mobilizēšanai, un tā, starp citu, ir ļoti parocīga konkurentiem politikā. Tomēr mani šāda atbilde neapmierina, tāpat kā neapmierina citu partiju mēģinājumi savu izpratni par politiku reducēt līdz uzticības apliecināšanai Latvijas orientācijai uz Rietumiem. Jā, tā ir politikas sastāvdaļa, bet ne viss saturs.

Trešā. Meklēt politikas klātbūtni Rīgas pašvaldībā ir bezjēdzīgi, jo runa ir par dažādu grupu saimniecisko interešu īstenošanu, kuras nekādas politiskas nišas un vērtības neatzīst per se.

Nenoraidot nevienu no minētajām (vai vēl citām) atbilžu versijām, man racionāla liekas arī ceturtā. Ja atceramies Ušakova gaitas politikā, tad viņš ļoti ātri "pārcēlās" no parlamenta ēkas Jēkaba ielā uz Rātsnamu, t.i., viņam objektīvi īsa bija saskarsme ar Saeimas dienaskārtību plašā nozīmē.

Vai tā ir problēma?

Ņemot vērā Ušakova kā mēra un personāža augsto popularitātes līmeni, it kā nav. Tajā pašā laikā šī situācija ir atšķirīga no tā, kā veidojas pašvaldību vadītāju un partiju, kurām tie piederīgi, gaitas Rietumu demokrātijās. Mēs redzam gana daudzus gadījumus, kad lielu pilsētu vadītāji kaut kādā brīdī iesaistās "lielajā" politikā, – sākot ar Francijas bijušo prezidentu Širaku (bijis Parīzes mērs), beidzot ar pašreizējo Itālijas premjeru Renci (bijis Florences mērs). Mēs redzam gadījumus, kad lielo pilsētu vadītāji mēģina mainīt ampluā, – sākot ar Londonas pašreizējā mēra Džonsona ambīcijām stāties Kamerona vietā toriju vadībā, beidzot ar daudziem "pašvaldībniekiem" ASV, kas provē nonākt Baltajā namā. Toties man nenāk prātā gadījumi, kad kāda partija ar ambīcijām iegūt premjera posteni savu līderi uz, teiksim, desmit gadiem nosūta darbam pašvaldībā.

Varu iedomāties Ušakova pretargumentāciju – viņš, pretendējot uz premjera posteni, tieši varētu vēlētājiem parādīt Rīgā īstenoto kā miniatūru paraugu tam, ko viņš darītu, vadot valdību. Jā, tā var spriest, tomēr starptautiskā pieredze liecina, ka šāda salāgošana īsti nesokas. Piemēram, Ņujorkas nu jau bijušais, bet savulaik visnotaļ populārais mērs Džuljāni objektīvi varēja likt priekšā savus panākumus, vadot pilsētu (noziedzības samazināšana utt.), tomēr vēlētājs valsts līmenī "nepavilkās", acīmredzot, pieņemot, ka valsts un pat daudzmiljonu pilsētas vadīšana nav viens un tas pats.

Te var iebilst, ka Ušakovam par šādiem apsvērumiem nav jākreņķējas, jo viņš jau ir savas partijas līderis. Tomēr neoficiāla informācija liecina, ka tik gludas attiecības starp "Saskaņas" cilvēkiem galvaspilsētas struktūrās un Saeimas namā nemaz nav. Iemesli tiek minēti dažādi, tomēr pieļauju, ka "Saskaņas" pārstāvji parlamentā, kuri cenšas paust kaut kādas politiskas nostādnes ekonomikā utt. (šī teksta ietvaros neapspriežot šo nostādņu saturu) – Zariņš, Pimenovs, Dolgopolovs, galu galā Urbanovičs –, plaisu starp līderi un frakciju jūt un acīmredzot nojauš arī grūtības Ušakova zīmolu konvertēt līderpozīcijā valsts līmenī.

Mazliet huligāniski var teikt, ka "Saskaņa" ir kļuvusi par sava līdera popularitātes ķīlnieku. Ja paveramies uz gaidāmo vēlēšanu grafiku, pirmās ir pašvaldību vēlēšanas, kas savukārt nozīmē, ka Ušakovs saprotamu iemeslu dēļ turpinās pozicionēties pirmkārt kā Rīgas mērs. Visticamāk, amatu viņš saglabās, bet rezultātā arī tajā, ja tā var teikt, iestigs uz vairākiem gadiem (vismaz šobrīd neliekas ticama iespēja, ka gadu pēc ievēlēšanas postenī viņš būtu gatavs to atstāt, lai pozicionētos kā premjera amata kandidāts). Tātad "Saskaņa" kā partija Saeimas vēlēšanu priekšvakarā joprojām būs diezgan dīvainajā situācijā, kad tās līderis ir jau "aizņemts".

Īsti nepiekrītu viedoklim, ka "Saskaņa" nemaz patiesībā nevēlas nokļūt pie varas nacionālajā līmenī. Jāņem vērā, ka Rīgas pašvaldības vadīšana, lai cik liela šī pašvaldība ir, nevar nodrošināt virknes "Saskaņas" politiķu ambīciju (plašā nozīmē, to skaitā materiālo...) apmierināšanu.

Līdz ar to Latvijas populārākajai partijai faktiski ir divi rīcības varianti. Pirmais: radīt paralēlu līderi, kas ir visnotaļ sarežģīts uzdevums – kaut vai tādēļ, ka Ušakova popularitātes līmenis ir tāds, ka šim līderim draud iespēja jebkurā gadījumā būt "Nr.2". Otrais: pašam Ušakovam paziņot, ka viņš ir, kā mūsdienās smalki saka, gatavs jauniem izaicinājumiem un vēlas startēt nacionālā līmeņa politikā. Ja īsteno otro variantu, "Saskaņas" līderim pret politiku jāizturas nopietnāk. Proti, ja viņa aktivitātes bēdīgi slavenajā dzejoļa skandāla kontekstā viņa paša izpratnē bija pieteikums iziešanai ārpus pašvaldības tematikas, tad tas nebija pārdomāti (neapspriežot pašu aktivitāšu saturu), jo vairāk atgādināja tādu kā improvizētu, īsu iebrukumu svešā teritorijā ar atkāpšanos.