"Lielvārdes siksna", foto – biksem.lv
 
Viedokļi
26.09.2016

Urbāno nomadu identitātes meklējumi

Komentē
1
Saglabā

– Kāpēc tu iestādīji pie daudzdzīvokļu nama sienas vīnogulāju?
– Lai būtu zaļums, lai pagalma bērneļiem pēc gadiem 3–4 būtu ogas.
– Vai tu domā, ka mēs vēl šajā namā dzīvosim, kad pienāks pirmā raža?

Tālajos 20. gadsimta 80. gados Semjuels Hantingtons prognozēja, ka marginālajos slāņos un perifērajās sabiedrībās gaidāms straujš ticības (reliģija, nacionālisms, rasisms, ksenofobija u.c. utopiski pasaules skatījumi, kas balstīti ticībā un pārliecībā) pieaugums, ko viņš saistīja ar šo sabiedrību pārāk strauju modernizāciju un līdz ar to aktīviem jaunas identitātes meklējumiem. Turklāt ar tendenci izplatīties arī sabiedrības pamatmasā jeb visnotaļ inertajā vairākumā. Var šo domātāju kritizēt uz nebēdu kā neatbilstošu dominējošajām sociālajām teorijām, taču pagaidām apkārt redzamā pasaules aina un izmaiņas tajā atbilst viņa piedāvātajam redzējumam.

Man šķiet, ka lielas tautiešu daļas apsēstība ar nacionālās identitātes meklējumiem, kas aizsākās 19. gs. otrajā pusē līdz ar jaunlatviešu, vēlāk tautībnieku kustībām, taču nopietni ideoloģijas līmenī izvērsās 20. gs. starpkaru periodā (pēc pieklusuma laika pieņemoties spēkā kopš 80. gadiem), sakrīt ar šo Hantingtona piedāvāto skaidrojumu.

Cilvēkam, kurš savu identitāti apzinās "līdz matu galiem", ir "tajā iekšā", nav vajadzības to meklēt, jo viņš šo identitāti nav nekur pazaudējis un, galvenais, nejūt nepieciešamību savu izpratni par to uzspiest apkārtējiem. Līdzīgi kā ar reliģiozitāti. Pazīstu pietiekami daudz patiesi ticīgu ļaužu, taču viņi savu reliģiozitāti patur pie sevis, un apkārtējie bieži vien par to nenojauš, jo tā ir viņu pašu darīšana, savukārt ar sludināšanu visbiežāk nodarbojas neofīti, kas nupat kā pievērsušies un nu jūt mesiānisku vēlmi to paust visai pasaulei. Zinu pietiekami daudz vienai vai citai tautai piederīgo, kas ir dzimuši un auguši savā kultūrā, citu nemaz tā īsti nepazīst un negrasās nevienam mākties virsū ar to, kādam jābūt īstenam latvietim, krievam, vācietim, lietuvietim vai kam citam. Savukārt, cik nu nācies novērot sadzīvē – iespējams, kļūdos, jo statistikas pētījumus neesmu veicis, – visaktīvākie nacionālās idejas sludinātāji nāk no etniski jauktām ģimenēm vai lokālmigrantiem, kas pazaudējuši pēctecības sakņu sajūtu un nu cenšas rast sev jaunu identitāti aktīvajā nacionālismā. Sanāk, ka ar identitātes meklēšanu un glābšanu nodarbojas tie, kas to vai nu kaut kur pazaudējuši, vai kam tā jākonstruē no jauna. Vecais, labais Hantingtons to skaidro ar pārāk strauju provinciālās sabiedrības modernizāciju un kardinālām dzīvesveida izmaiņām.

Un patiesi, ja palūkojam, latvieši kā nācija mūsdienu izpratnē izveidojās 18.–19. gs. – līdz tam nebija nekādu pastāvīgu pārnovadu kontaktu, kas veicinātu lielākas kopības sajūtas veidošanos. Miera laikos zemnieks lielāko tiesu nevarēja atstāt pat pagasta robežas, viņam nebija nekādu sakaru ar citu pagastu zemniekiem pat tik lielā mērā, ka, piemēram, Vecpiebalgas zemniekiem Bārtas iedzīvotāji bija tikpat sveši un nezināmi kā Zviedrijas vai Vācijas zemju iedzīvotāji. Tikai muižnieku izveidotais skolu tīkls ar vidusdialektā bāzētu vācbaltiešu mācītāju izveidoto latviešu mācību valodu lika mazināties dialektu atšķirībām un veidoties vienai literārajai latviešu valodai. Tikai līdz ar brīvlaišanu zemnieki sāka izkustēt ārpus draudzes un pagasta robežām, viena novada iedzīvotāji nonāca kontaktā ar kaimiņu novadiem, un latvieši no sociālas kategorijas sāka transformēties par tautu (līdz tam ar vārdu "latvieši" apzīmēja piederību zemniekiem un kalpiem, savukārt tie, kas ieguva augstāku sociālo statusu, automātiski kļuva par "vāciem" neatkarīgi no to etniskās izcelsmes).

Turklāt pati šī etniskā sublimācija notika nomadiska [1] dzīvesveida ceļā. Kopš 16. gs. tā bija pastāvīga iekšējā migrācija pagasta robežās – lielākā daļa to, ko pierasts dēvēt par zemniekiem, bija bez savas zemes un pastāvīgas dzīvesvietas, proti, kādi 70–80% t.s. latviešu bija bez zemes, kalpi, kam ik pavasari vajadzēja pārslēgt jaunu līgumu uz nākamo gadu vai Sv. Jura dienā (Jurģos) mainīt dzīvesvietu un doties pie cita darba devēja, sētas saimnieka. Paaudžu paaudzēm vairākumam latviešu dzīve ritēja kā nomadiem, "sēžot uz čemodāna". Piemēram, Stendes pagastā 1919. gada vasaras tautas skaitīšana uzrāda 2197 iedzīvotājus un 150 sētas, t.i., tikai 150 ģimenes, kas dzīvo uz savas zemes (piektā daļa no tiem patiesībā bija rentnieki, kas jebkurā brīdī kādas neveiksmes dēļ varēja zaudēt saimniecību un kļūt par kalpiem). Turklāt šādi rādītāji ir gandrīz 100 gadus pēc brīvlaišanas, bet pirms tās arī saimniekiem gana bieži muižas un pagasta robežās nācās mainīt mājas vai zaudēt sociālo statusu, pārejot kalpu kārtā, un otrādi. Kā jau nomadus, kas pieraduši pie pastāvīgas dzīvesvietas maiņas, nekas latviešu pamatmasu neturēja vienā vietā, un pēc brīvlaišanas, tiklīdz radās izdevība, zemnieki migrēja no draudzes uz draudzi, no pagasta uz pagastu, no pagasta uz tuvējo miestu, no miesta uz pilsētiņu, no pilsētiņas uz lielpilsētu labāku dzīves apstākļu meklējumos.

Starp citu, 19. gs. par tautiešu pārcelšanos uz vācu pilsētu Rīgu presē vaimanāja tāpat un ar visai līdzīgiem argumentiem kā mūsdienās par latviešu emigrāciju uz Īriju: lauki izmirstot, tauta ejot bojā, tikumi zūdot utt. Etnoģenēze ritēja, indivīdiem nemitīgi zaudējot vecos sakarus un dibinot jaunus, pastāvīgi mainot dzīvesvietu, nodarbi, veidojot jaunus kontaktus, apgūstot jaunus amatus, mainot sociālo statusu. Viss zemnieka un strādnieka dzīvē bija īslaicīgs un nestabils, un tas, manuprāt, neizbēgami ietekmēja mentalitātes un pasaules uztveres veidošanos (lai gan saprotu, ka prātuļošana par pagātnes notikumu ietekmi uz mentalitāti vienmēr būs tikai spekulācijas).

Savukārt vēlme pēc izslavētā "sava kaktiņa, sava stūrīša zemes" bija praktiski vienīgais veids, kā latvietim beidzot nodrošināt sevi un pēcnācējus ar stabilitāti, jo, ja esi bezzemnieks, kalps, tad darbspēju zuduma gadījumā varēji sprāgt badā, mūža pēdējos gadus pavadot pagasta nabagmājā (ja vien nebija bērnu, kas varētu palīdzēt, kaut arī tie bija tādi paši algādži un sitās pa dzīvi kā pliki pa nātrēm). Otrs veids, kā pēc brīvlaišanas izsisties uz augšu, bija kā Deglava "Rīgas" varoņiem: doties uz pilsētu, kur vai nu gūt izglītību un iekļauties vācbaltiešos, vai arī kļūt par strādniekiem "Feniksā" vai par nekustamā īpašuma spekulantiem (kas 19. gs. otrajā pusē bija populāra uz Rīgu migrējušo latviešu nodarbe). Normālos apstākļos sabiedrība pēc pāris paaudzēm nostabilizētos, taču diemžēl nāca 1905. gads, Pirmais pasaules karš, revolūcijas, Neatkarības karš, tad Otrais pasaules karš, kolektivizācija un industrializācija…

Tas ir, šajos pēdējos 300 gados tauta veidojās kā noteiktā reģionā pastāvīgi migrējoša grupa, kurā dzimtas, kas vienuviet dzīvo vairāk nekā 4–5 paaudzes, ir retums, nevis norma. Tāpēc lielākajai daļai latviešu nekad nav bijušas psiholoģiskas problēmas mainīt dzīvesvietu, vienalga, vai tā būtu pārcelšanās no Otaņķiem uz Rīgu, no Imantas uz Teiku, vai došanās zemes meklējumos uz Sibīriju, Pievolgu, Brazīliju u.c. Šī nomadu mentalitāte izpaužas arī mūsdienās, kad pilsētnieku vidusslānis turpina cikliskā nomadisma tradīciju, mainot dzīvesvietu atkarībā no sezonas: ziemā dzīvo pilsētā, bet vasaras pavada lauku īpašumā, abas šīs dzīvesvietas uztverot kā vienlīdz savas, bet latviešu emigranti izvēlas nevis reģionus Eiropā ar stabilu un tradicionālu vietējās kopienas sadzīvi, bet gan lielos migrācijas centrus, kuros pārmaiņas tā vien mutuļo.

Taču cilvēkam kā sugai piemīt instinktīva vēlme identificēties ar grupu un tai kopīgu uzvedības un vērtību modeli – arī ļaudīm, kuri kā nomadi turpina dzīvesvietu mainīt reizi pāris gados, ir kā tūristi apceļojuši puspasaules un apgādāti jaunākajiem gadžetiem, piemīt šī vēlme pēc identitātes un stabilitātes. Jābūt skaidrībai, pie kādas kopienas piederi, jānošķir "savējie" no "svešiem", jāapzinās sava vieta grupas sociālajā hierarhijā. Ja kopienai nav stabila dzīves un kultūras ritma, tad no jauna jārada analogi simboli un rituāli, kas šo stabilitāti un pēctecības sajūtu dod.

Tā nu sanācis, ka lielākā daļa mūsdienu "latviskuma" un "latviskās dabas" simbolu un rituālu, kas tiek rakstīti Satversmes preambulā un kultūras kanonā kā kaut kas tradicionāls, ir veidojušies nevis tālā pagātnē, bet gan gluži pretēji: indivīdi vēro un kritizē šī brīža lietu kārtību, meklē savai neapmierinātībai pamatojumu vēsturē (pareizāk, savās fantāzijās par to). Lielākā daļa no t.s. "latviskajām vērtībām", kas tiek pozicionētas kā mūžsenas un tikai latviešiem raksturīgas, īstenībā ir veidojušās 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē pilsētnieku vidē, tautiskajiem romantiķiem pēc vācu nacionālā romantisma parauga veidojot idealizētu pagātnes pastorālo idilli, kas esot zaudēta pilsētas mūru Bābeles tornī. Turklāt no zināmās, speciālistu rekonstruētās vēstures šajā procesā tika un tiek selektīvi izlasīti vai pat izdomāti tikai tādi fragmenti, kas balsta priekšstatus, kādiem jābūt "īstiem latviešiem", un noliegts tiek viss, kas neatbilst šai iedomātajai ainai. Atcerēsimies, ka pat tādi latviešu nacionālās identitātes kodolā ietvertie fenomeni kā regulārie dziesmu un deju svētki (pārņemti no 19. gs. vācu koru svētku tradīcijas), tautasdziesmas un tautas dejas (praktiski viss, ko redzam publiskos uzvedumos, ir mūsdienu apdares), uniformveidīgie novadu tautastērpi (vai kāds spēj iedomāties, ka visas novada meitas staigā identiskos tērpos kā ziemeļkorejieši parādē?), t.s. latvju ornamentu zīmes (kuru nosaukumi un nozīmju tulkojumi tapuši pagājušajā gadsimtā), Brīvdabas muzejā redzamā lauku sētu arhitektūra (tapusi viesamatnieku rokām pēc muižu izdotām instrukcijām) – tas viss ir radīts pēdējos 150 gados, taču nu jau kalpo par mūžseniem nacionālo identitāti un tradīciju nodrošinošiem simboliem.

Urbāni nomadiskajā dzīvesveidā ar tā pastāvīgajām pārmaiņām šādi kultūrenkuri ir vairāk nekā nepieciešami piederības un stabilitātes sajūtas nodrošināšanai. Diemžēl otrs aspekts, kas raksturīgs grupai, kas pieradusi pie dzīves pastāvīgās izmaiņās un nestabilitātē, ir vēlme pēc drīzāka rezultāta, nedomājot ilgtermiņā, un vēlme nonivelēt apkārtni atbilstoši iedomātam redzējumam, "kā jābūt". Vienkārši "būt latvietim" ir grūts un ilgstošs process dzīves garumā bez drīz redzama rezultāta. Kā tai jokā, ka iekopt angļu mauriņu esot vieglāk par vieglu, proti, jāiesēj zāle un 300 gadus tā regulāri jāpļauj un jālaista: tad būs mauriņš. Vieglāk ir sevi definēt pretstatījumā – t.i., binārajā opozīcijā "mēs/svešie" –, kur enerģiju var veltīt nevis savu paša kvalitāšu izkopšanā, bet gan "svešo" atrašanā, noteikšanā un pretstāvē tiem: izdomājot etniskos likumus, Satversmes kodolus, preambulas u.tml. Šāda pašidentifikācija var notikt tikai uz "svešo" fona – pretstatot –, ja nebūtu "viņu", tie būtu jāizdomā.

Tā nu pēdējo gadu savstarpējās etniskās neiecietības un naidīguma izpausmju pieaugums dievzemītē visnotaļ atbilst Hantingtona modelim, un, spriežot pēc viņa prognozēm un latviešu nomadiskās iekšējās un ārējās migrācijas apjomiem, tām vajadzētu tikai pieaugt. Bet viņš arī prognozē, ka ksenofobijas atplūdi Rietumos varētu sākties ap 21. gs. 40. gadiem, plokot sociālo izmaiņu intensitātei, tā ka varbūt vēl piedzīvosim sabiedrību, kurā ļaužu savstarpējā neiecietība atkal atkāpsies perifērijā un vairs nenomāks ikdienu. Tas, iespējams, veicinātu cilvēku spēju pārlaist izmaiņu sadzīvē izsaukto frustrāciju bez pasaules ainas vienkāršošanas, agresijas un polarizācijas, izvairīties no primitīvajām aizsargmetodēm jeb kognitīvās disonanses, ļautu nepakļauties pašapmānam, godīgi atzīt mīnusus un pavērtu ceļu pašironijai, kuras trūkums ir viena no izteiktākajām nacionālās identitātes meklējumu misionāru negatīvajām īpašībām.

Taču iespējams, ka es nekā nesaprotu, viss notiek pavisam citādi un jebkurš sociālantropoloģijas students var mani izsmiet kā tādu, kurš spriedelē par jautājumiem, kuros absolūti neorientējas.

[1] Nomadi (no sengr. νομάδες – nomádes) – nevietsēdīgās cilvēku kultūras, kuru dzīvesveidam raksturīga haotiska vai ritmiska pārvietošanās, bieži mainot dzīvesvietu. Haotiskajā nomadismā grupa pārvietojas uz dzīvei labvēlīgāku apvidu, nebūdama saimnieciski un emocionāli piesaistīta pie vienas teritorijas, taču reti pamet sev pierastos klimatiskos apstākļus (nedodas no tuksneša uz mežastepi vai mežiem, nepamet džungļus un nedodas savannā). Ritmiskais jeb sezonālais nomadisms raksturīgs, piemēram, lopkopjiem Eirāzijas stepēs. Katras grupas klejošanas maršruts no putna lidojuma veido elipsi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar četrām pamatapmetnēm (katram gadalaikam sava).

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!