Par Sanda Aispura tēlniecības darbu izstādi "utt." Rīgas Doma dārzā
Doma baznīcas bijušā klostera krusteja un pagalms ir ļoti īpatnēja vieta mūsdienu Rīgā. No vienas puses, tas ir baznīcas telpas turpinājums, kas nes līdzi sakrālu nozīmi, bet, no otras puses, tā ir laicīga telpa, kas pilda muzeja funkciju, eksponējot daļu no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja priekšmetiem un paralēli integrējot klostera dārzā laikmetīgās mākslas projektus. Šāda vieta Rīgā varbūt ir vienīgais piemērs, kur pilsētas fiziskā daļa tiek apvienota vienā veselumā ar metafizisku dimensiju, veidojot sava veida svētnīcas substitūtu sekulārajā pilsētā. Metafiziskā dzīves sastāvdaļa vienmēr grib izrauties no pilsētas ikdienas un parasti meklē izeju trijās sfērās – dabā, vēsturē vai mākslā. Kaut kādā ziņā Doma dārzs kļūst par tādu epicentru, kur visas trīs sfēras saplūst kopā. Prasmīgam māksliniekam atliek tikai izcelt šīs īpašās vietas potenciālu, lai pievienotu to savam darbam. Ar šo uzdevumu meistarīgi ticis galā tēlnieks Sandis Aispurs, kura izstāde "utt." šobrīd apskatāma Rīgas Doma dārzā.
Formāli Sanda Aispura darbs ir tēlniecības cikls, kas sastāv no 12 apustuļu figūrām, ko mākslinieks iesācis veidot pirms sešiem gadiem, vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā. Tomēr skaidrs, ka šis lielais projekts pārkāpis pāri gan studiju uzdevumam, gan maģistra grāda slieksnim un turpinājis attīstīties un mainīties paralēli paša tēlnieka dzīvei. Tāda mēroga darbs neizbēgami kļūst vai nu par misiju, vai meditāciju, caur kuru var ne tikai attīstīt profesionālās iemaņas, bet, pirmkārt, izzināt sevi pašu.
Divpadsmit apustuļus mākslinieks veidojis no betona un dzelzs armatūrām, bet, kamēr lasītāja iztēle neuzbur no šiem materiāliem kādu brutālu, monstrozu tēlu, jāpasteidzas pateikt, ka darbi veidoti naturālistiskā manierē, pilnā mērā respektējot cilvēka ķermeņa formas harmonisko veselumu. Atsevišķi stāvošo apustuļu figūrām ir pat reālu cilvēku prototipi, kurus tēlnieks pierunāja pozēt, domājot par to, kā piešķirt bībeliskajiem varoņiem mūsdienīgākas aprises. Tāds pēc būtības barokāls teatrālisms Aispura darbos nav pašmērķīgs, bet pasniegts drīzāk kā konceptuāls žests. Tas nekas, ka Pāvilam ir brilles kā atgūtas redzes simboliskais atribūts, viņam rokā vienalga ir zobens, pēc kā viņu atpazīs jebkurš, kas mazliet pazīstams ar kristīgo ikonogrāfiju. Tāpat arī pārējiem apustuļiem tipisku plandošu apmetņu vietā mūsdienu krekli un bikses, bet māksliniekam tik pārliecinoši izdevies stilizēt itāļu baroka formu dinamiku, vienlaicīgi piešķirot figūrām nekanoniskas pozas un žestus, ka nav šaubu – 17. gs. Romā viņa darbi varētu konkurēt ar Bernīni eņģeļiem un antīkajiem varoņiem.
Tomēr, ja paskatāmies ne tikai uz atsevišķu apustuļu kustībām, seju mīmiku un žestu valodu, kas pati par sevi dod plašu emocionālu pārdzīvojumu amplitūdu, bet arī uz figūrām telpas kontekstā, tad darbi iegūst vēl vienu uztveres dimensiju.
Tēlniecība publiskajā telpā – tā vienmēr ir iekarošana vai mēģinājums apburt telpu apkārt. Bez šādas simboliski mistiskās funkcijas nebūtu arī pieminekļu karu. Skatoties, kā jaunais politiskais režīms izrēķinās ar iepriekšējās varas simboliem, vienmēr rodas aizdomas, vai tam nav radniecības ar šamaņu rituāliem un vudū leļļu duršanu cerībā izraisīt ienaidniekā reālas sāpes. Tēlniecība kopš antīkajiem laikiem vienmēr bijusi urbānās vides un politikas simboliska sastāvdaļa. Liela nelaime, ka skulptūra, kuru uzceļ uz podesta, kļūst par pieminekli. Šī semiotiskā transformācija skar ne tikai tēlniecību, bet, kā mēs zinām no Miervalža Poļa performances "Bronzas cilvēka pastaiga Rīgas centrā" (1987) vai Entonija Gormlija projekta "Viens un cits" («One and Other») Trafalgaras laukumā, podests var arī cilvēku pārvērst par pieminekli.
Aispura baskājainie apustuļi, protams, nemaz netiecas iekarot prospektus un laukumus, bet viņš kā īsts antropologs savā darbā pēta ne tikai formu, bet arī ķermeņa un telpas mijiedarbību. Kā reaģē cilvēks uz skulptūru, kas nolikta it kā nepiemērotā vietā, piemēram, uz taciņas, kas paredzēta pastaigām? Aispura apustuļi tikuši nolaisti no Debesīm uz zemes – bez augstiem postamentiem pelēcīgās betona figūras stāv uz tikpat pelēcīgām grants taciņām. Nekad vēl runāt ar pusdieviem nav bijis tik ērti un patīkami. Publika to uzreiz novērtē. Apkampjot svēto Pēteri, viens zaglīgi stiepjas pēc atslēgas apustuļa kreisajā bikšu kabatā, cits grib ienirt zem Jūdasa, lai ieraudzītu izmisumā saviebto grimasi, kāds ieņem meditatīvu pozu blakus Jānim, iespējams, nenojaušot, ka aiz mierīgās sejas var slēpties Apokalipses vīzija. Fotografējoties, lai savu cilvēcisko dabu iemūžinātu blakus tādiem acīmredzami dievišķīgiem tēliem, cilvēki uz mirkli pieņem neiedomājamas pozas, bet tajā pašā laikā uz mirkli sastingušie "pašiņu" autori saplūst kopā ar apustuļiem dīvainās kompozīcijās vai horeogrāfiskā dialogā.
Stāvot gandrīz uz zemes, apustuļi kļūst daudz tuvāki mūsdienām nekā varētu sasniegt ar laikmetīgiem apģērbiem. Maģiskā transformācija, pārnesot objektu no ikdienas vides uz muzeju, šeit tikusi pagriezta pretējā virzienā. Ļoti simboliski šajā kontekstā kāds no apmeklētājiem bēra granti no celiņiem uz skulptūru pamatiem, skaidri izsakot vēlmi, lai apustuļi paliktu uz neatgriešanos šajā realitātē, nevis mākslas sfērā. Jo, ieskatoties viņu figūrās, protams, var meditēt ne tikai par formas aspektiem, bet, pirmkārt, par kristīgajiem jautājumiem, apcerot, cik ļoti esam līdzīgi 12 baskājainajiem vīriem, kuri ticēja, ka dvēseles dzīve nebeigsies ar nāvi utt. Diemžēl vienīgais liecinieks šīm nebeidzamajām klusajām sarunām paliks tikai bīskaps Alberts, kas no baznīcas dienvidu sienas turpinās mierīgi raudzīties uz putniem, kas slēpjas Doma dārza ābelē.
0