Kā jūs atpazīstat cilvēkus, kuri sevi upurējuši Latvijas kultūrai? Kur samanāma viņu ganību areāla robeža, kur novilkts bargais elektriskais gans? No rītiem tie iznāk ielās kā brieži pie ūdeņiem, jo viņu dvēseles slāpst pēc naudas. Reizi ceturksnī kultūras darbaļaužu straumes satek pie VKKF – visu rītu, līdz 11:59, viņu sejās spoguļojas negulētas naktis, nomākto vaigu sarūtojušas ekseļa tabulu strīpas. Projektu nodošanas dienā no viņiem ir novērsies gan draugs, gan rads. Kultūras cilvēku upuris tiek sviests lielās plastmasas kastēs, izmisuma slacītās lapas caurcaurēm caurdurtas un sarkanu dzīparu sasaistītas. Vien retais izdzīvos. Miegs ir vārguļiem, miegs ir tiem pilsoņiem no 9.00 līdz 17.00, miegs domāts mūža miegam.
Būsim godīgi: tas nav upuris, tā ir privilēģija – nodarboties ar kultūru vai iedvesmojošu darbu vāji apmaksātā jomā. Lai mūs nokaunina kasieres un medmāsas, lai mūs nokaunina tie, kuriem lidlaukā jāstāv krusas laikā un jāvicina sarkanie karodziņi, kamēr lietus un vēji sitas briļļu stiklos.
Baznīcā un sinagogā dievlūdzēji ziedo desmito tiesu vai vismaz jel kādu tiesu draudzei, labdarībai un zupas virtuvei. Senajos tempļos bija jāziedo auni, dūjas, jaunavas vai miežu plāceņi, kā nu kuram dievam, bet tagad šos upurus aizstājušas lūgšanas un nauda.
Lai baznīcā noliktu sveci un kāds aizlūgtu par taviem mirušajiem, nav nekas jāupurē, ir jāsamaksā. Mūsu tempļi ir bibliotēkas un muzeji, mūsu svētie raksti, ir grāmatas, žurnāli un avīzes. Ja satori ir man nesaprotamais apskaidrības stāvoklis, kurš ļauj ieraudzīt un apjēgt sevi (atvainojiet, ka nevarēju skaidrojumu precīzāk saguglēt, jo meklētājs meta ārā tikai "Satori" Šlāpina rakstus), tad katram ir savs laikmeta apustulis vai praviete. Mans "Satori" apustulis ir Aksels Hiršs, es gribētu, lai viņš raksta, nevis piesalst pie pamestas cukurfabrikas radiatoriem. Tāpat es sabērtu naudu ķeselē, lai divām Annām – Auziņai un Belkovskai – ienākas dzejas un vēl sanāk pūra govs.
Apkures sezonas laikā ziedot ir grūtāk, bet neviens upuris nav viegls. Ābrahamam lika ziedot dēlu, un tam dēlam vēlāk ar to bija jādzīvo – ar tādu Dievu un tādu tēvu. Reiz aizbraucu uz seno Samariju, lai noskatītos, kā tur svin Lieldienas. Pa ielām veda bantēm rotātus upurjērus, kurus kāva un ķidāja, baltā tērptie samarieši smērēja uz pieres asinis, jērus lika dziļās bedrēs uz oglēm ar smaržīgām zālēm, vienu auna kāju vēl atlika virspriesteriem. Es jau teicu, cik tur bija asiņu? Pusi dienas tur viss kūpēja, lūdzās un dziedāja. Tādi bija senie upuri – kā greznā lopkautuvē. Ja jūs gribat to atkārtot, ielāgojiet, ka Dievs nepieņem kleinus vai aklus jērus, jāupurē labākais auns un tele. Mēs iedomājamies, ka cilvēki kaut ko upurē, lai saņemtu pretī debesu vēlību, grēku piedošanu, svētību, bet civilizācijas vēsturē dievības ir uzvedušās kā niķīgi bērni, kā piekrāpti vīri, neparedzami savās dusmās. Tev jāupurē, lai sāktos lieti, lai labība nesakrīt veldrē, lai tavu māju mēris apietu ar līkumu, lai meitai bagāts vīrs. Bet tāpat neviens nezina, kā tas viss beigsies.
Šoruden "Satori" lūdz upurēt. Dūjas un miežu plāceņus nepieņem, es jau prasīju. Bet naudu ņem pretī.
Ja tev ir kas palicis pāri, atbalstot dzīvnieku patversmes, SOS ciematus, dievnamus un Kaņepes centru, tu noteikti vari "Satori" noziedot vismaz piecīti, lai mums būtu lasāmais. Un atceries: komentāru sadaļā ir Skaisle Jatalniece, kas pelnījusi savu kulturālās tautas balss ordeni. Vismaz kāds ir piedzīvojis totālu satori, atklājis bezgalīgas saules un indes enerģijas baterijas, un man tā gribētos, lai Henriks Eliass Zēgners viņu intervē. Mēs viņam saziedosim un samaksāsim. Tādu upuri es gribētu. Lai auni un vērši paliek dzīvi!
Šis teksts pirmoreiz izskanēja "Satori" ziedošanas kampaņas priekšlasījumos "Upurēšanas vakarēšana", un tas ir tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par kampaņas un raksta saturu atbild biedrība "Ascendum".
11