Sabiedrība
16.10.2019

Upurēt flirtu uz #metoo sārta

Komentē
21

"Viņa sabojāja viņa dzīvi sīkuma dēļ. Viņa viņam patika. Viņš to viņai pateica bez izskaistinājumiem, ne pārāk poētiski, mazliet pretenciozi... Taču neviens nav upuris, ja vien neizvēlas tāds būt."

Marija Birgbirī, Ērika Briona advokāte, 2019. gads.

"Mūsdienu skatījumā vistīkamākā ir proporcija 90-60-90 jeb 3-2-3 (krūšu-vidukļa-gurnu apkārtmēri). Ja jūsu proporcijas novirzās tālāk (tas ir, 100-60-100 vai, bail pat iedomāties, 110-60-110) — neviens sliktu vārdu neteiks. Ja, protams, neuzskatāt par sliktiem vārdiem svilpienus nopakaļ, sēcienus, ūjināšanu un izsaucienus, piemēram: "Kas par sievišķi!… Ei, meitenīt!… Kas par karosēriju!… O! I bitīt matos!… Janka, paskat tik!" — tas ir, garām ejošo vai ceļu remontējošo vīriešu organismos straujas testosterona izlādes izraisītu verbālu nesaturēšanu. Savukārt, ja jums laimējies pārvietoties sagurušām kājām no dārzeņu paviljona tuvējā tirgū ar saviem 110-110-110, iela jūs sagaida ar patīkamu klusumu un lapu čaboņu, kā harmoniju ne uz mirkli nepārtrauc vulgāri izsaucieni — īsts feministes sapnis. Taču, ja jūsu laimīgie skaitļi ir 110-60-90, bez pavadoņa nevajadzētu nekur iet."

Autors ar segvārdu "Mūks", portāls "Apollo", sadaļa "Ģimene", 2003. gads.

Reizēm ir aizraujoši atvērt kādus padsmit gadu vecus portālus, lai palūkotos, kas ir un kas nav mainījies mūsu uztverē. Feļetonisti ar satriecošu humora izjūtu bijuši cieņā gan toreiz, gan tagad. Iespējams, liela daļa sabiedrības aizvien uzskata: ja vien tu neesi resna feministe (tieva feministe tomēr ir oksimorons), dzirdēt seksuāla rakstura komentārus ir gluži normāli un tādas kustības kā #MeToo nevajadzīgi mēģina iznīcināt flirtu un romantiku mūsu ikdienā.

Atgādināšu, ka #MeToo kustība sākās pirms diviem gadiem ar seksuālas varmācības izgaismošanu varas attiecībās, runājot par atgadījumiem, kad darba vides apstākļos darba devējs piespiedis kādu sev pakļautu vai no sevis atkarīgu cilvēku iesaistīties seksuālās attiecībās pret viņa/viņas gribu, taču, kustībai pieņemoties spēkā, tika uzsākta saruna arī par seksuālu uzmākšanos, kas ietver nevēlamus pieskārienus, verbālus vai rakstiskus seksuāla rakstura ziņojumus, savu ģenitāliju foto sūtīšanu, divdomīgas piezīmes un tā tālāk un tā joprojām.

Blakusparādība publiskai atklātībai par šādu notikumu pieredzēšanu bija diezgan pamatīga pretreakcija, bieži ietverot pieņēmumus, ka sievietes varētu sagudrot šādus stāstus, lai atriebtos vīriešiem – gan kā dzimumam, gan kādam vīrietim individuāli –, kā arī pārliecību, ka tagad katrs var tikt sodīts par jebko, kaut vai par pārmēru valšķīgu skatienu garāmejoša dekoltē virzienā, bet romantika taču vistiešākajā veidā saistīta ar vīrieti iekarotāju, kam nav jāpadodas pirmā "nē" priekšā. Atceros kādu diskusiju internetā, kurā tika apgalvots: ja sieviete kārdina vīrieti ar izturēšanos vai uzvedību, viņai jāsamierinās ar sekām. Kā ilustratīvs piemērs tika minēts šis: ja sieviete uzliek sarkanu lūpu krāsu, viņa izaicina, tāpēc, ja viņu izvaro, viņai jāuzņemas vismaz daļēja atbildība.

Optimistiski iztēlošos, ka mēs ar it visiem šī raksta lasītājiem esam vienojušies, ka seksuāla varmācība nav atbalstāma, un runāšu tikai un vienīgi par seksuālu uzmākšanos un par to, vai mums vajadzētu atteikties no flirta, lai izvairītos no nevēlamas uzmākšanās un neliktu nevienam justies apdraudētam. Citiem vārdiem sakot, vai mirkļbirkas #MeToo raisītās sekas un mainītā sabiedrības uztvere paģēr flirtu upurēt?

Daži uzsver, ka #MeToo un tam sekojošā #TimesUp rezultātā cilvēki vairs neuzdrošinās izrādīt kādam uzmanību darba vidē – ASV patlaban tikai katras desmitās romantiskās attiecības sākas darbavietā, kamēr pirms gadiem 20 apmēram viena piektdaļa pāru bija arī kolēģi. Citi gan argumentē, ka statistikas kritums dienesta romāniem saistīts ar iepazīšanās vietņu uzvaras gājienu. Tikmēr daudzi pauž, ka ir grūti orientēties tajā, kas ir pieņemami un kas nav. Tā nu jebkurš vīrietis, izjūtot spējas simpātijas pret kādu kolēģi, darbavietā var sajusties apdraudēts. Kāpēc tikai vīrietis? Jo parādība, ko daži dēvē arī par #MeToo raganu medībām, atšķirībā no tradicionālajām raganu medībām tomēr gandrīz bez izņēmumiem ir nodarījusi pāri tieši vīriešiem. Viens no šī fakta skaidrojumiem – sievietes stipri retāk jūt nepārvaramu impulsu sūtīt savu ģenitāliju attēlus vai nepiedienīgus piedāvājumus mazpazīstamiem cilvēkiem. Cits – sievietei spert pirmo soli vai pat entuziastiski atbildēt uz uzmanības apliecinājumiem sociāli pieņemami kļuvis tikai salīdzinoši nesen un arī ne visur. Turpretī mēs jau gadsimtiem ilgi esam zinājuši, ka vīrieši nespēj valdīt instinktus, aplidojot savu sirdsdāmu, un esam bijuši gatavi piedot mazas neveiklības.

Žurnāliste Sandra Millere uzsāka #MeToo kustības atzaru Francijā ar mirkļbirku #BalanceTonPorc, ko ļoti neveikli varētu tulkot kā "Nosauc cūku vārdā", aicinot sieviešu pāridarītājus saukt pie atbildības publiski. Millere internetā publicēja īsziņu no Ērika Briona: "Tev ir lielas krūtis. Man patīk tādas sievietes kā tu. Es tev likšu beigt atkal un atkal visas nakts garumā." Īsziņa tika nosūtīta laikā, kad viņi abi darba sakarā atradās ar medijiem saistītā konferencē – Millere bija neatkarīgā žurnāliste, Brions vadīja TV kanālu. Ar savu rīcību Millere panāca divas lietas – iepriekš minētā mirkļbirka Francijā tika lietota vairāk nekā miljons reižu un atklāja diezgan skarbu ainu, bet Ēriks Brions pamatīgi sapiktojās. Viņš nebija viens – pēc tam kad franciskotā #MeToo versija pieņēmās spēkā, vairāk nekā simts sabiedrībā pazīstamu sieviešu ar Katrīnu Denēvu priekšgalā publicēja neapmierinātības pilnu vēstuli, kura aizstāvēja viedokli, ko varētu tulkot kā "brīvību uzbāzties" vai varbūt "brīvību uzmākties" (franciski importuner, angliski annoy, bother) kā nepieciešamu seksuālās brīvības daļu.

Šis pārmērīgais klīrīgums, puritānisms un feminisms novedīšot pie romantikas nāves, turklāt pazemojot sievietes un aicinot viņas izlikties par mūžīgiem upuriem. Vēstulē arī teikts, ka sievietēm jāatgūst tiesības nejusties traumētām tāpēc vien, ka metro vagonā kāds nolemj pret viņām "paberzēties".

Tiesa, šķiet, ka sievietes tikai salīdzinoši nesen sākušas apzināties, ka viņas vispār drīkst justies traumētas un aizvainotas. Daudzas no sievietēm (un arī daži vīrieši), kas uzdrošinājušās runāt skaļi, stāsta, ka līdz šim par nodarījumiem domājušas kā par viņu pašu vainu, klusībā cenšoties saprast, kā viņu rīcība novedusi līdz nepatīkamajiem atgadījumiem. Diemžēl arī pati runāšana skaļi var izvērsties par traumatisku pieredzi.

2019. gada septembrī beidzās Briona tiesas prāva pret Milleri, un tās rezultātā apsūdzētā būs spiesta apsūdzētājam izmaksāt 15 tūkstošu eiro kompensāciju par neslavas celšanu, kas Brionu noveda pie sociālās izolācijas, depresijas un publiska pazemojuma. Briona advokātes citāts atrodams šī raksta sākumā. Tiesas spriedums lika Millerei arī izdzēst liktenīgo ierakstu tviterī. Atgādināšu – neviens neapgalvo, ka tvīts saturēja ko melīgu, pat apsūdzētais ne. Apsūdzība Millerei tika balstīta uz to, ka viņa Brionam pārmetusi seksuālu uzmākšanos (harassment), lai gan tas bijis vien "smagnējs flirts". Millere gan norādījusi, ka Briona uzmākšanās nav aprobežojusies ar šo īsziņu, bet to viņai nav izdevies pierādīt, turklāt viņas tvītu ķēde, iespējams, radījusi iespaidu, ka Brions tai laikā bijis viņas priekšnieks, lai gan tā nebija. Patlaban Millere gatavojas lēmumu pārsūdzēt, savukārt kādā intervijā Brions gandarīts saka – viņam bijis svarīgi, "lai tiesa atzīst, ka neesmu cūka".

Neesmu īsti droša, vai Brions pareizi izpratis tiesas lēmumu, turklāt viņš no Milleres centās piedzīt 50 tūkstošus, tomēr izcīnīja tikai 15. Varbūt tiesa secināja, ka Brions bijis cūka tikai daļēji, ne tik ļoti, lai viņam būtu jājūtas nepatīkami.

Šī prāva varētu kalpot par mierinājumu tiem, kas uzskata, ka #MeToo ērā pat visnevainīgākais flirts var tikt sajaukts ar izvarošanas mēģinājumu, kā rezultātā kādu varētu nepatiesi sodīt. Šajā gadījumā, ja vispār var runāt par kādu, kas tiek nepatiesi sodīts, tas noteikti nav cilvēks, kas ticis apsūdzēts seksuālās uzmākšanās epizodē. Pat reālu izvarošanas mēģinājumu ir ļoti grūti pierādīt, ne velti arī Hārvija Vainstīna advokāti vairākkārt publiski izteikuši gatavību tiesāties – pēdējoreiz saistībā ar 5. oktobrī "The New York Times" publicēto Vainstīna bijušās asistentes Rovenas Čiu rakstu, kurā viņa stāsta par to, kā vairākkārt apsvērusi izdarīt pašnāvību pēc tam, kad Vainstīns mēģinājis viņu izvarot.

Tikmēr ASV aptaujas rāda, ka 60% vīriešu vadītāja pozīcijā jūtas "neērti", divatā strādājot, mācot vai tiekoties ar savām sieviešu kārtas kolēģēm, un šis skaitlis kopš #MeToo kustības sākuma ir audzis gandrīz uz pusi. Interesantas ir šī diskomforta sekas – pateicoties priekšnieku vīriešu vēlmei izvairīties no atrašanās vienā telpā ar sievietēm, tām var būt grūtāk nodemonstrēt savas profesionālās spējas un attiecīgi tikt paaugstinātām. Tātad, pat ja vīrieši ir tie, kuri jūtas neērti, no šīs neērtības sajūtas viņi paši cieš krietni vien mazāk nekā sievietes. Viens no iemesliem šai neērtībai, protams, ir tas, ka vīrieši uztraucas, ka viņu vēlme sastrādāties vai veikt pārrunas divatā ar darbinieci sievieti, var tikt interpretēta kā mēģinājums flirtēt vai pat uzmākšanās. Izdevums "Forbes" gan norāda, ka ironiskā kārtā pētījumos secināts, ka paši vīrieši daudz biežāk nekā sievietes pārprot draudzīgu vai koleģiālu attieksmi no sieviešu puses un interpretē to kā seksuāla rakstura interesi, kamēr sievietes pret sevi vērstas simpātijas mēdz nepamanīt. 

Latvijā nav atsevišķa likuma panta par seksuālu uzmākšanos, taču kopš 2004. gada darba likumā ir atrunāts, ka personas aizskaršana ietver arī seksuāla rakstura rīcību. pieejama arī publiska statistika par reālu tiesvedību, biedrības "Centrs Marta" rīcībā ir informācija tikai par dažiem gadījumiem, no kuriem lielākā daļa beigusies ar mierizlīgumu. Tikai 2018. gadā pēc #MeToo kustības izraisītā viļņa pasaulē "Tiesībsargs" publicēja informatīvu materiālu par uzmākšanos darba vietā, tomēr joprojām pastāv diezgan liela iespēja, ka cilvēki, kas cieš no uzmākšanās darba vietā, nav informēti, ka un kā pret to iespējams cīnīties. Lai arī Latvijā #MeToo kustība izraisīja nelielu viļņošanos, neviens vārds skaļi netika nosaukts, kamēr privātās sarunās, protams, tie izskanēja un turpina izskanēt joprojām. Man šķiet, tā ir reģiona specifika – mums nav vajadzīga bēgļu plūsma, lai protestētu pret bēgļu plūsmu, un mēs varam būt sašutuši par #MeToo graujošo ietekmi uz flirtu un romantiku bez reālas lokālas #MeToo kustības.

Vai darba vietā drīkst flirtēt? Ja to neaizliedz iekšējās kārtības noteikumi (maz ticams, ka Latvijā kādā darbavietā šāds aizliegums pastāv), tad teorētiski drīkst. Un, ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, kur visi līdzīgi apzinātos, kur beidzas abpusēji patīkams flirts un sākas otra aizskaršana, tā vispār nebūtu problēma. Taču, piemēram, Brions par flirtu uzskata arī īsziņu, kur sievieti uzslavē par krūšu izmēru un piedāvā sniegt vairākkārtējus orgasmus, kamēr kāds cits aprobežosies ar vārdiem: "Tev ir skaistas acis." Un kāds vienmēr uzskatīs, ka abi jau ir tikai komplimenti, atšķiras vien nianses.

Ja priekšnieks flirtē ar padoto, padotais var just spiedienu flirtam atbildēt, un #MeToo ir parādījis, kur var novest viena cilvēka varas izmantošana pār otru. Ja cilvēki patiešām nesaprot, kur ir robeža starp flirtu un uzmākšanos, un viņi to nespēj ne sajust, ne pajautāt otram, tad viņiem patiesi nekad nevajadzētu flirtēt. Flirts pēc definīcijas ir rotaļīga izturēšanās pret otru, izrādot seksuāla rakstura interesi, un, lai arī katrs var vilkt savas robežas, kur viņam sākas flirts, tā pamatā ir apzināts nodoms likt šo interesi sajust. Riskējot uzsākt "Satori" sadaļu "Attiecību padomi", tomēr uzsvēršu: ja darbā ir tik garlaicīgi, ka gribas izklaidēt sevi ar "nevainīgu" flirtu, varbūt vērts apdomāt, vai tas neapgrūtinās citus un – vai nav pēdējais laiks pievērsties darbam. Savukārt, ja tiek izjusta nopietna romantiska interese par kolēģi, var viņam vai viņai piedāvāt satikties ārpus darba, neslēpjot savus nodomus, būt gatavam atteikumam un cieņpilnai tā pieņemšanai. Var arī vienkārši lejuplādēt "Tinder" aplikāciju.

Viens no iemesliem, kādēļ Sandra Millere zaudēja tiesas prāvu, bija tiesneša uzskats, ka šādas īsziņas ārpus darba attiecībām nekvalificējas kā seksuāla uzmākšanās. Ārpus darba vides, šķiet, vēl grūtāk vilkt robežas, it sevišķi, ja daļa sabiedrības uzstāj uz to, ko Katrīna Denēva un citas nodēvēja par "tiesībām uzbāzties". Lai arī franciski viss izklausās romantiskāk, tostarp šis termins, tomēr atkal rodas jautājums – vai tiešām atšķirt uzbāšanos no flirta nav iespējams?

Varbūt vīrieši, kas izkliedz nepiedienīgas piezīmes uz ielas vai, piemēram, sūta savu locekļu fotogrāfijas nepazīstamām sievietēm, arī domā, ka flirtē. Teju puse sieviešu, kas dzimušas pēc 1984. gada, savā dzīvē ir saņēmušas vismaz vienu locekļa fotogrāfiju, nesniedzot nedz piekrišanu, nedz izsakot vēlmi tādu saņemt, savukārt 24% šīs paaudzes vīriešu šādu fotogrāfiju ir nosūtījuši, liecina kāda ASV aptauja. Pavisam nesen ASV Teksasas štats bija pirmais, kas aizliedza ģenitāliju foto sūtīšanu bez otras puses piekrišanas, un tagad Teksasā par to var piemērot sodu 500 ASV dolāru apmērā.

Šādas nelielas izmaiņas likumdošanā lēnām sāk parādīties, sniedzot palīdzīgu roku tiem indivīdiem, kas patiešām nespēj nošķirt flirtu no otra aizskaršanas, un, iespējams, laika gaitā mūs (vai vismaz ASV) sagaida apjomīgāki likumprojekti, taču pagaidām vienīgās būtiskās izmaiņas ir tās, kuras redzamas sabiedrības attieksmē pret to, ko uzskatām par neadekvātu rīcību vai komunikāciju.

Ja katram flirts nozīmē ko citu, vai mums jāatsakās no flirta, lai visi sabiedrības locekļi justos drošībā? Vai gluži otrādi – jābeidz būt tik jūtīgiem? Sūdzoties par nevēlamu, pārmēru uzstājīgu, rupju vai jebkādā citā veidā nepatīkamu vīriešu uzmanību, šķiet, katra sieviete saskārusies ar padomu: "Priecājies, kamēr vari!" Gadi skrien kā stirnas, mati nosirmo kā jūra, vīrieši ies garām kā tukšai vietai, bet tu sirdī allaž nesīsi tālu atmiņu par to, kā viens kungs kādā Vecrīgas ielā reiz sagrāba tava dibena kreiso vaigu. Nav jau tā, ka šis solījums neatstāj nospiedumu apziņā. Ja nu tā patiesi būs?

Un patiesi – ilgu laiku nebiju izjutusi svešinieku uzmācību. Pie vainas varētu būt gan gaistošā jaunība, gan zaļās matu šķipsnas, gan reizi pa reizei, iespējams, reputācija kā tai psihajai feministei. Un reizēm aizdomājos par to, ka varbūt tomēr pietrūkst. Jā, tādos brīžos tu sajūties kā gaļas gabals, bet arī kā valdzinošs, pievilcīgs gaļas gabals.

Ironiski, ka šāda pieredze pēc ilgāka laika mani piemeklēja, kad sarunu festivālā "Lampa" piedalījos biedrības "Centrs Marta" organizētajā diskusijā "Vai romantika nomirs, ja mēs sāksim sarunāties?". Diskusija bija veltīta principā šai pašai tēmai – šķietami trauslajai robežai starp flirtu un uzmākšanos, kā arī tam, kā mūs ir vai nav ietekmējusi #Metoo kustība. Attiecīgi publikā manīju tikai divus vīriešus, no kuriem viens izskatījās nepilngadīgs, tātad, iespējams, mammas atvests, bet otrs, visticamāk, bija kādas diskusijas dalībnieces dzīvesbiedrs.

Tā bija iedvesmojoša un stiprinoša diskusija, un tovakar gāju prom no festivāla teritorijas visnotaļ pacilāta par šo jauno pasauli, ko es absolūti labprāt apdzīvotu. No domām mani izrāva bariņš puišu. Neatceros, ko tieši viņi nokliedza man pakaļ, bet atceros, ka bija tumšs un apkārt vairs nebija daudz cilvēku. "Eu, seksīgā!" vai kaut ko tamlīdzīgu. Gluži instinktīvi paskatījos un vienkārši skaļi pateicu: "Nē!" Tekstu, kas sekoja, gan atceros gluži skaidri. Tas bija sašutums par nepareizu reakciju uz komplimentu – sašutums, kas sevī ietvēra novēlējumu, dažus krievu un dažus latviešu vārdus – visus cenzējamus, izņemot "ej".

Un tajā brīdī atcerējos, kā tas ir. Cik viegli un eleganti svešinieki mēdz no mazliet vulgāras uzmanības izrādīšanas mainīt kursu uz lamām un likt tev justies apdraudētai. Un, lai arī cik feministiski noskaņota tu nebūtu, uz mirkli nokļūsti kaut kāda savāda pazemojuma varā un meklē vainu sevī. Vai es to "nē" pateicu pārāk skarbi? Un par ko es tagad uztraucos, tas taču nekas vispār nebija, vai ne?

Un tādos mirkļos diezgan skaidri apzinos, ka esmu gatava upurēt flirtu visās tā izpausmēs, pat vispatīkamākajās un maigākajās, kamēr vien būs iespējama šī pārprastā flirta interpretācija. Kamēr cilvēki nebūs iemācījušies flirtēt un (jel piedodiet man šo paredzamo vārdu spēli!) filtrēt.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!