Ar bērniem
10.10.2013

Un visi tik jauki vienādi

Komentē
2

Šis nebūs neitrāls raksts. Sākot jauno mācību gadu, Latvijā cita starpā ir aktualizējusies kāda parādība, kas mani allaž satrauc un sāpina: pēdējos gados arvien pieaug to skolu skaits, kurās jāvalkā formastērpi. Piederu pie tiem vecākiem, kas ir pret formām, ļoti sirsnīgi pret. Uzskatu, ka bērniem jābūt iespējai uz skolu vilkt katram savas drēbes, lai kur tās būtu pirktas vai kā citādi iemantotas. Un, ja pirms gadiem desmit formas bija tikai dažās skolās, par kurām visi to zināja, tad tagad tiem vecākiem, kuri neatbalsta skolēnu formas, jau ir pagrūti izvēlēties savam bērnam tādu skolu, kurā formu nevalkā. Pat ja ģimenei arī izdodas atrast tādu skolu ģeogrāfiski pieņemamā vietā, nav garantijas, ka šī skola tuvākajā laikā formu tomēr neieviesīs. Direktori tikmēr apgalvo, ka iniciatīva nāk no vecāku puses. Atmetot grūti pierādāmos apgalvojumus par kolektīvos pasūtījumos ieinteresētiem vecākiem – formu šūšanas uzņēmumu īpašniekiem, vai par skolu direktorēm, ar kurām šie uzņēmumi daloties peļņā, nevar tomēr noliegt, ka gana daudz ir tādu vecāku, kuriem gluži vienkārši patiešām šķiet pievilcīga pati ideja par vienotu skolas formu. Par šo ideju tad es galvenokārt gribu parunāt.

Ja vienkārši līdzīgs apģērbs, kas vieno cilts, amata vai citas grupas pārstāvjus, praktisku iemeslu dēļ ir ticis valkāts kopš aizvēsturiskiem laikiem, tad pirmās īstās uniformas parādījās krietni vēlāk, kad cilvēki karojot jau spēja organizēties militārās struktūrās. Antīkajā pasaulē karavīru apģērbs savā vienādumā dažkārt pārsniedza iepriekš minēto radniecību, dažām tā iezīmēm no etniskas tradīcijas ar laiku kļūstot par attiecīgās armijas simboliku. Tomēr, tā kā tērpi netika ražoti masveidā, tie detaļās mēdza atšķirties. Standartizētas uniformas parādījās tikai 17. gs. Francijas armijā līdz ar tās sistematizāciju pēc pulka principa, un drīz vien tādas bija raksturīgas armijām visā Eiropā.

Bērni skolās tikmēr ģērbās relatīvi brīvi. Lai gan viduslaikos baznīcas skolās pastāvēja tendence ģērbties vienādos apmetnīšos, jauno laiku publiskajās skolās audzēkņu apģērbu noteica tikai etniski un sociāli apstākļi, nevis reglaments, un tie skolēni, kuriem apģērbu gādāja vecāki, parasti neģērbās vienādi. Tikai dažās īpaši trūcīgiem bērniem domātās skolās vai patversmēs Anglijā un Francijā kopš 16. gs. audzēkņi tika ģērbti formās labākai atšķiršanai un arī tāpēc, ka tā bija lētāk.

Mūsdienās jau par stereotipu kļuvušās angļu skolas formas tiek saistītas drīzāk ar elitārām privātskolām nekā bāreņu patversmēm. Kāpēc tā? 18. gs un 19. gs. sākumā Anglijas skolās valdīja tāds haoss, ka formas tika ieviestas ar nolūku savaldīt mežonīgos audzēkņus. 19. gs. beigās skolas forma līdz ar stingru uzraudzību un obligātām sporta spēlēm jau bija kļuvusi par raksturīgu pazīmi, kas atšķīra Anglijas reformētās skolas, kuras tagad tika uzskatītas par labākajām visā Eiropā.

Anglijā skolas formas tātad parādījās, uzplaukstot kapitālismam, taču cita valsts iekārta, kas īpaši saistāma ar militarizētu skolas formu, ir sociālistiskais režīms. Tie lasītāji, kas ir vecāki par 30 gadiem, visdrīzāk ir paguvuši vismaz pāris gadus, ja ne visu skolas laiku, valkāt padomju formastērpus, un atceras dažādas ar tiem saistītas detaļas. Tā kā mūsdienās skolas formastērpi sastopami veselā virknē valstu, kurās pastāv atšķirīgas valsts iekārtas, var secināt, ka formas nav saistāmas ar kādu konkrētu – piemēram, labējo vai kreiso – ideoloģiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzie mūsdienu ideoloģiskie virzieni vēsturiski sakņojas divās Rietumu politiskās ontoloģijās – holistiskajā un liberālajā, kuras izveidojās, sabrūkot viduslaiku kristīgās pasaules būvei. Turklāt vairāki savstarpēji pretēji strāvojumi var būt aizsākušies vienuviet.

Tā holistiskajā tradīcijā, kas turpina katolisko pasaules uzskatu, kurā Dievam ir attiecības ar cilvēci kā veselumu un kuras galvenais Apgaismības laika teorētiķis bija Žans Žaks Ruso, vissvarīgākā ir kopiena. Tai tiek piešķirtas subjekta īpašības, kamēr indivīds nemaz nezina, ko grib, un labi tam var būt tikai kolektīvā. Primāras ir kopīgās intereses. To labā "katrs no mums nodod sabiedrības rīcībā un pakļauj kopīgās gribas augstākajai virsvadībai savu personu un visus savus spēkus; rezultātā mums visiem kopā katrs atsevišķais loceklis kļūst par veseluma neatņemamu daļu".[1] Attieksme pret privātīpašumu ir negatīva; Markss vēlāk pievieno tā konfiskācijas ideju, un beigu beigās tas viss noved pie totalitāra režīma, kas noliedz privātumu vispār. Tas liek domāt, ka ideja par vienādotu skolēnu formu, kas mazinātu sociālās atšķirības, vairāk atbilst holistiskajai tradīcijai, nevis liberālajai, kura savukārt vairāk saistīta ar protestantisko pasaules redzējumu. Protestantismā Dievam ir attiecības ar katru indivīdu, un atsevišķais indivīds, tā brīvība liberālismā ir galvenā vērtība, kamēr sabiedriskajai varai jāsargā katra indivīda īpašums. Lai gan politiskā liberālisma ciltstēvs puritānis Džons Loks iestājās par "valsts varas ierobežošanu un zināmas indivīda dabiskās brīvības saglabāšanu"[2], tieši protestantiskajā Anglijā pāris gadsimtu vēlāk iemiesojās un uzplauka ideja par skolēnu formastērpu, kas ir drīzāk ārējas varas nekā indivīda brīvības izpausme.

Izskaidrojumu šķietamajai pretrunai var atrast vienā no skumjākajiem 20. gs. teorētiskajiem darbiem – Mišela Fuko grāmatā "Uzraudzīt un sodīt". Fuko pēta, kā Eiropā feodālo viduslaiku nežēlīgos miesassodus, pārejot uz kapitālismu, pamazām nomaina disciplināras varas struktūras, kas ķermeņus vairs nespīdzina tiešā veidā, bet gan pakļauj kontrolei, dresūrai. Klosteri, slimnīcas, amatnieku darbnīcas, fabrikas, cietumi, armija un skolas tiek iekārtoti pēc viena principa – lai to iemītniekus būtu vieglāk uzraudzīt. Vara, kas to realizē, ir anonīma, "tā netiek nodota kā īpašums; tā darbojas kā mašinērija".[3] Tā "neatstāj nevienu ēnas zonu un bez mitas kontrolē tos pašus, kuru pienākums ir kontrolēt".[4] Uzraudzības mērķis ir iegūt paklausīgus ražotājus kapitāla vairošanai.

Līdz ar to atsevišķie indivīdi ir kā skudras pūznī ne tikai tajās bieži vien kreisajās un totalitārajās politiskajās sistēmās, kas izaugušas no holistiskās pieejas, bet arī liberālajās, kurās sargājamais indivīda īpašums top par pašmērķi, kam pakļautas citas brīvības. Visbēdīgākais Fuko pētījuma aspekts man šķiet varas anonīmā mašinērija. Tas nozīmē, ka nav tādas indivīdu grupas vai pat viena tirāna (ja par tādu neuzskatām sātanu), kas būtu ieinteresēts sistemātiskā uzraudzībā. Nepieciešamība pēc disciplīnas it kā pastāv pati par sevi, tā veidojas drīzāk kolektīvajā apziņā un izpaužas konkrētās situācijās – kā, piemēram, iepriekš minētajās Anglijas skolās, kur 19. gs. masveidā ieviestās formas palīdzējušas disciplinēt iepriekš nepaklausīgos audzēkņus, bet iznākums – labākas sekmes mācībās un augstāka drošība – taču it kā ir bijis pozitīvs. Arī mūsdienās, diskutējot par formas nepieciešamību, pie racionālajiem argumentiem tiek minēta ērtība un drošība. Skolotājiem patīk visai klasei vienādi sporta krekliņi, jo tie palīdz sporta dienā viegli atpazīt savējos. Skolā, kurā audzēkņi valkā formu, uzreiz var pamanīt svešinieku. Taču, no otras puses, svešiniekam ir vieglāk iejukt savējo pūlī, vienkārši uzvelkot attiecīgo tērpu – kura īstais īpašnieks tikmēr apdullināts vai pat beigts guļ kaut kur kaktiņā.

Vecāki, kas vēlas skolas formas, apgalvo, ka īpašs skolas apģērbs atgādina bērniem, ka tagad laiks mācīties, mazina tieksmi izcelties ar izskatu vai nepieciešamību domāt, ko lai velk mugurā. Nevaru to noliegt – tikai nez kāpēc man šie apsvērumi atgādina kādu epizodi no Mārgaretas Atvudas grāmatas "Kalpones stāsts", kur jaunizveidota labēji totalitārā režīma ietvaros uzraudze saka topošajām kalponēm – surogātmātēm (kurām ir atņemti iepriekšējie bērni un kurām ir jāstaigā vienādos sarkanos apmetņos ar kapucēm, kas aizsedz seju, un ar kurām citi cilvēki uz ielas nedrīkst sarunāties): "Agrāk jūs bijāt brīvas KAUT KAM. Tagad esat brīvas NO KAUT KĀ."

Es tīšām tik ilgi kavējos pie idejas līmeņa, jo praktiskās detaļas jau tiek regulāri apspriestas vecāku forumos. Tomēr, runājot par sociālā vienlīdzīguma aspektu, nevaru noturēties: Latvijā skolas formas nav nedz lētas, nedz arī viegli nopērkamas. Vairākās skolās, iegādājoties formas apģērba komplektu tādā apjomā, lai to būtu iespējams izmazgāt arī darbdienās, kā arī nedaudz variēt atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, tas izmaksā virs simts latiem. Summa nav reāla tiem vecākiem, kas citādi jaunu apģērbu bērniem nepērk vispār, bet izmanto lietotu. Tiek gan apgalvots, ka bērnu nedrīkst aizraidīt no skolas par neģērbšanos formā – tomēr, ja vairumam pārējo tā ir mugurā, bērns var justies pastiprināti nepiederīgs, un tādējādi tieši formas apģērbs rada sociālu diskrimināciju.

Tiesa, dažkārt, lai vienotu vienas skolas audzēkņus un vairotu viņu lepnumu par savu mācību iestādi, tiek izmantots tikai viens apģērba elements. Kad skolā, kuru tobrīd apmeklēja mana meita, sāka ieviest vienādas vestītes ar skolas emblēmu, es ieminējos, ka šāda vestīte taču ir jāsaskaņo ar pārējo apģērbu. Ar to biju domājusi, ka tumši zila viduklī pieguļoša veste varētu izkropļot astoņgadīgas meitenes siluetu, ja tiktu uzvilkta, teiksim, virs sarkana A veida sarafāna, kādu meita tolaik visbiežāk vilka uz skolu. Attiecīgi man būtu papildu izdevumi ne tikai par vestīti, bet arī par citām drēbēm, kas piestāvētu vestītei. Taču vairākas mātes teica, ka tas ir pat ļoti labi, jo bērniem nākšoties domāt, ko vilkt uz skolu, un viņi iemācīšoties ģērbties lietišķi. Citādi devītās klases meitenes pirmajā septembrī esot izskatījušās briesmīgi. "Nu tētiem gan patika,"  novilka viena no mātēm. Atceroties, cik es savulaik sākotnēji biju apjukusi, kad skolā vairs netika pieprasīta forma un man nācās pašai domāt, ko vilkšu, šķiet, ka gadījumā, ja devītās klases meitenēm būtu formas, viņas izskatītos "briesmīgi" (t.i., ne pēc mammu gaumes un dažkārt pārāk seksuāli) arī vēl 12. klasē un vēlāk, jo būtu izpalikuši izmēģinājumi. Pusaudža gadi taču ir meklējumu laiks, savukārt skola, ja jaunietis ir apzinīgs, bieži ir galvenā vieta, kurp viņš dodas.

Rodas jautājums, vai tas, ko es piedāvāju, ir haoss un anarhija. Nešaubos, ka skolai jābūt tādai vietai, kuru apmeklējot var justies droši, ka ikvienam skolēnam ir tiesības dzirdēt skolotāju vai netikt apsmietam apģērba dēļ. Tomēr es naivi ticu, ka to var panākt bez tādas dresūras, kas cita starpā piespiež valkāt konkrētu apģērbu – tā vietā vairojot cieņu pret apkārtējiem, tostarp pret viņu vizuālajām atšķirībām. Tāds aicinājums gan šķiet abstrakts, tas it kā reizē skar visus un nevienu – taču cieņa un pat mīlestība var kļūt par tādu pašu sabiedrības tendenci kā patika pret vienādu apģērbu, kā tieksme uzraudzīt.

Amerikāņu Deivida L. Bransmā un Kerijas A. Rokemoras pētījums rāda, ka skolas formas neveicina labu skolēnu uzvedību, toties tām ir negatīvs efekts uz mācību sasniegumiem.[5] Interesanti, ka Somijā, kuras izglītības sistēma tiek uzskatīta par efektīvāko visā pasaulē, skolās nav formu, lai gan apģērbs šīs zemes klimatisko apstākļu un arī mentalitātes dēļ visbiežāk ir nepretenciozs, un arī tā cenu pēc izskata ir grūti noteikt. Uzskatu, ka arī mums būtu jāpievēršas citiem izglītības sistēmas aspektiem, nevis jākoncentrējas uz formas apģērba sniegtu vienotības sajūtu vai mācību iestādes prestižu. Ja vairāk būtu aizraujošu mācību stundu, kurām sekot, skolēnus mudinātu nevis īpašs apģērbs, bet gan interese par notiekošo – iespējams, viņi pat nepamanītu, kas citiem mugurā.

[1] Ruso, Žans Žaks. Par sabiedrisko līgumu. Citēts pēc: Fjodorova, Marija. Klasiskā politiskā filozofija. Rīga: Jumava, 2006, 158.lpp.

[2] Fjodorova, Marija. Klasiskā politiskā filosofija. Rīga: Jumava, 2006, 114.lpp.

[3] Fuko, Mišels. Uzraudzīt un sodīt. Rīga: Omnia Mea, 162.lpp.

[4] Turpat.

[5] Brunsma, David L., Rockquemore, Kerry A. Effects of Student Uniforms on Attendance, Behavior Problems, Substance Use, and Academic Achievement. The Journal of Educational Research, September/October 1998.

 

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!