Komentārs
04.06.2018

"Un tad saskries visādi trakie…"

Komentē
2

Šodien grūti kādu pārsteigt ar kritiski satrauktiem apgalvojumiem par liberālās demokrātijas krīzi. Šādos situācijas aprakstos iekļaujas arī kritiskas piezīmes par vēlēšanu procedūru – vieni norāda uz manipulāciju iespaida palielināšanos, citi – dalības vēlēšanu procesā kritumu, kas savukārt rada jautājumus par ievēlēto leģitimitāti utt. Un ir arī viedoklis, ka šie trūkumi nav kaut kāds jauns fenomens, bet piemīt politisko institūciju vēlēšanu procedūrai vispār. Beļģu vēsturnieks un publicists Dāvids van Reibruks runā par "elektorālo fundamentālismu" – "nelokāmu ticību tam, ka demokrātija nav iedomājama bez vēlēšanām". Cik zinu, dažādu formu intelektuāli vingrinājumi par šo tēmu arī nav nekas jauns, tomēr van Reibruks pieder pie grupas (tajā ir dažādi aktīvi autori), kura kā ja ne gluži kā alternatīvu, tad vismaz absolūti nepieciešamu papildinājumu vēlēšanu procedūrai min… lozēšanu, kuras rezultātā veidotos pilsoņus pārstāvošas struktūras lēmumu izstrādē, uzraudzībā utt. Pie grupas piederīgie to sauc par – nemāku pārtulkot labskanīgāk – bireprezentatīvo sistēmu.

Tas izklausās kā abstrakta teoretizēšana, utopisms vai neprāts. Jāpiebilst arī: Reibruka arguments, ka pilsoņus pārstāvošo struktūru veidošana izlozes ceļā bijusi pazīstama ne tikai noteiktā laika posmā Senajās Atēnās, bet arī 13.–18. gadsimtā Venēcijā, Florencē un Aragonā, nepārliecina. Pirmkārt, nav nekādas garantijas, ka procedūras apraksts atbilda realitātei. Otrkārt, nu un tad? Lai cik izplūduši tas skan, laiki taču ir mainījušies. Tāpat nepārliecina van Reibruka iecienītais salīdzinājums (tas atkārtojas dažādos laikos rakstītos tekstos), ka auto (pārstāvniecību varā) labāk remontēt, kamēr tas brauc, nevis tad, kad tas jau ir salūzis. Tā ir spēlēšanās ar vārdiem. Nevaru noliegt, ka mani šajā konceptā visvairāk mulsina pati nejaušas izlozēšanas procedūra, lai gan vienlaikus man grūti atrast labu atbildi van Reibrukam, kurš jautā: "Kāpēc mēs atzīstam, ka lobiji, analītiskie centri un dažāda veida interešu grupas var ietekmēt politiku, savukārt nejaušas izlozes formā radušies pilsoņu kopumi nedrīkst?" Zināmā mērā var saprast arī van Reibruka un viņam līdzīgi domājošo skepsi par citiem veidiem, kā politikā iesaistās plašāka sabiedrība: "Pilsoniskās iniciatīvas [noteikta skaita parakstu savākšana par kādu jautājumu – M. Z.] nogādā tautas vajadzības līdz likumdevēja slieksnim, it kā tās būtu piena pudeles. Un ne tālāk. Referendumā tauta var pieņemt [vai noraidīt] jau sagatavotu un tai caur lodziņu pasniegtu likumprojektu. Un ne ātrāk." Tas viss tā lielā mērā ir, bet… "izloze"?

Ir laiks ilustrēt, par ko Reibruks & Co. runā. Pirmkārt, viņi balstās uz eksperimentālās prakses kritisku analīzi. Runa ir par gadījumiem Islandē, Īrijā, Britu Kolumbijā (Kanāda), Ontārio (Kanāda), kur politiskā vara pati iniciēja izlozes kārtā veidot pilsoņu kopumu, kas sniegtu rekomendācijas par izmaiņām konstitūcijā vai vēlēšanu sistēmā. Tādi tiešām ir bijuši. Kā piemēri tiek minētas arī dažas municipalitātes, piemēram, Utrehtas pilsēta Nīderlandē, kur regulāri izlozes kārtā tiek izvēlēti 150 iedzīvotāji, kas apspriež tādus jautājumus kā enerģētikas vai bēgļu integrācijas politika. Te uzreiz arī jāpiezīmē, ka piemēri tiek lietoti tikai kā piemēri, bet ne vēlamais rezultāts: van Reibruka un viņa domubiedru ieceres ir daudz plašākas par šādām "konsultatīvajām padomēm" lokālā līmenī. Proti, lai gan tiek deklarēts, ka tradicionālo vēlēšanu ceļā ievēlētajiem parlamentiem vismaz pārskatāmā nākotnē ir jāsaglabājas, runa ir par līdzvērtīgu izlozes kārtā veidotu struktūru ekosistēmu, kurā viena struktūra apspriež un izvēlas tēmas tālākam likumdošanas procesam, cita – kontrolē likumdevēja darbu utt. Izlozes formas tiek piedāvātas dažādas – nejauša izloze uz, teiksim, 25 vietām struktūrā, kas tiek veikta starp pilsoņiem, kuri paši brīvprātīgi pieteikušies izlozei (šādi varēšot izvairīties no tā, ka tiek iesaistīti cilvēki, kas vispār nevēlas nekādas struktūrās piedalīties), vēl citas formas. Izlozes kārtā struktūrā nonākušie ir uz noteiktu termiņu, viņi saņem arī zināmu finansiālu atalgojumu, īsi sakot, modeļi ir izdomāti dažādi un pietiekami detalizēti.

Un tas viss palīdzēšot sabiedrībai sajusties vairāk iesaistītai lēmumu pieņemšanā, mazināt populisma vilinājumus un attiecīgi apdraudējumus demokrātijai vispār.

Tas viss patiesībā neizklausās vājprātīgi, tomēr man vienalga ir dažas skeptiskas piezīmes.

Vismazāk mani uztrauc teksta virsrakstā iezīmētās bažas. Lai gan es personīgi nebūt neuzskatu politiķus par tādiem ļaundariem un idiotiem, par kādiem tos uzskata daļa sabiedrības, vienlaikus man mute neveras apgalvot, ka vēlēšanu ceļā parlamentā nenonāk ļaudis, kuru kompetences līmenis un savaldība daudz neatšķiras no daža laba komentāru rakstītāja internetā. "Saskrien" arī vēlēšanu rezultātā.

Sarežģītāks ir jautājums par to, cik lielām vajadzētu būt izlozes ceļā veidotu struktūru pilnvarām, lai pārvarētu daudzu viedokli, ka tāpat jau viņu domas galu galā netiks ņemtas vērā. Proti, nevar teikt, ka tradicionālās politiskās varas struktūras ignorētu sabiedrības viedokli starpposmos starp vēlēšanām: problēma ir tā, ka sabiedrība redz – ar šo viedokli tiek manipulēts. Piemēram, socioloģisko aptauju rezultāti tiek piesaukti, kad tas ir izdevīgi, un otrādi. Līdz ar to, ja reformu projektu autoru mērķis ir patiešām mazināt neuzticēšanos varai, tad nepietiks, ja izlozes ceļā tapušo struktūru paustajam būs tikai rekomendējošs raksturs. Savukārt to, vai ierastā sistēma ir gatava pieņemt šādu struktūru pausto kā sev reāli saistošu, grūti prognozēt. Izeja te varētu būt – tāda minēta arī van Reibruka tekstos – izlozes kārtā veidoto struktūru lemtā nodošana tālāk referendumam. Un te parādās problēma: vēlētāji var nebūt gatavi tērēt laiku vēl šādiem referendumiem. Piemēram, kad izlozes ceļā veidoto struktūru priekšlikumi vēlēšanu sistēmas reformai Ontārio un Britu Kolumbijā savulaik tika nodoti referendumiem, apstiprinājums tika saņemts ar tikai 36%–39%, kas savukārt mazina priekšlikumu leģitimitāti. Citiem vārdiem sakot, var gadīties, ka sabiedrība, prasot lielāku ieklausīšanos tās viedoklī, vienlaikus nav gatava piedāvātos instrumentus izmantot.

Man ir versija par iespējamiem cēloņiem. Indivīds savu apnikumu, bezspēcības sajūtu, nepatiku visvieglāk var paust pret politiķiem un partijām, lai gan šo noskaņojumu tikpat lielā mērā ietekmē saskarsme ar birokrātiju, agresija sociālajos tīklos, neapmierinātība ar jaunās paaudzes priekšstatiem par dzīvi, uzticības sairums reliģiskajām institūcijām, lasītais par ekoloģiskajām problēmām, nedrošība par savu vietu darba tirgū nākotnē utt. Respektīvi, iemeslu īgnumam ir daudz vairāk, tikai vairumu no tiem grūti sev un citiem saprotami formulēt. Līdz ar to politiskās līdzdalības palielināšana var nemainīt to, ka cilvēks, vienkārši sakot, jūtas slikti šajā pasaulē un laikā. Manuprāt, mēs pārāk politizējam indivīdu, piešķiram politikai pārāk lielu ietekmi uz viņa pašsajūtu. Kad dažādi eksperti ar vislabākajiem nodomiem cenšas racionalizēt, piemēram, balsojumus par neslēptiem populistiem, var gadīties, ka nobalsojušajam patiesībā ir stipri nospļauties par politisko piedāvājumu, viņam vienkārši (lai gan nekā vienkārša te nav…) "ir noriebies", "apnicis" utt. Ļoti iespējams, noriebies patiesībā ir tas, ka viņš nojauš jēgas trūkumu dzīvē, tomēr to ir vieglāk interpretēt kā nepatiku tieši pret politisko sistēmu. Zināma akadēmiska higiēna brīdina mani tālāk šo līniju neattīstīt, jo te viegli iebraukt nekorektā psiholoģizēšanā, tādēļ rezumējot: liberālās demokrātijas krīze ir tikai daļa no lielāka apstākļu kopuma.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!