Foto: Unsplash.com.
 
Komentārs
24.04.2023

Un nākamnedēļ viņi kopā svinēs 4. maiju

Komentē
3

Izteiksmīga liecība par to, ka sākam pierast pie kara Ukrainā, ir aizrautīgums, ar kādu nododamies savstarpējām vārdu kaujām.

Kādā intervijā [1] kinorežisors Juris Poškus saka: "Tā ir viena no tādām, man liekas, cilvēka pamatvajadzībām – lai šī pasaule ir pārsteidzoša." Sliecos viņam piekrist, jo pasaule ir pārsteidzoša. Dažādā nozīmē.

Piemēram, mani patiešām pārsteidz domājošu un šai zemei labu vēlošu (cik varu spriest) indivīdu spēja tik strauji uzvilkties un tik dedzīgi mesties kaujā ar citādi domājošo. Vai karš Ukrainā ir beidzies, Putina režīms sabrucis un Krievija kļuvusi par demokrātisku valsti? Vai mēs varam atļauties šādu, kā agrāk teica, savstarpēju apkarošanos? Pirmā reakcija – nē, nevaram. Tomēr pieļauju arī to, ka nepieredzēti sarežģītā ģeopolitiskā situācija nav iemesls, lai kopienas mobilizācijas vārdā piekoptu veco principu "maita, bet mūsu pašu maita".

Uzjautrināta vai sarūgtināta galvas šūpošana par tēmu "mēs esam ļoti kašķīga tauta" nav raksturīga tikai latviešiem. Turklāt sava viedokļa stūrgalvīgai aizstāvēšanai vispār nav ne vainas. Ir jauks hasīdu pastāsts. Trīs vīri strīdas par kāda Toras teksta jēgu, divi atbalsta vienu interpretāciju, trešais – citu. Šis trešais nolemj saukt palīgā pašu Jahvi. Tomēr arī Jahves līdzdalība neko nemaina, jo balsojumā balsis sadalās divi pret divi… Dievam ir tikai viena balss, līdzvērtīga citām. Tas būtu viens līmenis.

Rakstot šo tekstu, ieskatījos kāda portāla komentāru daļā. "Vēstures pareizā puse", oponents "murgo", "autokrātija"… Iespējams, kādu sarūgtināšu, bet tālākais teksts nebūs par "Ogrē notiekošo" vai pedagogu arodbiedrības attiecībām ar valdību, vai par Andreja Upīša pieminekli (jā, arī šī tēma joprojām karsta), vai prezidenta vēlēšanām. Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs kādā savā prozas tekstā [2] formulēja nostāju, kurai pēdējā laikā arvien biežāk piekrītu: "Šajās sacīkstēs uzvarēt var tikmēr, kamēr nepiedalās." Es nojaušu, ka šis vēl ir sīkums, jo t.s. sociālajās platformās tonis ir vēl vairāk sakāpināts, bet, sekojot Buholcam, cenšos tās nelasīt.

Protams, var izteikt hipotēzi, ka notikusi tik liela jēdzienu devalvācija, ka strīdos iesaistītās puses nopietni neuztver nedz saņemtos, nedz izteiktos epitetus. Nevarētu gan teikt, ka šāda iespēja mani nomierinātu, jo vispār, tāpat kā nav normāli mētāties ar jēdzienu "genocīds", tāpat nav labi, ja mēs tik viegli pretējo pusi vainojam autoritārismā, "nāves kulta" sludināšanā un tā tālāk.

Savukārt, ja hipotēze nav pareiza, proti, savstarpējās pretenzijas nāk no sirds, tad man ir cits jautājums – kā mēs iedomājamies puslīdz efektīvi sadarboties reālas krīzes situācijā? Tā nav moralizēšana, mani interesē šis jautājums. Cik saprotu, ļaudis Ukrainā pilnīgi pamatotu savstarpēju pretenziju nokārtošanu (starp politiķiem, starp "liberāļiem" un "tradicionālistiem") ir, ja tā var teikt, atlikuši līdz kara beigām. Jo kara laikā kauties vēl savā starpā nav sevišķi prātīgi.

Spriežot pēc tā, cik maz Latvijas sabiedrības politiski un pilsoniski aktīvākā daļa (bez ironijas) rūpējas par vārdu un līdzekļu izvēli savstarpējās diskusijās, rodas iespaids, ka varam to atļauties, jo esam drošībā. Proti, lai kāda būtu publiskā retorika, patiesībā uzskatām, ka mums drošības apdraudējumu nav. Karš ir tur, Ukrainā. Lai tā būtu.

Taisnību sakot, latviešu sabiedrības politiski rosīgā daļa nekad nav vairījusies no savstarpējas klupināšanas un aplamāšanās, pat ja teorētiski tam nav bijis īstais brīdis.

Protams, arī nepiemērotie brīži ir dažādi. Kā secina [3] vēsturnieks Jānis Šiliņš, "4. Valsts domes vēlēšanās latviešu pilsoņi izvēlējās labāk balsot par krievu pārstāvi kņazu Serafimu Mansirevu, nevis par sociāldemokrātu kandidātu Andreju Priedkalnu". Te es varu iztēloties līdzīgu kontekstu kā šodien – ja mēs nedomājam, ka apdraudējums mūsu drošībai ir reāls, tad varbūt balsstiesīgie latvieši 20. gadsimta sākumā neuzskatīja, ka dome impērijas apstākļos (1912–1917) var kaut ko izšķirīgi ietekmēt, tādēļ interesantāk bija nokārtot savstarpējos rēķinus. To pat varētu saprast. Grūtāk saprast plūkšanos jau 1918. gadā, pēc valsts neatkarības pasludināšanas. Vēsturnieks Ilgvars Butulis raksta [4]: "Pretstatā visai pilsoniskajai presei kreisās avīzes neaicina organizēties, ķerties pie ieročiem, mobilizēties, lai cīnītos pret lieliniekiem. Avīzei "Uz priekšu!", paužot revolucionāro sociālistu viedokli, alfa un omega paliek Satversmes sapulce. Jebkuras Pagaidu valdības aktivitātes, lai konsolidētu sabiedrību cīņai pret lielinieku iebrukumu, tiek traktētas kā nelikumīgas, prettautiskas, šķiriskas, bīstamas. A priori avīzei "Uz priekšu!" ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā, "ja Latvijas valsts sagrūs, vainīga būs Latvijas buržuāzija" un tāpēc "mēs savas asinis neliesim pirms Satversmes sapulces sasaukšanas". Arī avīze "Sociāldemokrāts" visās Pagaidu valdības antilielinieciskajās rosībās saskata vienīgi nosodāmo: "Pilsonība izturas pārāk izaicinoši, bruņojas, gatava izaicināt strādniekus."" Nu, kas šīs par politiskām dzīrēm mēra laikā?!

Bet tagad pavērsimies no cita skatpunkta.

Kā (protams, citā kontekstā) teikts kādā Ievas Vieses-Vigulas dzejolī [5], "kapitālisms nav vainu mīkstinošs apstāklis". Tas, ka mēs dzīvojam kapitālismā, nenozīmē, ka jāuzvedas pēc džungļu likumiem. Karš Ukrainā un pat uz Latvijas robežas stāvoši Krievijas tanki (atvainojos par teatrālismu) nav iemesls, lai mēs iekšpolitiski necīnītos par saviem uzskatiem un vērtībām, arī ja pretinieks ir savējie.

Zināma loģika tajā ir. Piemēram, tas, ka Bulgārijā [6] ļaudis intensīvi nododas iekšpolitiskām cīņām (triju gadu laikā vienas regulārās un trīs ārkārtas parlamenta vēlēšanas!), no bulgāru viedokļa ir saprotami, jo arī ģeopolitisko apdraudējumu dēļ ir būtiski, kādas partijas diktē iekšpolitisko dienas kārtību. Un, ja (kā liecina nesens Austrumeiropas žurnālistu kopīgs pētījums [7]) Ungārijas varas iestādes pret Krievijas spiegu uzdarbošanos izturas daudz pielaidīgāk nekā Polija un Čehija, tad skaidrs, ka tam ir tieša saistība ar Ungārijas iekšpolitiku. Citiem vārdiem sakot, kādēļ gan mūsu "liberāļi" un "tradicionālisti" nevarētu klupt viens otram krāgā arī pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā?

Var arī tā. Tikai divas piezīmes.

Pirmā. Vai plūkšanās tiešais iemesls vienmēr ir simptoms kaut kam lielākam un nopietnākam? Iesaistītajām pusēm droši vien tā liekas, bet te nepieciešama aukstasinīga refleksija. Kā piemēru minēšu ASV Augstākās tiesas šomēnes lemto [8] jautājumu: vai darba devēja vēlme, lai cilvēks strādā svētdienā, pārkāpj šī cilvēka kā kristieša tiesības? Tiesas konservatīvais vairākums uzskata, ka pārkāpj, un vispār es, nebūdams nevienai konfesijai piederošs, arī tā domāju. Vai šis ir stāsts par teju eksistenciālu cīņu starp diviem pasaules uzskatiem? Neesmu pārliecināts.

Otrā. Var jau salamāties līdz nesveicināšanas līmenim, bet paliek jautājums: kas notiek krīzes situācijā? Esmu lasījis diezgan atšķirīgus viedokļus par poļu nekomunistisko pretošanās kustību nacistu okupācijas laikā. Proti, ir autori, kuri apgalvo, ka Juzefa Pilsudska piekritēji un t.s. "ndeki" ("nacionāldemokrāti"), kuri viens otru necieta vismaz kopš Pirmā pasaules kara sākuma gadiem, kopējā mērķa vārdā spēja strādāt kopā. Un ir autori, kuri ir skeptiski. Tēlaini izsakoties, 1917. gadā sarunātais ietekmēja attiecības arī 1943. gadā. Cik saprotu, mūsu strīdnieki ir pārliecināti, ka Latvijai nenāksies šo eksperimentu veikt. Novēlu, lai tiešām nenāktos, tomēr kā domas vingrinājumu iesaku laiku pa laikam uzdot sev jautājumu: vai es gulētu blakus X ierakumos? Arī noraidoša atbilde der, jo tas vienalga būtu godīgāks situācijas novērtējums nekā paradums demonizēt pretinieku un pēc tam apsveikt viņu valsts svētkos.




[1] "Rīgas Laiks", 2023. gada aprīlis, 52. lpp.

[2] Buholcs, Jānis. Distance. Domuzīme, 2023. gada 1. numurs, 8. lpp.

[3] Šiliņš, Jānis. Straujā piecgade: latviešu politiskās domas attīstība 1912.–1917. gadā. No: Latvijas zemes no 19. gadsimta beigām līdz 1918. gadam: ceļš līdz valstij. Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2020, 108. lpp.

[4] Butulis, Ilgvars. Dažas Latvijas valsts pastāvēšanas problēmas latviešu preses skatījumā 1918. gada decembrī. No: Nacionālo valstu veidošanās Baltijas reģionā un Austrumeiropā 1917.1918. gadā. Latvijas Kara muzejs, 2018, 42. lpp.

[5] Viese, Ieva. Uzraksts uz iesāktas paciņas. Punctummagazine.lv, 26.06.2021

[6] Bulgaria’s election spiral: the anatomy of disappointment - New Eastern Europe

[7] Russian diplomatic facilities serve as SIGINT nests in Europe - VSQUARE.ORG

[8] Supreme Court case tests religious tolerance on Sunday work | AP News

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!