Kino
24.11.2021

"Un kur mēs tagad esam – ellē?"

Komentē
2
Saglabā

Par Vitālija Manska dokumentālo filmu "Gorbačovs. Paradīze" (2020).

Vitālija Manska dokumentālā filma "Gorbačovs. Paradīze" ir darbs, kurš tiecas vēstījumu atklāt ne tikai caur runāto vārdu, bet arī, kā filmai pienākas, izmantojot audiovizuālos izteiksmes līdzekļus. Gatavojoties Manska filmas skatījumam un analīzei, noskatījos arī samērā nesen tapušo Vernera Hercoga darbu "Tiekoties ar Gorbačovu" ("Meeting Gorbachev", 2018), un man jāatzīst, ka jau Manska filmas divpadsmitajā minūtē secināju, ka skatos pavisam cita kaluma darbu.

Diezgan ilgi atliku šīs recenzijas veidošanu, jo nešķita īsti pareizi reflektēt par filmu "Gorbačovs. Paradīze", salīdzinot to ar citu dokumentālo darbu. Lai gan abu filmu centrā ir viens un tas pats cilvēks, pavisam atšķirīga varētu būt gan veidotāju interese un izvēlētie izteiksmes līdzekļi, gan vispārinājums, ko darbs tiecas sasniegt. Manskis sāk ar domu, kuru Hercogs savas filmas beigās aizkadra tekstā izteic vien kā vērojumu un apgalvojumu, neļaujot man kā skatītājam pašam pie tā nonākt, proti: "Mihails Gorbačovs ir dziļi vientuļš cilvēks." Arī Manskis izmanto aizkadra tekstu, taču dara to smalkāk, vienlaikus gan virzot interesi un skaidrojot, gan arī uzdodot jautājumus, uz kuriem jāmeklē pašam savas atbildes.

Atgriežoties pie maniem novērojumiem – līdz filmas divpadsmitajai minūtei Manskis ir man palīdzējis pārcelties no savas ikdienas un problemātikas uz filmas radīto pasauli. Tomēr man šī filmas nosacīti pirmā daļa beidzas nevis divpadsmitajā minūtē, bet gan apmēram divdesmitajā, kad reizē ar Gorbačovu sēžos pie pusdienu galda. Līdz tam režisors mani kā ciemiņu izved ekskursijā pa Gorbačova Piemaskavas savrupmāju (māja nav privatizēta, tā joprojām pieder valstij). Ārā ir sniegs, vējš un ziema. Es pārvietojos tik ātri, cik ātri to spēj gandrīz deviņdesmit gadus veca cilvēka ķermenis. Kontrastainu gaismēnu zīmētā kadrā notiek arī pirmā intervija, kur autors bez aplinkiem jautā, ko nozīmē būt brīvam cilvēkam un vai gadījumā nav tā, ka, skatoties pagātnē un nākotnē, lietu dabisko kārtību Krievijā vislabāk raksturo vārds "nebrīve". Tas varbūt ir mēģinājums saprast, vai un kā būtu iespējams mainīt vēstures gaitu, pārtraukt tās atkārtošanos. Šis jautājums tiek uzdots valstī, kas pēdējo simt gadu laikā ir vairākkārt piedzīvojusi fundamentālas pārmaiņas, un tik tiešām – kurš vēl labāk varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, ja ne pēdējais no cilvēkiem, kas iniciēja un veica vēl vienu mēģinājumu "pārkārtoties"?

Pirms sēsties pie galda, filmas veidotājs ir palīdzējis man "iemīlēt" savu dokumentējamo. Gorbačovs ir citējis Puškinu, salīdzinājis Ļeņinu ar dievu un nogājis ceļu, kura sākumā kā skolnieks ir pielūdzis Staļinu, bet maina savu viedokli, Kremļa arhīvos skatoties nebeidzamos un nebeidzamos Staļina iznīcināto sarakstus. Prātā nāk Platona apcerētie valdnieki-filozofi, kuri caur autentisku paša pieredzi būtu ieguvuši to nepieciešamo sirds gudrību, kas vajadzīga, lai jutīgi un jūtīgi pārvaldītu valsti.

Šīs filmas daļas punkts uz "i" ir pusdienas, kuru laikā aizceļojam uz bezgalīgi plašajiem labības laukiem, kas plešas ap Gorbačova dzīves un karjeras sākumu – Stavropoli. Labība ienākas, un smarža reibina. Mēs esam tur ar viņu un sievu Raisu. Mēs esam tur, paradīzē, un Gorbačovs it kā joko: "Un kur mēs tagad esam – ellē?"

Šajā brīdī es domāju: "Pag, Jāni, vai tikai tu neesi veiksmīgi aptīts ap pirkstu?" Tavu acu priekšā tomēr ir cilvēks, kurš piecdesmit četru gadu vecumā kļuva par tajā brīdī pasaulē lielākās valsts vadītāju. Autoritatīvas valsts. Protams, sirdi silda tas, ka vēl pirms Maskavas laika viņš, būdams  partijas darbonis, nesūrojās, ja nebija pieejams dienesta auto un pie zemniekiem runāt par dzīvi bija jāiet kājām, tāpat Gorbačovs joprojām uzstāj, ka ikkatrai tautai vajag pašnoteikšanos un dzīves telpu. Taču vai tie nav tikai prasmīgi izvēlēti fakti, kas būvē un uztur vēlamo tēlu? Vai tomēr nav nekā, kas šo attēlu sašūpotu?

Esam nokļuvuši Maskavā. Atrodamies Mihaila Sergejeviča dibinātajā Gorbačova fondā, kas kādreiz aizņēma visu šī fonda nolūkiem celto māju, bet tagad, lai nodrošinātu tā darbību, lielākā daļa ēkas ir izīrēta  un fonds aizņem tikai vienu ēkas spārnu. Aizkadra balsī autors sagatavo mūs nākamajam interviju raundam: "Kā gadījās tas, ka viens cilvēks izlēma apiet visu Padomju Savienības birokrātisko aparātu un uzsākt tiešu sarunu ar sabiedrību, piedāvājot tai iepriekš nepieredzētu demokratizāciju un brīvību?" Un kā tas sanāca, ka tā pati tauta šo cilvēku nesaprata, nodeva un nolādēja?

Intervijas laikā fonā bez skaņas ņirb televizors. Runā Putins. Runā un runā. Paradoksāli – nav vairs sarkano stūrīšu, nav bistes vai fotogrāfijas ar vadoni pie sienas, taču nedomā, ka tāpēc varēsi aizbēgt. Vadonis ir klātesošs un spēj būt daudz tuvāk nekā jelkad.

Es skatos šo interviju raundu ar Gorbačovu un gluži kā sporta spēlē saucu Manskim: "Nu, jautā, nu, jautā taču viņam beidzot par Baltijas valstīm! Jautā par tankiem Viļņā un OMON Rīgā! Vēl vairāk – jautā par Almati 86. gadā! Par Tbilisi un Baku! Par to, no kurienes nāca pavēle civiliedzīvotājus kapāt ar sapieru lāpstām?! Ja šis ir brīdis, kad esi nolēmis sašūpot to, kā Gorbačovs sevi pasniedz kamerai, pasaulei un varbūt arī pats sev, tad aiziet!"


Ekrānšāviņš no Antras Cilinskas dokumentālās filmas "Provokācijas anatomija" (1995)

Un, jā, Manskis jautā! Manskis mēģina viņu dzīt stūrī. Manskis norāda, ka Gorbačova sniegtās atbildes viena otru izslēdz, proti: nav taču iespējams vienlaikus apgalvot, ka viņš iestājās par Padomju Savienības saglabāšanu un reizē par Baltijas valstu neatkarību. Vai arī tas tomēr ir iespējams? Vai viņš domāja, ka tā būs Savienība bez Baltijas valstīm? Vai viņš kaut kā pavisam citādi izprot vārda "brīvība" nozīmi un tās iespējamo realizāciju dzīvē? Es neteikšu, kā šī situācija atrisinās filmā, jo, manuprāt, tas beigu beigās nemaz nav tik būtiski. Patiesībā šī situācija atkal no jauna liek domāt, par ko tad ir šī filma. Tā it kā ir par Gorbačovu. Mēs kopīgi mēģinām saprast, ko domāt par šo cilvēku. Bet filma, manuprāt, nav par Gorbačovu. Es domāju, ka filma ir par stāstu, ko mēs stāstām katrs par sevi. Sev un citiem. Un ik pa brīdim dzīve piespēlē cilvēkus un mirkļus, kuri ierodas, lai sašūpotu un samaisītu mūsu pašstāstus. Kas notiek tajā brīdī, un kā stāsts kļūst par citu stāstu?

Pēc eksistenciālās kaujas ir atelpa. Ierodas Alvis Hermanis, Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova. Top izrāde "Gorbačovs". Vēl viena cilvēku grupa, kuri kaut ko grib par tevi saprast. Vai varbūt saprast kaut ko par sevi pašu. Vai jūs ar sievu strīdējāties? Par ko? Vai rakstījāt mīlestības vēstules? Vai tās ir saglabājušās? Hermanis Gorbačovam teic, ka no visiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā ietekmējis viņa likteni, Gorbačovs ir trešais svarīgākais aiz mammas un tēva. Patiesībā viņš ir ietekmējis miljonu likteni, planētas gaitu. Kā tas gadījies? Kādu lomu tur spēlē mammas dziedātā dziesma ukraiņu valodā? Un Gorbačovs nosaka: "Nu, labi, varbūt ar šo arī beidzam." Kāpēc? Jo uzstādījums par viņu kā par planētas gaitas izmainītāju ir greizs? Vai arī – ko tur vairs iebilst – tas ir  stāsts, ko tālāk stāstīt? Varbūt atkal – abi viens otru izslēdzošie jautājumi ir pareizi.

Filmas beigās gaidām jauno, 2020. gadu. Televizorā rāda "Likteņa ironiju jeb vieglu garu", gaidām Putinu, un Gorbačovs teic, ka naktīs neguļ. Domā. Un viņam jautā: "Ja nav noslēpums, padalieties." Gorbačovs atbild: "Rokas augšā!" Un es atkal iedomājos par tankiem Viļņā. Jā – tas, ka es to iedomājos, laikam pasaka vairāk par mani pašu, nevis par Gorbačovu.

Ja mēģinu formulēt, kāds būtu mans sausais atlikums pēc šīs filmas, tad gribu apgalvot, ka Gorbačovs, bet varbūt jebkurš labs politiķis ļauj cilvēkam caur sevi ieraudzīt viņu pašu. Ieraudzīt un apjaust tos jautājumus, kas tobrīd maisās galvā. Vai arī tieši otrādi – uzmodina jautājumus, par kuriem tev jāpadomā, bet dara to tā, lai tu par tiem domā kā par savējiem un ārkārtīgi svarīgiem. Varbūt tā arī ir politiķa atbildība: nevis cilvēkus midzināt vai maldināt, bet likt viņiem domāt par patiesi svarīgiem jautājumiem – par brīvību, par mīlestību.

Un varbūt to ir izdevies panākt un izstāstīt Manskim, jo, ja man vēlreiz jāatskatās uz divām nesenajām filmām par Gorbačovu, tad viena no tām patiesībā ir par pašu filmas veidotāju, bet otra atstāj telpu arī skatītājam.

Tēmas

Jānis Balodis

Jānis Balodis ir teātra veidotājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!