Atliek cerēt, ka tuvākā gada, divu gadu laikā tāda nepienāks. Pretējā gadījumā – "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās".
Tālāk lasāmajam tekstam ir trīs cēloņi. Pirmais – samērā banāls, proti, negaidīti daudz paziņu sākuši apjautāties, vai man ir priekšstats par patversmju izvietojumu un pieejamību Rīgā. Pat noliekot malā šādas pazīmes kā ne visai reprezentatīvas, arī socioloģiskās aptaujas liecina, ka publikas interese par to, ko vispārināti sauc par "civilo aizsardzību", palielinās. "Latvijas Faktu" pētījums vēsta, ka kopumā droši Latvijā jūtas 41% no aptaujātajiem; kā arguments tiek minēts tas, ka, viņuprāt, Latvija nedzīvo tieša militāra apdraudējuma kontekstā. Protams, te var arī strīdēties par šī rādītāja interpretācijām: vieniem tas liksies gana labi, citiem satraucoši maz. Tomēr vēl būtiskāks, manuprāt, ir cits rādītājs. Salīdzinot ar 2021. gadu, pērn būtiski palielinājies – no 34% uz 58% – to cilvēku īpatsvars, kuri baidās no iespējama uzbrukuma Latvijai. Īsi sakot, lielāka interese par to, kur un ko darīt "X stundā", ir labi saprotama. Otrais iemesls – 17. februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Universitātes rīkota diskusija "Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības sistēma Latvijā", kurā piedalījās gan Aizsardzības ministrijas, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, gan arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadošās amatpersonas. Trešais iemesls – tajā pašā dienā, 17. februārī, parlaments sāka skatīt 2023. gada budžeta projektu, un mani interesēja, vai un kā civilās aizsardzības tēma parādīsies debatēs.
Ja sāk ar šo trešo iemeslu – diezgan bēdīgi. Par tēmu, iespējams, vislabāk informētais no zālē sēdošajiem, iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (lai nebūtu pārmetumu par "izraušanu no konteksta", saturiski pilns citāts): "Tēma, kuru vēl neesmu pieminējis, ir civilā aizsardzība, arī te ir būtiski jāpilnveido, un arī šajā gadījumā principiāli svarīga ir valsts un pašvaldības sadarbība. Nesen piedzīvotie plūdi Jēkabpilī skaidri parādīja, ka rīcībspējīgi pašvaldības vadītāji spēj efektīvi risināt krīzes situācijas [stenogrammā zīmīgā kārtā ir lietots vārds "efektīgi" – M. Z.]. Jāiet uz priekšu, nevajag baidīties no pārmaiņām un atbildības." Nu, ļoti lakoniski. Pat pārāk. Tad vēl finanšu ministrs kā budžeta "tēvs": "Vēl 4,7 miljoni eiro paredzēti katastrofu pārvaldības centru izveidei un jaunu telpu iekārtošanai Valsts policijai." Cik es saprotu, tās ir divas dažādas tēriņu pozīcijas, kas saliktas kopā.
Protams, ne viss ir tik katastrofāli (atvainojiet par šādu, iespējams, ne visai veiksmīgu vārdu spēli). Atļaušos būt bezkaunīgs un pārlasīt pats savu tekstu, kas "Satori" publicēts 31. janvārī: ".. vēl labāk būtu, ja publika ieraudzītu, ka ir palielināts finansējums, teiksim, par kiberdrošību atbildīgajai struktūrai "CERT.LV"." Lasām Saeimas tīmekļa vietnē 14. februārī: "Tāpat paredzēti [..] 4,9 miljoni eiro kiberdrošības stiprināšanas pasākumiem." Izklausās cerīgi. Tāpat minētajā "Satori" tekstā piesaucu gāzes cauruļvadu drošību. Ziņa 13. februārī: "NATO veido koordinācijas vienību, lai labāk aizsargātu kritisko infrastruktūru, arī zemūdens cauruļvadus, pavēstīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs." Tēlaini izsakoties, kaut kādas līdzīgas domas un nojausmas lido gaisā…
Tomēr kopumā ir ļoti slikti.
Pirmkārt, tāpēc, ka apdraudējumi galvenokārt tiek uztverti kā tiešas militāras agresijas radīti ("kur patversmes?"), spītīgi ignorējot gan to, ka vispār mēs dzīvojam t.s. hibrīdkara apstākļos, un, otrkārt, būtiskus apdraudējumus sabiedrībai var izraisīt arī parādības, kas nav saistītas nedz ar karu, nedz hibrīdkaru. Piemēram, klimata pārmaiņas un par Covid-19 bīstamākas pandēmijas. Formulēšu citādi: man nav iemesla apšaubīt nedz "ātro", nedz "ugunsdzēsēju" kompetenci noteiktās situācijās, bet nevar arī prasīt, lai NMPD un VUGD vienlīdz labi strādātu šiem dienestiem, ja tā drīkst teikt, pierastās krīžu situācijās un tādās, kuras uz šiem dienestiem faktiski neattiecas. (LZA prezidenta Ivara Kalviņa "piemīlīgais" jautājums diskusijā: kas notiek, ja pazūd mobilās telekomunikācijas…). Īsi sakot, ir divi puslīdz stabili strādājoši dienesti, bet kopumā n-tās iestādes katra rosās par sevi. Ja rosās, protams.
Visvienkāršāk situāciju (pareizāk sakot, manu subjektīvo priekšstatu par to) varētu raksturot brutāli: kamēr nebūs patiešām reālas ziepes, tikmēr vara tā arī dzīvos ar viedokli, ka gan jau NMPD un t.s. spēka struktūras kaut kā tiks galā. Uzreiz saku, ka netiks, turklāt ne īsti savas vainas dēļ, bet par to nedaudz vēlāk. Savukārt institucionālās "pilnās bildes" varai nav. LZA un LU rīkotajā diskusijā piedalījās arī Elektronikas un datorzinātņu institūta vadītājs, kurš labprāt pastāsta gan par institūta produktiem robotikā, kas lieti noder situācijās, kuras cilvēkam pārāk bīstamas, gan par tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas, balstoties uz t.s. biomarķieriem, palīdz mediķim saprast, kurš no n-tajiem cietušajiem jāglābj pirmais utt. Pastāsta, ja viņam pajautā. Atvainojiet, ja kļūdos, tomēr domāju, ka politiskā vara nejautā. Un tas pats, protams, attiecas arī uz citām zinātniskajām struktūrām.
Tā neder. Minēšu konkrētu piemēru. 2022. gada vasarā Parīzes Olimpisko spēļu rīkotāji pasūtīja ekspertiem modeļus, lai prognozētu, ko nozīmētu t.s. karstuma viļņi spēļu laikā, pieņemot, ka gaisa temperatūra varētu būt par dažiem grādiem augstāka nekā līdz šim (augusts Parīzē jau tā nav sevišķi komfortabls). Šie modeļi tagad ir gatavi un lasāmi, bet stāsts nav pat par to. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri gluži labi jūtas arī +36 vai pat + 38 grādos, tomēr kopumā šādi karstuma viļņi ir reāls apdraudējums sabiedrībai, par kuru ir savlaicīgi jādomā. Arī tā ir civilā aizsardzība.
Argumentējot savu apgalvojumu, ka reālu nepatikšanu gadījumā dienesti galā netiks, pašironiski jāsaka, ka šāda prognoze balstās "un tad autorā ierunājās sociālantropologs – amatieris"… Bija tāds slavens vācu sociologs Ulrihs Beks, kurš savulaik diezgan žultaini izteicās par to, ka sabiedrībai nekas cits neatliek, kā paļauties uz ekspertu viedokli. Ja eksperti norāda, ka, teiksim, gaisa piesārņojums nepārsniedz "pieļaujamo normu", tad ļaudīm tam jātic, pat ja viņiem nav ne mazākā priekšstata, kurš un kā vispār šādu "pieļaujamo normu" noteicis. Tā tas bija 20. gadsimtā. Savukārt tas, ko esam pieredzējuši jau 21. gadsimtā – īpaši spilgti Covid-19 gadījumā –, ir, ka būtiska sabiedrības daļa nekādiem ekspertiem, viņu ieteikumiem un norādījumiem netic. Šī neuzticēšanās var izpausties kā nepamatota histērija – eksperti mierina, ka psihot nevajag, bet mēs taču zinām labāk. Piemēram, vai jums liekas, ka pērn liela ietekme bija Veselības ministrijas aicinājumam kontekstā ar karu Ukrainā neskriet uz aptiekām izpirkt t.s. joda tabletes "pret radiāciju"? Ceriet vien. Un pretēji – gadījumā, ja "x stunda" tiešām pienāk un speciālisti kaut ko iesaka. Mēs taču neļausim sevi muļķot un ar mums "manipulēt" – paši esam gudri. Jāpiezīmē, ka šāda situācija nepārsteidz, ja patur prātā, līdz kādam līmenim ir noslīdējis vidējais zināšanu līmenis par bioloģiju un fiziku – atliek atcerēties tā paša kovida kontekstā dažādos "līdzekļus", kas tika ieteikti un praktizēti. Šī autora skepses izvirduma sausais atlikums ir tāds, ka mūsdienu krīžu pārvaldīšanā nevar iztikt arī bez psihologiem, sociālantropologiem un cilvēkiem, kuri māk strādāt ar lieliem datu apjomiem, modelējot situācijas ar "mainīgajiem saskaitāmajiem".
Lai teksts neiekļautos tradicionālajā vaidēšanā, ka Latvijā viss slikti – atšķirībā no "normālām valstīm"! –, nobeigumā jāmin, ka risku prognozēšana un gatavošanās tiem visur saskaras ar fundamentālu problēmu, kas, iespējams, saistīta ar cilvēka dabu vispār. Proti, ir jāiegulda pietiekami nopietna nauda situācijām, kuru īstenošanās iespēja ir, teiksim, 2–5% no 100. Nevienam tas nepatīk.
2