Umberto Eko. Rozes vārds

Ir tādi teksti, kuru lasīšanas laikā jau automātiski ir skaidrs, ko par tiem teikt un domāt. Uzreiz jāsaka, ka Umberto Eko „Rozes vārds” nav no tiem, jo, to lasot, izvairīties no nozīmju labirintu mulsinošās varas ir neiespējami. Teksts aprok lasītāju kā gigantiska nozīmju lavīna, un lai atkal atrastu ceļu un ievilktu elpu, lasītājam vajadzīgas smagas intelektuālas pūles. Vēl ilgi pēc darba izlasīšanas.

Pats Eko pēcvārdā teicis, ka: „Autors nedrīkstētu skaidrot.” Taču to drīkst lasītājs. Grāmata darbojas dažādos līmeņos – gan kā detektīvromāns, gan piedzīvojumu romāns par viduslaikiem, gan piesātināta intelektuāla literatūra. Grāmatas atslēga ir roze. Tāpat kā rozes kodolu ieskauj ziedlapas, teksta kodolu ieskauj nozīmju slāņi, un teksta kodols ir smiekli. Lasītājs sākumā nemaz nenojauš, kas atrodas labirinta centrā, un tikai ar laiku kļūst skaidrs, kas likts uz spēles. Eko savu vērtību centrā ir nostādījis Aristoteļa „Poētikas” otro daļu, kas veltīta komēdijai. Lasītājs jau apzinās, cik ļoti šī darba zaudēšana izmainīs visas Rietumu kultūras nākotni (un savā ziņā arī pagātni). Visas mūsu kultūras pašā pamatā ir senie teksti: kaut kas neiedomājami trausls, kā mierīgi varēja arī nebūt. Tieši to arī grib uzsvērt Umberto Eko. Mihails Bulgakovs rakstīja, ka „manuskripti nedeg”, bet realitātē tie eksistē tikai tik ilgi, kamēr tos kāds atceras. „Poētikas” sadegšanai ir simboliska nozīme, tā sadeg kopā ar pārējo bibliotēku, ar visām cilvēces zināšanām. Tāpēc ir svarīgi ievērot, kāpēc tai lemts izzust liesmās. Katastrofas cēlonis ir Horhe, un viņa tēls, bez šaubām, simbolizē visu dogmatisko un neauglīgo, pretējo smiekliem, visu to, kas mums nāk prātā, domājot par viduslaikiem. Var pat teikt, ka „Rozes vārdā” lasītāju gaida divu paradigmu, pat veselu pasauļu cīņa. Vecā pasaule bibliotēkas izskatā sadeg, taču „Rozes vārda” tajā nav.