Ukrainas mīļdzīvnieki

Sekojot Ukrainas kara notikumiem, mēs koncentrējamies uz kara noziegumiem, notikumiem frontē, bēgļiem, Kremļa noslēpumiem un kara ekonomiskajām sekām. Bet šīs lielās tēmas neatklāj visus procesus, kas pašlaik paralēli notiek Ukrainā. Šoreiz gribu pievērsties, var teikt, blakus tēmai – mīļdzīvniekiem. Manuprāt, tā ir pārdomu vērta, lai gan nedomāju to vienādot ar daudzām citām, kuras šeit nemaz skaļi nenosaukšu.

Ir dažādi iemesli, kāpēc vismaz Rietumu pasaulē ukraiņi uzvar informācijas karā. Daļa ir nejauši – prezidenta Zelenska relatīvā jaunība uzkrītoši kontrastē ar drūmo gerontokrātiju Kremlī, lai gan pagātnē ukraiņiem nav trūcis cienījama vecuma līderu. Daļa balstās mērķtiecīgā rīcībā – piemēram, ukraiņi sevi ir skaidri definējuši kā eiropiešus un apzināti strādā pie tā, lai viņu armija nenolaistos līdz barbaru vai orku armijas līmenim, jo saprot, ka citādi Ukraina varētu zaudēt Rietumu atbalstu. Bet ir arī lietas, kas nav apzināti veidotas, lai atstātu iespaidu, bet tomēr uzrunā rietumniekus. Piemēram, par spīti tam, ka sievietes ir lielākā daļa no Ukrainas bēgļiem un daudzējādā ziņā upuri, nevar arī nepamanīt, ka daudzas ukrainietes ir gatavas aizstāvēt savu dzimteni, cīnīties, arī ar ieročiem rokās.

Vēl viena iezīme, ko ātri ievēroja Rietumu mediji, ir ukraiņu attieksme pret mīļdzīvniekiem. Būtībā kopš kara sākuma ziņās un attēlos no Ukrainas mīļdzīvnieki parādās regulāri. Daudzi ukraiņi nav ar mieru tos pamest likteņa varā, it sevišķi paliek prātā ainas, kur cilvēki nes suņus, kas augumā īpaši neatpaliek no paša nesēja. Eiropas Savienībai par godu jāsaka, ka tā noreaģēja ātri, arī Latvija. Kāda no ukraiņu bēglēm vienā no Latvijas medijiem, piemēram, stāstīja, ka viņai galvenais jautājums, izvēloties vietu, uz kurieni braukt, bijis, vai viņu pieņems ar viņas mīļdzīvnieku, un no Latvijas esot atbildēts – brauciet! Vēl aizkustinošāki ir stāsti par cilvēkiem, kuri ar saviem mīļdzīvniekiem dala niecīgos pārtikas krājumus – tā "The Guardian" intervēja ģimeni, kas Mariupolē divus mēnešus pavadīja pagrabā, glābjoties no bombardēšanas, un turpināja barot savu taksīti pat tad, kad pārtikusi no ūdenī vārītu makaronu "zupas". "Par laimi, viņš ir maziņš." Vēl dramatiskāk šo attieksmi pret mīļdzīvniekiem izceļ ziņas par Krievijas armijas nošautajiem dzīvniekiem vai Ukrainas drošības dienesta izplatītais audioieraksts (un avotam tomēr jāpievērš uzmanība), kurā tiek minēts, ka krievu kareivji apēduši suni.

Tomēr skaidrs, ka aiz visiem aizkustinošajiem un šausminošajiem stāstiem slēpjas realitāte, kas ir daudz dramatiskāka. Cilvēku karos vienmēr cieš arī dzīvnieki, un piejaucētie pirmām kārtām. Man neizdevās atrast statistiku par Ukrainu, bet Eiropā, Krieviju ieskaitot, mitinās apmēram 90 miljoni suņu un 110 miljonu kaķu, kas nozīmē, ka arī Ukrainā visticamāk viņu daudzums ir skaitāms miljonos – tas, savukārt, nozīmē, ka kara darbības zonā to ir tūkstošiem. Vairums no tiem nav izvesti. Daļa iet bojā karadarbībā, daļa paliek iesprostota dzīvokļos un mājās, daļa nonāk patversmēs (piemēram, aprīļa sākumā plaši tika ziņots par suņu patversmi Borodjankā, kurā mitinājās ap 500 suņiem, kas Krievijas armijas okupācijas laikā netika baroti un dzirdīti, tāpēc izdzīvoja apmēram trešdaļa). Un, protams, liela daļa kļūst par tā saucamajiem klaiņojošajiem kaķiem un suņiem.

Tas nevar neatstāt iespaidu gan uz pašiem dzīvniekiem, gan apkārtējo vidi. Kaķiem savvaļā vieglāk izdzīvot nekā lielai daļai suņu, lai gan arī 80% no pasaules suņiem dzīvojot pussavvaļas apstākļos. Pētnieki, kuri pievērsušies klaiņojošajiem kaķiem un suņiem, nesteidz apgalvot, ka visi šie dzīvnieki  acumirklī jāuzskata par nabadziņiem, kas steigšus glābjami. Bet tas nenozīmē, ka mīļdzīvnieki arī brīvā vaļā ir pilnīgi neatkarīgi no cilvēkiem. Lielu daļu no viņiem, kuri palikuši iznīcinātajās pilsētās, nepārprotami gaida ciešanas.

Šobrīd daudzas dzīvnieku aizsardzības organizācijas ceļ trauksmi un steidz atbalstīt gan dzīvnieku patversmes Ukrainā, gan nodrošināt pārtiku un medicīnisko palīdzību tiem, kuri kopā ar saimniekiem nonāk Eiropā. Arī Eiropas zooloģiskie dārzi cenšas palīdzēt Ukrainai – Kijivas zooloģiskais dārzs martā paziņoja, ka barības viņu dzīvniekiem pietiekot divām nedēļām un viņiem neesot pat zāļu, ar kurām dzīvniekus "aizmidzināt". Apmēram 80 dzīvnieku – lauvas un tīģerus ieskaitot – esot pārvesti uz Poznaņu Polijā.

Tomēr atļaušos šajā brīdī, kad tiešām rīcība ir svarīgāka par teoretizēšanu, norādīt uz perspektīvu, kura, manuprāt, tomēr jāatceras arī šādos dramatiskos brīžos. Zooloģiskā dārza piemērs varbūt to izceļ vēl skaidrāk. Protams, nevaram nenovērtēt to cilvēku pašaizliedzību, kuri glābj zooloģiskā dārza zvērus. Protams, jūtam līdzi dzīvniekiem. Var viegli saprast sašutumu par to, kāpēc ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku dzīve un dzīvība tiek kaut kādu absurdu iedomu dēļ sadragāta. Mēs iedomājamies dzīvniekus kā nevainīgus, tāpēc dzīvnieku ciešanas kara laikā ir spēcīgs simbols (skat., piemēram, filmu "Zoodārza uzrauga sieva" (2017)). Tomēr viss minētais neatceļ faktu, ka ir tikai viens veids, kā lauvas un tīģeri Kijivā var nokļūt – cilvēki tos tur ir aizveduši.

Savā laikā amerikāņu filozofs Gerijs Frensione piedāvāja versiju par dilemmu, kuru pirmais aprakstīja, šķiet, Viljams Godvins. Frensione uzdeva hipotētisku jautājumu – iedomājieties, ka deg māja un tajā atrodas bērns un suns. Jums ir laiks izglābt tikai vienu. Kuru jūs glābsiet? Lai gan jautājums šķiet intuitīvi vienkāršs, tas ietver dažādus problemātiskus pieņēmumus. Un vienai reakcijai uz šo jautājumu, pēc Frensiones domām, ir jābūt – sunim mājā nebija jāatrodas. Un arī kara situācijā dzīvnieku stāvokli nosaka divi faktori – no vienas puses, tas ir kara vardarbīgais raksturs, no otras, tā ir mūsu sabiedrība, kurā ir normāli, ka tūkstošiem un miljoniem dzīvnieku tiek turēti mājās kā mīļdzīvnieki.

Protams, redzot piemērus, kad cilvēki, vislabāko humāno jūtu vadīti, rūpējas par dzīvniekiem, šī atziņa šķiet cietsirdīga. Un no teiktā nekādi neizriet, ka cilvēkam ir tiesības izturēties bezatbildīgi un nerūpēties par tiem, kurus "viņi ir pieradinājuši". Arī pats Frensione raksta, ka viņam ir seši no patversmes paņemti suņi, kurus viņš dēvē par "bēgļiem, kas pie viņa apmetušies", bet vienlaikus apgalvo, ka viņiem nevajadzēja pastāvēt. Tāpat ir skaidrs, ka objektivizējošs skatījums uz dzīvniekiem neizslēdz to, ka attieksme pret mīļdzīvnieku var būt ļoti personiska un pietātes pilna, un posthumānistu filozofi (piemēram, Donna Haraveja) mēģina iztēloties un meklēt tādas cilvēku un dzīvnieku sadzīvošanas formas, kas saglabātu otro, atbrīvojoties no pirmā. Patiešām – neviens nesaka, ka empātija un rūpes nav vajadzīgas. Runa ir par ko citu. Stāsti par cilvēkiem, kuri rūpējas par dzīvniekiem, un ļaundariem, kuri tiem nodara sāpes, apslēpj to, ka dzīvnieku ciešanas nav skaidrojamas tikai ar atsevišķu cilvēku izvēli. Dzīvnieku liktenis ir daudz pamatīgāk ievīts mūsu sabiedrības audeklā, nekā to ļauj nojaust mediju sentimentālie stāsti par dzīvnieku neapskaužamo likteni Ukrainas karā.