Foto: "Unsplash"
 
Karš Ukrainā
08.03.2022

Ukraina: laika josla

Komentē
4
Saglabā

1991. gada 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālu aktu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Trīs dienas vēlāk, 1991. gada 24. augustā, savu neatkarību pasludināja arī Ukraina. Šajā laikā Ukraina ar 54 miljoniem iedzīvotāju bija otrajā vietā starp Padomju Savienības bijušajām republikām gan pēc iedzīvotāju skaita, gan pēc ekonomiskā potenciāla rādītājiem. Šodien, mazliet vairāk nekā trīs gadu desmitus vēlāk, Latvija ir neatkarīga NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, savukārt ukraiņi cīnās uz dzīvību un nāvi pret Krievijas iebrukumu. Lai saprastu, kas ir novedis pie 21. gadsimta lielākās politiskās katastrofas, ir nepieciešams atgriezties trīsdesmit gadu senā pagātnē.

1991. gada 1. decembris. Ukrainā notiek referendums par 24. augusta Neatkarības deklarācijas leģitimitāti. Referendumā atbalstu Ukrainas neatkarībai izsaka 92% vēlētāju. Ukrainas PSR pēdējais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Leonīds Kravčuks tiek ievēlēts par pirmo Ukrainas prezidentu.

1994. gada 10. janvāris. NATO izveido programmu "Partnerattiecības mieram", kuras mērķis ir stiprināt uzticību starp NATO un bijušajām PSRS valstīm. Ukraina programmai pievienojas 8. februārī, Krievija – 22. jūnijā. NATO kopā ar Austrumeiropas partnervalstīm turpināja militāro sadarbību līdz pat 2014. gadam.

1994. gada 19. jūlijs. Par Ukrainas prezidentu kļūst Leonīds Kučma, kurš amatu ieņem līdz pat 2005. gadam. Šajā periodā Ukraina centās saglabāt draudzīgas attiecības gan ar NATO, gan Krievijas veidoto Eirāzijas ekonomisko kopienu.

1994. gada 5. decembris. Ukraina no PSRS "mantojumā" ir saņēmusi 170 stratēģiskās un vairāk nekā 2500 taktiskās kodolraķetes, kas to padara par trešo lielāko kodollielvalsti pasaulē. Ņemot vērā kodolieroču neizplatīšanas līgumus un bažas par iespējamu kodolbruņojuma tālāku izplatību, 5. decembrī Budapeštā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) organizē Budapeštas memoranda parakstīšanu; apmaiņā pret Ukrainas atteikšanos no sava kodolarsenāla ASV, Lielbritānija un Krievija apņemas garantēt Ukrainas, Kazahstānas un Baltkrievijas neatkarību un teritoriālo nedalāmību.

2004. gads. Korupcijas un oligarhu mahināciju novājinātajā valstī sākas cīņa par valsts prezidenta amatu starp eiropeiski noskaņoto Viktoru Juščenko un prokremliski noskaņoto Viktoru Janukoviču. Vēlēšanu kampaņas laikā Juščenko mēģina noindēt – politiķis izdzīvo, taču viņa seja tiek sakropļota. Pēc acīmredzamiem vēlēšanu pārkāpumiem Ukrainā sākas Oranžā revolūcija – tās rezultātā Ukrainas Augstākā tiesa anulē vēlēšanu rezultātus. Decembrī vēlēšanas atkārto, un pārliecinoši uzvar Juščenko.

2005. gads. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzstājoties Krievijas Parlamentā ar ikgadējo prezidenta vēstījumu, nodēvē Padomju Savienības sabrukumu par "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu". Putina runā pirmo reizi Krievijas kaimiņvalstis sasniedz Krievijas brīdinājums par "desmitiem miljonu krievu līdzpilsoņu aiz Krievijas robežām".

2008. gads. Eiropas Savienība un Ukraina uzsāk sarunas par jaunu asociācijas līgumu, kas tiek uzskatīts par pirmo soli ceļā uz uzņemšanu ES. Maijā sākas pirmās sarunas par specifiska Eiropas Savienības un Armēnijas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas sadarbības formāta – Austrumu partnerības – veidošanu.

2009. gada septembris. Krievija pie Baltijas valstu robežām organizē mācības "Zapad 2009". Baltijas valstīs rodas pirmās bažas par Krievijas iespējamo militāro apdraudējumu. Manevru scenārijā iekļauti simulēti uzbrukumi Baltijas valstu teritorijai un preventīvs kodoluzbrukums Varšavai. Mācībās gan vēl nepiedalās vairāk nekā 20 000 karavīru.

2010. gads. Viktors Janukovičs pēc pārprofilēšanās kampaņas vēlēšanās uzvar par Juščenko politikas mantinieci uzskatīto Jūliju Timošenko.

2013. gada septembris. Krievija mācībās "Zapad 2013" pie Baltijas valstu robežām koncentrē vismaz 70 000 karavīru, kas trenējas iznīcināt Baltijas valstu Bruņotos spēkus un veikt preventīvus kodoltriecienus. Salīdzinājumam – šajā periodā lielākajās NATO mācībās Austrumeiropā piedalās ne vairāk kā 6000 karavīru. Mācību uzdevumi – aizsardzības operācija, tai sekojošs trieciens un kodoluzbrukums Baltijas valstīm un Polijai.

2013. gada 21. novembris. Viktors Janukovičs atklāj īsto seju un paziņo, ka Ukraina neparakstīs asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, tā vietā tiks uzsāktas sarunas ar Krieviju par integrāciju Krievijas atbalstītajā Eirāzijas Savienības projektā. Decembra pirmajās dienās Kijevas centrālajā laukumā sākas plašas demonstrācijas, kas iegūst "Eiromaidana" vārdu. Tiek nogāzts Ļeņina piemineklis, pieaug vardarbība.

2014. gada 16. janvāris. Ukrainas Rada pieņem likumu, kas ļauj krimināli sodīt demonstrāciju dalībniekus. 19. janvārī demonstrācijās pulcējas vairāk nekā 100 000 cilvēku. Vardarbība eskalē tālāk – demonstranti pa policijas specvienībām met akmeņus un degpudeles. Janvāra beigās izskan ziņas par pirmajiem nogalinātajiem, īpaši asu reakciju izsauc ziņas par demonstrāciju aktīvista Jurija Verbicka slepkavību tuvējā mežā. Lai gan šķietami ir panākta vienošanās starp Ukrainas politisko pozīciju un opozīciju, tās rezultāts neapmierina nevienu pusi.

2014. gada 27. janvāris. Krimā sāk veidoties pirmās prokremliskās "pašaizsardzības" vienības uz vietējo specvienību kaujinieku un kazaku organizāciju bāzes. 4. februārī daļa Krimas parlamenta deputātu paziņo par darba grupas izveidi izmaiņu veikšanai Krimas konstitūcijā un aicina vērsties pie Krievijas, lai tā nodrošinātu "Krimas autonomijas statusa neaizskaramību".

2014. gada 18. februāris. Ukrainas opozīcija aicina atgriezties pie 2004. gada Ukrainas konstitūcijas. Protesta gājienu aptur milicijas un specvienību celti šķēršļi. Ukrainas specvienības "Berkut" kaujinieki plkst. 20.00 uzsāk "pretterorisma operāciju", izmantojot trokšņa granātas, asaru gāzi un ūdens lielgabalus. Demonstranti būvē barikādes, atbild ar akmeņiem un degpudelēm. Naktī sākas ielu kaujas, pret demonstrantiem tiek izmantota kaujas munīcija. Tālākie notikumi vēl joprojām ir neskaidri. 20. februārī situācija it kā ir nostabilizējusies, taču jau nākamajā dienā nenoskaidroti snaiperi atklāj uguni pa "Berkut" kaujiniekiem. Sadursmēs kopumā iet bojā vairāk nekā 100 cilvēki. Vēlākie pētījumi, Francijas izlūkdienestu ziņas un netiešie pierādījumi liecina, ka Krievijas speciālie spēki snieguši atbalstu vardarbības eskalācijā, atklājot snaiperu uguni pa abām konfliktējošajām pusēm no viesnīcas "Ukraina".

2014. gada 21. februāris. Ukrainā sākas valsts prezidenta impīčmenta process; Ukrainas Rada atņem Janukovičam prezidenta pilnvaras. Janukovičs balsojumu nodēvē par "valsts apvērsumu" un aizbēg no Ukrainas uz Krieviju. Valsts Bruņotie spēki kritiskā momentā paliek bez politiskās vadības. Šajā pašā dienā Kremļa rupors "Izvestija" ziņo: "Vairākums Krievijas pilsoņu uzskata Krimu par Krievijas teritoriju."

2014. gada 23. februāris. Krimā sākas plašas prokremliskās partijas "Krievu vienotība" demonstrācijas, kurās jau 21. februārī pavēlēts piedalīties arī tiem krievu karavīriem un jūrniekiem, kas bāzēti Krievijas Melnās jūras kara flotes bāzēs Krimas pussalā. 25. februārī Ukrainas drošības iestādes situāciju vērtē kā nopietnu, taču paredz, ka Krievijas aktīva rīcība sagaidāma tikai pēc vairākiem mēnešiem, tāpēc priekšroka sākotnēji tiek dota politiskiem risinājumiem.

2014. gada nakts starp 26. un 27. februāri. Krimas Augstākās padomes ēku ieņem "Berkut" (daļa no tiem – Ukrainas kaujinieku formās tērpti Krievijas specvienību karavīri) un Krievijas 45. gaisa desanta pulka kaujinieki. "Pašaizsardzības vienības" bloķē Perekopa zemes šaurumu. 28. februārī Krievija uzsāk "speciālo operāciju" Krimas pussalā; t.s. "zaļie cilvēciņi" – vienības bez uzšuvēm un atšķirības zīmēm, ko Krievija neatzīst par savām – 48 stundu laikā ieņem pussalas stratēģiskos objektus un bloķē Ukrainas karaspēka vienības to bāzēs. Nākamajās dienās pieaug sadursmju intensitāte – rūpīgi izplānotajā operācijā Krievija koncentrē aptuveni 73 000 Bruņoto spēku un Iekšlietu karaspēka vienību karavīru.

2014. gads. Austrumukrainā ar Krievijas svētību tiek izveidotas separātiskas Doņeckas un Luhanskas "tautas republikas". Sākas militārs konflikts, kura rezultātā līdz 2022. gadam aiziet bojā vairāk nekā 14 000 cilvēku. Krievija sava karaspēka klātbūtni reģionā neatzīst – par spīti virknei pierādījumu. 14. jūlijā Krievijas Bruņoto spēku pretgaisa aizsardzības sistēma BUK notriec Malaizijas aviolaineri MH 17 ar 298 cilvēkiem uz klāja. Krievija mēģina vainu novelt uz ukraiņiem, taču Nīderlandes vadītā izmeklēšana atklāj gan vienību, gan Krievijas karavīrus, kas raķeti izšāvuši.

2015. gada februāris. Starptautiskā spiediena mākta, Krievija ar Ukrainu Minskā noslēdz vienošanos, ko garantē četras valstis – Krievija, Ukraina, Vācija un Francija. Minskas vienošanās nosaka uguns pārtraukšanu Austrumukrainā un artilērijas iekārtu atvilkšanu no frontes līnijas. Krievijas atbalstītie separātisti vienošanos regulāri pārkāpj, provocējot Ukrainas karavīrus; dažāda veida apšaudes turpinās līdz pat Krievijas–Ukrainas kara sākumam.

2016. gada februāris. NATO, atbildot uz Krievijas draudiem, Austrumeiropā izveido "Pastiprinātās klātbūtnes kaujas grupas" – aptuveni 1000 karavīru lielas starptautiskās vienības, kuru uzdevums ir nodrošināt reālu NATO spēku klātbūtni NATO Austrumu flangā. Neraugoties uz nomācošu Krievijas spēku pārsvaru reģionā (pie Pleskavas vien ir vesela gaisa desanta divīzija), Krievija šo žestu novērtē kā provokatīvu un Krievijas drošību apdraudošu.

2017. gada septembris. Krievija pie savas rietumu robežas organizē mācības "Zapad 2017". Kopējais iesaistīto karavīru skaits – 100 000. Mācību uzdevumi nav mainījušies, taču ievērojami palielināta to intensitāte un agresija.

2019. gada 21. aprīlis. Par Ukrainas prezidentu kļūst bijušais komiķis Volodimirs Zelenskis, kas apņemas izbeigt karu valsts austrumos un valstī izskaust korupciju un nabadzību.

2021. gada septembris. Militārajās mācībās "Zapad 2021" pie Krievijas rietumu robežas tiek koncentrēti aptuveni 200 000 karavīru, 250 lidmašīnu un 760 dažādu veidu tehnikas vienību. Mācību uzdevumi – plašs uzbrukums un Baltijas jūras akvatorija kontrole – paliek nemainīgi. Krievija turpina apgalvot, ka mācībām ir "aizsardzības raksturs".

2021. gada oktobris. Parādās pirmās ziņas par Krievijas Federācijas spēku koncentrēšanu pie Ukrainas robežām. Novembrī ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde izsaka bažas par Krievijas gatavošanos iebrukumam Ukrainā. Strauji pieaug saspringums starptautiskajās attiecībās.

2021. gada 17. decembris. Krievija publicē prasību sarakstu Eiropas Savienībai un NATO, kas iekļauj NATO atgriešanos robežās, kādas tās bija līdz 1997. gadam, kā arī apņemšanos neuzņemt Ukrainu un Gruziju NATO un ES. Prasību nepildīšana novestu pie "nepieciešamības dot militāru atbildi" – draud Krievija.

2022. gada 10.21. janvāris. Diplomātiskajās sarunās Ženēvā Krievija pieprasa savu prasību izpildi un apsūdz NATO un ES "Krievijas ielenkšanā".

2022. gada 27. janvāris. ASV brīdina, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai var sākties kurā katrā brīdī. Pie Ukrainas robežas koncentrēti 150 000 Krievijas karavīru – aptuveni 80% Krievijas kaujasspējīgo vienību.

2022. gada 1. februāris. Krievijas prezidents Vladimirs Putins noliedz uzbrukuma plānošanu Ukrainai un apsūdz NATO Krievijas prasību ignorēšanā. Nākamajās nedēļās vairākkārt notiek NATO līderu un Putina tikšanās un videokonferences.

2022. gada 21. februāris. Vladimirs Putins atzīst Doņeckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarību, nodēvē Ukrainu par "neeksistējošu valsti, ko izveidojis Ļeņins", un uzsver, ka PSRS sadalīšanās notikusi pretlikumīgi. Lai gan Krievija paziņo par spēku atvilkšanu no Ukrainas, Donbasā tiek īstenotas apšaudes un citas provokācijas pret Ukrainas spēkiem.

2022. gada 24. februāris plkst. 04.50 no rīta. Krievija uzsāk "speciālo militāro operāciju" ar mērķi demilitarizēt un "denacificēt" Ukrainu. Atklājas, ka Krievijas prezidenta pavēle veikt uzbrukumu ierakstīta četras dienas iepriekš. Uzbrukums sākas ar raķešu triecienu pa Ukrainas lielākajām pilsētām, jau no pirmās dienas bojā iet Ukrainas civiliedzīvotāji.

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!