Par Marta Pujāta dzejoļu krājumu bērniem "Ej nu ej" ("liels un mazs", 2020).
"Satori" publicēts arī īss ieskats grāmatā.
Tā kā "Nāk gaismā pati lampa" uzskatu par vienu no šī gadsimta līdz šim izcilākajiem latviešu dzejas krājumiem, visu, ko Marts Pujāts raksta, gaidu ar lielu nepacietību. Kad uzzināju, ka nākamā autora grāmata būs dzejas krājums dažāda vecuma bērniem, nebiju pārsteigts – tas pat šķita loģiski, jo Pujāta tekstos jau agrāk bērna perspektīvai un nevainīgumam vai bērna tēlam kā tādam bijusi ierādīta īpaša vieta (piemēram, Andris ciklā "Vasaras pārgājiens" no krājuma "mūsu dziesma" vai mazā Jūlija dzejolī "Nektārs" no "Lampas").
Aizspriedumi par dzeju bērniem paredz, ka mazajiem lasītājiem adresētais būs kaut kādā veidā mazvērtīgāks par "pieaugušo dzeju", un pārsvarā tas ir maldīgs uzskats, taču vienlaikus to ir tik grūti nokratīt, ka "Ej nu ej" sāku lasīt ar bažām. Vai, autoram pārprofilējoties no "pieaugušo dzejnieka" uz "bērnu dzejnieku", nezudīs kāda daļa no agrākā Pujāta dzejas spraiguma? Proti, baidījos, ka grāmatu nebūs interesanti lasīt pieaugušajam, – tā parasti ir labas bērniem paredzētās dzejas pazīme. Tomēr tagad, vairākas reizes pārlasot "Ej nu ej", ar prieku atskāršu, ka lielākoties manām bažām nav bijis pamata, – jā, mērķauditorija ir cita, taču Pujāts ir ne tikai saglabājis sava stila iezīmes (skat., piemēram, dabas aprakstu 51. lpp.), bet kārtējo reizi iezīmējis jaunas žanra robežas.
Pujāta dzeju ir grūti raksturot, un tas attiecas arī uz šo krājumu. Viņa vārdu izvēlē ir kaut kas ārkārtīgi asprātīgs, aizkustinošs un savāds, turklāt neordinārie vārdi, kas citu autoru rokās izceltos, neiederētos vai skanētu neveikli, Pujāta tekstā iekļaujas organiski. Respektīvi, tikai Pujāts spēj valdzinoši likt izklausīties tādiem vārdiem kā "rakars" (8. lpp.), "čupakabra" (27. lpp.), "kriukšķītis" (40. lpp.) vai "tofifī" (11. lpp.). Varbūt tos var saukt par apzinātiem antipoētismiem, kuru funkcija ir nevis izsaukt kādu cēlu skaistuma baudījumu, bet gan norādīt uz pašas valodas neizbēgamu neveiklību.
Reiz sarunā par Pujāta dzeju man kāds draugs teica – "viņš raksta dzeju, nerakstīdams dzeju". Droši vien kas līdzīgs būtu sakāms arī par "Ej nu ej" –šis krājums no izplatītākajiem bērnu dzejas tropiem un tēmu risinājumiem vairās kā no uguns: dzejoļi nav pamācoši vai ar kādu "pievienoto vērtību", ko bieži mēdz sagaidīt no dzejas bērniem, tas ir, tie neparedz kādu iegūstamo "mācību" vai "atziņu". Tā vietā tiek plašinātas tradicionālā robežas gan formāli – ar "netīrām" atskaņām, tekstiem dzejprozā vai verlibrā –, gan sagrīļojot stereotipus par to, kādai jābūt dzejai bērniem (ir gan mīļi, silti un sirsnīgi, gan melanholiski teksti, gan, piemēram, grāmatas, manuprāt, provokatīvākais dzejolis (par zirnekli, 47. lpp.), kas kulminācijas brīdī it kā starp citu piemin dieva neesamību).
Šī ir bērniem un vecākiem veltīta grāmata, kas akūti saredz pieaugušo pasaules dīvainību – teksts neizsaka tiešu nosodošu vērtējumu, bet piedāvā ainas, kādas paveras bērna acīm. Rakstīt no bērna pozīcijas dzejā bērniem, protams, nav nekas jauns, tomēr Pujātam to izdodas darīt ar meistarību, kas visu mums pazīstamo vieš mazliet jocīgu un svešādu, mazliet unheimlich. Piemēram, dzejolis par braukšanu tramvajā (35. lpp.) pārtop par izvērstu metaforu vecāku dzīves bezmērķīgumam.
Turklāt pieaugušie uzliek dažādus ierobežojumus ("tikai nenosmērē tapetīti" (16. lpp.), "tur nevar iet, tur var iekrist un sasisties" (43. lpp.)), taču tas, par ko pieaugušie uztraucas, izrādās triviāls – "skaties, mazais, / lai neiziet kā lapsai, kas vienmēr aizmirsa nolasīt ūdens skaitītājus" (36. lpp.). Pieaugušo pasaule to vien dara, kā par bērna atradumiem vienaldzīgā neticībā saka "ej-nu-ej"; it kā zaudējusi ticību bērnībā tveramajam brīnumainumam, tā par bērna attieksmi spēj pateikt tikai "ūja, ūja" un "nestāsti pekstiņus". Bērnībā parasts grāvis var likties kā "pasaules mala" (43. lpp), bet pieaugušajiem tas vairs nav pat nedaudz interesanti.
Paaudžu attiecības iezīmējas arī vienā no grāmatas labākajiem dzejoļiem – viegli groteskajā pasāžā par acīm nātrēs (27. lpp.), kurai piemīt eleganta matemātiskā vienādojuma skaistums: autors ievieš dažus mainīgos – vecmamma, bērns, čupakabra – un izspēlē negaidītas šo triju elementu savstarpējo sakaru maiņas. Līdzīgi arī visas grāmatas pamatā ir dialogs starp bērniem, kuri spēj brīnīties, un vecākiem, kuri pie visa ir pieraduši.
Vienīgais dzejolis, kurš, manuprāt, krājumā nepasē, ir īsais "bet tu paskaties pa logu" (40. lpp.), kas drīzāk iederētos krājumā pieaugušajiem, jo es nezinu, vai bērni novērtēs "lielās mazo prieciņu ķirzakas" tēlu, kurš lec "do mi sol" (lai gan varbūt esmu pārāk zemās domās par bērniem). Turklāt dzejolī lasāmais neveiklo atskaņu pāris "pieres/klavierēm" izceļas kā neprofesionāls pretstatā citām – labāk pārdomātām "anti-atskaņām" (piemēram, "malā/māla" un "taku/ BĀKU" (44. lpp.)).
Skaistās Lāsmas Pujātes ilustrācijas, kas papildina tekstu katrā atvērumā, reizēm burtiski, reizēm – un šis ir būtiskāk – augstākā abstrakcijas pakāpē interpretē Pujāta dzeju, tā dodot mazajiem lasītājiem ne tikai bildi, uz kuru skatīties, kamēr lasa priekšā, bet arī konkrētu veidu, kā vizualizēt grūtāk tveramās teksta vietas. Izmantotā tehnika – krāsains linogriezums – paspilgtina un sabalsojas ar nedrošības izjūtu, kas pavada daļu dzejoļu, – krāsas pārkāpj objektu un cilvēku melnās kontūras, tādējādi signalizējot nestabilitāti, kustību, mainību, savā ziņā – arī pasaules bīstamību.
Vērtējot Marta Pujāta jaunāko dzejas darbu latviešu bērniem paredzētās dzejas kontekstā, "Ej nu ej" ierindojas pēdējo gadu spilgtāko paraugu vidū – līdzās, piemēram, Ingas Gailes "Vai otrā grupa mani dzird?", kas arī mainīja priekšstatus par savu žanru, un Kārļa Vērdiņa "Dilles tantei", kas atsvaidzināja poēmas tradīciju bērnu literatūrā. Ceru, ka šī grāmata atradīs vietu ne tikai vecāku, bet arī bezbērnu lasītāju grāmatplauktos, jo tā ir lasāma kā patstāvīgs mākslas darbs bez obligātas piesaistes tās "funkcijai" kā krājumam bērniem. Lai arī šī nav grāmata ar kādu šobrīd nepieciešamu sociāli nozīmīgu vēstījumu (kādi pēdējā laikā biežāk ir prozā rakstītie darbi, piemēram, "Zilās zāles vasara" vai "Sibīrijas haiku"), tā liks bērniem priecāties par oriģinālo tēlainību, bet pieaugušajiem – atcerēties, kam bija nozīme bērnībā. Varbūt tomēr sagribas uz to pasaules malu aiziet.
0