Foto: Jānis Indāns
***
slava tev kungs par divriteni
slava tev kungs par ābeļziediem
slava tev kungs par haidegeru
es vairs nebūšu kaktiņā susļiks
slava tev kungs par muskuļiem
tagad es esmu kļavu putekšņi
tagad es esmu gaisa tilts
tagad es esmu rūsainas sliedes
slavatevkungs par ā parābeļ
slava tev kungs par pedāļiem
vai man būs pienenes
kad būšu večiņa
vai es lasīšu smaržīgās ķeskas
vai es apbiršu susļikziediem
slavatevkungspardivriteni
slavatevkungsparhaidegeru
slavatevkungs parābeļpedāļiem
uzplaukst susļiki apbirst muskuļi
pieneņābeļi riteņķeskas
es visu laiku esmu pedāļi
es visu laiku esmu tilts
es visu laiku esmu večiņa
rūsaini putekšņi haidegersusļiki
slavatevkungs parpedāļsliedēm
parābeļmuskuļiem slavatevkungs
slavatevkungsparriteņziediem
***
turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem
sēdēšu blakus tikai tiem, kam es gribu
dalīšu konfektes tikai tiem, kas man patīk
uzvilkšu savu viskruzuļaināko kleitu
atvēršu pagalma vārtus plaši vaļā
un pa brauktuvi lejup lepni aizvalsēšu
turpmāk es iešu uz pilnīgi visām dejām
turpmāk es spēlēšu visos automātos
mājupceļā dziedāšu balsī skaļā:
reiz dzīvoja meitene, kas gribēja būt laba
reiz dzīvoja meitene jauka un saprātīga
taču turpmāk, turpmāk es iešu uz visiem karuseļiem!
***
iznāk cilvēks paskarbā krastā
iekrīt cilvēks viļņos un aizlec
baltu dibenu zilzaļā zupā
peldas cilvēks ar gūžām un pupiem
visu gadu tas būcenī šaurā
hlorētā gaisā ar pleznām un žaunām
speķainus traukus ir mazgājis
lai šo vienu dienu pār galvu
novilktu blāvo flaneļa kaunu
pāri sudrabs ieslīpi viz
aizzib viļņos spīdīga zivs
***
mēs pielakāmies tik maigi kā kaķēni vakara pienu
mēs atpakaļ nācām pa lietu un gulējām palagos zilos
un mazliet ņurkstējām miegā un tecējām akvareļos
mēs pielakāmies bez šaubām uz mola
mums teica, ka ūdenskrāsas var šķaidīt ar vīnu
mēs atlaidām pie atklātas jūras
mēs pielakāmies bez šaubām
pilns putu un kļūdu ir labi ja gultā ir smiltis
mēs paslēpāmies zem laivām un izpludinājām miegu
ir labi aizmigt bez šaubām ja smiltīs ir gultas
mēs paslēpāmies zem putām
un gulgojām siltajos plūdos
mēs atlaidām matus un pārlikām spilvenu malām
kad pamodāmies, tie atkal mērcējās jūrā
mēs šķaidījām krāsas ar vīnu mēs izpludinājām kļūdas
***
pēc tam jūs bijāt manos sapņos līdz pat rītam
jūs dejojāt un savijāties murskulī
un brīnumainus ornamentus izveidojāt
jūs bijāt manos sapņos līdz pat rītam un es – jūsu
es nezināju, ka gulēt reibumā ir iespējams tik skaisti
kā kļavu skaras šļakstinās, kā vējš aiz loga,
un lido pūkas, silti, bet nav karsti –
es tiešām nezināju, ka gulēt reibumā var būt tik viegli,
kā saķērušies viļņo visi mani mūža eksāmeni
un vizbulītes kapos lielajos, kur aizmigušu mani vadā ratiņos,
un šūpuļtīkls, vēl vecātēva karināts zem riekstukoka,
un maijā aijaijā
bet tagad uzminiet – kādā paskatā
nākamajā pēcpusdienā
mammīte bitīte ieradās bērna koncertā?
jā, jā, ārēji viss bija cienījami,
duša, kafija, tonālais krēms
sudraba rota plašķīša izgriezumā,
taču iekšējais stāvoklis, tieši tā,
tas bija NENOTEIKTI DŪNAINI MARGINĀLS
***
Tu to zināji.
Tu saprati jau toreiz,
kad vilcieni uztraucās debesīs
un izritinājās kā serpentīns,
un suņuki līksmi lēca tiem pakaļ,
kvēkšķēdami,
kad pārbriedušas puķes
krita zemē un slīka peļķēs,
pļekšķēdamas;
kad mēs paši sabirām kaleidoskopā
ik dienas citādā rakstā.
Tu jau zināji, kamēr es
vārdu būtību neredzēju,
tikai spuraina svilpaste klajumā
uzstājīgi sacīja "dzīve",
tikai dzeltena pienene
baidījās pateikt, ka sāp,
tikai lempīga skolniece
spalgi dziedāja, nezinādama:
drīz mulsās upes
pārplūdīs milzīgos elektrostaciju ezeros
un aprīs stāvkrastu seno,
kur dus mana galva tev klēpī;
bet stari kaleidoskopā sastapsies tā,
ka drīz mums vairs nesāpēs,
jo trauslā siena starp mums
pārvērtīsies par dūmaku mīkstu.
Maldi
mans draugs dzīvo maldos
naktīs maldu miglā viņš klīst
no rīta pa logu ierauga maldus
maldus kraukšķīgus notiesā brokastīs
maldos glazēti sieriņi maldu pīrādziņi
maldu viesnīcās maldu spilventiņi
maldu lasījumi un maldu skaidrojumi
maldu aizvainojumi maldu pārpratumi
kā lai pasaku viņam, ka maldās?
viņš savos maldos man neticēs
maldu ielāpi kārtu kārtām
maldu zīmes izliktas krustcelēs
rūgti es maldos
bēdādamās, ka draugs dzīvo maldos
raizēdamās, ka neaizklīst
es savos maldos pa svešu pilsētu maldos
ilgodamās pēc drauga, kurš maldos
un straumēm maldi pār vaigiem man līst
Annas pūra govs
Tu zini, ka es bikla, un neprotu es Tevi skaļi slavēt,
šeit gluži vienkārši par to nav pieņemts runāt,
tas esot privāti, un vispār,
par Tevi liecināt gandrīz nav iespējams.
Par manu tēta vecomāti jau arī bērni smējušies,
ka ne jau Tu, ka tēvocis tai jauno pūra govi dāvinājis,
jo tiešām, nenolaidās taču govs no debesīm.
Un kur vēl tie, kas raganas reiz dedzināja,
tie, kas joprojām vienus apmētā un citus tiesā,
un kā tad lai te ņem un kaut ko apgalvo,
vēl draugi padomās – es arī tāda.
Var būt, ka liecināt drīkst tas, kam ādu
dzīvam novelk nost,
vai kas līdz ceļiem ledus šļurā
stundām stāv un dzied par Tevi,
bet ne jau es, tik paviegla un dzīves lutināta,
kas nesaprot, vai šitā pareizi vai tā,
vai šis ir grēks, vai tas, un vai patiesi Tava mamma
gaišzilā apmetnītī savu zemi pārstaigā
ap ražas laiku, baltos dzidros uzkozdama.
Lūk, mana tēta vecāmāte raudādama Tevi lūdz,
jo pūra gotiņa tai nobeigusies.
Met ielas spuldzes blāzmu dīvainu man aizkaros,
es maza guļu istabā un lūdzu, neprazdama,
līdz paiet laiks un izrādās – viss ir tik uzskatāms,
uz dziesmu dimdinādams lēkšo
nu jau simt gadus jaunāks ganāmpulks,
uz slavēšanu; rej krancis priecīgs,
un smaidīgi māj visi cilvēki, ko sastopam,
un ziedo svētceļniekiem ievārījumu un tomātus,
un ciemā, kurā sen jau svētki vienīgie ir kapusvētki,
bet baznīcā nāk tantes trīs,
mums pazemīgi iededz sveces vecais prāvests,
viņš četrdesmit piecus gadus nav bijis Rīgā,
tak gatavs latgaliski sniegt mums Tavu piedošanu,
ja vien mēs ņemsim pretī.
Un tikmēr nenormāli superīgā sistēmā
kā ūdensvads, kā asins riņķojums,
kā atstrādāta satiksme uz maģistrālēm,
caur mūsu lempīgajiem centieniem,
caur neveiklajiem pieskārieniem,
nepārliecināto dalīšanos,
caur biklumu un vārdiem neteiktiem,
caur neliecināšanu
Tu visu laiku strāvo, neapstādamies,
un runā sirdī vārdiem vienkāršiem un saprotamiem.
Un nav tur nekā privāta, tas domāts visiem,
ka piedošana pa mālainiem zemesceļiem šurpu plūst.
Mēs būsim jaunas radības,
un mums būs labāk sakārtotas grāmatas;
un izrādās, es visu mūžu Tevi slavējusi, neprazdama
un nezinot, kā gaisma rotaļājas.
Tu manai vecvecmammai Annai sapnī saki:
"Neraudi, meit, būs tev cita govs,"
Un, dienai austot, lūk, jau kaimiņciemā tēvocis auj kājas.
0