Dienā, kad sāku rakstīt šo tekstu, man sākās mēnešreizes un es nebiju mājās, kur pie rokas ir tamponi vai paketes. Iepriekšējā vakarā, kārtojot somā mantas, biju izklaidīgi iedomājusies par to, ka tās tuvojas un varbūt vajadzētu paņemt līdzi arī tamponu paciņu, bet nebiju to izdarījusi. Izvandīju somas un kosmētikas maciņus, līdz rokassomiņas mazākajā kabatiņā atradu vienu vienīgu tamponu – man bija paveicies, jo ar šo atradumu bija iespēja iztikt vismaz pāris stundas līdz brīdim, kad pēc vairākām "Zoom" sapulcēm varēšu nokļūt tuvākajā veikalā. Man ir paveicies ar samērā vieglām un īsām mēnešreizēm, bet ideja, ka varētu no viesnīcas istabiņas iziet bez tampona vai higiēniskās paketes, protams, bija neiedomājama.
Tas, ka higiēnas preces menstruāciju laikā nešaubīgi iedalāmas "pirmās nepieciešamības" kategorijā, tomēr nav skaidrs visiem, un to latviešu sabiedrībai pagājušajā nedēļā atgādināja no "Jaunās Vienotības" saraksta Rīgas domē ievēlētais deputāts Lauris Ērenpreiss. Atbildē uz jauniešu centru "Open" veidotāja Edija Klaiša ierakstu "Twitter": "Šovakar iepazinos ar vienu meiteni, kurai situācija ir vairāk nekā smaga. Piedāvāju viņai ieiet veikalā un nopirkt to, kas šobrīd visvairāk nepieciešams. Pirmās trīs lietas, ko viņa palūdza nopirkt, – zobu pasta, zobu birste un higiēniskās paketes," – Ērenpreiss komentēja: "Tātad ir paēdusi un nesalst," – savukārt pēcāk ierakstīja jau garāku atbildi: "Ārprāts, cik ātri cilvēks paliek tizls! Pajautājiet mātēm un vecmammām, kā viņas savulaik ar šo fizioloģisko procesu tika galā. Kā tagad dzīvo ukraiņu sievietes bez siltuma, ēdiena un ūdens, bet mums prioritāte Nr.1 ir hig-paketes. Kā mēs jaunībā iztikām bez tualetes papīra u.c.?"
Neredzamās sievietes
Izglītot deputātu sieviešu fizioloģisko procesu jautājumos nešaubīgi devās neskaitāmas latviešu "Twitter" lietotājas, un viņu rakstītais bija gan vērtīga, gan aizkustinoša, gan arī humora pilna lasāmviela, taču kārtējo reizi lika aizdomāties par nesamērīgo papildu darba apjomu, ko sievietes visā pasaulē veic diendienā, lai uzturētu kārtībā mājokli, parūpētos par bērniem, noorganizētu ģimenes sadzīvi un internetā skaidrotu pazīstamiem vai svešiem vīriešiem šķietami pašsaprotamas lietas.
Viens no veidiem, kā es cenšos ikdienā sev šī darba apjomu samazināt, ir ieteikt sev pazīstamajiem vīriešiem izlasīt grāmatu, kura pārliecinoši ierindojusies feminisma teorētiskās literatūras mana topa augšgalā – Karolinas Kriado Peresas "Neredzamās sievietes: atmaskot datu nepilnību vīriešiem būvētā pasaulē" (Caroline Criado Perez "Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed for Men"). Grāmatas autore, apbruņojusies ar neskaitāmos pētījumos iegūtiem datiem, atkal un atkal pierāda, ka visdažādākās pasaulē pastāvošās fiziskās un organizatoriskās struktūras gadsimtiem ilgi veidojuši vīrieši – turklāt apzināti vai neapzināti, bet vīriešiem. Šīs struktūras nav nedz pielāgotas, nedz piemērotas sievietēm, un šī nepiemērotība atklājas gan rupjās pilsētas un transporta plānošanas kļūdās, gan tik kritiskās nozarēs kā medicīna un palīdzības sniegšana trūkumcietējiem un kara bēgļiem. Par "vidējo" atkal un atkal tiek uzskatīts "vidējais" vīrietis, tāpēc, lai cik absurdi un šokējoši tas nešķistu, latviešu politiķa neizpratne par sievietes fizioloģiskajām pamata vajadzībām kopumā ir tikai likumsakarīga.
Grāmatas ievadā Peresa raksta: "Problēmas, kas ir specifiskas sievietēm un kuras vīrieši nav ņēmuši vērā, aptver visdažādākās sfēras, bet lasot pamanīsiet, ka trīs tēmas atkārtojas atkal un atkal: sievietes ķermenis, neapmaksātais darbs, ko veic sievietes, un vīriešu veiktā vardarbība pret sievietēm. Šīs ir problēmas, kas saistītas ar teju visiem mūsu dzīves aspektiem, tās atstāj iespaidu uz mūsu pieredzi, sākot no sabiedriskā transporta izmantošanas līdz iesaistei politikā, no atrašanās darba vidē līdz ārsta kabinetam. Vīrieši par to aizmirst, jo viņiem nav sieviešu ķermeņu." [1]
Menstruālā nabadzība
Angliskajā informācijas telpā jau krietnu laiku pazīstams termins "period poverty" jeb "menstruālā nabadzība" . Šis termins tiek attiecināts uz piekļuves trūkumu menstruālās higiēnas produktiem, atbilstošām labierīcībām, veidiem, kā pienācīgi no higiēniskajiem atkritumiem atbrīvoties, kā arī uz izglītības trūkumu par fizioloģiskajiem procesiem. Tiek lēsts, ka šobrīd no menstruālās nabadzības pasaulē cieš vismaz 500 miljoni sieviešu.
Higiēnas produktu un infrastruktūras nepieejamība nav tikai personīgi nepatīkama fizioloģiska pieredze, par kuru aizdomāties pēc tam, kad "esi paēdusi un nesalst": lielākoties nespēja iegādāties un lietot higiēnas produktus menstruāciju laikā nozīmē to, ka sievietei menstruāciju laikā burtiski tiek liegta iespēja piedalīties sabiedriskajā dzīvē – apmeklēt skolu, darbu un doties jebkādās citās darīšanās ārpus mājas. Savukārt ar menstruācijām joprojām saistītais kauns un norises stigmatizācija bieži vien liedz sievietēm, it īpaši jaunietēm, par šīm problēmām un savu trūkumu runāt, kas, iespējams, ļautu kaut nedaudz izgaismot problēmas apmērus.
"Veco labo laiku" piesaukšana situācijās, kad sievietes atļaujas runāt par dažādām ar viņu ķermenisko eksistenci saistītām problēmām, ir tik paredzama un vienveidīga, ka šķiet pat nedaudz absurdi tai atkal un atkal pievērsties. Un tomēr, ņemot vērā to, cik bieži pēdējā gada laikā man ar to nācies saskarties tieši medicīnas kontekstā, šķiet, ir vērts izcelt šīs tendences kaitniecisko raksturu. Runājot par traumām un vardarbības pieredzi dzemdībās, bieži sastopama reakcija ir tādas replikas kā "agrāk sievietēm nācies teju vai dzemdēt kartupeļu vagā un, līdzko piedzemdēts, ar bērnu rokās to pašu vagu turpināt ravēt, bet tagad sievietes ir vājas un par visu sūdzas". Šīs replikas izceļ iztēloto pagātnes sieviešu spēku un spēju tikt galā ar grūtībām, kamēr mūsdienu sieviešu pamatotās ekspektācijas par pienācīga medicīniskā pakalpojuma saņemšanu tiek uzskatītas par izlepušu dāmīšu iegribām. Medicīna ir progresējusi, bet doma, ka sieviešu prasības un vajadzības varētu mainīties tai līdzi, daudziem acīmredzot joprojām šķiet nepieņemama.
Ērenpreisa "cik ātri cilvēks paliek tizls" un "pajautājiet mātēm un vecmammām, kā viņas savulaik ar šo fizioloģisko procesu tika galā", šķiet, mērķēts tajos pašos vārtos – vienīgi, lai uzzinātu to, kā ar šo fizioloģisko procesu "tiek galā" menstruālās nabadzības apstākļos, nav jākāpj iekšā laika mašīnā un jāatgriežas pagātnē. Menstruālā nabadzība nav tikai attīstības valstu problēma, un to pierāda, piemēram, uzņēmuma "Procter & Gamble" 2019. gadā visās Baltijas valstīs veiktais pētījums par higiēnas pakešu pieejamību jaunietēm vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Tā rezultāti liecina, ka Latvijā katra sestā jauniete ir kavējusi skolu, jo nav varējusi iegādāties higiēnas paketes finansiālo apstākļu dēļ. "Tikšana galā" menstruālās nabadzības apstākļos nozīmē sevis piespiedu izslēgšanu no sabiedriskās dzīves vidēji uz četrām līdz piecām dienām, baidoties no nepilnvērtīgu menstruālo produktu aizvietotāju (tualetes papīra, vates, palagu vai matraču gabalu) lietošanas sekām – publiska izsmiekla un noniecināšanas.
Plašāks pētījums par menstruālo nabadzību, kas ietvertu visu menstruējošo sieviešu īpatsvaru Latvijā, līdz šim nav ticis veikts, taču zināms, ka šāgada aprīlī Latvijā bija reģistrētas 80 255 trūcīgas personas – ir pašsaprotami, ka nespēja iegādāties menstruālās higiēnas produktus sievietes, kuras atrodas darba meklējumos, stigmatizē nesalīdzināmi vairāk nekā vīriešus līdzīgā situācijā.
Jācieš divreiz
Ironiskā kārtā Kriado Peresa nāk palīgā ar trāpīgu atbildi arī Ērenpreisa sašutušajam salīdzinājumam: "Kā tagad dzīvo ukraiņu sievietes bez siltuma, ēdiena un ūdens, bet mums prioritāte Nr.1 ir hig-paketes," – ieskicējot pēc dzimuma nesadalīto datu nepilnību bīstamās sekas tieši kontekstā ar palīdzības sniegšanu kara bēgļiem: "Sieviešu balsu noslāpēšana situācijās, kad viss jau tā aizgājis šķērsām, ir ironiska, jo tieši ekstrēmos kontekstos veci aizspriedumi ir vismazāk attaisnojami – sievietes jau tā nesamērīgi cieš bruņotu konfliktu, pandēmiju un dabas katastrofu apstākļos." [2]
Dzimumu sensitīvās palīdzības nodrošināšanai krīzes situācijās centros bezpajumtniekiem un bēgļu nometnēs ir ietekme gan uz sieviešu seksuālo drošību, gan veselību, gan arī iespēju brīvi pārvietoties. Sievietes bēgļu nometnēs nereti saskaras ar akūtu menstruālās higiēnas produktu trūkumu un nereti tā rezultātā gadiem ilgi dzīvo antisanitāros apstākļos. Saskaņā ar organizācijas "Globalone" 2017. gadā veikto pētījumu [3] par situāciju Sīrijas bēgļu nometnēs, aizvietojot menstruālās higiēnas produktus ar veciem auduma gabaliem, matrača gabaliem vai sūnām, 50% sieviešu bēgļu nometnēs cietušas no urīnceļu infekcijām, kuras visbiežāk arī gadiem nav bijis iespējas ārstēt.
Cerības stariņš
Un tomēr – nav gluži tā, ka visi politiķi dzīvo maldos par to, kas tad īsti ir pirmās nepieciešamības preces menstruējošām sievietēm. Globalcitizen.org apkopots to 20 valstu, štatu un pilsētu saraksts, kur valsts pārvalde vai pašvaldības lēmušas par labu menstruālās higiēnas produktu bezmaksas nodrošināšanai, apzinoties šo produktu nepieejamības riskus. Pirmajā vietā pārliecinoši ierindojas Skotija, kas 2020. gadā kļuva par pirmo valsti, kurā bezmaksas tamponi un higiēniskās paketes pieejamas ikvienam, kam tās nepieciešamas. Nepārsteidz arī tas, ka šīs iniciatīvas stāšanos spēkā panāca sieviete – ministre Monika Lenona (Monica Lennon), kas pārstāvēja Skotijas leiboristu partiju.
Savukārt Jaunzēlandes premjerministre Džasinda Ārderna (Jacinda Ardern) 2021. gada februārī nāca klajā ar paziņojumu, ka no jūnija visās valsts skolās būs pieejami bezmaksas tamponi. Ārdernai, kā var noprast, menstruālās nabadzības un tās seku koncepts nebija svešs – paziņojumā viņa izteikusies, ka šādu soli nepieciešams spert, lai meitenes, kuras nevar atļauties menstruālās higiēnas produktus, šī iemesla dēļ nekavētu skolu.
Savukārt Latvijā ar mērķi atbalstīt jaunietes, kurām finansiālu iemeslu dēļ nav pieejamas menstruālās higiēnas preces, uzņēmums "Always" sadarbībā ar biedrību "Latvijas Sarkanais Krusts" un uzņēmumu "Sanitex" pagājušajā gadā jau otro reizi īstenoja labdarības akciju #ZiedoMeitenēm, kas norisinājās no 2021. gada 7. septembra līdz 20. oktobrim. Labdarības akcijas ietvaros saziedotās 9 paletes ar "Always" higiēnisko pakešu kastēm jaunietēm no mazturīgām ģimenēm visā Latvijā nogādāja Latvijas Sarkanais Krusts, izmantojot palīdzības sniegšanas tīklu caur reģionālajām nodaļām.
Var, protams, iebilst, ka skaitlis ir niecīgs un ka cīņā pret menstruālo nabadzību primāri būtu jāiesaistās valsts iestādēm, nevis uzņēmumiem, kas ar veiksmīgām mārketinga kampaņām sev nodrošina "sociālo kredītu". Un tomēr prieks, ka vismaz kāds apzinās, ka ar "paēdusi un nesalst" ir krietni par maz.
[1] Criado Perez, Caroline. 2019. Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed for Men. Penguin Random House UK. P. XIII
[2] Criado Perez, Caroline. 2019. Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed for Men. Penguin Random House UK. P. 296
[3] Criado Perez, Caroline. 2019. Invisible Women: Exposing Data Bias in a World Designed for Men. Penguin Random House UK. P. 308
7