Recenzija
21.06.2016

Turpinājums Rīgas festivāla programmai

Komentē
0
Saglabā

Ar klasiskās un populārās mūzikas koncertu sēriju Jūrmalā 2016. gada jūnijā aizritējis festivāls "Artissimo", Cēsīs turpretī vairākas dienas klausītājus pulcēja "Kremerata Baltica" vasaras festivāls, ar Bingenas fon Hildegardes mūziku sagaidīta arī introvertās mākslas festivāla "Ad Lucem" ieskaņa, taču Rīgas festivāls turpinās joprojām. 8. jūnijā uz Latviju atbrauca Budapeštas festivāla orķestris, ungāru viesmāksliniekiem Lielajā ģildē muzicējot orķestra izveidotāja Ivana Fišera vadībā, un starptautiski atpazīstams ir arī solista Dēneša Vārjona vārds. 10. jūnijā Kongresu namā jau cita programma – tāpat ar orķestri un klavierēm, taču neakadēmiskā skanējumā. Kopā ar Latvijas Radio bigbendu un  kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" uz skatuves kāpa Raimonds Pauls, atskaņojot populāras operu ārijas džeza aranžējumos, – un, neraugoties uz bagātīgo mūzikas festivālu piedāvājumu vasaras pirmajā mēnesī, publikas netrūka ne Lielajā ģildē, ne Kongresu namā.

Budapeštas festivāla orķestra priekšnesums neizbēgami izsauca salīdzinājumu ar Londonas Simfoniskā orķestra koncertu Rīgas festivāla atklāšanā. Tās patiešām ir salīdzināmas kategorijas – abus orķestrus vieno stabils un izkopts muzikālais līmenis, un līdzīgas izjūtas raisīja arī abi diriģenti, gan Londonas Simfoniskā orķestra viesdiriģentam Antonio Papāno, gan Budapeštas festivāla orķestra mākslinieciskajam vadītājam Ivanam Fišeram saistot ar harismu un mākslinieciskās gaumes izjūtu. Ungāru mūziķiem tomēr vairāki uzstāšanās aspekti nāca par labu. Pirmkārt – viņi spēlēja Lielajā ģildē, kura, lai arī vietu skaita ziņā atpaliek no Latvijas Nacionālās operas un baleta, akustiski ir simfoniskajiem orķestriem daudz pretimnākošāka. Otrkārt, Budapeštas festivāla orķestra programma bija mazāk konvencionāla par Londonas Simfoniskā orķestra atvesto repertuāru – 10. jūnijā skanēja Igora Stravinska balets "Kāršu spēle", Ferenca Lista Otrais klavierkoncerts un Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija.

No Stravinska vienpadsmit baletiem seši ir piederīgi komponista neoklasicisma periodam, un tie Latvijas koncertprogrammās parādās regulāri, vienus priecējot ar izsmalcinātu stilizācijas prasmi un kolorītu humora izjūtu, savukārt citus tracinot ar uzsvērtu konstruktīvismu un dzēlīgu ironiju. Savas personiskās attiecības ar Stravinska daiļradi acīmredzot katram jāizveido pašam, un jādomā, ka "Pulčinellas", "Mūzu pavēlnieka Apolona" un "Kāršu spēles" interpretācijām kādreiz sekos arī "Fejas skūpsts", "Baleta ainas" un "Orfejs", taču šo opusu vidū 1936. gada partitūra "Kāršu spēle" katrā ziņā nav ne racionālākā, ne sarkastiskākā. Ironiskie rakstura vilcieni šeit drīzāk izgaismojās gaišās un rotaļīgās krāsās, turpretī rūpīgi pārdomāto formas struktūru piepildīja emocionāli plastisks un daudznozīmīgs saturs, aicinot pievērst uzmanību arī mūzikas harmoniskajam valdzinājumam un orķestrācijas meistarībai. Ivana Fišera vadībā Budapeštas festivāla orķestris "Kāršu spēles" skaņurakstu iedzīvināja ļoti veiksmīgi, interpretācijai uzskatāmi parādot, cik orķestra spēle ir viengabalaina un krāšņa, kur vienlīdz spilgti iezīmējās gan izteiksmīgie stīgu grupas tembri, gan arī pūšaminstrumentu snieguma tīrība un precizitāte. Tajā pašā laikā "Kāršu spēles" lasījums atklāja arī vairākas citas cienījamas priekšnesuma kvalitātes – izsvērtu balansu starp mūzikas intelektuālo un impulsīvo iedabu, diriģenta un orķestra pilnvērtīgu radošu sadarbību un sapratni par komponista pausto vēstījumu. Viens bija skaidrs – šis Stravinska balets repertuārā tika iekļauts nevis nejauši, bet gan tādēļ, lai publikai pienācīgi atklātu orķestra mākslinieku un Ivana Fišera radošo potenciālu. 

Arī programmas turpinājums atstāja iespaidu, ka Ferenca Lista Otrais klavierkoncerts izvēlēts ne tikai ungāru klasiskās mūzikas reprezentācijas nolūkos (šādā kontekstā grūti iedomāties vēl atbilstošāku variantu par Lista skaņdarbiem), bet arī dziļāku māksliniecisku motīvu dēļ – katrā ziņā šis priekšnesums saistīja gan ar orķestra un diriģenta versijas, gan ar pianista interpretācijas, gan arī ar paša darba meistarīgumu un oriģinalitāti. Kā zināms, Listam patika eksperimentēt, un viņa neskaitāmās partitūras – kā klaviermūzikā, tā arī citos žanros – nekādi nevar saukt par vidējo statistisko romantisma mākslas piemēru. Cits no cita atšķiras arī trīs Lista klavierkoncerti – pretstatā Pirmā koncerta klasiskajai trijdaļu formai un solista partijas virtuozajai spozmei Otrais koncerts ir viendaļīgs, pianistam harmonisko vertikāļu un faktūras izklāsta kompleksitātes dalot ar orķestri. Ferenca Lista Otrā klavierkoncerta interpretācijā vispirms jau pārsteidza tas, cik pianista Dēneša Vārjona lasījums ir muzikāli bagātīgs un jūtīgs – necenšoties apžilbināt ar romantiskajam standartrepertuāram tik raksturīgajām klavierspēles iluminācijām, solists uzmanību pievērsa tembru un noskaņu niansēm, toties visi kontrasti apgarotai sapņainībai izskanēja īstajā vietā un īstajā krāšņumā. Tikpat pārliecinošs izrādījās arī Ivana Fišera vadītā orķestra veikums, mūziķiem veidojot drošu un aizrautīgu kontrapunktu pianista solopartijai un rezultātam izvēršoties mākslinieciski saliedētā kopainā. Arī šoreiz diriģentu un orķestra māksliniekus nepievīla viņu stila un gaumes izjūta, atsevišķu stīdzinieku un pūšaminstrumentālistu soloepizodes skaņdarba liriskajās lappusēs tikai akcentēja visa orķestra dinamiski tembrālo vērienu no komponista Pirmā klavierkoncerta pārmantotajos ungāru maršos, savukārt diriģents Lista opusa emocionāli mainīgajam plūdumam piešķīra loģiski skaidru struktūru. Dēneša Vārjona uzstāšanos kā piedeva noslēdza salīdzinoši romantisks Bartoka klavierdarbs, un tad jau publika varēja sākt gaidīt koncerta otro daļu.

Antonīna Dvoržāka deviņas simfonijas tiek spēlētas ļoti dažādā intensitātē, kam ir tikai pastarpināta saistība ar šo skaņdarbu reālo vērtību. Čehu mūzikas klasiķa Devītā simfonija "No Jaunās pasaules" popularitātes ziņā daudzkārt pārspēj visas pārējās; Astoto simfoniju spēlē biežāk par Septīto, Septīto simfoniju biežāk par Sesto un tā tālāk, līdz pat Pirmajai simfonijai, kuru pat pirmatskaņoja kā pašu pēdējo – tikai 1936. gadā. Latvijā, protams, pazīst vienīgi simfoniju "No Jaunās pasaules"; Astotā simfonija pārskatāmā pagātnē šeit skanējusi tikai vienu reizi, turklāt visai žēlīgā kvalitātē, līdz ar to Budapeštas festivāla orķestra izvēle radīja neviltotu prieku. Un arī šeit bija saskatāms pamatojums, kādēļ tieši Dvoržāka Astotā, nevis kāda cita, – acīmredzami Ivans Fišers šajā partitūrā atrada iespējas sava muzikālā ekscentrisma un humora izjūtas izpausmēm, kurām īsti neatbilstu ne Stravinska baleta neoklasiskās dimensijas, ne Lista klavierkoncerta romantiskā nopietnība. Ar Dvoržāka Astoto simfoniju ir citādi – šis četrdaļu cikls piedāvā ne tikai daudzus trāpīgus un atmiņā paliekošus melodiskos motīvus, bet arī gaišu noskaņu plūsmu, dejisku vitalitāti, spožu dinamismu, un to visu Ivans Fišers kopā ar Budapeštas festivāla orķestri atspoguļoja artistiski un ekspresīvi. Vienlaikus skaidri bija jūtams, cik rūpīgi diriģents izvairās no pārspīlējumiem un virspusējības, – interpretācijas spriego aktivitāti līdzsvaroja poētiska lirisku tēlu gamma, katra jauna muzikālo pārdzīvojumu sfēra sabalsojās ar iepriekšējo, un radošās domas kontinuitātē iekļāvās arī visaizrautīgākie raksturu kāpinājumi. Orķestra spēle nenoliedzami sasaucās ar Ivana Fišera iecerēto skaņas ideālu un priekšnesuma emocionālo koncepciju, koka un metāla pūšaminstrumentu, stīgu grupas un sitaminstrumentu sniegums liecināja gan par katra atsevišķa mūziķa teicamajām prasmēm, gan par vienlīdz cienījamu ansambļa izjūtu, un simfonijas beigas izskanēja tikpat saliedēti un precīzi kā Stravinska baleta pirmās taktis. Un, visbeidzot, nav šaubu, ka tādu pašu rezultātu Budapeštas festivāla orķestris sasniegtu kāda cita ar harismu un profesionalitāti apveltīta diriģenta vadībā, savukārt Ivans Fišers spētu radīt mākslinieciski spilgtas interpretācijas arī pie citu panākumiem bagātu orķestru diriģenta pults.  

Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda programma ar klasikas un džeza sapludinājumu 10. jūnijā Kongresu namā tika pieteikta kā "populāras operu ārijas". Tiesa, tik populāras tās visas nemaz nebija – tieši pirmie divi numuri Latvijas publikai varētu būt svešāki, jo ar Kamila Sensānsa "Samsona un Dalilas" un Antonīna Dvoržāka "Nāras" uzvedumiem šeit neviens nav aizrāvies. Emocionālā ziņā gan abas pirmās ārijas raksturoja koncerta centrālo noskaņu – absolūtu lirismu, kas galu galā atstāja divējādas izjūtas. Par Kārļa Vanaga vadīto Radio bigbenda un "Sinfonietta Rīga" mūziķu priekšnesuma māksliniecisko līmeni un visas muzikālās kopainas atbilstību Raimonda Paula iecerēm nenācās šaubīties – Žorža Bizē, Džakomo Pučīni, Džuzepes Verdi, Riharda Vāgnera un citu romantisma laikmeta klasiķu vokālās kantilēnas, pārliktas klavierēm ar orķestra pavadījumu, skanēja plūstoši un izteiksmīgi. Tiem, kuri vēlējās dzirdēt Raimonda Paula neatdarināmo klavieru piesitienu, profesionāli sagatavota bigbenda spēli, teicamu saskaņu starp pianistu, pūtējiem un stīdziniekiem, galu galā – skaistas un labi zināmas operu ārijas instrumentālā variantā, šis koncerts noteikti sniedza daudzus muzikāli piepildītus brīžus. Jautājums tikai, vai no šīs programmas varēja sagaidīt kaut ko vēl vairāk, un parastā atbilde šādos gadījumos ir – varēja gan.

Nenoliedzami, atskaņotāju izvēlētā mūzika pieder pie tās autoru radītās daiļrades labākās daļas, un Normas kavatīne, Hosē ārija par ziedu, Volframa romance par vakara zvaigzni, Rūdolfa ārija ir tieši tās epizodes, kuras Bellīni "Normas", Bizē "Karmenas", Vāgnera "Tanheizera" un Pučīni "Bohēmas" izrādēs publika parasti uzņem ar sevišķu sajūsmu. Taču, ja četras un vēl vairākas liriskas ārijas izskan cita pēc citas, tad tikai dabiska kļūst vēlme pēc raksturu un emociju kontrastiem, kurus iepriekšminētie meistari spēja nodrošināt pilnā mērā. Tomēr 10. jūnija programmā katrs jauns numurs bija tikpat apgarots un romantisks kā iepriekšējais – pat no Žaka Ofenbaha speciāli bija izmeklēta vitālo un satīrisko operešu komponista vienīgā vispārzināmā liriskas noskaņas tēma – "Barkarola" no "Hofmaņa stāstiem". Tik viendabīgu iespaidu vēl pastiprināja pašu aranžējumu un interpretāciju raksturs, atskaņotājiem klasiskās ārijas spēlējot ar izteiktu pietāti, lai tikai kaut kas nebūtu pretrunā ar mūzikas garu. Lai gan loģiskāka būtu nedaudz citādāka attieksme – ja reiz džeza aranžējumi, tad turēties pie autentiska atskaņojuma ilūzijas nav vērts un šeit drīzāk droši jādodas emocionālu pavērsienu un eksperimentālu stilizāciju virzienā.

Ilgi gaidītie kontrasti pienāca īsi pirms koncerta izskaņas ar Žorža Bizē "Habaneru", un šī versija patiešām iedvesmoja, mūziķiem, pirmām kārtām jau pianistam, dodot iespēju pienācīgi parādīt savu virtuozitāti un iejusties Latīņamerikas deju intonācijās un ritmos. Tikpat lielā mērā priecēja arī aina no Gēršvina "Porgija un Besas", un tad jau atkal bija atgriešanās iepriekšējā izjūtu sfērā, "Polovciešu dejām" no Borodina operas "Kņazs Igors" izskanot pārāk pavirši un aprauti un visu noslēdzot ar vēl vienu emocionāli trauslu un apskaidrotu Pučīni tēmu. Gala rezultāts, protams, atbilda iztēlē iepriekš iedomātajam, tomēr koncerta māksliniecisko dramaturģiju programmas autori bez lielām pūlēm būtu varējuši izveidot arī interesantāku un bagātīgāku. Jādomā, ka tur lieliski iederētos ekscentrisks un aizrautīgs priekšnesums par Musorgska operas "Boriss Godunovs" episkajām dimensijām, Bizē "Karmenas" kaismīgākajām tēmām, Smetanas "Pārdotās līgavas" kolorītajām dejām – lai nebūtu tikai lirika vien. Varbūt nākamajā programmā, jo diezgan droši, ka šis Rīgas festivāla koncerts nepaliks pēdējais piemērs Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda sadarbībai.  

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!