Recenzija
20.08.2007

Tūristu vērotāja piezīmes

Komentē
0

Kopš pacēlies dzelzs priekškars un pasaule kļuvusi par globālo ciematu - brauc, kur gribi, ja vien naudas pietiek - šķiet, ka tāds jēdziens kā „eksotika” ir pārtapis vien par cilvēka naudas maciņa biezuma rādītāju - ja jau ceļo pa „eksotiskām zemēm”, tad, redzams, naudas pietiek, ja tepat pa Eiropu, tad gan tāds plānā galdiņa urbējs vien esi. Taču nešķiet, ka tālo zemju brīvā pieejamība būtu kaut drusciņ sašķobījusi vidusmēra rietumnieka stereotipu kaudzi par katru valsti un tās iedzīvotājiem, kuras nosaukums nav atrodams starp Urāliem un Gibraltāru. Reizēm grūti iedomāties, ka arī šo valstu iedzīvotāji iespaidbadīgo tūristu plūsmu sagaida ar ne mazāk strukturēti būvētu stereotipu torni. Par abu šo veidu stereotipiem, bet ne tikai par tiem, vēsta latviešu valodā nupat publicētā taizemiešu izcelsmes autora Ratavuta Lapčaroensapa grāmata „Ainas”, par kuru vispirms jāteic, ka oriģināla angliskais nosaukums „Sightseeing” krietni labāk atspoguļo tās saturu. „Sightseeing” tulkojumā nozīmē - tūristiem piemēroto vai speciāli viņiem radīto „skaisto skatu” vērošana, bieži centrālā ārzemnieku nodarbe tādās tālās un eksotiskās zemēs kā Taizeme, kas vairumam no mums asociējas ar sīkiem un nepārtraukti smaidīgiem iezemiešiem, ziloņu izjādēm un lētiem seksuāliem pakalpojumiem. „Ainās” rakstnieks piedāvā lasītājam gluži citus „skaistos skatus” - Taizemes pamatiedzīvotāja pieredzēto un piedzīvoto, ikdienišķus un ne tik ikdienišķus notikumus, savirknētus septiņos no pirmās personas skatu punkta izstāstītos stāstos. Katrā stāstā mainās vēstītāja personība - ja pirmajos stāstos lasītājs vēl varētu just kārdinājumu meklēt analoģijas ar paša jaunā (kā vēsta grāmatas vāks, dzimuša 1979. gadā) autora biogrāfiju, tad vēlāko stāstu teicēji - paralizēts amerikāņu pensionārs, jauna taju meitene - vairs neļauj šaubīties, ka mūsu priekšā ir tikai talantīgi izstāstīta daiļliteratūra. Stāsti filigrāni darināti pēc mūsdienās arī Latvijā tik iecienītā „dzīvesstāsta” principa, izstāstīti klasiski pareizā, lineārā plūdumā, bez postmoderniem pārrāvumiem un iestarpinājumiem, un vienīgais, kas rāda, ka mūsu priekšā nav deviņpadsmitā gadsimta stāstu zelta klasika, ir to saturs, kurā noņirb gan krāsas šķīdinātāja maisiņu ostītāji (iecienīta taju jauniešu izklaide), gan lēta prostitūcija, savukārt valodā vietumis, bet ne uzstājīgi, atkārtojas ielu leksika, kas arīdzan deviņpadsmitā gadsimta literatūrā nav diezko plaši atspoguļota. Neņemos apgalvot, ka ar „Ainu” izlasīšanu augstāk minētais vidusmēra rietumnieks izpratīs Taizemes slēpto pusi, taču, iespējams, vismaz daži no mums sāks aptvert milzīgo neizzinātā daudzumu par šo zemi.

„…es atceros mammu man bērnībā sakām, ka Taizeme ir paradīze tikai muļķiem un farangiem, noziedzniekiem un ārzemniekiem,” klāsta titulstāsta vēstītājs - no šiem vārdiem dveš taju rūgtums pret minēto sugu ieplūdumu savā dzimtajā zemē, kas to padarījuši tikai par apskates vērtu objektu virkni un vieglu dažādas legalitātes pakāpes darījumu vietu. Tieši tāpēc autors ir izvēlējies septiņas „balsis”, lai parādītu lasītājam ne-paradīzisko Taizemi - to, par kuru neraksta tūristu bukletos - korupciju un prostitūciju, nelikumības un personiskas traģēdijas, slimības un vientulību. Tomēr, paradoksāli, šie stāsti ir izstāstīti vizuāli skaisti un to traģisms gan atstāj iespaidu, bet nenospiež. Nenoliedzami, autors ik stāstā meklē un atrod arī paradīzisko Taizemi, taču ne jau tūrisma bukletos slavinātajos „skaistajos skatos”, bet gan, lai cik banāli tas arī neizklausītos, ticībā tuvu cilvēcisko attiecību iespējamībai. Kad stāsta „Ainas” varonis ved savu māti, kurai draud aklums, pirmo un, domājams, pēdējo reizi aplūkot dzimtenes skaistākās vietas, tie nav dabas apraksti, kas dzeļ acu kaktiņos, bet gan jaunā vīrieša pašaizliedzīgās rūpes un mīlestība, kas turklāt nekur netiek klaji verbalizēta un līdz ar to nepārkāpj trauslo robežu starp mākslu un banalitāti.

Autors prasmīgi balansē uz robežšķirtnes starp intriģējoši izstāstītu konkrēta varoņa „dzīvesstāsta” tipa epizodi un daudz plašāku, skumju un niknuma piesātinātu sociopolitisku komentāru par Taizemi vispār - jo īpaši tās līdz tūristu atrakcijai nonivelētās kultūras traģēdiju. Stāstos pieaugošā skaudrumā iezīmējas īpaši taju jaunieša izjustā robežšķirtne starp dzimto zemi un Rietumiem. No vienas puses, tas ir slēpts nicinājums pret „farangiem” (ārzemniekiem), par kuriem taju tūrisma biznesa „bīdītāji” ir vismaz tikpat zemās domās kā vice versa - atcerēsimies kaut tūrisma pakalpojumu piedāvātāju vai ar nolūku pieļautās kļūdas angļu valodā rakstītajās izkārtnēs, jo …”[tūristiem] tās šķiet apburošas”, kā arī jauno taju zēnu ienākumu avotu - kāpt palmās pēc kokosriekstiem, izdvešot pērtiķiem raksturīgas skaņas, kas sajūsmina tūristus un liek izteikt visgudrus spriedelējumus par mežonīgo apstākļu „produktiem”, kaut gan tiklab veiklība kokā, kā „muzikālais pavadījums” ir tikuši rūpīgi iestudēti. No otras puses, varoņu apziņā dominē neskaidra vēlēšanās piederēt šai agresīvajai pasaulei. Stāsta „Jaukā kafejnīca” vienpadsmitgadīgais varonis savā dzimšanas dienā par visu vairāk vēlas amerikāņu ātrās ēstuves apmeklējumu, kaut gan, simboliski, viņa kuņģis atraida hamburgeru (skaidri un gaiši, viņš turpat ēstuvē apvemjas) tikpat noteikti, kā stāstā „Farangi” jau nobriedušāka vecuma varoni atraida jaunās Rietumu tūristes, kurām sekss ar iezemieti ir tikai vēl viena eksotiskas izklaides programmas sastāvdaļa (lieliski ironiska detaļa - stāsta kulminācijā klasiskais duelis par daiļo meiteni noris starp tās eksdraugu un mīlas izslāpušā vietējā varoņa mājas mīluli - cūku, ko autors nodēvējis Klinta Īstvuda vārdā).

Daži stāsti skar latviešu lasītājam grūtāk uztveramas detaļas - stāstā „Kambodžiete Prisila” Kambodžas bēgļu un vietējo taju iedzīvotāju konflikti skaidrāk būs izprotami tiem, kam labi pazīstama šo valstu nesenā vēsture, tāpat stāsta „Iesaukuma diena” centrālais sižets - jaunekļu iesaukums armijā ar izlozes palīdzību - prasīt prasās pēc neliela kultūras komentāra no autora puses, taču rakstnieks saglabā stingru nostāju - viņš nav gids, tikai kamera, kas uz ilgāku vai īsāku brīdi ielaužas atsevišķu indivīdu prātos, un attiecīgi - nekomentē tur redzamo.

Pirmajos piecos stāstos, kaut gan to apstākļi un sižeti mainās, dominē samērā viendabīga jauna vīrieša - no pusaudža līdz studenta gadiem - balss, kuras uzpērkošā nevainība, tiešums un atklātība, skrupulozi vērojot ap tiem savērptās pieaugušo dzīves traģēdijas, iemidzina modrību un liek lasītājam sagaidīt, ka šī balss aizvedīs viņu arī līdz krājumam pēdējam vākam. Tomēr pēdējie divi stāsti izšūpo šo šķietami drošo pamatu zem lasītāja kājām - krājuma pēdējais un garākais stāsts „Gaiļu cīkstonis” izstāstīts no jaunas taju meitenes skatu punkta, kura ne tikai vēro, bet arī spiesta iesaistīties traģēdijā, kas noris ap viņu - brutālas vīriešu konkurences un vardarbības cīņā, kurā viņa tieši sava dzimuma dēļ nav un nespēj būt līdzvērtīga spēlētāja. Savukārt stāsta „Neļaujiet man šeit nomirt” balss ir vienīgā, kas nepieder taizemietim - tā ir veca, paralizēta amerikāņa balss, kurš, pārcēlies uz dzīvi Taizemē pie dēla, nespēj samierināties ar viņam svešo vidi un kultūru, un pat paša mazbērniem, kuriem ir cita ādas krāsa un valoda, tomēr izmisīgi pūlas sameklēt kaut ko savu šajā situācijā, kurā valda abpusēja atgrūšanās. Šis stāsts gan apgrieztā skatījuma, gan pārējiem stāstiem netipiskās simboliskās bilžainības dēļ tomēr būtu vērtējams kā vājākais no krājuma stāstiem.

Ārvalstu kritika dēvē „Ainas” par post-post-postkoloniālisma literatūras manifestu. Atturoties no sprieduma par visiem šiem ”post-post”, tomēr šķiet, ka jaunais autors diez vai vēlējies ar savu darbu atklāt kādu jaunu virzienu. Viņa talants neapšaubāmi izpaužas tieši sīko detaļu atainojumā, kas stāstiem piešķir - atkal jālieto šis vārds - caurcaurēm eksotisku piegaršu, tomēr ir pietiekoši atpazīstamas, lai lasītājs spētu patiesi iejusties ādā, kuras krāsa atšķiras no viņējās.

Stāstu krājumiem nereti piemīt kāds trūkums - parasti šie stāsti ir pārlieku īsi, lai pagūtu iesakņoties apziņā un atstāt paliekošu iespaidu. Ratavuts Lapčaroensaps ir panācis to, ka viņa stāsti „nogulsnējas” un neizgaist - pēc lasīšanas paliek apjausma, ka mūsu priekšā ne tikai uzgleznots notikums, bet atklāta vesela līdz šim nepazīstama pasaule, daudz plašāka, nekā kartē oficiāli iezīmētās senās Siāmas karalistes robežas.

Tēmas

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!