Foto: Unsplash
 
Proza
05.11.2021

Tumšsarkanās formas skapja dziļumos

Komentē
0
Saglabā

Margarita Leosa (Margarita Leoz) dzimusi Pamplonā, Spānijā, 1980. gadā. Literatūrā debitējusi 2008. gadā ar dzejas krājumu "El telar de Penélope", iznākuši arī stāstu krājumi "Segunda residencia" (2011) un "Flores fuera de estación" (2019). Stāsti tulkoti un iekļauti antoloģijās arī citās valodās, bet latviešu lasītājiem šī ir pirmā iepazīšanās ar Leosas darbiem. Nākamgad iznāks rakstnieces pirmais romāns.

Tulkojums tapis, pateicoties Spānijas vēstniecības iniciatīvai, kā daļa no Spānijas Starptautiskās attīstības sadarbības aģentūras projekta "10 no 30", kas veltīts Spānijas viesu valsts statusam Frankfurtes grāmatu tirgū 2022. gadā. Projekta mērķis ir veicināt jauno spāņu rakstnieku darbu tulkošanu, un tas ietver autorus vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Laikā no 2019. līdz 2021. gadam spāņu rakstnieku un kritiķu žūrija ik gadu atlasījusi 10 rakstniekus, kuru teksti publicēti bilingvālā (spāniski un angliski) literatūras krājumā. Rakstniece Margarita Leosa ir viena no 30 izlasē iekļautajiem autoriem. 

 

No spāņu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

Rakele tonakt bija nolēmusi pamest darbu bārā. Viņa to pateiks Franam, kad mūziķi savāks instrumentus un viņš dabūs prom pēdējos plītētājus. Viņa vienmēr bija domājusi, ka ir pelnījusi ko vairāk, viņai bija citi plāni, ne tikai smaidīt apmeklētājiem un mainīt alus mucas. Kad viņa apprecējās ar Franu, viņa piesaistīja sevi bāram tai pašā svinīgumā, kādā savienojās ar vīru, tomēr tagad šim posmam bija pienākušas beigas. Atšķirībā no pārējiem viņa spēja iztēloties dzīvi citādu, ne tikai tādu, kāda viņai bija patrāpījusies.

Kad Rakele todien piecēlās no gultas, Frans jau bija prom. Kā ikkatru rītu, viņš jau mazā gaismiņā bija aizgājis uz darbu iztīrīt telpas un satikt dzērienu piegādātājus. Gandrīz vienmēr bārā atradās kas darāms. Otrdien atnāca spēļu automātu meistars, jo cilindri ar augļiem un zvaigznēm mēdza nobloķēties. Frans bija uzstādījis lietotu spēļu automātu. Ja neviens nenāca, viņš sēdēja uz ķebļa un rakstīja rēķinus zaļā kantora grāmatā, ko turēja pie kases, vai vienkārši apslaucīja noputējušās pudeles.

Tai rītā Rakele saposās ne tā kā citām reizēm, viņa to darīja drusku rūpīgāk, pienāca tāds burvju brīdis, kurā viņa vairs neatgādināja mājsaimnieci vai lēni atlabstošu pacienti. Iekāpusi mašīnā, viņa šķērsoja pilsētu no viena gala līdz otram. Viņai nebija ne jausmas, kāda šai diennakts stundā varētu būt satiksme. Nonākusi galā, viņa atstāja auto pazemes stāvvietā, kas bija paredzēta tikai un vienīgi darbiniekiem. Tur valdīja pustumsa. Viņai nācās vadīties pēc fluorescējošām bultām, līdz viņa atrada izeju. Birojā tas pats šlipsotais tips, kurš viņu bija intervējis, tagad iepazīstināja Rakeli ar pārējiem. Viņai likās – nu ir ziepes. Ļaudis nāca un gāja, to plūdums nerimās. Viņa nepaspēja iegaumēt vārdus un sejas. Apjukumā nezināja, kam sniegt roku, kam dot buču. Visi bija ļoti jauni, un viņa domāja par savu dzīvi, par to, kā izniekojusi laiku.

– Neuztraucies, drīz pieradīsi.

Šlipsotais nebeidza vien atkārtot šo frāzi, tomēr skatījās citā virzienā. Viņš to teica par jebko, kas trāpījās ceļā, – par faksu, liftiem, durvju sardzi. Apgaita beidzās pie kopēšanas telpas, kas bija šaurs, neventilēts būcenis. Tajā bija ļoti karsts, un kāds jauneklis nosvīdušām rokām mocījās, kopēdams plānus A3 formātā. Viņus ieraudzījis, tas sanervozējās un aizskrēja prom.

– Es jau pabeidzu, – puisis nomurmulēja.

Viņš atstāja vienu lapu zem mašīnas vāka. Šlipsotais un Rakele brīdi klusēja, un ar to apmeklējums bija beidzies.

Frans bija uzbūvējis bāru paša rokām, no pamatiem. Vispirms viņš nopirka pagraba telpas no vecākiem, tad vērsās pašvaldībā pēc atļaujām, vēlāk izdarīja vajadzīgos uzlabojumus un atvēra iestādījumu. Viņš bija to izrotājis ar attēliem no kinoklasikas un nosaucis par "Kasablanku", lai arī nekāds glamūrīgais jau šis bārs nebija. Lete bija apšūta ar īstu koku, un tā likās vienīgā autentiskā lieta, kas šai vietā bija atrodama, izņemot, protams, pašu Franu.

Vadībai viņu priekšā nestādīja.

– Skaties, te, šajos birojos, sēž direktors un vietnieki.

Tas arī bija viss, ko viņai pateica. Cauri tumšām žalūzijām vīdēja trīs silueti. Viens runāja pa telefonu, otrs skatījās datorā, trešajam kāds stāvēja līdzās. Nebija iespējams pateikt, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Viņai ienāca prātā būros iespundēti kraukļi.

Ar laiku "Kasablanka" kļuva par bāru pensionāriem un vietu, kur rajona žūpas nāca remdēt slāpes, bet lūzeri ieradās un gari un plaši stāstīja par savām neveiksmēm. Nāca arī tādi, kam sievas neļāva mājās pīpēt, pat pie loga pieplakušiem ne. Frans tur veikli manevrēja, iznesdamies kā latifundists savā mazajā karaļvalstī, kurā mīt avarējušie un dzīves grūtdieņi. Neviens nepievērsa uzmanību Hamfrija Bogarta pierei vai Džeimsa Dīna gludi skūtajam vaigam.

Rakelei teica: tu sēdēsi šeit. Divas citas meitenes turpat blakus darīs to pašu darbu. Viņas jau tupēja savās vietās, uz galvas uzlikušas stīpu, pie kuras bija piemontēts mikrofons. Rakelei tas likās ļoti ērti, un viņa steidzās likt galvā šo kroni. Vecākā no abām darbabiedrēm bija saņēmusi matus augstā copē, uz kuras bija grūti uzlikt šo verķi. Tas vienā laidā slīdēja nost, un viņa bija spiesta to nemitīgi stutēt atpakaļ, it kā tas būtu nepaklausīga matu gumija. Rakele pārmija ar viņām pāris vārdus. Tā ar copi bija sākusi strādāt tikai pagājušnedēļ, bet jau tēloja eksperti visās lietās. Otra bija studente un neko daudz nerunāja, viņa šeit strādāja jau no gada sākuma.

– Meičas, jūs jau saprotat, – šlipsotais teica, vēršoties pie viņām un arī pie Rakeles, – mums jāveicina mūsu tirdzniecības politika pieklājīgi un efektīvi, un jūs esat mūsu galvenais ražošanas līdzeklis, jūs esat numur viens.

Pēc Rakeles aprēķiniem gan sanāca trīs, bet šlipsotais aizrautīgi penterēja tālāk, viņš laida frāzes gaisā bez mitas. Dažas izskanēja kā lūgšanas Dievmātei Marijai, citas kā draudi. Kazi, mācījies šādi runāt kādos emocionālās inteliģences kursiņos vai no amerikāņu seriāliem, Rakele nodomāja, pēc tam testē savas runas uz zemāka ranga darbiniekiem, lai pārbaudītu, vai tās iedarbojas motivējoši. Viņa tā arī nesaprata, uz ko attiecas visi šie ceremoniālie teksti. Šī vīrieša klātbūtne kļuva paģēroša un smacējoša. Paguris viņš beidzot aizvācās, atstājot viņas pie telefona, pie letes, uz kuras vēlāk apmeklētāji stutēs savus agresīvos elkoņus. Rakelei tā atgādināja bāra leti. Viņa nopūtās. Likās – viņas dzīvei vienmēr priekšā nolaidīsies kaut kāds šāds bomis. Šī bija viņas pirmā darbadiena kā reģistratorei celtniecības uzņēmumā.

Pēdējo reizi, kad "Kasablanka" tika krāsota, Franam ienāca prātā izmantot kliedzošas krāsas, zaļo, oranžo, kas pievilka zālītes cienītājus, kuri šai psihedēlijā meklēja patvērumu. Viņi nāca pa vakariem, arī no citiem rajoniem. Rakele viņus nevarēja ciest, tomēr appīpējušies viņi gribēja ēst un dzert, viņi patērēja pietiekami. Turklāt viņi bija vienīgie, kas lietoja žāvēto augļu automātu, ko Frans bija nopircis pērnvasar. Ja ne viņi, tad riekstiņi tā apcirkņos būtu sapelējuši kā likts.

Tā pagāja rīts. Telefons zvanīja vienā zvanīšanā.

Sākumā viņai bija grūti pāradresēt zvanus. Reizēm viņa kaut ko salaida grīstē, nospieda nepareizo pogu un atvienoja zvanītājus. Tā ar copi visu piefiksēja, skatījās uz Rakeli, it kā tā būtu pastrādājusi briesmīgu noziegumu, bet būtībā viņai bija vienalga un viņa neiemācīja Rakelei strādāt pareizi. Varbūt cerēja, ka Rakelei misēsies un tad viņa vienīgā izpelnīsies godpilno numuru viens. Palaikam viņa lūdza, lai pārējās atbild viņas vietā, un izgāja uzvilkt dūmu. Tādos brīžos Rakele necēla klausuli. Studente piekrītoši māja ar galvu, viņa nelikās par notiekošo ne zinis, it kā izvairīdamās no nevēlamas blaknes.

Frans labprāt ļāva rajona grupām, jauniešiem, kas, viņa vārdiem izsakoties, tikai sāka darboties mūzikas industrijā, šad tad uzspēlēt bāra telpās. Telpas dziļumos, aiz bāra letes, bija tāds kā paaugstinājums, uz kura varēja nonākt pa kāpnītēm. Pievakarē Frans un Rakele salika galdiņus, un ļaudis nāca dzert kafiju un pīpēt. Kaut kad Franam iešāvās prātā sarīkot šaha čempionātu, bet neviens nepieteicās un viņš bija spiests to pārtaisīt par kāršu turnīru. Beigās uzvarētāju komanda dabūja balvu, ko Rakele tai pašā dienā bija nopirkusi pie ķīniešiem. Vairs neko tādu viņš nerīkoja. Pa labi no improvizētās skatuves atradās tualetes. Koncertu laikā klientiem bija jāgaida dziesmas beigas un tad jālūdz džeki pavākties malā, lai tiktu atliet.

Dienas vidū iezvanījās mobilais. Rakele izgāja uz ielas. Viņa negribēja, lai darbabiedres noklausās. Pa ceļam viņa saskrējās ar šlipsoto. Viņa neatvainojās. Viņa lūdza Dievu, kaut būtu neredzama viņa acīs, kaut jel nekļūtu par vienu no būrī ietupinātajiem kraukļiem. Viņa jau stāvēja uz ielas, kad atskanēja Frana balss. Viņš zvanīja no "Kasablankas". Prasīja kaut kādus rēķinus, gribēja zināt, vai tos savākusi viņa. Rakelei nebija ne jausmas, par ko ir runa. Diena bija karsta un laiska. Gaisā plivinājās putekļi, un pa trotuāru pastaigājās tikai vecļaudis, kas tik tikko vilka kājas, nesdami gandrīz tukšas iepirkumu somas.

– Vai drīkstu zināt, kur tu atrodies? – Frans pavaicāja. – Zvanīju uz mājām, tur neviens necēla.

Rakele teica, ka aizgājusi uz lielveikalu un pašlaik iepērkas. Viņa pati bija pārsteigta, cik viegli spēj kaut ko safleitēt. Šad tad garām pagāja kāds večuks, izgāja cauri, tā teikt, viņas redzeslaukam, un tad Rakele metās uz citu pusi. Viņai bija bail, ka viņu pieķers melos, kāds uzkliegs: "Eu, tu šito izbeidz! Tu tak stāvi pie celtniecības firmas durvīm, ģērbusies pilnīgi jaunā reģistratores kostīmiņā."

– Labs i’, līdz vēlākam. Esmu izstāvējusi rindu zivju nodaļā.

Rakele iegāja ēkā. Viņa apņēmās vakarā izstāstīt visu, kā ir.

Pirms pusdienām viņa novilka tumšsarkano reģistratores formu, iebāza to apvalkā, kas viņai bija izsniegts, un nogrūda skapja dziļumos. Lai to izdarītu, viņai nācās izrakties cauri ziemas drēbju slānim. Viņai bija sajūta – lai cik rūpīgi viņa mazgātu savas drēbes, tās vienmēr odīs pēc bāra sviedriem un tabakas dūmiem. Un formas tērpam draudēja tāds pats liktenis.

Frans atgriezās mājās vēlāk. Rakele izcepa rīvmaizē apviļātu liellopa fileju un salika to šķīvjos.

– Vai tad tu nebiji zivju nodaļā? – Frans apvaicājās.

Viņa sastinga kā sālsstabs. Domāja, vai ir pietiekami labi noslēpusi reģistratores formu skapja dziļumos.

– Nelikās īpaši svaigas, – viņa atteica.

Viņi ēda klusumā. Rakeles kulinārās prasmes nebija necik labas, teiksim, viņa spēja tikt galā ar pašu izdzīvošanas minimumu, kaut kādiem ātrajiem pusfabrikātiem. Ēdot viņai visu laiku likās, ka vīrs saož blēdību vai arī ir bezgala norūpējies par noklīdušajiem rēķiniem. Pēc tam viņš teica, ka ledusskapju saldētavas dīvaini trokšņojot un vispār vairs nesaldējot.

– Remonts izmaksās drūmo piķi, – viņš piemetināja.

Pēc ēšanas abi apsēdās pie televizora. Frans likās slīpi un aizmiga. Viņš aizņēma visas trīs dīvāna sēdvietas. Rakele skatījās uz viņu, viņa ķermeņa rāmo cilāšanos. Viņa saprata, ka vīrs ir no tiem, kas ir mierā ar realitāti – tādi nespēj ne pret ko sacelties. Viņa rūpīgi nopētīja vīra apaļo galvaskausu ar tik īsiem matiem, ka tiem cauri vīdēja nelielas rētas. Viņa bārda kļuva aizvien sirmāka. Rakele domāja par to, cik ļoti viņš novecojis, ka viņam ir četrdesmit seši gadi, bet varētu dot daudz vairāk, un ka arī viņas seja dodas tai pašā virzienā. Pēkšņi iekrācies skaļāk nekā parasti, Frans pamodās un pielēca kājās.

– Es eju uz "Kasablanku", – viņš teica, – šodien mums ir koncerts.

Kad Rakele vēlā pēcpusdienā ienāca bārā, apmeklētāju vēl nebija daudz. Frans taisīja dažas kafijas. Rakele atstāja somu un jaku saimniecības telpā un pasniedza gatavās kafijas tases pie letes. Saimniecības telpa oda pēc pelējuma. Vakaram tuvojoties, viņi izbrīvēja vietu, aizvāca ķebļus, galdiņus, krēslus, lai būtu, kur stāvēt muzikantu draugiem. Pārvietojot galdiņu, viens pelnutrauks nogāzās uz grīdas un sašķīda drusmlās. Frans satvēra slotu un pienāca klāt:

– Neuztraucies, tas bija no reklāmas.

Viņš noglāstīja Rakeles matus sev raksturīgajā trauslajā maigumā. Rakele skatījās, kā viņš kāpj uz skatuves no aizmugures, viscaur sašļucis, sagumis, un viņa nodomāja: nez kādu ģīmi viņš rādīs, kad viņa pateiks, ka viņai ir apnicis un viņa taisās vīru pamest.

Astoņos ieradās grupas dalībnieki un izkrāmēja instrumentus. Buņģieris bija vistievākais, bet viņa nasta bija visapjomīgākā. Starp viņiem bija arī smalciņa meitene ar ļoti īsiem matiem, viņa atgādināja puisi. Visi viņu sauca par Hosi un kliedza: "Hose, kur likt to, Hose, kur likt šito?" Viņa bija kā menedžere vai māte, bet beigās izrādījās, ka prot spēlēt ģitāru, turklāt dara to neslikti.

Bārs sāka pildīties ar pārtikušiem jaunekļiem, kas pasūtīja aliņus un bezalkoholiskus dzērienus nedaudzajām draudzenēm, kas bija atnākušas līdzi. Frans teica, ka to koncertu būšanu viņš uzņemoties tikai tādēļ, lai palīdzētu puišiem tikt galā ar uztraukumiem, lai sagādātu viņiem vietu, kur spēlēt, un viņa ticēja, ka vīrs to saka no sirds, itin kā mierinādams sevi par to, ka beigas tam visam var arī nebūt laimīgas. Rakelei tomēr likās, ka tas dod lielisku iespēju trīsdesmitgadniekiem ar normāliem ienākumiem un draugiem ar aizrautīgām nosliecēm atstāt naudu viņas kasē pie bāra letes.

Kādu sekundi viņai sirds ietrīsējās bailēs, ka varētu uzpeldēt arī šlipsotais vīrs no celtniecības firmas, kurš, iekāris skapī uzvalciņu un uzvilcis stratēģiskos punktos ieplēstas džīnas, atnāktu pakarst par biedru no universitātes laikiem. Tomēr pa durvīm ienāca tikai Huanmi, Rakeles ex, ar kuru viņa bija tusējusi pirms gadiem desmit. Viņš bija regulārs Frana bāra apmeklētājs, nāca vienmēr, kad bija koncerti. Huanmi teica, ka esot forši iepazīties ar topošajiem talantiem, bet patiesībā nāca lūrēt uz jaunām meitiņām. Rakele lēni pacēla acis, un viņas skatiens sastapa viņa gareno pieri un nefokusētās, nožēlojamās acis. Viņi sasveicinājās ar galvas mājienu, un viņš pienāca sarokoties ar Franu.

Pēc tam viņš aizgāja pie saviem draugiem, kas pabīdījās, atbrīvodami vietu, tiklīdz ieraudzīja viņu nākam. It kā viņš būtu nez kāda futbola zvaigzne.

Grupa nostājās uz skatuves gatava spēlēt. Divas meičas paņēma ķebļus un apsēdās tieši pretim, tā ka citiem bija grūti paspraukties garām. Kad Frans piecēlās savākt tukšās glāzes, arī viņam nācās mest līkumu, bet viņas nelikās traucēties. Rakele jau domāja, ka vajadzētu kaut ko uzķērkt. Viņa nesaprata, no kurienes šīs rāvušas ķebļus. Viņa varēja apzvērēt, ka visi ķebļi bija aizvākti.

Solists iesākumā pateica dažus vārdus. Viņš atvainojās, ka grupa mēģinot tikai pusotru gadu un ka viņi nemētājot no sevis nekādu U2 vai Metallica un tuvākajā nākotnē arī to nedarīšot. Draugi pasmējās. Solists piebilda, ka grupa dziedot to, kas viņiem vislabāk patīk, to, kas viņiem palīdz aizmirst tizlumus darbā vai garlaicīgo dzīvi. Rakele prātoja: nez vai uz ķebļiem tupošās meičas domā, ka uz viņām tas neattiecas? Beigu beigās tā nokaujošā dzīve taču ietvēra arī viņas. Nelikās, ka viņas to piefiksētu, viņas tikai aplaudēja augsti paceltām rokām un kādu brīdi vilka tādu "ūūū".

Hose, meitene, kas izskatījās pēc zēna, pagrāba ģitāru un sāka strinkšķināt akordus. Tieviņais vēl uzstādīja bungas. Neviens viņam nepalīdzēja. Grupā vēl ietilpa ļoti jauniņš čalītis Iron Maiden kreklā, kas viņam bijs trīs izmērus par lielu, viņš vēl gāja universitātē. Hose iemēģināja vokālu, un pārējie viņu pavadīja, cik nu labi spēdami.

Kad pienāca uzstāšanās brīdis, Hose atvēra skolas mugursomu un izdalīja saviem biedriem kaut kādas lietas. Tievajam iedeva ādas rokassprādzes ar kniedēm. Ar tām viņš izskatījās pēc noplukuša, badā izvārguša grieķu-romiešu cīnītāja. Dziedātājam viņa pasniedza melnu sombrero un saulesbrilles, kas kopumā atgādināja Blues Brothers stilu. Jauniņajam neko, bet pati paņēma mākslīgu spalvu rotu, kas galīgi negāja kopā ar viņas neopancīgo imidžu, un aptina to ap kaklu. Rakele saprata visus šos aksesuārus aizvien sliktāk, bet mūziķu draugiem tie laikam patika, jo viņi smējās, rādīja ar pirkstu un pasūtīja aizvien jaunus un jaunus alus.

Kamēr tas viss notika, Rakele kā automāts ņēma glāzes no trauku mašīnas un slaucīja tās. Huanmi pasūtīja alus tikai pie viņas, gribēja pievērst uzmanību. Kad viņš tuvojās, lai prasītu aliņu, viņš novilka vesti un palika apakškreklā bez piedurknēm, izrādīdams visiem savus lētos sporta zāles musīšus. Rakele viņu apkalpoja negribīgi, viņai bija vienalga, cik biezs putu slānis slāņojās glāzēs. Viņa zināja, ka Franam nepatiktu, ka viņa tik nevīžīgi uzvedas. Franam nez kāpēc viņas ex likās simpātisks, Frans viņu vienmēr uzklausīja ar kaut kādu agresīvu laipnību.

– Paldies, skaistulīt, – Huanmi teica, kad paņēma glāzi, bet viņa novērsās.

Viņa skatījās uz savām drēbēm, savu bāra apģērbu, vecajām džīnām un balto kreklu, kurš maksāja divas eiras un no kura nemūžam neizdosies dabūt laukā visu šī ūķa un posta smaku.

Dziedātājs nokāpa no skatuves un tuvojās vienai no meičām uz ķebļa.

– Otro dziesmu komponēju es, novēli man veiksmi.

Tad viņš to ātri noskūpstīja, pārslidinot savas apaļās lūpas viņējām, ko klāja lūpene un sviedri, un atgriezās uz skatuves.

Viņi sāka spēlēt.

Mūzika bija neizturams žļerksts. It kā viņi laistu caur gaļas mašīnu roka, panka un popmūzikas diskus, nospiestu pogu "ON" un tā sāktu griezt uz riņķi un sasmalcināt karotītes. Vārdus saklausīt nebija iespējams. Viņi nevēra vaļā muti, tiesa, arī akustika nebija īpaši laba. Sākumā Rakele domāja, ka dzied angliski, bet pēc tam saklausīja vārdus "alcohol" [1] un "no quiero madrugar" [2], un kļuva skaidrs, ka ne, tai jābūt spāņu valodai un ka viņi ņaud par savām pirmās pasaules rutīnām.

Arī meičām tas viss nemaz negāja pie sirds, bet viņas bija iemācījušās to noslēpt, turklāt darīja to perfekti. Viņas maziem malciņiem dzēra savus softdrinkus, kuros bija samests milzums ledus. Viena visu laiku sūtīja ziņas mobilajā, otra bez mitas fočēja. Brīžiem viņa piecēlās, lai nobildētu solistu – priekšplānā no priekšas un sāniem, tad atgriezās vietā un rādīja otrai saglabātās bildes. Abas čiksas atradās tieši viņas acu priekšā. Rakele vēroja, kā šīs saskatās, kā viņu acis met savstarpējas skaudības zibšņus, lai arī pirms mirkļa viņas vēl smaidīja viena otrai.

Rakeles pēdējā diena bārā ritēja gausi – tāpat kā viss tajā, it kā nekas vispār nenotiktu. Par laimi, grupas repertuārā bija ļoti maz dziesmu un koncerts tuvojās beigām. Solists pateicās visiem, ka atnākuši, Frans piegāja pie mūzikas centra un sāka meklēt kaut kādus diskus. Bija pārbaudīts: ja neskan mūzika, cilvēki dzer mazāk un dodas prom. Huanmi piegāja pie abām beibēm un nemitīgi gorījās, lai viņas redz, kādi šim uzkačāti musīši, piecdesmitgadīgs aktieris pirmssabrukuma stadijā. Bija nožēlojami vērot šo dzīves apvalkāto būtni, kas, par spīti visam, jutās laimīga. Runādams viņš visu laiku līda meičām aizvien tuvāk un stāstīja nez kādas lietas, ko trokšņa dēļ Rakele nespēja saklausīt. Nelikās, ka viņš tām pārāk kristu uz nerviem, tikai fotogrāfe šad tad palūdza viņu paiet malā, jo viņš aizsedza skatuvi. Starp klausītājiem dažs labs kliedza: "Atkārtot, atkārtot!" Nebija skaidrs, vai viņi neņirgājas par grupu, varbūt bija noslēguši kādas slepenas derības.

Tievais buņģieris trīsreiz nobungoja, un tad atskanēja pēdējā dziesma. Sākumā Rakele domāja, ka viņi atkārto jau agrāk spēlētu gabalu, bet tas tomēr bija jauns, tie nudien līdzinājās cits citam. Dziesma tikko bija sākusies, kad notika kaut kas dīvains. Solists sagrīļojās, sagrāba mikrofona statīva pamatni un noslīdēja uz grīdas kā šokolādes saldējums, ko saules stars pārvērtis šķidrumā. Pirmajā brīdī daži klausītāji domāja, ka tas ir kārtējais ekscentriskais gājiens, kas inscenēts līdz ar savādajiem tērpiem, ko grupas dalībnieki bija uzvilkuši, bet pēc tam viņiem pielēca, ka tas ir nopietni un ka džekam kaut kas ir noticis. Rakele kā iemieta stāvēja aiz bāra letes ar alus glāzi rokā, ko bija grasījusies kādam pasniegt, bet Frans gan vienā lēcienā uzjoņoja pa kāpnēm, tverdamies pie margām kā liānas.

Viņš pirmais sasniedza puiša saļimušo ķermeni.

Apmeklētāji sagāja kopā nelielos bariņos, un iestājās apjukums.

– Gaismu! – Frans iekliedzās. – Un izsauciet ātros.

Rakele bija šokā un nespēja rīkoties. Arī Huanmi ar draugiem stāvēja kā mūmijas, it kā viss tuss vai bēdas uz viņiem neattiektos. Abas beibes vairs nebija redzamas. Virs bāra ieslēgto jaudīgo starmešu gaismā (tos slēdza iekšā tikai tad, kad veica ģenerāltīrīšanu) viņa nespēja izšķirt cilvēku sejas. Gaisma bija visus apžilbinājusi.

Rakele izgāja uz ielas gaidīt ātros. Beidzot viņa dziļi ieelpoja. Gaiss bija tīrs, neviens nekliedza, bija iestājies dziļš klusums un baiss miers, tas bija ārpus šiem disonējošajiem akordiem un slimajām jauniešu sirdīm. Garām pagāja rokās sadevies padzīvojis pāris. Viņi saskatījās, mīlīgi sasveicinājās. Tie bija ilgāku laiku neredzēti kaimiņi. Vecais vīrs nesa salocītu avīzi, bet kundzei viena roka bija brīva. Rakele noskatījās, kā viņa gāzelēdamās aizsteberē aiz ielas stūra.

Vispirms atskanēja sirēnu kaukšana, tad parādījās pati ātrās palīdzības mašīna. Rakele vicināja rokas, šurp, šurp, un ātrie uzbrauca uz ietves. Viņi izkrāva nestuves. Mašīnā bija trijotne – jauniete un divi puiši, visi atstarojošās vestēs. Jauniete stiepa koferīti, kas izskatījās pasmags. Viņi devās iekšā. Bāra apmeklētāji tai pašā laikā mēģināja tikt laukā un aizsprostoja ceļu. Pēc brīža ātro brigāde jau atradās bārā. Rakele atslējās pret noparkoto mašīnu. Varbūt viņa bija vajadzīga Franam, bet viņai negribējās nekur doties. Viņa palūdza cigareti vienam no ārā nācējiem. Daži būs norēķinājušies par drinkiem, bet citi izmantoja izdevību un aizlaidās nesamaksājuši. Tobrīd nāca laukā arī Huanmi ar draugiem. Viņi devās prom, smiedamies kā kutināti, droši vien Huanmi bija palaidis kādu neķītru joku. Pēc tam viņa redzēja Franu veram vaļā durvis un atbrīvojam arī otru durvju viru. No tām izbīdījās nestuves, ko stiepa abi ātrās palīdzības puiši. Solists bija bāls, ar masku uz sejas, pieslēgts pie pilinātāja, ko turēja jauniete vestē ar atstarotājiem. Acumirklī viņš jau bija iebīdīts mašīnā, un, kad tā aizkaucinājās prom, iestājās dziļš klusums – kā raktuvēs, kad uznāk tumsa un tiek pārtraukti spridzināšanas darbi.

Rakele ienāca bārā. Tajā vairs gandrīz neviena nebija. Grupas dalībnieki steigšus savāca mantas un, ne vārda nebilduši, devās prom. Hose bija atstājusi uz kāpņu margām savu spalvu rotu. Rakele paņēma to aiz gala un ienesa pieliekamajā – ja nu tuvākajās dienās īpašniece atnāks tai pakaļ. Pa ceļam no tās izkrita dažas spalvas. Viņai nācās atgriezties un palocīt muguru, lai tās uzlasītu. Frans stāvēja pie letes un mierināja ar foto apsēsto meiču, kas raudāja vienā raudāšanā. Rakele paskatījās uz Franu un pienāca pie vīra, meklēdama viņa drošo plecu. Raudošā beibe jau devās prom, sadevusies rokās ar draudzeni. Frans un Rakele saprata, ka ir vieni, un apskāvās. Rakele prātoja: nez cik ilgs laiks paies, līdz Frans pamanīs tumšsarkano formu skapja dziļumos. Viņš sakļāva savas mājīgās rokas ap viņu, un Rakele juta, kā viņas ķermenis līgojas, it kā viņa atrastos uz kuģa.

[1] alkohols (spāņu val.)

[2] negribu agri celties (spāņu val.)

Margarita Leosa

Spāņu rakstniece. Literatūrā debitējusi 2008. gadā ar dzejas krājumu "El telar de Penélope", iznākuši arī stāstu krājumi "Segunda residencia" un "Flores fuera de estación".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!