Recenzija
11.10.2012

Tumšā mīlestība

Komentē
0

Runāt par mīlestību vienmēr ir nedaudz riskanti, jo var gadīties, ka sanāk pārāk prasti, sentimentāli vai banāli. Bet pavisam bīstami šķiet apcerēt tumšās kaislību alejas, jo, stāstot par tām atklāti, nākas balansēt starp dažādiem samērā provokatīviem motīviem. Tomēr šie aspekti nav biedējuši režisoru Vladislavu Nastavševu, strādājot pie savas debijas Jaunajā Rīgas teātrī, jo "Tumšo aleju" iestudējums pierāda, ka par brīžiem pat nāvīgi bīstamajiem kaislību un mīlestības krustceļiem iespējams runāt atraktīvi un intelektuāli, nezaudējot cilvēcisku līdzpārdzīvojumu. Izrāde ir kā atzīšanās, ka mīla ne vienmēr ir skaista un viss nav tik vienkārši/sarežģīti, kā reizēm šķiet.

Izrādē apspēlēti 10 no 12 Ivana Buņina stāstu krājumā "Tumšās alejas" iekļautajiem darbiem. Tiem, kuri pazīstami ar Nastavševa daiļradi, iespējams, zināms viņa veidotais Buņina garstāsta "Mitjas mīlestība" iestudējums neatkarīgajā teātrī "Dirty Deal Teatro". Tajā režisors sevi pierādīja kā trāpīgu un nopietnu cilvēku emocionālās pasaules atspoguļotāju. "Tumšajās alejās" negaidīts ir atjautīgais humors, ar kādu Nastavševs runā par mīlestības slēpto pusi. Iestudējumu labi raksturo trāpīga satīra, kurai nepiemīt pārspīlēti intelektuāla un snobiska forma. Ne mirkli nezūdoša ir patiesa un savā būtībā labestīga empātija, ar kādu tiek atveidoti stāsta varoņi un viņu pārdzīvojumi. Iespējams, tieši tāpēc smiekli, kuri izskan zālē, vērojot aktieru bieži groteskas stilā veidotos tēlus, ir sirsnīgi, nevis izsmējīgi.

"Tumšo aleju" iestudējumam ir fragmentāra uzbūve, kuras ietvaros uz skatuves tiek izspēlēta dažādas formas etīžu virkne. Minimālistiskas scenogrāfijas un neslēpti teatrālās aktierspēles ietvaros šķiet, ka stāstu izspēle mijas ar to pārstāstīšanu. Uz attiecīgo pieeju norāda jau pati pirmā izrādes epizode, kuras darbība notiek tumsā, skatītājiem pilnībā slēpjot stāstniekus – Kasparu Znotiņu un Baibu Broku. Šāds vienkāršs skatītāju iztēles vingrinājums balstās uz trim pamatelementiem – tumsu, kurā, kā zināms, daudz asāk atdzīvojas visi cilvēciskie jutekļi, fona skaņu – lietus līņāšanu, kas rada epizodes tēlaino noskaņu, un aktieru balsīm, kuras ir vienīgie notiekošās darbības ceļveži. Rotaļa ar redzamo/neredzamo un dzirdamo viennozīmīgi atbruņo skatītāju, kā arī rosina fantāziju, kuras ietvaros katrs no klātesošajiem galvā var uzbūvēt savu ainas izpildījumu. Izrādē šādu vietu, kurās centrālā loma ir nevis redzamajai darbībai, bet tam, kas notiek skatītāja prātā, netrūkst.

Iespējams, tieši tāpēc, ka izrādei radītā scenogrāfija galvenokārt darbojas iztēles un simbolisma līmenī, Nastavševs izvēlējies stāstu darbību risināt gandrīz tukšā telpā. Viņa radītā scenogrāfija ir ļoti lakoniska, nodrošinot aktierus ar minimālu palīgrīku daudzumu. Spēles laukumā vieta atradusies vairākiem nolupušiem padomju laika krēsliem, ko aktieri brīžiem veikli izmanto dažādu konstrukciju salikšanai, piemēram, sakombinējot no tiem gulēšanai piemērotu veidojumu, kā arī masīvam, melnam galdam, kas gan lielāko daļu izrādes pavada, nobīdīts zāles malā, un savu pamatfunkciju pilda tikai vienā no stāstiem. Iestudējuma laikā arvien vairāk šķiet, ka mēbeles šajā vidē ir traucējošas, akcentējot emocionālās neērtības sajūtas atveidi telpā. Līdz ar Ievas Veitas atlasītajiem kostīmiem, no kuriem daļa, liekas, aizlienēti no citām JRT izrādēm, spēles vide atrodas ārpus laika un telpas – kaut kur starp 20. gadsimta sākumu, padomju laikiem un mūsdienām. Šādā scenogrāfijas un laika vakuumā priekšplānā izvirzījies Buņina stāstu emocionālais saturs, bet katrs izmantotais izteiksmes līdzeklis, piemēram, minimālistiskā manierē ieturētā gaismu spēle ar diapozitīvu projektoru stāstā "Mūza", nodrošina saistošu, dinamisku, kā arī Nastavševam raksturīgu gaumīgu darbības montāžu.

Režisoram un aktieriem, pārstāstot Buņina mīlestības kaislību pilnos stāstus, veiksmīgi izdevies panākt jēgpilnas bezdarbības efektu. Šādā ziņā ļoti piesātināts šķiet fragments vienā no pēdējiem stāstiem. Tajā Viļa Daudziņa un Baibas Brokas tēlotie varoņi neilgi pirms atvadām, apsēdušies pārdesmit centimetru attālumā viens no otra, ar šķietami tukšu skatienu veras publikā. Īsajā bezdarbības mirklī par viņu attiecībām tiek pateikts daudz vairāk, nekā būtu iespējams ietērp krāšņā vārdu virtenē. Rotaļa ar nepateiktajām un neizspēlētajām nozīmēm ir tieši tik interesanta, lai trīs izrādei atvēlētās stundas paietu nemanāmi. Protams, to izbaudīt var vienīgi tad, ja skatītājs pilnībā nodevies saspēlei, ko pieprasa izrādes vērošana.

Skaidrs, ka spēle ar nepateiktā meklējumiem sākusies, jau strādājot ar Buņina stāstiem. Pilnvērtīgi saglabājot autora tekstus, kurus klausoties kļūst žēl, ka latviski viņa darbi tik maz tulkoti, tomēr skaidrs, ka Nastavševs piedāvā auditorijai gana daudz drosmīgu interpretāciju par to, ko Buņins ir atstājis starp rindiņām. Šajā ziņā režisors veikli balansē uz robežas, kurā kaislības un seksualitāte kļūst par perversiju. Skatoties izrādi, nepamet sajūta, ka tūlīt, tūlīt redzamais varētu tapt bezgaumīgs un prasts, tomēr smalkais līdzsvars starp mīlestības, iekāres un seksa atainojumu tiek noturēts līdz galam.

Filigrānā, piesātinātā, precīzā un brīžiem nesaudzīgā valoda, kādā Buņins aprakstījis savus varoņus, lielākoties iemiesota izteiksmīgā un pārspīlēti dramatizētā aktierspēlē, bet tikpat negaidīti nākamajā kolāžas gabaliņā jau citu varoņu tēlojums aktieru izpildījumā var kļūt izteikti reālpsiholoģisks. Šādas straujas pārejas nesagādā nekādas grūtības visiem četriem aktieriem. Interesanti ir vērot Gunas Zariņas teatrāla patosa pilno femme fatale un Kaspara Znotiņa aizrautīgos mīlētājus, Viļa Daudziņa piezemētos un skarbos vīriešus, kā arī Baibas Brokas spēju iejusties nepilngadīgu un naivu jaunkundžu ādā. Tādējādi skatītājiem ļauts ne tikai vērot trāpīgus tēlu atveidojumus un minēt aktieru plastikas poēzijā slēptās nozīmes, bet arī izbaudīt krievu literatūras klasikas skanējumu un plūdumu.

"Tumšajās alejās" Nastavševs par mīlestību un tās izpausmēm runā provokatīvi, brīžiem caur grotesku un no šķietami atsvešināta skatpunkta, vienmēr saglabājot sev raksturīgo patiesumu un atklātību. Atšķirībā no citiem viņa iestudējumiem, šis visvairāk pārsteidz ar aizraujošu rotaļīgumu un dzīvīgumu, kurā neiztrūkstoši ir pārsteigumi, kas lielākoties saistīti ar neslēptu teatralitāti. Tomēr mīlas aleju kolāžas noslēgums pierāda, ka vienkārši un vaļsirdīgi izstāstīts dzīves fragments spēj atstāt vislielāko emocionālo pēcgaršu, tāpat kā kluss, klaviermūzikas fonā skanošs jūtu apliecinājums pēc katra izrādes stāsta.

Tēmas

Elīna Gulbe

Elīna Gulbe ir žurnāliste, kuru savaldzinājusi audiovizuālā māksla. Uzkrājusi akadēmiskās zināšanas komunikācijas jomā, brīvajā laikā nodarbojas ar art house kino un pašmāju jauno teātra režisoru darb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!