Pirms diviem gadiem, kad plosījās nāvējošs vīruss, nekas nenotika un viss bija slikti, es gadījos kādas studentu īsfilmas uzņemšanas laukumā, kur divas dienas to vien darīju, kā metu zemē laiku. Mans uzdevums bija spēlēt aptrakušu sievieti pusabstraktā realitātē pēc Beketa motīviem. Kad tas bija beidzies, no Teikas soļoju centra virzienā, lai nedaudz izvēdinātu galvu, iekams braucu ar sabiedrisko transportu mājup uz Veco Ziepniekkalnu. Nokļuvusi 10. tramvaja pieturā, secināju, ka pēdējais ir nokavēts, tāpēc devos Centrāltirgus virzienā, lai noķertu trolejbusu, un tur manu ceļu laukā no tuneļa šķērsoja Ligita.
Pirmajā brīdī Ligita uzvedās kā murduļojošs viesulis, patiešām ārprātīgs cilvēks, no kura neko nevarēja saprast, bija tikai skaidrs, ka viņai kaut ko vajag, kaut kas tiek lūgts vai pieprasīts un no tā izrietošais izmisums tiek kustināts vairāk vai mazāk manā virzienā. Apstājos. Viņa to gandrīz negaidīja. Es arī ne vienmēr atsaucos, bet likās stulbi kaut vai mākslinieciskā ziņā vispirms kameras priekšā izlikties par sievieti, kas sagājusi ku-kū, un jau stundu vēlāk tādai ku-kū sievietei tecēt garām, itin kā viņu nemanītu.
"Ko jums vajag?" man nācās jautāt, jo ku-kū pretstatā jebkādai loģikai skanēja vismaz trīs teikumi vienlaikus, turklāt katrs ar mazliet citu attieksmi. Bija noticis kāds pāridarījums, tas izraisījis dusmas un atstājis cilvēku bezpalīdzībā – tik daudz varēju atšifrēt, bet tīri no skaņas avotā notiekošajām emocijām, nevis valodas, kas it kā bija latviešu. "Bet ko jums vajag? Kā es varu palīdzēt?" nācās atkārtot. Noskaidroju, ka vajadzīgi cik-tur-tie centi, lai nopirktu karstu ūdeni, un vēl skāde tāda, ka viņai tas iepriekš nav pārdots.
Pirms paguvu ko atbildēt, Ligita man uzkliedza, lai NESKATOS VIŅAI SEJĀ, kamēr runāju. Pagriezos sāniski un teicu, ka es varētu viņai to ūdeni nopirkt, bet šaubos, ka tuvumā ir vieta, kas vēl strādā. Paralēli galvā domāju par to, ka varu aizbraukt līdz trolejbusu depo un paieties piecpadsmit minūtes kājām; ir iespēja iedot viņai kapeikas un vēlēt veiksmi, tādējādi paspējot uz to, kas aizvedīs līdz mājām, bet, ja nu kasieris Ligitai atbild: "Atvainojiet, mēs lupatu virpuļvētras neapkalpojam"? Ielas bija pilnīgi tukšas. Kur lai tagad meklē karstu ūdeni?
"Narvesenā. Tas narvesens strādā līdz pusnaktij," skaņas gūzmā pēkšņi izskanēja ļoti konkrēta informācija, un es jutos atvieglota, ka "tas narvesens" atrodas tepat pie citas tuneļa izejas. "Dodiet, es p-," gribēju palīdzēt ar neskaitāmo somu uzcelšanu plecos, lai varam sākt kustēties, bet aizmirsu, ka NEDRĪKSTU SKATĪTIES SEJĀ. Vēl mums esot jāiet uz otru tuneli, jo tur ir lifts un viņa nevar iet pa pakāpieniem. Es nebiju ar mieru. Lai viņa pieturas man pie elkoņa, un viss būs labi. Un iedod man panest kādu somu. Ligita piekāpās.
Tunelī pašķielēju uz arvien nemitīgi runājošo cilvēku. Viņa nemaz nebija ģērbusies lupatās. Dīvainas drēbes, bet visā visumā kārtīgas. Gandrīz neapvaldīju smieklus, uz cepures izlasot grafiti stila uzrakstu "I'm MAD up here". Cepure pāri uzacīm, šalle pāri mutei, zem šalles vīdēja palietota sejas maska, un vēl viņai bija spilgti zaļas geimeru austiņas, kas šķietami tika lietotas kā ausu sildītāji. Bija nedaudz jāuzmanās, jo, lai arī Ligita centās vienlaikus pārstāstīt konspirācijas par Latvijas valdību, savus jaunības gadus un arī trīsstāvīgi nolamāt kādu vīrieti, kas viņu apzadzis, viņa vēroja arī mani, ne vien es viņu. Un es baidījos viņu satraukt, kaut vai praktisku apsvērumu dēļ.
Narvesens bija ciet. Ierosināju, ka varam aiziet tepat Vecrīgā uz "Circle K", un neko neteicu, ievērojusi, ka viņa turpina pie manis turēties, lai arī pa kāpnēm bijām jau uzkāpušas. Viņa šķita visai veca, un somas, ko nesām, bija nejēdzīgi smagas. Ligita nodemonstrēja, kā pēcpusdienās vingro ap stūri pie Zinātņu akadēmijas, kamēr neviens neskatās. "Tu paliecies uz priekšu, šādi te. Un tad atpakaļ," un atkal ieķērās man elkonī. Tikai brīdī, kad viņa sāka stāstīt par publiskajā dušā dabūtajām utīm, man kļuva mēreni nekomfortabli, bet ko nu vairs.
Viņai esot arī krieviskais vārds, tāds garš un aristokrātisks, un viņa nevar ciest bomzenes, kas iet uz publisko dušu. No tādām var tikai utis dabūt. Viņai pašai ir mājiņa Baložos, bet esot grūti dabūt malku. Mēs iesim garām restorānam, kas izliek ārā pagalītes, un viņa pie reizes varētu dažas paņemt. Iešķiroju šo ideju pie līdzīgiem iepriekš izskanējušiem faktiem, kā, piemēram: "Nedrīkstu lietot alkoholu, jo man ir tāda blakne, ka sāku runāt angliski, un tāpēc arī mani tā čeka izlika uz ielas, s**as b***ģ," – taču mani gaidīja pārsteigums.
Drīz nonācām pie restorāna, kas ielas pusē metāla plauktos ar dekoratīvu funkciju patiešām turēja sakrāmētas mazas pagalītes. "Es nekad nezogu," Ligitai bija svarīgi paskaidrot, "tikai dažas paņemšu." Sapratusi, ka es nespēju viņu nosodīt, viņa nokomandēja, lai paejos uz priekšu, kamēr pati izliksies meklējam kaut ko somā, un tad – caps! Tā arī notika. Stāvēju un gaidīju, kamēr tiek izspēlēta aina ar ārkārtīgi aizdomājušos tantiņu, kas it kā nejauši skatās uz visām pusēm, līdz viņai ievajagas krāmēties pa somu, un beidzot tajā nonāk trīs pagalītes.
Viņa neģēlīgā priekā pietecēja pie manis, starp citu, jau labu brīdi vairs neizvairoties no acu kontakta: "Viņi ir tās pienaglojuši, bet dažas varēja dabūt." Man tika iedota soma ar guvumu, kamēr viņa aiziet iekrāmēt sev vēl pāris: "Uzmanīgi, lai nevar pamanīt."
Arī "Circle K" bija ciet, bet ne makdonalds. Ligita ierušinājās pretim esošās viesnīcas arkā un pasūtīja, lai atnesu aveņu tēju, kurai viņa pieliks klāt citronu un beidzot varēs iedzert zāles. TIKAI BEZ CUKURA, jo cukurs ir inde. Man nešķita droši, ka viņa grasās pavadīt nakti pie viesnīcas vestibila logiem, īpaši ņemot vērā, ka iekšā varēja vēl manīt pāris cilvēkus. Pagājusi dažus soļus makdonalda virzienā, redzēju, kā piepildās manas bažas. Bija piebraucis pašvaldības policijas busiņš ar ieslēgtām bākugunīm.
Izkāpa vīrietis dzeltenā vestītē un, uzvilcis sejas masku, sāka iet Ligitas virzienā. Es viņu pārtvēru pusceļā. "Labvakar, es ļoti atvainojos," uzmanīgi iesāku sarunu, "vai jūs esat atbraukuši runāt ar kundzi, kas sēž tur pie viesnīcas?"
– Jā. Kādas jums ir ar viņu attiecības?
– Nekādas. Viņa lūdza, lai nopērku tēju.
– Tēju?
– Jā, viņai jāiedzer zāles. Saprotiet, viņa ļoti viegli satraucas. Es gribēju lūgt – ja iespējams, vai jūs varētu, lūdzu, runāt ar viņu kaut kā mierīgi? Un varbūt neiet uzreiz tuvu klāt. Viņa nav bīstama, viņa vienkārši ļoti baidās.
Kamēr iespējami maigā intonācijā mēģināju paskaidrot Ligitas trauslo iedabu, Ligita pāri visai Vecrīgai bauroja, ka LUĪZE IR ĻOTI LABA UN PIEKLĀJĪGA MEITENE UN MĒS NEKO SLIKTU NEESAM IZDARĪJUŠAS, POLICISTA KUNGS.
– Jūs saprotat, ka viņa ir vienkārši traka?
Mans mēģinājums izteikties bikli bija nostrādājis, un policists šo jautājumu uzdeva neuzstājīgi.
– Nu, bet viņa tāpat ir cilvēks.
Tagad gan uzkāpu uz astes, un jau nākamajā jautājumā varēja manīt pasīvu agresiju.
– Un ko tad jūs varat darīt?
– Es varu nopirkt tēju, piemēram. Jo ir auksti un viņai jāiedzer zāles.
– Jūs zināt, ka esat līdzdalīga zādzībā?
Apstulbums. Nu nē, nevar būt.
Bet varēja. Ekipāža tiešām bija ieradusies nozagto pagalīšu dēļ. Es izlikos, ka nesaprotu, par ko ir runa, bet tāpat iedevu savus dokumentus, līdzko man tos paprasīja. Tas policistu jūtami samulsināja; viņš laikam gaidīja stāstu par to, ka man dokumentu nav un vispār jādodas savās darīšanās, bet manas vienīgās darīšanas bija aveņu tējas sagādāšana un atkārtots lūgums izturēties uzmanīgi, nokļūstot manas draudzenes komforta zonā.
Paceltiem deguniem aizgājām katrs savā virzienā, bet jau pēc brīža saskatījāmies pāri laukumam. Es gaidīju pie apkalpošanas lodziņa, viņš sarunājās ar Ligitu. Nebija dzirdamas ne klaigas, ne lamāšanās.
Kad atgriezos, policists bija iekāpis busiņā pie kolēģa. Ligita izskatījās ļoti sparīgā noskaņojumā, bet atkal runāja pārāk nesaprotami. Kaut ko par desmit Dieva baušļiem, ko viņa nekad nepārkāpj, kaut ko par krāpšanu un kaut ko par pagalīšu atlikšanu vietā, bet vispirms… "Pagaidi, stop. Tu sarunāji ar policiju, ka atliksi tās vietā? Un tad tevi atlaidīs?" es sajutu, kā krūškurvī kaut kas atveras. "Jā, jā, bet man vajag sameklēt, kur es tikšu kārtībā ar…" Atkal viņu pārtraucu: "Paklausies, sarunājam tā. Vispirms aizejam nolikt pagalītes. Es palīdzēšu. Un pēc tam domāsim par citām lietām." Viņa piekrita ar bērnišķīgu apņēmību, un mēs atkal apkrāvāmies ar mistisko Ligitas iedzīvi.
"Tu zini, es nekad nezagtu," viņa atkal stāstīja, kamēr mēs lēni gājām pa Vaļņu ielu, saķērušās elkoņos, un pārdesmit metrus nopakaļ mūs pavadīja tikpat lēni slīdošs pašvaldības policijas busiņš ar iedegtām bākugunīm. Vienlaikus krimināli un cēli notika šī procesija.
Kad nonācām atpakaļ pie restorāna, mana varone, pagriezusies ar skatu uz busiņu, izvilka vienu pagalīti no somas, koķeti pavicināja to gaisā un demonstratīvi nolika vietā. Tas atkārtojās vēl trīs reizes. "Man liekas, ka tev bija vēl viena," es atgādināju. "Ak, jā," Ligita atcerējās. Draudzību apliecinošo bļāvienu pavadīta, ekipāža sāka braukt prom, un man bija fiziski jāattur Ligita, lai viņa neskrien viņiem pateikties vēl vaigā. Bet es arī ļoti smaidīju un cerēju, ka to var redzēt.
Ligita iekārtojās uz nakti grāmatnīcas "Valters un Rapa" durvju ailē, un es tur neko nevarēju padarīt. Laukuma apgaismojumā es beidzot kārtīgi redzēju viņas seju un īstā mulsumā teicu: "Ligita, klau… tev ir ļoti skaistas acis." Un ne tikai lielās, gaišās acis bija skaistas; viņas seja bija veidota smalkos pantos, kas ļoti kontrastēja ar iztrūkstošajiem zobiem un neprāta auru, kas ap viņu virmoja.
Ligita bija ļoti apmierināta ar šo komplimentu un metās detaļās stāstīt, kā viņai jaunībā uzmākušies kolēģi, bet es īsti negribēju to dzirdēt. Teicu, ka mums vajadzētu atvadīties. Viņa pastāstīja, kā varu viņu uzmeklēt, un solīja, ka aicinās mani ciemos, kad visur pasaulē būs atvērusi kaķu kafejnīcu ķēdi. "Un vēl svarīgs projekts: man jāatver Rīgā vieta, kas sauksies "Tulpes un laši", lai dēli beidzot var atbraukt," viņa skaidroja un atklāja, ka abi dēli ir ārzemēs: viens uz kuģa, otrs tulpju laukā. UN TAS NELIETIS APPRECĒJĀS UN NOMAINĪJA UZVĀRDU. "Lūdzu, nekliedz, citādi tevi atkal dzīs prom," es smējos.
"Tu ej uz baznīcu?" viņa jautāja un gribēja zināt, uz kuru tieši. "Nu, es esmu luterāne, bet mums dievkalpojumi notiek Anglikāņu baznīcā," atbildēju. "Zinu, zinu to vietu. Es tur reizēm eju, kad dod zupu, un tur arī tās bomzenes iet. Nevaru viņas ciest." Vēl piecreiz atvadījāmies, un, ar Dievpalīgu, es beidzot aizgāju.
Pārgājienā cauri Pārdaugavai es vairākkārt apraudājos. Ligita ir cilvēks. Satiktais policists ir cilvēks. Un es esmu cilvēks; es to jutu, mani aizkustinājuma smiekli, kas lauzās cauri asarām, to apliecināja. Ilgi vairījos šo stāstu pārstāstīt, gribēdama, lai tas paliek savā mirklī. Tomēr šobrīd, kad atkal tuvojas ziema, es vēlējos to atcerēties.
2