Nesen apmeklēju diskusiju, kas bija veltīta aktuālajiem bēgļu un migrācijas jautājumiem. Viens no tiem tika adresēts arī apmeklētājiem – ko ikviens no mums var iesākt, lai palīdzētu risināt migrācijas krīzi? Uzreiz iedomājos, ka ārkārtīgi būtiski ir domāt un runāt – iesaistīties diskusijās ar radiem, draugiem, paziņām, kolēģiem, mēģinot izstrādāt un pārstāvēt daudzmaz pamatotu, līdzsvarotu un iecietīgu skatījumu uz tēmu. Atbildīga attieksme pret savām jūtām un domām, apziņa par nepieciešamību paust un aizstāvēt viedokli migrācijas jautājumu sakarā, kā arī vēlme kliedēt blīvo baiļu atmosfēru būtu plats solis, ko katrs var spert, tā teikt, nepakustinot sēžamvietu. Turklāt es šeit nebūt nedomāju tikai par utopisku nektāru pārdzēruša velkomista redzējumu, bet arī pamatotām un argumentētām raizēm. Sabiedrības attieksme pret jaunpienācējiem taču būtiski izšķirs turpmāko sadzīvi, bet, lai kāda būtu katra individuālā attieksme pret notiekošo, sadzīvot tuvākā vai tālākā nākotnē nāksies, pat ja visu Eiropu izvagos dzeloņstiepļu žogi. Attieksme savukārt top un nostiprinās katrā ģimenē un draugu lokā, līdz ar to vismaz daļēji izriet no mums katra paša.
Savas domas noklusēju, jo jutos mazliet neērti. Drīzāk es būtu juties ārkārtīgi neērti, ja domas par nekustīgo līdzdalību bēgļu krīzes risināšanā pateiktu skaļi. Latvijā dzīvojot, ir radies priekšstats, ka darbiem nepiesietas runas ir tukša salmu kulšana. Ne velti latvietības lietpratēji runā par darba tikumu! Paveroties panelī sēdošajos, labāk ap dūšu nekļuva, jo diskusijas dalībnieki bēgļu sakarā patiešām kaut ko dara. Tie bija feisbuka iniciatīvas "Gribu palīdzēt bēgļiem" izveidotājs un kūrētājs Egils Grasmanis, Vecpiebalgas vidusskolas skolēnu pašpārvaldes pārstāve Maira Asare, biedrības "Patvērums "Drošā māja"" pārstāvis Reinis Grāvītis, biedrības "I-Dare for Sustainable Developement" ("Es uzdrošinos ilgtspējīgai attīstībai") pārstāve Suha Aijaši (Suha Ayyashi) no Jordānijas un politiķe Ilze Viņķele. Piemēram, Vecpiebalgas skolai ir pašiem savs bēglis, pret kuru jaunieši ir draudzīgi, izpalīdzīgi un saprotoši. Bet tā ir reāla rīcība, ne tikai runāšana un domāšana!
Pati diskusija bija vainagojums divas nedēļas ilgušam pasākumu ciklam jauniešiem "1001 stāsts starpkultūru dialogam" (turpmāk "1001 stāsts"), kuru organizēja Annas Lindes fonda Latvijas tīkls. Projekta mērķis bija pavisam konkrēts un neapšaubāmi apsveicams: "Padziļināt Latvijas sabiedrības, it īpaši jauniešu, izpratni par kultūru daudzveidību un veicināt sabiedrības atvērtību pret atšķirīgu kultūru pārstāvjiem." Divās nedēļās tika noorganizēta vērienīga programma – vairāk par 30 pasākumiem vienpadsmit Latvijas pilsētās, no kuriem 7 tika veidoti sadarbībā ar Jordānijas partneriem. Iniciatīva iesaistīja kopumā 700 cilvēku, nerunājot par tiem tūkstošiem, kuri laikoja un šēroja. Cik šī publicitāte bija veiksmīga, nevaru spriest pavisam pamatoti, ņemot vērā, ka no televīzijas piedāvājuma skatos maz, kā arī "vadošajos" Latvijas ziņu portālos ielienu reti, jo no pērļu makšķerēšanas mēslu čupā ātri uznāk apnikums.
Pašu organizatoru norādītie publicitātes rezultāti – 30 publikācijas medijos, divi TV raidījumi un viena dalība TV šovā – ir vērtējami ar piesardzību. Ne tādēļ, ka skaitļi būtu pārāk mazi (diez ko lieli gan arī nav), bet gan tādēļ, ka tajos neparādās mūsdienās būtisku mediju potenču izmantošana. Dzīvojam taču laikā, kad diskusijas un citas aktivitātes, labi dokumentētas, var ievietot interneta mediju arhīvos (kaut vai Annas Lindes fonda mājaslapā) un tos pārpublicēt sociālajos tīklos arī turpmāk pēc vajadzības, pa priekšu palaižot kaut ko īpaši virālu. Varbūt kaut kam varēja piedāvāt sekot tiešsaistē!? Mūsdienās cilvēki, īpaši jaunieši, blīvajos informācijas mūža mežos pārvietojas zibenīgi kā kolibri, kuru uzmanību spēj noturēt vien iemīļotākie un sulīgākie ziedi un tas, kas raibajā biežņā acīs iekrīt pats un kā meklēšanai nav jānopūlas. Bet esmu pārliecināts, ka "1001 stāstiem" sekot – ne tikai laikot – gribētāju netrūktu.
Par to liek domāt "1001 stāstu" saturs un, teiksim, gars. Projekta uzstādījums formulēts un realizēts patiesi jauneklīgi pozitīvā un apliecinošā garā, kas ļauj kaut vai brīvi un pavasarīgi elpot grūtdienīgajā bēgļu gaidīšanas mijkrēslī. Piemēram, kamēr rakstu šīs rindas, portāls "Delfi" vēsta, ka nākamā patvēruma meklētāju grupas pārvietošana gaidāma "tuvākajā laikā". Ziņu portāls savu vēstījumu iesāk, it kā briezdams iznīcinošam orkānam, kurš 24 stundās sasniegs mūsu stāvkrastus: "Nav precīzi zināms, kad šī grupa varētu ierasties, jo tas var notikt gan šonedēļ, gan nākamnedēļ, gan vēlāk." Traki. Ceru, ka jūs iepriecināšu – "šī grupa" ir 10–20 cilvēki.
"Delfu" ziņa man sāk likties vēl sirreālāka, kad atceros Suhas Aijaši lekciju "1001 stāstu" pasākumā, kuru apmeklēju, – par gigantiskajām bēgļu nometnēm Jordānijā un to, kādu milzu darbu viņi paveic kara dzīto cilvēku izmitināšanā un izzinot dažādās problēmas, tai skaitā Islāma valsts (ISIL) ārkārtīgi efektīgās vervēšanas stratēģijas (parasti tās esot divas nedēļas, kuru laikā lielākoties feisbukā ISIL dvēseļu malu zvejnieki sagūsta lētticīgos upurus. Par viņu stratēģijas panākumu iemesliem vēl arvien nevalda vienprātība). Pati Aijaši un viņas ģimene, būdami palestīnieši, ietipst vienā no dislocēto cilvēku kategorijām – kaut kas līdzīgs bēgļiem. Par savu pieredzi un nesenā lielā migrācijas viļņa cēloņiem Aijaši stāstīja smaidoši, vitāli un kompetenti. Bet Jordānijas gadījumā runa ir par miljoniem, ne pārdesmit cilvēkiem.
Ņemot vērā ļoti apsveicamo stratēģiju lielu daļu "1001 stāstu" pasākumu rīkot ārpus Rīgas, pats paspēju gūt ieskatu tikai dažos no tiem. Vēl viens atgādinājums, ka virtuāla dalība te būtu tikai palīdzējusi. Pat vienā no Rīgas notikumiem, kas piesaistīja manu uzmanību, piedalīties nevarēju, jo tas bija paredzēts tikai dāmām. Tuvo Austrumu sievietes, kas dzīvo Latvijā, saskaņā ar miera apļu metodi dalījās pieredzē ar Latvijas sievietēm. Metodes mērķi bija tālejoši – ne vien lauzt stereotipus un tuvināt individuālus cilvēkus, bet arī pārvarēt sabiedrības sadrumstalotību un cilvēku atsvešinātību, tuvojoties saliedētai un harmoniskai kopībai.
Kaut mani pašu mēdz aizsvilt feministu apelēšana pie dzimumu kvotām tādā vai šādā pasākumā, speciāli vīriešiem vai vīrišķības apdomāšanai migrācijas kontekstā paredzēta pasākuma trūkums "1001 stāstu" ietvaros bija viens no iemesliem, kas mani noveda pie bagātinošas divu stundu sarunas ar miera apļu organizatorēm, "Pārmaiņu iniciatīvas" apmācību īstenotāju Latvijā Inesi Voiku un resursu centra sievietēm "Marta" pārstāvi Lieni Gāteri. Tiku ievadīts īsā miera apļu metodes vēsturē un idejiskajā pamatā, kas ļāva noticēt uz vārda, ka metode ir auglīga un vajadzīga.
Šoreiz aiz vārdu taupības nedaudz paturpināšu domu par dzimumu kvotām. Skaidrs, ka Tuvo Austrumu valstu sieviešu gadījumā viendzimuma pasākumi ir pamatoti, bet tas visdrīzāk attiecas arī uz kungiem, ņemot vērā, cik šībrīža nemieru apstākļos agresijas un pārsteidzīgas pretnostatīšanās ģenerēšanā vīriešiem ir izšķiroša loma. Palasiet kaut vai mūsu Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra Jāņa Iesalnieka tvītus, kuros viņš nekaunas nodarboties ar atklātu naida kurināšanu, nesaņemot nepārprotamu un dzirdamu publisku nosodījumu no savu kolēģu puses. Domāju, ka Iesalnieka un viņa biedru salīdzinoši uzmanīgā taustīšanās arvien radikalizētākas un militarizētākas Latvijas virzienā atrod sabiedrībā gana daudz dzirdīgu ausu, no kurām, atļaušos tīri spekulatīvu minējumu, lielākā daļa pieder vīriešiem.
Rūpīgas uzmanības pievēršana vīriešiem un vīrišķībai mūsdienās ir tikpat svarīga kā cīņa par dzimumlīdztiesību, jo, pamazām drūpot baltajai heteroseksuāli maskulīnajai perspektīvai kā sabiedrības uzbūves centrālajai asij, drūp arī patriarhālas maskulinitātes pievilcība. Turklāt tai ir ārkārtīgi trūcīgi ar resursiem, lai saviem spēkiem izstrādātu jaunu un citādi pievilcīgu vīrišķības piedāvājumu (īsti vīrieši par niekiem nepļāpā, savu vainu neatzīst, par zaudējumiem neraud, bet pacieš un dara). Ne velti pēdējās desmitgadēs attīstītās vīriešu studijas (masculinities, men's studies) ir cieši saistītas un daudzos aspektos principā izriet no feministu un zilo studiju iestrādnēm.
Sākotnēji nupat ieskicētās pārdomas nebiju adresējis "Martas" pārstāvjiem, bet gan "1001 stāstu" organizatoriem. Galu galā, salīdzinoši nesen notika foruma "Celies: vīrieši pret vardarbību" rīkota pirmā domapmaiņa ar nedaudz neveiklo un stipri anahrono nosaukumu "Vai vīrietim vajag savaldīties?". Protams, vajag, te taču nav divu domu. Kāpēc lai kopā ar šo grupu nesarīkotu kaut ko jauniešiem veltītu migrācijas sakarā? Kā no sarunas ar Voiku un Gāteri izrādījās, foruma un domapmaiņas ideja arī ir tapusi "Martā". Tā ka principā manas kritiskās prātulas tika notvertas noslēgtā lokā un drīzāk var kalpot kā uzmundrinājums nākotnei, gan vīriešiem, kuri līdztiesībā, sadarbībā un rūpēs redz lielāku spēku un drosmi nekā sešpakā, gan arī feministiem drošāk sekot domai, ka dzimumlīdztiesība ir sasniedzama tikai kopā un "īsts vīrietis" diemžēl ir kaut kas diezgan nevarīgs, tikko jānonāk pie sadarbības un uz rūpēm balstītas rīcības īstenošanas.
"1001 stāsti" piedāvāja vēl citas vilinošas aktivitātes, par kurām varat konkrētāk uzzināt Annas Lindes mājaslapā. Pats svarīgākais gan, manuprāt, ir pasākuma mērķis – iesaistīt un uzrunāt jauniešus. Man varbūt pietrūka neliela skaudruma un bažu devas kopumā sirsnīgi atvērtajā un optimistiskajā uzstādījumā. Galu galā jaunieši ir domājoši radījumi, ne tādi, par kuru prātu likteni ir paternāli jāuztraucas. Bet, iespējams, nebiju tajās vietās, kur tika pārdomāti arī jautājumi par tiešām būtiskajām kultūratšķirībām vai, piemēram, musulmaņu kopienu gatavību līdzdarboties integrācijas procesos un pieņemt ne vien islāmā, bet arī Eiropā svētas vērtības, piemēram, to pašu dzimumlīdztiesību. (Apzinos šīs piezīmes problemātiskumu, ņemot vērā Latvijas nostāju Stambulas konvencijas sakarā.) Kā vestīja viena no divām TV pārraidēm, Viesītē šie jautājumi esot apspriesti.
Atgriežoties pie "1001 stāstus" noslēdzošās diskusijas un domājot par vēl kādām rekomendācijām nākotnei, manuprāt, arī attiecīgais diskusijas formāts ir novecojis, jo īsti neiesaista auditoriju līdzdalībā. Pieci paneļa runātāji ir par daudz, lai uzjundītu asinis kādu stundu kopā padomāt un parunāt. Būtu pieticis ar divām, trijām, vēlams, atšķirīgām un savstarpēji dzirksteļojošām paneļa runām, ko moderatoram virzīt tālākā kopīgas sarunas gultnē. [1] Ņemot vērā, ka Annas Lindes fonda aktivitātes ir vērstas uz sadarbību un līdzdalību, šis apsvērums ir vēl jo svarīgāks. Diskusija ir ļoti parocīgs žanrs īpaši tik neviennozīmīgi domājamās tēmās kā migrācija, kultūratšķirības un sadzīvošana nākotnē ar šķietami tik ļoti citādo. Tāpat īstu diskusiju popularitātes trūkums Latvijā liecina, cik vēl arvien monoloģiska ir mūsu kultūra un cik mums ir nepieciešami ne vien stāsti, bet arī sarunas.
Jāpiekrīt Ilzes Viņķeles norādei diskusijā, ka jaunieši ir pārmaiņu potenciāls. Ir gan jādomā, gan jārīkojas saistībā ar viņu iesaisti publiskos diskursos, un šajā ziņā "1001 stāsti" paveica ļoti labu un vajadzīgu darbu. Es gan precizētu: jaunieši ir tikai viens no centrālajiem pārmaiņu potenciāliem – jo doma par pārmaiņu deleģēšanu kādam jaunākam draud izskatīties pēc atbrīvošanās no atbildības.
[1] Šis bija labs un daudzsološs piemērs iesaistošai diskusijai.
4