Labi, ka jaunā Valsts prezidenta ievēlēšana notika salīdzinoši raiti – šādas deputātu "debates" ir nevajadzīgs pārbaudījums nervu sistēmai.
Saeimas 29. marta ārkārtas sēdes stenogrammu pārlasīju divas reizes, bet iespaids nemainījās. Runātāju motīvus var saprast – ņemot vērā, ka Valsts prezidenta vēlēšanas ir notikums, kam cilvēki pievērš salīdzinoši daudz uzmanības, politiķi ir motivēti parādīt sevi publikai. Savukārt viņu paustais saturs variē no salkanas posteņa nozīmes pārspīlēšanas ("Valsts prezidents iedod lielas dimensijas visai nācijai") līdz nejēdzīgiem vispārinājumiem ("Debates, konkurence, demokrātija… Koalīcijai visi šie vārdi ir tukši un sveši"). Netrūka arī strīdu par, ja tā var teikt, procedūru (atgādināšanu, ka opozīcija vēlējās, lai balsojums notiek 5. jūnijā), bet kopumā tā arī netapa skaidrs, ko tautas priekšstāvji konkrēti saprot ar jaunievēlētā prezidenta lietotajiem jēdzieniem, piemēram, "moderna valsts". Protams, nav noslēpums, ka šādi jēdzieni ("Eiropas vērtības" u.c.) nereti tiek interpretēti visnotaļ atšķirīgi – atliek vien atgādināt par nesen pieredzētajām Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņām.
Eiropas Parlamenta vēlēšanu pieminēšana nav nejauša – aizvadītajā nedēļā kļuva zināmi to rezultāti. Šī teksta ietvaros vēlos norādīt uz to, cik viegli ir izmantot rezultātu dažādās interpretācijas iespējas, lai izvairītos no sev nepatīkamiem jautājumiem.
Piemēram, "meinstrīma" komentāri formulējami šādi: jā, t.s. populisti savu pārstāvniecību Eiropas Parlamentā ir palielinājuši, tomēr viņu panākumi nav izrādījušies tik draudīgi, kā iepriekš prognozēts. Lai tā būtu. Tomēr es personīgi gribētu iegūt plašākus ekspertu skaidrojumus par Ungārijas un Polijas valdošo partiju pārliecinošajiem rezultātiem. Austrumeiropas tematikai veltītajos mediju resursos var iepazīties ar ironiskām piezīmēm par to, ka, piemēram, Viktora Orbāna ambiciozie nodomi Eiropas Savienības mērogā ir cietuši neveiksmi. Tas droši vien tā arī ir, proti, Ungārijas līdera aprēķini izrādījušies pārdroši, bet mani vairāk interesē pašas Ungārijas (un Polijas utt.) vēlētāju balsojums. Tiem, kuri sevi uzskata par liberāļiem, ir jāuzdod sev nepatīkamais jautājums par Orbāna, Leha Kačiņska un viņiem līdzīgu Austrumeiropas politiķu popularitātes noturīguma iemesliem. Var, protams, aprobežoties ar komentāru, ka arī jaunajā Eiropas Parlamentā eiroskeptiķi būs mazākumā, tomēr mani interesē viņu panākumu līmenis dalībvalstīs. Piemēram, kā tas iespējams, ka Bulgārijā – Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī – valdošo partiju politiķi var atļauties publiskas "asprātības" par holokaustu un bērniem ar īpašām vajadzībām un turpināt iegūt vēlētāju atbalstu? Visvienkāršākais – un kļūmīgākais! – ir šo situāciju reducēt uz "austrumeiropiešu specifiku" (pieklājīgs apzīmējums "rietumnieku" tēvišķīgi nievīgajai attieksmei). Bet varbūt Austrumeiropas liberāļiem ir vērts paskatīties spogulī?
Cits vēlēšanu rezultātu aspekts ir "zaļo" pozīciju nostiprināšanās jaunajā Eiropas Parlamentā, par ko es personīgi priecājos. Jautājums: kādēļ tas nenotika Latvijā? Turklāt nav runa par to, ka "Progresīvie" nepietuvojās 5% līmenim. Vai priekšvēlēšanu debatēs jūs dzirdējāt ekoloģijas tematiku, ja neskaita abstrakto žargonu žanrā "ilgtspēja" un tamlīdzīgi? Tātad vēlētājs Latvijā joprojām dzīvo ar diviem mītiem: "Latvija ir zaļa valsts" un "Latvija ir sala", t.i., nekas mūsu "zaļumu" neapdraud.
Jaunajā Eiropas Parlamentā palielināsies arī Eiropas liberāļu pārstāvniecība. Jautājums: vai liberāļi spēj piedāvāt vēl kaut ko bez iebiedēšanas, piesaucot populistus? Citiem vārdiem sakot, liberāļu salīdzinošie panākumi ir saistīti ar bažām par eiroskeptiķu pieaugošo popularitāti un "centra" partiju izplūdušo nostāju daudzos jautājumos. Tas mobilizēja daļu vēlētāju, kuri nobalsoja par liberāļiem, bet kas tālāk? Vai liberāļiem ir piedāvājums, kas ļaus viņu panākumus noturēt? Biedēšana ar Marinu Lepēnu, Mateo Salvīni un citiem šīs jaukās kompānijas dalībniekiem var būt taktika, bet ne jauns saturs. Eiropas liberāļiem būtu jāsaprot, ka nav palielinājies atbalsts viņu līdzšinējām tēzēm, bet gan nepatika pret konkurentiem. Tas nav viens un tas pats.
Priecāšos, ja izrādīsies, ka kļūdos, tomēr liekas, ka svarīgāka par šādu un līdzīgu jautājumu apspriešanu jaunajā Eiropas Parlamentā būs posteņu (t.sk. jaunajā Eiropas Komisijā) dalīšana. Kaut kur fonā ierasti (turklāt no dažādām, arī pretējām politiskām grupām) skanēs teksti par Eiropu, "kas stāv nepieredzētu izaicinājumu priekšā", par "jaunas politikas" nepieciešamību utt.
Šī teksta mērķis nav paust vienu no neskaitāmajām kritikām, kas vērstas pret politiķiem. Mani šī situācija interesē no ideju vēstures, no valodas filozofijas skatu punkta. Cilvēki mēģina formulēt savus priekšstatus un centienus; laika gaitā tiek atrasti jēdzieni, formulējumi, tie iesakņojas un nostiprinās. Laiks turpina ritēt, un izrādās, ka valoda, tēlaini izsakoties, ir padarījusi tās lietotāju par ķīlnieku. Piemēram, ja par pierastu formulējumu ir kļuvis "es vēlos būt visas tautas prezidents" (Egils Levits un visi viņi priekšgājēji un pēcteči), tad skaidrs, ka cilvēks nevar teikt "es pārstāvēšu daļu no tautas", lai gan viņš, ja vien ir pie pilna saprāta, apzinās, ka formulējums "visas tautas prezidents" ir tukšvārdība. Valodas inerce rada ideju inerci (mēs šodien turpinām lietot vismaz simts gadu vecus politiskos jēdzienus), un zināmā mērā tā ir ērta, jo gan tā saucamie labējie, gan tā saucamie kreisie atražo savu retoriku. Apzinos, ka tas viss izklausās pēc vulgarizētas "valoda nosaka esamību" versijas, bet vismaz politikā vērojamais vedina pārlasīt Ludvigu Vitgenšteinu.
1