Man ir grūti rakstīt šo sleju, taču es to daru. Es apzinos, ka klusēt nedrīkst, jo īpaši – tad, kad runāt ir grūti. Esmu trauksmes spirālē, kurā izjūtu bailes, niknumu, bezspēcību, sašutumu, šoku un neizpratni. Līdzīgu stāvokli piedzīvoju pirms diviem gadiem, kad pasauli un Latviju pārņēma Covid-19 un visi vārdi kļuva tukši. Tāpat kā toreiz, arī tagad savās sajūtās neesmu viens, mēs esam vienoti trauksmē. Taču vienotība, kas būvēta uz negatīvām emocijām, nevar novest ne pie kā laba.
Vakar pamodāmies ar ziņu, ka kaimiņos sācies karš, viens kaimiņš devies pie otra kaimiņa, lai šautu, nogalinātu un atņemtu mājas. Es nezinu, kā tas iespējams, bet cenšos pieņemt, ka tā ir jaunā realitāte, kurā dzīvoju, realitāte, kurā – ja skatāmies patiesībai acīs – ukraiņi dzīvo jau kopš 2014. gada, kad notika Krimas okupācija.
Krievija ir pārkāpusi starptautiskos līgumus un Ukrainas suverenitāti, slepkavojusi Ukrainas civiliedzīvotājus, Maskavā un citās pilsētās arestējusi protestētājus pret karu, izsūtot šoka un sāpju viļņus pa visu reģionu. Tas turpinās viļņoties gan kara, gan jaunu sankciju dēļ, un es nevēlos ne komentēt, ne interpretēt, ne analizēt šīs šausmas, jo ar to jau mēnešiem nodarbojas daudz zinošāki cilvēki par mani un es nevaru pateikt neko jaunu, tikai to, ka tas ir necilvēcīgi, nepieļaujami un derdzīgi. Mēs turpināsim un turpināsim par to rakstīt, meklējot gudras, godīgas, iejūtīgas, bet nesaudzīgas balsis, kurās vērts klausīties.
Nav manos spēkos mainīt notiekošo, kontrole ir ilūzija, un šo ilūziju zaudēt ir sāpīgi. Par to domājot, man prātā atausa pavisam nesaistīts, bet šībrīža situācijā ļoti trāpīgs Baibas Petrenko raksts, ko publicējām pagājušā gada nogalē. Tajā viņa stāsta par bezspēcību klimata pārmaiņu priekšā un piedāvā savu risinājumu – padoties. Apsolu, ka nav tik dramatiski, kā izklausās, tāpēc vēlos piedāvāt nepieklājīgi garu, no konteksta izrautu citātu: "Padošanās nenozīmē, ka mums nekas nebūtu jādara un atliek bezspēcīgi nolūkoties ugunsgrēkā. [..] Mēs joprojām varam būt izlēmīgi, rīkoties savu iespēju robežās, bet atstāt sevī kādu miera vietu, kurā raizes neiekļūst, kurā vienmēr patverties, kad raižu ir par daudz. Iespējams, mūsu kolektīvais miers ir tas, ko šai planētai vajadzētu visvairāk."
Vienīgā pozīcija, kas man šajā situācijā un rakstā pieejama, ir manis paša. Aizvakar, kad rakstīju pirmo uzmetumu slejai un karadarbība vēl nebija sākusies, es kaunējos par šo divkosību, jo – būsim godīgi – lai arī es jūtu līdzi ukraiņiem, ne jau par viņiem es baidos, es baidos par sevi pašu un saviem mīļajiem, no līdzīgiem konfliktiem un vardarbības tālākās pasaules daļās es iepriekš diezgan labprātīgi un, jā, cietsirdīgi esmu novērsies, lai sevi saudzētu. No kara Ukrainā novērsties ir grūtāk, un to nedrīkst darīt, tomēr nedrīkst arī darīt pāri sev, īpaši šobrīd. Tāpēc gribu aicināt kolektīvo trauksmi aizstāt ar sadarbību un labvēlību kā pret sevi, tā citiem un saglabāt vēsu prātu, jo:
Piektdien, stāvot tramvaja pieturā, pamanīju ziņu par kvīru kora apsveikumu Ziemassvētkos un sapratu, ka nekādas atgriešanās nav, kaut kas ir mainījies.
Šim žurnālam, kuru pašlaik lasāt, aprit divdesmit gadu, un mēs gribam to svinēt. Patiesībā divdesmit apritēs 1. decembrī, bet tas ir slikts laiks lielām svinībām, tāpēc mēs tās rīkosim 18. augustā Dailes teātra Vasaras dārzā.
Apsēsti ir tie, kuri vēlu vakarā zīmē plakātus un ceļas agri no rīta, lai stāvētu pie Saeimas, Upītē ir ierīkojuši kultūrtelpu, uztur dzīvu lībiešu valodu vai necilvēcīgi garas stundas piedalās Dziesmu svētku mēģinājumos.
Saskaitīju, ka esmu uzrakstījis jau septiņas redakcijas slejas par kvīriem, un šī būs astotā. Nekad neesmu gribējis būt kvīru tiesību aktīvists, bet dažkārt īsti nav izvēles iespēju, jo pretējais nozīmētu samierināties ar otrās šķiras pilsoņa statusu vai pamest šo valsti.
Gan pats prezidents, gan juristi, norādījuši, ka sodi par pretvalstisku darbību esot "absolūti simboliski". Ja Okupācijas muzeja dedzināšanas mēģinājums beigsies kā parasti un amatpersonu dūšīgā publiskā runāšana izrādīsies tikai runāšana, jādomā, ka Latvija daudzinātajam hibrīdkaram patiesībā nav gatava.
Mītiņa dalībniekus organizatori aicina ņemt līdzi Ukrainas un Latvijas karogus, kā arī apģērbā iekļaut Ukrainas karoga krāsas. Tāpat organizatori aicina ņemt līdzi dzeltenus un zilus ziedus un svecītes, ko varēs nolikt pie Brīvības pieminekļa un Ukrainas vēstniecības.
Pieņēmums, ka palestīnieši nerada neko jēdzīgu, ir auglīga augsne tādiem ksenofobiskiem un dehumanizējošiem spriedumiem kā "viņi visi tur ir teroristi vai vismaz atbalsta terorismu", ko pēdējā laikā diemžēl esmu dzirdējusi arī no inteliģentiem un visnotaļ sakarīgiem cilvēkiem.
"Nurme Brewery & Taproom"
LKA Rīgas Kino muzejā
Jelgavā
Jelgavas Kultūras namā
Kinoteātrī "Kino Bize"
Lienes ielā 19a, Rīgā
Kinoteātrī "Kino Bize"
Liepājas koncertzālē "Lielais Dzintars"
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Gētes institūtā un "K. K. fon Stricka villā"
Jelgavas Kultūras namā
Raiņa un Aspazijas mājā
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
2