"Sarunas ar ģimenēm" ir sešu videointerviju un rakstu sērija, kurā mēģināsim apzināt to, cik dažādas ir Latvijas ģimenes. Intervijās dzirdamos personiskos stāstus papildinās raksti, kas izvērsti analizē dažas no problēmām, ar kurām šīs ģimenes saskaras ikdienā.
Sēž gadus četrdesmit vecs vīrietis starp citiem vienaudžiem, pie lūpām pielicis divus pirkstus V burta formā, un starp tiem kustina mēli. Tā salidojumā reaģēja mans bijušais klasesbiedrs, uzzinājis, ka esmu atkal precējusies.
Pirms trīsarpus gadiem ar rasolu un pīrādziņiem darbā atzīmējām manu kā sievietes apprecēšanos ar citu sievieti. Kolēģi bija sametušies 50 eiro dāvanai, bija puķes, un bija forši. Priekšniece pat teica, ka tas nebūšot nekas, ja kādi klienti atbiršot, to uzzinājuši. "Bet varbūt ar to tomēr plātīties baigi nevajag, jo jāņem un jārespektē dažādie uzskati," tā viņa vēl piezīmēja.
Ar plātīšanos laikam tika domātas dažādas precēšanās aktu apstiprinošas publikācijas sociālo tīklu profilos. Priekšniece, saldi nopūšoties, savu domu papildināja, sakot, ka es jau neesmu tāda, kas publisku mīlināšanos izrāda uz āru, un viņai izskatoties, ka mana dzīvesbiedre arī neesot. Un vispār pieaugušiem cilvēkiem manā vecumā tādu publisku mīlināšanos izrādīt neesot nekas stilīgs, drīzāk nepiedienīgs – tā viņa teica un aicināja paskatīties bildi feisbukā, kur tikko apprecējušies un smuki savās kāzās izskatās kādi citi attāli paziņas: "Iedomājies – viņu vecumā un otrā laulība, un tik mīlīgi kopā izskatās." Precizitātes labad jāpiezīmē, ka tur nebija precējušās divas sievietes vai divi vīrieši.
Nudien, tā saucamā LGBT propaganda, kas visbiežāk tiek saistīta arī ar liberālisma propagandu, nereti tiek pieminēta kā sociālajos tīklos, tā atsevišķos ziņu portālos. Man šķiet, ka lielākoties vārds "propaganda" tiek lietots, abas tā nozīmes sapludinot vienā, lai gan realitāte visdrīzāk varētu atbilst pirmajai nozīmei. No definīcijas aspekta mazliet šaubos par to piekritēju meklēšanu – nu, pieņemsim, uzskati, idejas un zināšanas sistemātiski tiek izplatītas, lai sekmētu, pirmkārt, sabiedrības izglītotību un, otrkārt, jā, lai iegūtu atbalstu partnerattiecību legalizācijai. Un nevis tāpēc, ka būtu jāieskaidro kādas seksualitātes pārākums pār citu, bet gan tāpēc, lai arī likuma priekšā cilvēki būtu vienlīdzīgi. Un vēlreiz – lai gan Latvijā nebūt netrūkst pāru, kas savas attiecības juridiski sakārtojuši kādā no tām Eiropas valstīm, kurām rūp visu ģimeņu aizsardzība, tīri no juridiskā viedokļa šīs attiecības nav spēkā. Pirmkārt, jau sīkumos ne – kā, piemēram, dabūt brīvdienu darbā, lai varētu aizbraukt un reģistrēt attiecības. Tajā ziņā var palaimēties, strādājot demokrātiskā vidē, ka brīvdienu iedod vienkārši tāpat, bez iesnieguma (darba koplīgums paredzēja, ka laulību gadījumā darbinieks var lūgt ekstra brīvdienu) – pēc sarunas. Bet tikpat labi, protams, tā var būt konservatīva vai burta kalpu vide. Nu, un, otrkārt, protams, arī būtiskās lietās, piemēram, iegādājoties īpašumu, apciemojot otru pusi slimnīcā, nemaz nerunājot par gadījumiem, kad viendzimuma ģimenēs aug bērni un cilvēks, kurš nav bioloģiskais vecāks, bērnu nevar aizvest, piemēram, pie ārsta. Te arī visa tā propaganda un ideoloģija – lūdzot valstij partnerattiecības regulējošu likumdošanu, runa ir par iespēju svinēt kopā būšanu tepat, Latvijā, un dzīvot jēdzīgu, juridiski sakārtotu dzīvi, kurā visu laiku nav jāskatās pār plecu uz visiem iespējamiem gadījumiem, pret kuriem pienāktos nodrošināties, ja nu kas notiek. Un, ja, piemēram, sociālajos tīklos ievietotās fotogrāfijas no kāzām vai kāzu jubilejām kāds uzskata par geju propagandu, tad aicinu pagriezt monētas otru pusi un apdomāt, vai – un ko – arī paši propagandējat.
Lai nebūtu tikai mūsu ģimenes viedoklis vien, pirms raksta tapšanas parunājos ar citu ģimeni – Janu un Lilitu, kuras 2019. gadā salaulājās Dānijā, un, starp citu, – ak šausmas, baznīcā, turklāt viņas laulāja mācītāja, nevis mācītājs. Latvijas kontekstā tas izklausās pēc tīras zinātniskās fantastikas, tāpēc labāk ij neapcerēšu. Taču sarunā ar Janu un Lilitu izkristalizējās kāda būtiska nianse, kas palīdz labāk izprast to, kāpēc LGBT uzskata par ideoloģiju, kurai būtu kaut kāda sava propaganda. Proti, mums ir iemācīts nerunāt. Jana šo sajūtu salīdzināja ar padomju laiku, kad, piemēram, gadījumā, ja ģimenē onkulis bija mācītājs, bērniem tika piekodināts – skolā nevienam par to nestāsti. Cilvēki turēja muti ciet, "nerunāja lieku" un transformējot šīs zināšanas – drošības garantu? – nodeva no paaudzes paaudzē. Nezinu, cik daudz būtu to LGBT cilvēku, kuriem ģimenē neviens nekad nebūtu teicis: "Mēs tevi pieņemam un mīlam, kāds/-a tu esi, bet nevienam citam gan labāk nestāsti." Un, ja nu gadījumā tu stāsti, tad tā ir propaganda un prezentācija. Vai, piemēram, atnāc uz kādu darba pasākumu kopā ar sava dzimuma partneri – tā uzreiz būs orientācijas prezentācija. Nu, kālab gan precēties un turklāt vēl kādam teikt, ka precēsies? Tā taču arī ir prezentācija un propaganda.
Bet labi, atpakaļ pie kāzām. Kāzas Latvijas pilsonei sievietei, kas precas vai stājas partnerattiecībās ar Latvijas pilsoni sievieti, un Latvijas pilsonim vīrietim, kas precas vai stājas partnerattiecībās ar Latvijas pilsoni vīrieti, Latvijā ir dārgas ne tikai tāpēc, ka ēdināšana dārga, draugu par daudz un gribas smuki izskatīties, bet arī tāpēc, ka jārēķinās ar izdevumiem, kas saistīti ar dokumentu kārtošanu, nokļūšanu un vismaz divu dienu uzturēšanos valstīs, kurās ir sakārtota un dažādas ģimenes nediskriminējoša likumdošana. Dažādu apsvērumu dēļ (partnerattiecību atzīšana un respektēšana no citām valstīm, gaisa temperatūra, alus un vīna cenas, valsts tradicionālā virtuve) mēs partnerattiecību noslēgšanai izvēlējāmies Maltu. Lai to izdarītu, mums bija jāiesniedz daudzi un dažādi dokumenti – nedaudz ietaupīt var tie, kuriem iepriekš nav bijis oficiāli reģistrētu attiecību. Nu, piemēram, divas aizpildītas formas, partnerattiecību slēdzēju pases kopijas, liecinieku pases kopijas, dzimšanas apliecības kopija (Jāpiebilst, ka sanāca čakars, jo vienai no mums dzimšanas apliecība bija izdota vairs neesošā valstī, proti, LPSR, līdz ar to Eiropas Savienībā nebija derīga. Nācās sūtīt otrreiz.). Vēl vajadzēja iesniegumu, kas apliecina juridiski brīvu statusu, un šķiršanās dokumentus, ja iepriekš bijušas oficiāli reģistrētas attiecības. Protams, dokumentiem bija nepieciešams notariāli apstiprināts tulkojums ar visu apostilli.
Kopējās izmaksas mums tikai dokumentu kārtošanai, juridiskai apstiprināšanai un sūtīšanai bija skaitāmas simtos – nodoklis Maltai vien bija 70 eiro, tāpat ierakstītu sūtījumu nogādāšana nav par brīvu, šo un to maksā arī dokumentu tulkošana un notariāls apliecinājums. Starp citu, tajā pašā laikā precējās arī kāda mūsu draudzene (ar vīrieti un Latvijā), un es tīri aiz ziņkārības un salīdzināšanas labad painteresējos, cik par savām kāzām samaksāja viņi – precīzi neatcerējās, bet zināja, ka "kaut kur zem 50 eiro". Esmu samierinājusies ar to, ka būs jau iestājies noilgums, lai starpību starp šiem izdevumiem no Latvijas valsts mēs saņemtu atpakaļ.
Ņemot vērā izmaksas, kas bija saistītas ar Eiropas Savienībā atzītu partnerattiecību slēgšanu un Latvijas diskriminējošo likumdošanu, nācās nedaudz ietaupīt uz Latvijas kāzu balles ēdienkartes rēķina. No siltajiem ēdieniem tika svītroti kartupeļi, jo mums tie aug pašiem, desertā vaniļas krēmu ar zemeņu mērci vispār izņēmām, jo tētis apsolīja pasūtīt lielu medus kūku, no aukstā galda tika svītrots visvairāk – gan cūkgaļas rulete, gan vistu spārniņi medus un ingvera marinādē, gan frikadeles tomātu mērcē, gan mazsālīts lasis un pat triju veidu siera plate un augļu plate. Bet, lai nekā nepietrūktu, mamma vēl no savas draudzenes vīra pasūtīja kūpinātas karpas un vistiņas. Ceru, ka sanākušie viesi šo ekonomiju ļoti nejuta, bet, ja arī manīja, tad tagad viņiem var atklāt – arī jūs, draugi, netieši skāra valsts diskriminējošā dvaša.
Tomēr mūsu svinības bija greznas – nu, piemēram, Jana un Lilita par ceremoniju, nodokli, aviobiļetēm un visu pārējo iztērēja visus iekrājumus, tāpēc mielastā bija bundžiņa alus un pašceptas picas, jo pasūtīt tās vairs nevarēja atļauties. Precoties Dānijā, viņām gan paveicās pieteikties ceremonijai un samaksāt nodokli, pirms to dubultoja (šobrīd par laulībām Dānijas valstij jāmaksā 270 eiro). Pieskaitot aviobiļetes, dokumentu tulkošanu, sūtīšanu, apostilles, arī viņas lēš, ka par laulībām samaksājušas apmēram tūkstoti. Jā, gribi vismaz kaut kur oficiālu dokumentu – ņem un krāj.
Tāpat jau ir ļoti bailīgi mesties jaunās attiecībās, sevišķi jau ar sievieti, ja pati esi sieviete. Jo ļoti negribas, lai tavos trīsdesmit piecos plus gados virtuvē kāds māca, kad kartupeļiem sāls jāpieber vai cik grādos labāk veļu mazgāt. Tad, kad attiecības ir noslēgtas, tad jau īsti atpakaļceļa vairs nav, tad jāsaņemas un jārespektē dzīvesbiedres konservatīvās audzināšanas sekas – apakšveļas locīšana, gultas klāšana uzreiz pēc pamošanās, trauku nomazgāšana vai ielikšana trauku mašīnā nekavējoties pēc paēšanas.
Turklāt mēs arī dzīvojam diezgan konservatīvi – kopdzīve, tad attiecību reģistrācija, dzīvesvieta, turklāt mums ir divi suņi un viens kaķis un mēs diezgan bieži braucam apciemot savējos uz laukiem, reizēm gatavojam ēdienus pēc Kaucmindes receptēm, pīrāgu mīklu mīcām divreiz, šad tad satiekam draugus, arī strādājam un dažreiz sūdzamies par sievas izdarībām. Starp citu, arī Jana un Lilita smejas, ka ir "prasti ideālais pāris" – arī viņām bija randiņi, tad sākta kopdzīve, tad laulības, tad suns. Tagad viņas gaida bērniņu un plāno būvēt īpašumu.
Nu, protams, pilnīgi skaidrs, ka ar jelkādiem līdzekļiem Latvijas politiķiem – vismaz dažiem – ir izdevīgi šķelt sabiedrību, it kā aizstāvot it kā apdraudētās tradicionālās vērtības. Bet kas ir tradicionālās vērtības? LGBT cilvēki arī aktīvi tās kopj – dzied korī, lasa un raksta grāmatas, kopj valodu, dejo tautas dejas, stutē ekonomiku un maksā nodokļus, audzina bērnus un turklāt daži ir pat kristīgi, un vairāki ir Latvijas patrioti. Bet arī par to taču labāk nerunāt, vai ne?
21