Tu neesi tizls, tev vienkārši negāja fizkultūrā

Linda, paldies par rakstu un ceru, ka visiem jaunajiem sporta stundas skolotājiem veidosies tieši šāda padziļināta izpratne par sporta stundas vietu un nozīmi.
"Domājot par sporta stundām, atceros degsmi, ar kādu tautas bumbā "izsitu" neuzmanīgākos un bailīgākos klasesbiedrus, un to, ar kādu koncentrēšanos izvairījos no bumbas." Jāsaka, ka tautas bumbā biju šī neuzmanīgā un bailīgā, arī stīvā un neveiklā, cita starpā arī dēļ acu asigmātisma un redzi ar -6. Toreiz vēl ar stikla brillēm bija riskanti piedalīties tautas bumbā, bet bez brillēm es faktiski nevarēju saskatīt bumbas virzienu. Nevienu tas toreiz neinteresēja, atbrīvojumu no fizkultūras man nedeva. Tāpēc šajās nodarbībās jūtos kā pēdējais, pēdējais mēsls, īpaši pirms spēles, kad komandu kapteiņi atlasīja dalībniekus savā komandā. Vienmēr paliku pēdējā un neviens pat beigās mani negribēja ņemt. Arī pārējos spēļu un vingrinājumu veidos biju pēdējā. Vidusskolā aizsāku karatē treniņus ar skolotāju, kurš iedvesmoja un nekad nenorādīja uz fiziskiem trūkumiem, tieši otrādi motivēja cīnīties ar sevi. Tāpēc beidzot vidusskolu biju tā, kas pirmā vai otrā varēja noskriet krosu, atspiesties uz rokām maksimālo normatīvu 25 reizes (kas bija paredzēts programmā meitenēm), bet faktiski uz dūrēm varēju arī visas 50. 12. klases beigās bija izšķiroši likt 8 vai 9, skolotāja ielika 8, jo nevar būt, kā tāds visus skolas gados "kuslais bērns" ar 4 vai 5 ballēm, pēkšņi var beigt skolu ar 9 fizkultūrā.