Autores ilustrācijas
 
Sabiedrība
16.06.2020

Tu neesi tizls, tev vienkārši negāja fizkultūrā

Komentē
0
Saglabā

Jau vairākus mēnešus sports nav bijis tāds kā agrāk, bet tā ir viena no nodarbēm, kura daudzus gan Latvijā, gan valstīs, kurās tika noteikti stingrāki ierobežojumi, uzturējusi pie veselā saprāta. Šajā laikā nav notikušas sacensības un sporta stundas, bet treniņi noritējuši, ievērojot pulcēšanās aizliegumus. Tomēr arī vienatnīgam skrējējam sports nav pavisam personiska lieta, jo sports ir process, kas mums visiem ir mācīts. Attieksme pret fiziskām aktivitātēm, bērnības un pusaudžu laika pieredze sportā, arī iepriekšējā fiziskā sagatavotība ir nākusi no organizētā sporta – no treniņiem un sporta stundām, tāpēc ir interesanti pārdomāt, kā skolas laikā piedzīvotais ir veidojis mūsu attieksmi pret sportu, kāpēc vieniem patika sporta stundas, bet citiem nepatika un – ko varētu darīt labāk.

Domājot par sporta stundām, atceros degsmi, ar kādu tautas bumbā "izsitu" neuzmanīgākos un bailīgākos klasesbiedrus, un to, ar kādu koncentrēšanos izvairījos no bumbas. Es atceros svaigo, vēso gaisu pēdējās septembra dienās, kad skrējām apļus stadionā aiz skolas, un to, ka nākamajā dienā pēc stafetēm man vienmēr bija aizsmakusi balss, jo, atbalstot savu komandu, kliedzu tik skaļi, cik vien varēju; atceros kopīgo un pavisam nopietno prieku, kad uzvarējām. Man patika gan sacensības un tām sekojošās uzvaras, gan pats process – jaunu kustību mācīšanās, komandas gars, svīšana un elšana.

To, ka sporta stundas kādam varētu nepatikt, pirmo reizi apjautu, lasot Paula Bankovska stāstu "Rudens kross", kurā skriešana galvenajam varonim sagādā lielas pūles. Man šis stāsts nepatika, jo tas neatspoguļoja manu pieredzi – nojautu, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk skriet, bet nedomāju, ka šīs sajūtas var būt tik nozīmīgas, lai par tām rakstītu stāstus. Kā var nepatikt skriešana?

Izrādās, ka var. Taču runa nav par pašu skriešanu, bet gan par to, kā skriešana sporta stundās tiek mācīta. Skolā tā visbiežāk tiek organizēta kā sacensības – bez iepriekšējas sagatavošanās pēc iespējas ātrāk  jāskrien garas distances, piemēram, divu kilometru kross vai vairāki apļi stadionā. Tā kā negribas dabūt sliktu atzīmi, skolēni cenšas skriet maksimāli ātri, neņemot vērā savas spējas, – daži pēdējos apļus pavada, ejot un masējot sāpošo sānu, kāds izstājas. Nav brīnums, ka tas daudziem radījis nepatiku. Ikviens, kurš trenējies garo distanču skriešanā, zina – lai varētu izbaudīt ilgstošu un ātru skrējienu, jāpavada vairāki mēneši, vairākas reizes nedēļā veicot lēnu, ilgstošu, vienmērīgu skrējienu. Skrējēji to sauc par "bāzi". Sporta stundās ir pārāk maz laika, lai "saskrietu bāzi", skriešana norit vien iesildoties, un tāpēc bērniem bez pienācīgas sagatavošanās ir grūti par to priecāties. Pēc skolas beigšanas var paiet ilgs laiks, līdz cilvēks atkal mēģina skriet un atklāj, ka tas var būt forši. Paradoksālā kārtā man radies iespaids, ka daudzi no tiem, kuriem skolas laikā nepatika skriet, šobrīd skrien maratonus. Taču – nevis pateicoties, bet gan par spīti skolas laika pieredzei.

Domājot par sporta stundu trūkumiem, aprunājos ar draugiem un paziņām un saņēmu vairākus iebildumus. Daudziem nepatika vērtēšana pēc normatīviem – katram ir atšķirīgas tehniskās spējas, ķermeņa uzbūve, fiziskās sagatavotības līmenis, turklāt mazāk talantīgie stundās nepaspēj uztrenēties līdz tādam līmenim, lai dabūtu labu atzīmi, – piemēram, bumbiņas mešanā jāizmet divas reizes un trešajā jau liek atzīmi. Kāda paziņa stāstīja, ka viņai sports neesot sevišķi padevies, bet tad skolotājs esot sācis likt atzīmes, vadoties pēc tā, cik stipri skolēns ir sasvīdis, un viņa dabūjusi visaugstāko vērtējumu. Doma it kā laba – jo vairāk pūļu, jo labāka atzīme. Šobrīd normatīvi ir atcelti, taču skolotāji tos tik un tā bieži izmanto, jo citu vadlīniju atzīmju likšanai nav. Te varbūt jādomā par to, vai sportā vispār ir nepieciešamas atzīmes – varbūt derētu vērtējums, kuram par pamatu ņemts stundu apmeklējums vai izrādītā centība.

Pārmaiņas sporta stundu vērtēšanā un organizācijā sola ieviest Valsts izglītības satura centra īstenotais projekts "Kompetenču pieeja mācību saturā" jeb "Skola2030". Intervijā Inese Bautre – "Skolas2030" vecākā eksperte veselības un fiziskās aktivitātes jomā – iepazīstinājusi ar vairākiem jauninājumiem, kuri jau izmēģināti projekta pilotskolās. Viņa atzīst, ka visiem bērniem nevar un nedrīkst būt vienādi normatīvi, turklāt vērtēšanai jābūt ne tikai ballēs, bet arī formatīvai – skolēnu sniegumu apspriež mācību procesa gaitā, pārrunājot ar viņiem to, kas jāuzlabo, un to, kas sanācis. Šāda vērtēšana līdzinās pieejai, kura ir sporta treniņos – treneris un sportists kopā strādā nevis tāpēc, lai formāli iegūtu atzīmi, bet lai uzlabotu sportista fiziskās spējas un patiešām apgūtu vingrinājumu, nevis izspruktu ar sekmīgu atzīmi.

Sporta stundās bieži tiek mācīti tehniski sarežģīti vingrinājumi – jau pieminētā bumbiņas mešana nemaz nav tik vienkārša. Līdzīgi kā šķēpmešanā, jāapgūst ieskrējiens krustsolī, pareiza ķermeņa pozīcija pirms izmešanas – ķermenim jābūt "kā atvilktam lokam", jāizmet pareizā leņķī un jāmāk kontrolēt kustības pēc izmešanas, lai nepārkāptu pāri līnijai. Tomēr laika trūkuma un lielā bērnu skaita dēļ sporta stundās var neizdoties apgūt tehniski pareizas kustības, tāpēc  bumbiņu met no vietas, kā nu katrs māk. Labu vērtējumu iegūst tie skolēni, kuri vingrinājumu apguvuši ārpusskolas treniņos vai kuriem sanāk "no dabas". Inese Bautre intervijā atzīst, ka sporta stundās vērtēšana jāveic tad, kad bijis dots pietiekami ilgs laiks prasmju apguvei, turklāt jāvērtē tikai tās prasmes, kuras ir mācītas sporta stundās. Varbūt laika trūkuma gadījumā derīgāk būtu mācīt dažus, bet pēc iespējas dažādus sporta veidus un vingrinājumus pietiekami ilgi – tā, lai bērni paspētu piedzīvot meistarības sajūtu, nevis tikai atrādītu to, ko jau prot?

Daudzi no maniem paziņām, atceroties sporta stundas, piemin pazemojumu un neveiklības sajūtu, kas rodas no regulāras sacenšanās un skolēnu salīdzināšanas. Vietu dalījums rangā neapstrīdami ir viena no sportam raksturīgajām iezīmēm. Bet vai tas nepieciešams skolā? Ir veselīgi iemācīties zaudēt un pasmieties par sevi, taču, ja zaudējums nosaka tavu lomu kolektīvā, tas vairs nav veselīgi. Un, ja par tevi jau smejas apkārtējie, ir grūtāk pasmieties pašam. Šajā ziņā dažiem nepavisam nepaveicās ar skolotājiem, kuri ik semestri izvēlējās kādu bērnu, kuru regulāri nosaukt par resno govi vai tizleni. Skolotāju brīvība sistēmas ietvaros parādās tieši tajā veidā, kā viņi runā ar saviem skolēniem: pat ja skolotājs nevar ielikt labu atzīmi bērnam, kurš var atspiesties divas ar pusi reizes, bērnu var uzmundrināt, paslavēt par centību, izcelt progresu, nesalīdzināt ar citiem un, gluži vienkārši, neapsmiet. Es ticu, ka situācija ir mainījusies, piemēram, nevaru iedomāties, ka mani kursa biedri, kuri šobrīd strādā par sporta skolotājiem, apsaukā savus audzēkņus. Cerams, ka šāda skolotāju attieksme pastāv tikai mūsu atmiņās.

Atšķirībā no citiem mācību priekšmetiem, sporta stundu centrā ir ķermenis, bet tieši paša ķermenis ir tas, kas daudziem, it īpaši pamatskolā, rada neērtības sajūtu un kaunu. Mēnešreizes, svīšana, krūtis, apmatojums un viss pārējais, kas notiek pubertātes vecumā, ģērbtuvēs kļūst klaji redzams. Pati sporta stunda savukārt var radīt nepatiku pret savu ķermeni, ja tas atkal un atkal pieviļ ar nespēju pārlēkt pāri latiņai vai apgādāt audus ar pietiekamu skābekļa daudzumu, lai krosā neizstātos. Sports ir sevis pārvarēšana un centīgs darbs, bet tam jābūt gudri plānotam darbam. Es redzu sporta stundu kā vidi, kurā katram tiek doti viņa fiziskajām spējām atbilstoši uzdevumi, nevis kā vietu, kur pret savu ķermeni cīnīties; tām būtu jāmāca savu ķermeni mīlēt, nevis kaunēties par to. Ja ir pārāk maz laika veikt testēšanu, lai noteiktu katra fiziskās sagatavotības līmeni, varbūt tiešām jāatsakās no stingriem normatīviem un godīgi jāpasaka – mēs te esam, lai izkustētos, iemācītos ko jaunu un labi pavadītu laiku?

Viss iepriekšminētais lielā mērā ir atkarīgs no skolotāja. Tieši tie bijušie skolēni, kuru sporta skolotāji, tā teikt, neiespringa, atceras sporta stundas ar prieku. Tāds kā paraugstāsts ir par kādu Rīgas skolu 60. un 70. gados. Tajā skolēni sporta stundās darīja visu ko – orientējās, slēpoja, cilāja svarus, nodarbojās ar cīņām, pat apguva tolaik jauno aerobiku. Tā kā skolotāji vairāk koncentrējās nevis uz atzīmju likšanu, bet gan uz stundu apmeklējumu, malā sēdētāju gandrīz neesot bijis. Tie bērni, kuri bija labi uztrenējušies, varēja kļūt par skolotāju palīgiem, visiem esot bijusi iespēja izvēlēties, ko no konkrētajā dienā piedāvātā darīt. Šis piemērs no pagātnes līdzinās kompetenču pieejā balstītai sporta stundu organizēšanai – skolēni nevis izpilda skolotāja pavēles, bet gan radoši iesaistās stundas veidošanā, uzņemas atbildību un gūst no tā gandarījumu. Nepiespiesta un patīkama gaisotne bijusi arī vairāku Rīgas mākslas skolu sporta stundās – laikam jau sporta skolotāji no māksliniekiem nekādu lielo sportisko meistarību negaidīja, un tas ļāva bērniem justies brīvi un ar patiku iet uz sporta stundām.

Daudziem patikušas arī tās stundas, kuru centrā nav bijusi tehniski sarežģītu kustību mācīšanās, bet gan spēka un izturības treniņš, līdzīgi kā fitnesa nodarbībās – mazliet skriešanas un dažādi vingrinājumi muskulatūras nostiprināšanai. Šādā veidā skolēni var piedzīvot, kā uzlabojas viņu fiziskās spējas un mainās ķermenis, izjust gandarījumu par paveikto. Šādas sporta stundas īpaši noder skolēniem, kuri brīvajā laikā nesporto. Tā, iespējams, ir vienīgā reize nedēļā, kad viņi ir fiziski aktīvi.

Manuprāt, veidojot sporta stundas, jādomā tieši par šiem skolēniem. Sporta stundas nav vajadzīgas sportistiem – tās vajadzīgas tiem, kuriem sports nepadodas, kuriem nav talanta, kuriem bail no bumbas, kuri nevar apmest kūleni uz aizmuguri un kuriem jau pēc 300 metriem sāk durt sānā. Sportisti pēc skolas aiziet uz treniņu, bet nesportistiem sporta stundas ir vienīgā vieta, kur praktizēt un piedzīvot to, ko agrāk sauca par fizisko kultūru – jaunu kustību apguvi, sadarbību, mērķtiecību, centību un, pats galvenais, kustību prieku.

Var, protams, dusmoties par to, cik slikta ir mūsdienu bērnu fiziskā sagatavotība un attieksme pret mācībām, taču šādas dusmas nav ražīgas. Jā, iespējams, bērni tiešām vairs nav tādi kā agrāk, kā esmu dzirdējusi sakām trenerus un sporta skolotājus, bet tam ir arī labās puses. Labi, ka bērni nesēž ar bailēs sastingušu taisnu muguru, un labi, ka viņi bez ierunām nepakļaujas skolotāja teiktajam. Labi, ka bērni dzird ne tikai to, ko saka pieaugušais, bet arī to, ko domā viņi paši. Iespējams, ar skolotāja autoritāti vairs nepietiek, lai bērni darītu prasīto, un labi, ka tā. Bērniem – un jo īpaši pusaudžiem, tāpat kā daļai pieaugušo – ir svarīgi, ka darāmajam darbam ir jēga un tas ir patīkams. Ja stundas ir vai nu jēgpilnas, vai patīkamas – un, kas būtu pavisam labi, – gan jēgpilnas, gan patīkamas, bērniem ir interesanti, un viņi tajās piedalās. Cerams, ka tieši to ir sadzirdējuši projekta "Skola2030" eksperti un nākotnē sporta stundas varētu izskatīties pavisam citādi nekā daudzu drūmajās atmiņās.

Linda Gabarajeva

Linda studējusi sporta zinātni, ikdienā strādā ar bērniem, brīvajā laikā zīmē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!