Par Igora Samoļota fotogrāfiju ciklu "Esi laimīgs!" / "Be happy!". Lai aplūkotu Samoļota darbus, apmeklējiet Rīgas Fotomēneša izstādi "Teritorijas" Dzelzceļa muzejā.
"You Never Did Anything Wrong"
uzraksts uz amerikāņu fotogrāfes Nenas Goldinas kaķa Milkija kapakmens
Pagājušā mēnesī pasaule atvadījās no Malika Sibidē (Malick Sibidé) – ietekmīgākā afrikāņu fotogrāfa, kurš ieguvis plašu starptautisku atzinību un tautas varoņa statusu ar savām Bamako pilsētas naktsdzīves hronikām. Kopš Mali sešdesmitajos gados atguva neatkarību no Francijas, dzīvīgās, uzlādētās Sibidē fotogrāfijas ar nesamākslotiem ballīšu un popkultūras personāžiem vai spilgtiem tradicionālās kultūras pārstāvjiem ir bijušas kā neatsverams sociālais komentārs par situāciju valstī. Aiz bezrūpīgās un jautrās svētku noskaņas šajās fotogrāfijās ir it kā nojaušama cilvēku neveiklība un nespēja pielāgoties jaunajai pilsētas dzīvei, bet vienlaikus arī vēlme smagu ekonomisku apstākļu, bezdarba un alkoholisma fonā imitēt rietumnieku bezrūpīgo dzīvesveidu. Malikam Sibidē izdevās notvert to vieglumu un cerību, ko Mali sabiedrībā atbrīvoja postkoloniālā atmoda, ar mūzikas un dejas starpniecību noņemot važas arī cilvēku savstarpējām attiecībām.
Praktiski Sibidē bija ballīšu fotogrāfs, kas gandrīz ik nakti vai tuvāk pret rītu klīda pa Bamako pilsētas klubiņiem un mājas viesībām, tverdams patiesus, vaļsirdīgus mirkļus un laimes ilūziju pasauli, kuru šie cilvēki centās izdzīvot. Viņa pasaulslaveno attēlu lielākā kvalitāte ir viņa paša ciešā, draudzīgā klātbūtne – viņš ir lūgts viesis, šie kadri nav zagti un nav vērtējoši, šis ir Sibidē paša karsto nakšu stāsts un dalīšanās galvu reibinošajā brīvības sajūtā un atklāsmēs.
Daudzi sociologi uzskata, ka pilsētas naktsdzīvei kultūras attīstībā ir tikpat liela loma kā politiskām kustībām. Deivids Gracians (David Grazian) kā piemērus min bitņiku dzejas un dažādu mūzikas stilu rašanos (bībops, pilsētas blūzs, agrīnais roks). Naktīs cilvēktiesības, šķiet, darbojas it kā labāk nekā dienās – ballītēs visās pasaules malās bez liekām problēmām satiekas visdažādāko sabiedrības grupu, rasu, dzimumu un ekonomiskās klases pārstāvji, arī geju tiesību kustība ASV aizsākās ar nemieriem Stonvolas naktsklubā utt. Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) ir veltījis grāmatu "trešās vietas" (kur cilvēki tiekas ārpus darba un mājām) sociālajai nozīmei, vēsturiskajai lomai (amerikāņu tavernas Amerikas revolūcijā, franču kafejnīcas Franču revolūcijā, Londonas kafejnīcas Apgaismībā, agoras grieķu demokrātijā) un personīgajām priekšrocībām, ko gūst kafejnīcu, bāru, klubu, dažādu kultūras centru un salonu apmeklētāji.
Naktsdzīves un izklaides portretējumam mākslā un fotogrāfijā – lai cik reizēm brutāli vai pretrunīgi šķistu šie skati – bieži nāk līdzi arī pozitīva sociālā aura vai dziļi personīgs vēstījums. Spektra vienā galā ir smaids par cilvēku vieglprātību, jaunību, ļaušanos sapņiem, tuvināšanos, bet otrā – cildinājums rokenrolam un bezkompromisu party hard kā amerikāņu fotogrāfu Nenas Goldinas vai Lerija Klārka darbos, kur sekss, narkotikas un pašdestrukcija veido mūsdienīgu leksiku, ar kuru runājam par cilvēcību. Par to neiznīdējamo cilvēka niansi, kas lielpilsētas margināļus apvieno savas un citu vājības pieņemošās kliķēs un pseidoģimenēs.
Nenas Goldinas fotogrāfijās, kas veltītas mīlestībai un vardarbībai LGBT komūnas un smago narkotiku subkultūrās, pagrimumam vienmēr piemīt kinematogrāfiska elegance, silts starojums un autentiska leģendas klātbūtne. Ne jau satura provokācija, bet gan attēliem piemītošā intimitāte un skumju ēna ir to galvenā vērtība. Lerijs Klārks savos daudzviet aizliegtajos un cenzētajos ekspresīvajos darbos, kas skar nepilngadīgo seksa un narkotiku lietošanas tēmas, sakās pētām cilvēka (savas) seksualitātes un identitātes veidošanos. Tāpat ir grūti novilkt robežu starp japāņu fotogrāfa Araki māksliniecisko daiļradi un pornogrāfiju, taču viņam kailums un eksponētie sasieto, kimono tērpto prostitūtu dzimumorgāni ir personīgs stāsts par satikšanos ar mīlestību, dzīvību un nāvi.
Krievu hārdkors ir bez smalkas elegances plīvura un urbāna stilīguma maskas. Reportāžas no tāliem Krievijas ciematiem mēdz izskatīties pēc hārdkora arī tad, kad tās nemaz tādas nav domātas, un stilīgi rietumu žurnāli labprāt publicē attēlus no bijušās padomju telpas kautiņiem un diskotēkām. Laikmetīgais krievu fotogrāfs Igors Samoļots arī ir pieskaitāms naktsdzīves fotogrāfiem, bet no spektra maigākā, pozitīvā gala. Brutālo dzeršanu, paģiras, seksu un kaušanos viņa fotogrāfijās apspīd silta gaisma – oranžas ielu spuldzes vai maiga, dzeltena ziemeļu saulīte. Dokumentālā sērija "Esi laimīgs!" / "Be happy!", kas tapusi kādā nomaļā Krievijas ziemeļu pilsētā, pauž līksmību, kuru ne uzreiz var tik viegli atpazīt kā, teiksim, kaislības svelmainā Karību nakts diskotēkā vai glamūrīgā Ņujorkas andergraundā, bet tā tur noteikti ir. Jāpiezīmē arī tas, ka "naktsdzīve" ziemeļu pilsētiņas gadījumā ne vienmēr nozīmē tumsu un ilgas ekspozīcijas. Saule šajos platuma grādos vasarās lec agri, izkliedējot naksnīgo intimitāti un izgaismojot visus trūkumus, taču tad iestājas īpaša stadija – ballētāji turpina redzēt vēlamo un neredzēt realitāti, un nakts, kas sākusies klubā, iestiepjas trīsdienniekā vai nedēļu garā klejojumā pa dzīvokļiem, konfrontācijās ar skaidrajiem kaimiņiem un reģenerējošās pauzēs pie dabas krūts.
Igors Samoļots ir bijis lūgts viesis šajās naktīs. Viņš, iespējams, ir iekļuvis labākajā mazpilsētas kompānijā, pašā kodolā, kam citi grib līdzināties un kur jautrība notiek pa īstam. Fotogrāfijās nav redzami "viņi", bet "mēs" – fotogrāfs pats piedalās kadrā, darbībā, un gaisma un kompozīcija mainās atkarībā no viņa reibuma stāvokļa. Tehnika nedominē pār īstā brīža sajūtu, attēli ir līdzīgi atklāsmēm – šis šobrīd ir ļoti svarīgi kopējā stāstā. Viņš vārtās sūnās kopā ar kaušļiem, kas, atrāvuši kreklus, mēģina viens otram aplauzt sprandu. Samoļotam tie ir rotaļīgi taigas vilcēni pirmajos siltajos pavasara saules staros. Viss viņu hārdkors ir tikai tāda pieaugušo blēņošanās, pavasara rumulēšanās, kas aprobežojas ar plika dibena rādīšanu, rozā matu krāsošanu vai ūdensspaiņa uzliešanu uz galvas. Brutalitāte parādās kontrastā starp šo jauniešu bērnišķīgo uzvedību un nabadzības fonu, masīvajām padomju sliedēm, izmestajām čuguna vannām, lētajām istabām.
Uz kāpnēm aizmidzis piedzēries puisis ar kaķi uz krūtīm un fonā uzrakstu uz sienas "Šis ir karš". Viņš guļ laimīgā miegā – kā cilvēks, kurš vēl nekad nav kļūdījies vai nodarījis kādam pāri. Meitene sarkanā tērpā uz trepēm dīvas pozā paslējusi netīru pēdu pret griestiem. Izlauztie, huligānu apšaudītie griesti izceļ viņas nesamaitāto trauslumu. Šķiet, gan fotogrāfs, gan jaunieši paši ik brīdi apzinās apkārt valdošo cerību un realitātes kontrasta absurdu. Viņi distancējas no nabadzīgajiem interjeriem, paceļas pāri ikdienas drāmai, lai pievērstos cilvēciskajam – draudzībai, atbrīvotībai. Un cilvēciskajā viņi ir stāri.
"Be happy!" ir Samoļota dienasgrāmata, viņa paša sacelšanās pret vidusslāņa standartiem un dzīvi, kurā tik daudz kas tiek noklusēts. Nezinu, vai uzsistā acs ar sarkano baltumu ir nejauša atsauce vai arī veltījums Nenai Goldinai, bet es saskatu daudz kopīga ar šo atzinību guvušo Ņujorkas fotogrāfi. Es redzu personīgu dokumentālu stāstu, ar noteiktu ritmu, naratīvu, refleksiju un augšanu, es redzu tuvas attiecības, mīlestību un uzticību. Es redzu cieņu un atbildību par saviem nakšu draugiem, kas nekad nekļūs par izsmiekla objektiem – deģenerētiem nomales lauķiem.
Manuprāt, nav nekā riebīgāka un vecmodīgāka par fotogrāfu ar pārākuma apziņu – distancētu, vērtējošu skatu no malas, tādu, kurš ierodas "mazāk civilizētā" vietā, knipsē sensācijas un moralizē. Goldina ir teikusi, ka nekad neesot vēlējusies radīt politiskus darbus, taču "personīgais vienmēr ir politisks". Un, iespējams, trešās vietas, kur dzimst revolūcijas, šobrīd Krievijā ir vajadzīgākas nekā citur pasaulē.
0