Pēc 20 gadiem izdotā grāmatā "Pasaules vēsture vidusskolai" visdrīzāk būs atrodama nodaļa, kas veltīta starptautiskās vides pārmaiņām 21. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs. Paredzams, ka vismaz vienā fotogrāfijā starp virkni citiem pasaules varenajiem būs redzama Angela Merkele, pirkstus salikusi sev raksturīgajā dimanta formas žestā, kas 16 gadus bijis Vācijas politikas simbols. Viņas aiziešana no amata beidz veselu laikmetu ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas vēsturē, un nākotne pašlaik ir miglā tīta.
"Manuprāt, politiskā atbildība izpaužas nevis cīņā par amatu, bet spējā uzņemties risku tad, kad tas nepieciešams, pat ja tas nozīmē zaudēt kanclera posteni," šādi uz jautājumu, ko nozīmē ieņemt Vācijas nozīmīgāko amatu, savā autobiogrāfijā atbild Gerhards Šrēders, kuru Merkele pirms 16 gadiem nomainīja Vācijas kanclera postenī. Toreiz neviens neparedzēja, ka pelēkā, šķietami kautrīgā sieviete ieņems vietu Vācijas kanclera amatā visilgāk pabijušo politiķu sarakstā līdzās firstam fon Bismarkam un Helmūtam Kolam, no pēdējā atpaliekot tikai par desmit dienām.
Tiesa, atšķirībā no Kola un Bismarka Merkele aiz sevis neatstās tādu īpaši pamanāmu mantojumu, kāds Bismarkam bija Vācijas apvienošana un Kolam – Eiropas Savienības izveidošana, taču Merkele ir vienīgā no šī trio, kas amatu atstāj labprātīgi. Šajā laikā viņa ieguvusi daudzus epitetus, sākot no familiārā Mutti (māmiņa – vācu val.) līdz pat skarbajam "nodevēja", bieži vien pat viena notikuma kontekstā.
Merkele kāpa uz varas virsotni lēni, taču mērķtiecīgi un stabili, liekot lietā vēsu aprēķinu un kvantu ķīmiķei raksturīgu pacietību un prasmi gaidīt. Drīz pēc ievēlēšanas Bundestāgā 1990. gadā Merkele kļuva par ģimenes lietu ministri. Neizteiksmīgo un šķietami kautrīgo sievieti viņas mentors, toreizējais kanclers Helmūts Kols, familiāri sauca par Mädchen (meitene – vācu val.). Pēc deviņus gadus ilgas uzticīgas kalpošanas Merkele, kas tikko bija ieņēmusi partijas ģenerālsekretāres amatu, izmantoja nepatīkamo Kristīgo demokrātu savienības (Christlich Demokratische Union Deutschlands – CDU) finansēšanas skandālu, kurā bija iesaistīts Kols, un nevilcinoties gāza "veco kara zirgu", ieņemot viņa vietu. Kols vēlāk izteicās, ka savā azotē izaudzējis čūsku un konfrontācija ar Merkeli bijusi viņa lielākā kļūda.
Neraugoties uz veiksmīgo apvērsumu, 2002. gadā kļuva skaidrs, ka Merkele nebūs CDU kandidāte kancleres amatam, jo popularitātes ziņā viņu apsteidza kandidāts no Bavārijas Edmunds Štoibers (Edmund Stoiber). Paredzot, ka Štoibers vēlēšanās zaudēs sociāldemokrātam Gerhardam Šrēderam, Merkele atkāpās pati, tādējādi pēc konkurenta sakāves kļūstot par neapstrīdamu partijas līderi. Taktiskā pauze nesa augļus – kamēr Šrēders cīnījās ar lielāko bezdarbu, ko Vācija piedzīvojusi kopš Veimāras Republikas laikiem, Merkele vairoja politisko popularitāti, kas tikai auga laikā, kad Šrēdera īstenotās ekonomiskās reformas vēl nebija sākušas nest augļus.
Merkele no sava amata aiziet labprātīgi laikā, kad Vācijas sabiedrība viņu vēl joprojām uzskata par labāko kanclera amata pretendenti, turklāt bijušās kancleres reālā opozīcija līdz šim bija tik vāja, ka likās – viņas ietekme izpletusies pa visu Vācijas politisko telpu. Opozīcijas vājuma galvenais iemesls ir apstāklis, ka pēdējā pusotrā desmitgadē īstenotās Vācijas reformas – pensionēšanās vecuma samazināšana, atbalsts arodbiedrībām un sociālā atbalsta palielināšana – skāra arī opozicionāru "rūpju jomas".
Merkele par sevi nekad nav atstājusi iespaidu kā par izcilu politisko stratēģi, kam piemistu das Fingerspitzengefühl – "pirkstgalu sajūta" jeb spēja instinktīvi sataustīt pareizo virzienu vai intuitīvi pieņemt pareizo lēmumu. Iespējams, tāpēc kancleres politisko laikmetu raksturoja piesardzība, kas bieži vien salīdzināta ar braukšanu miglā – nekas nav redzams, tāpēc viss tiek darīts lēni un uzmanīgi, izvairoties no ievērojamām politiskām kļūdām, tomēr vienlaikus negūstot arī grandiozus politiskos panākumus. Tiesa, šāda politika, kurā ievērojama vieta bija sabiedrības viedoklim par prioritātēm, ir radījusi bažas par Vācijas sociālās sistēmas un enerģētiskās politikas ilgtspēju – taču par šīm politiskajām kļūdām vēsture visdrīzāk tiesās nākamos Vācijas kanclerus.
Starptautiskajā politikā Merkele pieredzējusi četrus ASV prezidentus, četrus Francijas prezidentus, piecus Lielbritānijas premjerministrus, trīs Romas pāvestus un (de facto) vienu Krievijas prezidentu. Merkele, izmantojot savu stabilo pozīciju Bundestāgā un Vācijas lomu Eiropā, spējusi veiksmīgi lavierēt četru dažādu viedokļu – ASV, Eiropas, Krievijas un Vācijas – krustugunīs. Brisele, Vašingtona un pat Maskava no viņas atvadījās ja ne ar cildinošiem vārdiem, tad noteikti ar cieņu; 2007. gadā Vladimirs Putins, zinot, ka amatā relatīvi jaunajai Vācijas kanclerei bail no suņiem, sarunu telpā ielaida savu melno labradoru. Šogad atvadoties Maskavā Krievijas prezidents viņai pasniedza krāšņu puķu pušķi.
Pēdējās desmitgades laikā Vācijas viedoklis de facto dominēja gan ES iekšpolitikā, gan ārpolitikā, un tas nereti izraisīja neapmierinātību pārējā Eiropas Savienībā. Vācijai šajā laikā bija jāspēj gan samierināt eirozonu nemitīgi apdraudošo Grieķijas ekonomiku ar pārējo Eiropu, gan balansēt nemitīgo un aizvien pieaugošo spriedzi starp Krieviju un Austrumeiropu. Eiropas Savienība Vācijai ir bijis nozīmīgs ietekmes vairošanas līdzeklis, ar kuru risināt savu sarežģīto stāvokli, ko reiz tik eleganti formulēja Henrijs Kisindžers: "Pārāk liela Eiropai un pārāk maza pasaulei."
Šādos apstākļos agri vai vēlu bija jāpienāk brīdim, kad Vācijai jāuzņemas vadošā loma. Tas notika laikā, kad Eiropas Savienību pāršalca nepieredzēts migrācijas vilnis. Šajā situācijā Merkele rīkojās sev neraksturīgi spontāni, pilnībā atverot Vācijas robežas. Daudzi, arī aptuveni puse Vācijas iedzīvotāju, aizvien nespēj viņai piedot šo lēmumu un brīdina par neparedzamām sekām nākotnē, bet citi – cildina to kā piemēru Eiropas vērtībām.
Vārdi "wir schaffen das!" (mēs to varam! – vācu val.) ir Merkeles politiskās darbības spožākā lapaspuse, kas demonstrēja politiķa mugurkaulu krīzes apstākļos. Ir ierasts uz Merkeli raudzīties kā uz ļoti savaldīgu personu un smalku aprēķinātāju, taču tieši brīvība ir tā vērtība, ko viņa piemin, atceroties dzīvi Vācijas Demokrātiskajā Republikā – gan saistībā ar ceļošanas ierobežojumiem, gan attiecībā uz varas īstenoto pastāvīgo uzraudzību, ko viņa kā mācītāja meita noteikti izjuta. Eiropa kā mesiānisks projekts, kā vieta, kur valda brīvība un vienlīdzība, ir būtisks faktors, kas jāņem vērā, vērtējot Merkeles lēmumus.
Žurnāla "Time" redaktore Nensija Gibsa (Nancy Gibbs), skaidrojot, kāpēc Merkele 2015. gadā izvēlēta par "Time" gada cilvēku, rakstīja, ka "Merkele no savas valsts prasījusi vairāk, nekā uzdrīkstētos lielākā daļa politiķu" un rādījusi pasaulei "morālās nelokāmības piemēru". Vērtējot Merkeles lēmumus šādā aspektā, jāpiekrīt Šrēdera viedoklim par to, kādam jābūt īstenam Vācijas kancleram. Šim kritērijam Angela Merkele atbilst nevainojami.
1