Trusi, bēdz!

Viņš redz ļoti skaidru sapni. Viņš ar māti un tēvu, un vēl dažiem sēž pie virtuves galda. Tā ir viņu vecā virtuve. Kāda meitene pastiepj garu roku ar aproci un atver koka ledusskapi, no kura Trusim uzplūst salta gaisa vilnis. Turpat dažu centimetru attālumā pie četrstūrainās alas durvīm viņš ierauga sašķiebušos, pusizkusušu, taču vēl arvien lielu, spīdīgi melnu ledus kluci ar baltu starpslānīti, kāds ir ledus gabaliem, kad tie, cits citu stumdīdami, slīd lejup pa ledus fabrikas tekni. Viņš liecas tuvāk saltajai, pēc skārda smaržojošajai ledus elpai, kas viņa apziņā asociējas ar metālu, no kura veidotas alas sienas un ribainā grīda palsi pelēkā degunradža ādas krāsā ar tādiem pašiem plankumiem kā linolejam.

Paliekdamies vēl tuvāk, viņš redz, ka zem ūdeņainās virskārtas skaidri iezīmējas simtiem baltu dzīslu kā lapas kapilāru, it kā arī ledus sastāvētu no dzīvām šūnām. Un pašā dibenā tik spokaini blāvi, ka viņš līdz šim to nav pamanījis, karājas robains, zvaigžņveidīgs, it kā sprādziena radīts mākonis, kura centrs ir izplūdis, bet taisnie stari kā gari naži slīpā leņķī slīd pāri kuba plaknēm. Sarūsējušās ribas, uz kurām guļ ledus klucis, trīsuļo viņa acu priekšā kā greizā smīnā atšiepti zobi. Viņu pārņem šausmas: klucis ir dzīvs.

— Aizver durvis, — māte viņam saka.

— Es tās neatvēru.

— Es zinu.

— Viņa atvēra.

— Es zinu. Mans labais puisēns nevienam nedara pāri.

Pie galda sēdošā meitene neveikli knibinās ap ēdienu, un māte pagriežas un briesmīgi bargi sāk viņu rāt. Nikno vārdu straume plūst bezjēdzīgi, bezgalīgi, vienveidīgi, atgādinot iekšēju asiņošanu, ko nav iespējams apturēt. Tas ir viņš, kurš noasiņo: aiz žēluma pret meiteni viņa seja tā izplešas, ka pārvēršas par milzīgu, baltu bļodu.

— Šī slampa uzvedas pie galda kā zīdainis, — māte saka.

— Pietiek, pietiek, pietiek! — Trusis kliedz un ceļas kājās, lai aizstāvētu māsu. Māte, zobgalīgi smīnēdama, atkāpjas. Viņi stāv šaurajā spraugā starp abām mājām — tikai viņš un meitene; tā ir Dženisa Springere. Viņš mēģina māti kaut kā attaisnot viņas priekšā. Dženisa ir padevīgi pievērsusies viņa plecam. Aplikdams viņai apkārt roku, viņš redz, ka viņas acis ir sasarkušas.   Kaut abu sejas nesaskaras, viņš jūt viņas elpu, karstu no asarām . Viņi ir ārpus Mauntdžadžas, aiz pilsētas deju zāles un nomīdītā, nezālēm apaugušā, pudeļu lauskām piemētātā laukuma. Aiz sienas dzirdama reproduktoru mūzika, Dženisai mugurā ir sārta balles kleita, un viņa raud. Viņš ar bēdās stingstošu sirdi atkārto, ka māte tik ļauni nav domājusi, ka tā gribējusi rāt nevis Dženisu, bet viņu, Hariju, taču meitene vel arvien raud, un viņš šausmās mana, ka viņas seja sāk izplūst, ka āda lēni noslīd no kauliem, bet kaulu nemaz nav, to vietā zem ādas ir tikai kūstoša masa. Viņš sakļauj plaukstas, lai to uztvertu un lipinātu atpakaļ. Kad tā nelielām piciņām krīt viņam rokās, gaiss kļūst balts no viņa kliedziena.

Šis baltums ir gaisma. Spilvens žilbina viņa acis, un saules gaismā uz nolaistās štoras atspoguļojas loga stikla traipi. Sieviete ir saritinājusies zem segas starp viņu un logu. Viņas klaidā izlaistos matus saules gaisma iekrāsojusi rudus, brūnus, zeltainus un melnus. Atviegloti pasmaidīdams, viņš atbalstās uz elkoņa un noskūpsta viņas plato, stingro vaigu, apbrīnodams tā izturīgo, poraino virsmu. Pēc viegli sārtajām svītrām var redzēt, cik slikti viņš tumsā to notīrījis. Viņš atlaižas atpakaļ un aizver acis, taču pēdējās stundās jau ir gulēts pārāk daudz. Kā gribēdams uzmeklēt ieeju nākamajā sapnī, viņš pastiepj roku līdz viņas kailajam ķermenim un klejo augšup lejup pa platajām nogāzēm, siltām kā tikko cepts pīrāgs. Ruta guļ ar muguru pret viņu; viņas acis nav saredzamas. Tikai tad, kad viņa, smagi nopūzdamās, izstaipās un pagriežas atpakaļ, Trusis saprot, ka viņa bijusi nomodā.

Rīta gaismā viņi atkal nododas mīlestībai, skūpstīdamies miegainām, gurdenām lūpām; viņas krūtis izplūst pa ribaino krūškurvi. Krūšu galiņi ir iegrimuši, brūni pumpuri. Viņas kailums ir gandrīz vai pārmērīgs. Pret šo mirdzošās ādas bagātību kulminācija šķiet nenozīmīga, un viņam ir aizdomas, ka Ruta tikai tēlo. Viņa to noliedz. Ir bijis savādāk, nekā pirmoreiz, tomēr labi. Tiešām labi. Viņš atkal palien zem segas, bet Ruta pieceļas un, kailās kājas plakšķinādama, sāk ģērbties. Dīvaini, ka vispirms viņa uzliek krūšturi. Kad viņa velk kājās biksītes, viņš pirmo reizi uztver viņas kājas kā atsevišķas ķermeņa daļas — resnus, sārtus, tumīgus apaļumus, kas lejā, pie potītēm, sašaurinās. Viņai kustoties, tās met viena uz otru sārtu atspīdumu. Tas, ka viņa ļauj sevi aplūkot, Trusim glaimo un dod drošības sajūtu. Viņu starpā jau jūtams ģimeniskums.

Skaļi dun baznīcas zvans. Viņš pavirzās uz loga pusi, lai paskatītos, kā svētdienīgi ģērbti cilvēki iet uz kaļķakmens baznīcu, kuras apgaismotais logs bija viņu iemidzinājis. Viņš pastiepj roku un mazliet pavelk uz augšu štoru. Rozetes logs tagad ir tumšs, un pār baznīcu, pār Mauntdžadžu debess zilgmē spīd saule. Baznīcas smailes dzestrajā ēnā kā filmas negatīvā, perspektīvas saīsināti, stāv un pļāpā vairāki vīrieši ar puķēm svārku atloku pogcaurumos, kamēr draudzes avis noliektām galvām plūst iekšā pa baznīcas durvīm. Doma par to, ka šie cilvēki nekautrēdamies pametuši savas mājas, lai nāktu uz šejieni pielūgt Dievu, Trusi nomierina, un arī viņš aizver acis un tik tikko, lai Ruta nepamanītu, noliec galvu. Kungs, palīdzi man. Piedod man. Palīdzi man atrast īsto ceļu. Dod savu svētību Rutai, Dženisai, Nelsonam, mātei un tēvam, misteram Springeram un misis Springerei, un vēl nedzimušajam bērnam. Piedod Totero un visiem pārējiem. Āmen.

Viņš atver acis dienas gaismai un saka:

— Milzum daudz dievlūdzēju.

— Svētdienas rīts, — viņa atteic. — Svētdienas rītos man ir tā, ka varētu vemt.

— Kādēļ?

— Fu, — viņa tikai noteic, it kā viņš zinātu atbildi. Tad mazliet padomā un, redzot, ka viņš guļ, nopietni raudzīdamās ārā pa logu, piebilst: — Man reiz bija viens tips, kas astoņos rāva mani augšā no miega, jo deviņos trīsdesmit šim vajadzēja mācīt bērniem baušļus svētdienas skolā.

— Vai tu netici Dievam?

— Nē. Un tu tici?

— Nu jā. Es vismaz tā domāju.

Viņas griezīgais tonis, viņas pašpārliecinātība liek viņam sarauties; viņš sāk šaubīties, vai teicis patiesību. Ja nav, tad tas nozīmē, ka viņš karājas tukšumā, un šī doma atņem spēku, liek nodrebēt sirdij. ielas viņā pusē gar noplukušu ķieģeļu māju rindu plūst ļaudis svētdienas drānās. Vai tiešām viņi jūtas kā septītajās debesīs? Bet drānas... viņi taču uzģērbuši labākās drānas... Viņš drudžaini pieķeras šai domai, tā šķiet neredzamās pasaules tiešs pierādījums.

— Ja tu esi ticīgais, ko tad te meklē? — viņa jautā.

— Kā? Vai tu uzskati sevi par sātana iemiesojumu?

To dzirdēdama, viņa uz brīdi sastingst ar ķemmi rokās, tad smejas.

— Nu, ja tev patīk, tici vien vesels.

— Bet kādēļ tu nekam netici? — viņš neatlaižas.

— Nu jau tu āksties.

— Nē, nepavisam. Vai tev nekad pat uz mirkli nav kļuvis skaidrs, ka ir arī kāda augstāka vara?

— Tu domā — Dievs? Nē. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka Dieva nav. Vienmēr.

— Bet, ja nav Dieva, kāda tad jēga no visa pārējā?

— Kāda jēga? Nekādas. Tas viss gluži vienkārši ir, un cauri.

Viņa stāv pie spoguļa, un ķemme, vilkdama atpakaļ matus, pavelk uz augšu arī viņas virslūpu. Šādā pozā sievietes vienmēr redzamas filmās.

— Par tevi nu gan es nesacītu, ka tu gluži vienkārši esi — un cauri.

— Paklau, tev labāk vajadzētu ģērbties, nevis lasīt man sprediķi.

Šie vārdi un tas, kā viņa pagriežas atpakaļ, matiem noviļņojot, Trusi satrauc.

— Nāc šurp, — viņš lūdz. Viņu iekairina doma, ka varētu gulēt ar Rutu, kamēr baznīcas pilnas ar cilvēkiem.

— Nē, — Ruta saka. Viņa tiešām ir mazliet apskaitusies. Tas, ka Trusis ir ticīgais, krīt viņai uz nerviem.

— Vai es tev vairs nepatīku? — viņš jautā.

— Vai nav vienalga?

— Tu zini, ka nav.

— Vācies ārā no manas gultas!

— Es laikam esmu tev parādā vēl piecpadsmit dolārus.

— Man nevajag tavu dolāru, man vajag, lai tu aizvāktos.

— Ko? Pamest tevi vienu? — Trusis to ir izteicis it kā pa jokam un, izmantodams viņas pārsteigumu, izlec no gultas, paķer dažus apģērba gabalus, iemūk vannas istabā un aizver durvis. Pēc brīža viņš atgriežas un, vēl arvien aušodamies, skumīgi nosaka: — Es tev vairs nepatīku, — un dodas pie krēsla, uz kura akurāti nolicis savas bikses. Kamēr viņš bijis prom, viņa ir uzklājusi gultu.

— Tu man patīc diezgan labi, — viņa domīgi atbild, nogludinādama gultas pārklāju.

— Kādā ziņā diezgan labi?

— Tāpat vien.

— Kāpēc es tev patīku?

— Tāpēc, ka tu esi par mani garāks. — Viņa pieiet pie otra gultas gala izlīdzināt pārklāju. — Zini, es kļūstu vai zaļa aiz skaudības, kad šīs mazās čirkas, ko uzskata par tik slīpētām, nogrābj pašus garākos vīriešus.

— Viņām viens labums, — Trusis saka. — Viņām it kā vieglāk piekļūt.

— Laikam gan, — viņa smiedamās nosaka.

Viņš uzvelk bikses un aizsprādzē siksnu.

— Un kāpēc vēl es tev patīku?

Ruta paskatās uz viņu.

— Vai lai pasaku?

— Klāj tik vaļā.

— Tāpēc, ka tu neesi padevies. Lai vai cik muļķīgi, taču vēl cīnies.

Trusim ir patīkami to dzirdēt; tīkams apmierinājums sakutina nervus, un viņš jūtas visuvarens un pasmaida. Bet amerikāniskā pieticība gūst virsroku, un, šķobīdams muti, viņš pārveļ pār lūpām:

— Aiz tieksmes pēc pilnības.

Ruta saprot, uz ko tas ir tēmēts.

— Ak tu nabaga vecais draņķis, — viņa nosaka. — Viņš patiešām ir draņķis.

— Ei, man ir ideja, — Trusis saka. — Es aizskriešu uz veikalu un nopirkšu mums kaut ko brokastīm.

— Kā, vai tad taisies te palikt?

— Kādēļ gan ne? Vai tu kādu gaidi?

— Nevienu es negaidu.

— Nu, tad viss kārtībā. Tu vakar teici, ka tev patīkot gatavot ēdienu.

— Es teicu, ka agrāk patika.

— Nu, ja patika agrāk, tad patiks arī tagad. Ko lai es nopērku?

— Kā tu zini, ka veikals ir atvērts?

— Vai tad nav? Skaidrs, ka atvērts. Lielo universālveikalu dēļ mazie tirgoņi tiek vien var ieraut kā pa svētdienām. — Viņš pieiet pie loga un paskatās ārā. Kā tad! Stūra veikala durvis atveras, un pa tām iznāk cilvēks ar laikrakstu rokā.

— Tev netīrs krekls, — Ruta saka, stāvot aiz muguras.

— Es zinu. — Viņš atiet no loga. — Tas ir Totero krekls. Būs jāatved šis tas no drēbēm. Bet tagad es aizskriešu pēc produktiem. Ko lai atnesu?

— Kas tev garšo? — viņa jautā.

Viņš aiziet gaužām apmierināts. lai nu kā, bet labsirdīga gan viņa ir. To viņš saprata pašā pirmajā brīdī, kad ieraudzīja Rutu pie automašīnu stāvvietas skaitītājiem. To varēja pateikt pēc maigajām vēdera līnijām. Ar sievietēm vienmēr iznāk uzdurties asumiem, jo viņas ir cita suga, viņām vajag ko citu. Viņas vai nu dod kā aus, vai skrāpē kā akmens. Visā plašajā pasaulē nav nekā jaukāka par sievietes labsirdību. Ietve zib viņam zem kājām, kad viņš palēkdamies joņo uz veikalu. Kas tev garšo? Tagad Ruta viņam pieder pa īstam. Viņš zina, ka pieder.

Viņš atnes astoņus cīsiņus ar bulciņām celofāna papīrā, paciņu saldētu pupiņu, paciņu saldētu ceptu kartupeļu, litru piena, burciņu asās mērces, kukulīti rozīņmaizes, gabalu siera sarkanā celofānā un pašā virspusē „Šveicermāmiņas pīrāgu”. Tas viss maksā 2 dolārus 43 centus. Mazajā, ne visai tīrajā virtuvē, izņemdama no somas iepirkumu sainīšus, Ruta saka:

 — Tu esi pieticīgs ēdājs.

— Es gribēju ņemt aitas krūtiņu, bet viņiem bija vienīgi cīsiņi un salami, un sautētas gaļas konservi.

Kamēr viņa gatavo brokastis, viņš klaiņo apkārt pa dzīvojamo istabu un atrod plauktā zem žurnālu galdiņa veselu kaudzi detektīvromānu mīkstos vākos. Forthudā tos mūždien lasīja viņa kaimiņš no blakus lažas. Ruta ir atvērusi logu, un Trusim, atminoties tveicīgo Teksasu, dzestrais marta gaiss liekas vēl dzestrāks. Netīrie, punktotie aizkari viļņojas, tīkla audums viegli piepūšas un pland uz viņa pusi, un viņš kavējas citās, daudz jaukākās atmiņās: bērnība, viņa mājas, pēcpusdienas vējiņš, kas ieplūst pa logu, viegli čaukstina svētdienas laikrakstus, un māte virtuvē šķindina traukus; drīz vien viņa būs beigusi un tad vedīs visus — senjoru un viņu, un mazo Mirjamu pastaigāties. Mirjamas dēļ viņi neies pārāk tālu, varbūt tikai dažus kvartālus līdz vecajam grants karjeram, kura dibenā ir izveidojies dīķis, ziemā tas bija aizsalis, bet nu ir pārvērties seklā ezeriņā, kas, apvērsti atspoguļodams akmeņaino krauju, padara to divtik augstu. Taču tas ir tikai māns. Ja paiet dažus soļus tālāk gar kraujas malu, no cita redzesleņķa dīķis atstaro sauli, apvērstās kraujas ilūzija izzūd un spilgtajā gaismā ūdens virsma izskatās cieta kā ledus. Trusis ir cieši satvēris mazās Mimas roku.

— Paklau! — viņš Rutai sauc.  — Man ir kolosāla ideja. Iesim šodien pastaigāties.

— Pastaigāties? Es jau tāpat visu laiku staigāju.

— Uzkāpsim Mauntdžadža kalnā.

Trusis neatceras jebkad uzkāpis kalnā no Brūveras puses, un, kad viņš, spējas sajūsmas pārņemts, jau iepriekš izbaudīdams šo gājienu, pagriež muguru vēja vilnītajiem aizkariem, sāk zvanīt lielie baznīcas zvani.

— Iesim, nu lūdzu! — viņš sauc uz virtuvi.

No baznīcas nāk ārā domās iegrimuši cilvēki ar zaļiem zariņiem rokā. Kad brokas ir pasniegtas, Trusis redz, ka Ruta ir labāka virēja nekā Dženisa. Viņai kaut kā izdevies izvārīt cīsiņus veselus, nesasprāgušus. Dženisa vienmēr cēla tos galdā greizus un saplosītus — kā pēc spīdzināšanas. Viņi ietur brokastis virtuvē pie maza galdiņa ar porcelāna virsu. Paņemdams rokā dakšiņu, Trusis atceras, kā Dženisas seja sapnī saltām piciņām pilēja uz viņa plaukstām, un viņam pārskrien šermuļi un pirmais kumoss iesprūst kaklā. Taču viņš nosaka: — Kolosāli! — un varonīgi turpina ēšanu,un pamazām kaut cik atgūst apetīti.

Galda virsmas blāvais mirgojums atspoguļojas Rutas sejā: platās pieres āda spīd, un abas pumpas pie deguna atgādina izlieta šķidruma plankumiņus. Viņa jūt, ka kļuvusi nepievilcīga, ēd kā zagšus, maziem, sasteigtiem kumosiņiem.

— Paklau, — viņš saka.

— Ko?

— Mana automašīna vēl arvien stāv Čeristrītā.

— Lai stāv. Svētdienās skaitītāji nedarbojas.

— Jā, bet rīt darbosies.

— Ņem un pārdod.

— Ko tad?

— Automašīnu. Dzīve kļūs vienkāršāka. Vienā rāvienā būsi kļuvis bagāts.

— Nē, man šķiet, ka... Ak tu domā naudas dēļ. Zini, man ir vēl trīsdesmit dolāru, tos es varu tev tūliņ pat atdot.

Viņš sniedzas uz bikšu kabatas pusi.

— Nē, nē, es nepavisam tā nedomāju. Es vispār it neko nedomāju. Tikai tāpat izmuldējos. — Viņa ir apmulsusi, viņas kakls kļūst plankumains, un Trusim kļūst viņas žēl, atceroties, ka naktī viņa šķita tik skaista.

— Redzi, mans sievastēvs ir lietotu automašīnu tirgotājs un, kad mēs apprecējāmies, pārdeva man šo mašīnu ar pamatīgu atlaidi, — viņš paskaidro. — Patiesībā tā pieder manai sievai, un, tā kā mazais paliek pie viņas, domāju, ka mašīna arī jāatstāj viņai. Bez tam, kā redzi, man ir netīrs krekls un vajadzētu atvest kaut ko no drēbēm. Es gribētu pēc brokastīm aizlaist uz mājām, atstāt tur autiņu un savākt savas mantas.

 — Bet ja tur ir viņa?

— Viņas tur nebūs. Viņa būs pie savas mātes.

 — Man šķiet, ka tu priecātos, ja viņa tur būtu, — Ruta saka.

Vai tiešām? Viņš iztēlojas, ka atver durvis un ierauga Dženisu atzveltnes krēslā ar tukšu glāzi līdzās skatāmies televīzijas pārraidi, un viņam iekšā kaut kas it kā pārtrūkst, it kā viņš būtu norijis iestrēgušu kumosu, un viņš jūtas atvieglots, redzēdams, ka viņas seja ir tikpat ietiepīgi trula kā vienmēr.

— Nē, nepriecātos vis, — viņš saka. — Man bailes no viņas.

— Tā nudien izskatās.

— Viņā ir kaut kas atbaidošs, — viņš neatlaižas. — Viņa ir briesmīga.

— Tā nelaimīgā sieviete, kuru tu esi pametis? Manuprāt, tu esi briesmīgs.

— Nē.

— Ak, jā! Tu taču domā, ka esi trusis. — Viņš nevar saprast, kādēļ viņas balss, to sakot, ir mazliet izsmejoša un tāda kā aizkaitināta.

— Un ko tu darīsi ar tām savāktajām mantām? — viņa jautā. Tā nu tas ir: viņa jūt, ka viņš taisās te palikt uz dzīvi.

— Vedīšu šurp, — viņš atklāti pasaka.

Viņa ievelk elpu, bet neko neatbild.

— Tikai uz šo vienu dienu, — viņš lūdzas. — Tev taču šodien nav nekur jāiet?

— Var jau būt. Es nezinu. laikam gan nav.

— Nu lieliski. Zini ko? Es tevi mīlu.

Viņa pieceļas, lai nokoptu traukus, un paliek stāvam, ar īkšķiem atspiedusies pret šķīvi, raudzīdamās baltā galda vidū. Tad lēni pašūpo galvu un saka:

— Tu esi viens nepatīkams pārsteigums.

Viņas platais iegurnis, ko cieši apņem brīni, punktaini svārki, ir masīvs un simetrisks kā varenas kolonnas pamatne. Viņa sirds tiecas šai kolonnai pretim, un aiz sajūsmas, ka atkal mīl Rutu, taču neuzdrīkstēdamies pacelt uz viņu acis, Trusis saka:

— Neko darīt. Toties tu esi patīkams pārsteigums.

Trusis apēd trīs gabaliņus pīrāga, un drupatiņa, kas aizķērusies viņa mutes kaktiņā, paliek uz Rutas svītera, kad viņš, virtuvē atvadīdamies, noskūpsta Rutu uz krūtīm. Viņa paliek mazgājam netīros traukus. Automašīna, kā par brīnumu, tiešām gaida Trusi Čeristrītas pavasarīgajā dzestrumā. Liekas, ka tā būtu no viņa mājas atdalīta, ietves malā izskalota istaba, kas pēc nakts paisuma mazliet sašķiebusies, taču neskarta palikusi smiltīs un tur spīguļodama gaida, lai pēc pirmā atslēgas pagrieziena dotos jaunā peldējumā. Viņa ķermenis zem netīrā, saburzītā apģērba liekas tīrs, vingrs, atvieglots. Viņu mīl. Automašīna nomierinoši smaržo pēc gumijas un putekļiem, un saules sakarsēta, krāsota metāla. Trusis tajā jūtas kā nazis makstī. Viņš traucas cauri svētdienas mierā iegrimušai pilsētai, garām noklusušajām ķieģeļu māju rindām, garām mierīgajām, margotajām koka verandām. Viņš brauc apkārt Mauntdžadža kalna varenajam sānam: tā nogāze šosejas pusē ir jauno, dzelteni zaļo lapu izraibināta, bet augstāk mūžzaļie koki veido melnu svītru gar debesu malu. Kopš tā laika, kad viņš pēdējo reizi brauca te garām, ainava ir mainījusies. Vakar no rīta debesis bija sašvīkotas tievām pirmsausmas mākoņu strēlēm un viņš bija galīgi pārguris un stūrēja iekšā pašā tīkla centrā, it kā tikai tur būtu iespējams atpūsties. Jaunās dienas vidus ir sadedzinājis mākoņus, un debesis aiz vējstikla ir tukšas un aukstas, un viņa priekšā ir tikai nekas, Rutas zilacainais nekas, tas, ka viņa sakās it neko nedarām, it nekam neticam. Truša sirds ceļas augšup, cauri šīm tukšajām debesīm.

Tiklīdz viņš nokļūst lejā starp pazīstamajām Maundžadžas ielām, viņa dvēseles līdzsvars pazūd kā nebijis. Viņš kļūst piesardzīgs, satraukts. Viņš brauc augšup pa Džeksonstrītu, pa Poteravēniju, pa Vilberstrītu un cenšas pēc kaut kādām pazīmēm uzminēt, vai dzīvoklī kāds ir. Pēc gaismas logos neko nevar pateikt; ir dienas vidus. Mājas priekšā nav nevienas automašīnas. Viņš divreiz apbrauc kvartālam apkārt un, snaikstīdams kaklu, mēģina saskatīt logā kādu seju. Loga rūtis ir augstas un necaurredzamas. Rutai nebija taisnība, kad viņa sacīja, ka viņš gribot redzēt Dženisu.

No domas par šādu iespējamību Trusi pārņem tāds nespēks, ka tad, kad viņš izkāpj no automašīnas, spilgtā saule gandrīz notriec viņu no kājām. Kad viņš dodas pa kāpnēm augšup, pakāpieni kā atpakaļvirzienā rotējoši zobrati neatturami velk baiļu pārņemto ķermeni uz leju. Sasprindzis bēgšanai, viņš pieklauvē pie durvīm. Neviens neatsaucas. Viņš pieklauvē vēlreiz, ieklausās un izņem no kabatas atslēgu.

Dzīvoklī neviena nav, bet tas vēl arvien ir tik pilns Dženisas klātbūtnes, ka Trusis sāk trīcēt; viņš ierauga pret televizoru pagriezto atzveltnes krēslu, un viņam saļimst ceļgali. Saplēstās, pa grīdu izmētātās Nelsona rotaļlietas galīgi sajauc viņam galvu; viss galvaskausa saturs — pelēkā smadzeņu viela un dzirdes un redzes orgāni — liekas saplūstam kopā un aizdambējam viņa esības cauruli; visas ejas šķiet aizsprostotas, tā ka viņš nesaprot, vai grib šķaudīt vai raudāt. Dzīvojamā istaba ir pilna putekļiem. Štoras joprojām ir nolaistas. Dženisa dienā mēdza tās nolaist, lai uz televizora ekrāna nekristu gaisma. Kāds ir mēģinājis šo to piekopt; pelnutrauks un tukšā glāze ir novākta. Trusis uzliek dzīvokļa un automašīnas atslēgas uz televizora — brūni krāsotas metāla kastes. Kad viņš atver sienas skapi, durvju rokturis atsitas pret televizoru. Dženisas kleitu skapī vairs nav.

Viņš ir gribējis paņemt savas drēbes, taču pagriežas atpakaļ un sāk staigāt pa dzīvokli, cenzdamies aptvert, ko īsti ir izdarījis. Saules gaismā, kas spraucas cauri štorām, redzams, ka viņu gulta ir iegrimusi. Tā nekad nav bijusi laba. To viņiem ir dāvājuši Dženisas vecāki. Uz kumodes redzami daži smaržu flakoniņi, manikīra šķērītes, balta diegu spolīte, adata, vairākas vara matadatas, telefona grāmata, modinātājpulkstenis ar luminiscējošu ciparnīcu, no žurnāla izrauta, ne reizi neizmantota kulinārijas recepte un javiešu koka krelles — viņa dāvana Dženisai Ziemassvētkos. Pret sienu nedroši atsliets lielais, ovālais spogulis, ko viņi atveda šurp, kad Dženisas vecāki iegādājās jaunu vannas istabas iekārtu. Viņš vienmēr taisījās to piestiprināt virs Dženisas kumodes, bet nekad neiznāca nopirkt vajadzīgās skrūves. Uz palodzes atstāta glāze, līdz pusei pilna ar sastāvējušos, burbuļainu ūdeni, met blāvu, izliektu saules zaķīti uz tukšo vietu, kur vajadzēja būt piestiprinātam spogulim. uz sienas ir trīs garas, paralēlas švīkas. Kas tās ievilcis? Un kad? Aiz uzklātās gultas redzams balts vannas istabas grīdas trijstūris. Dženisa pēc dušas paceltām rokām tiecas viņam pretim, lai noskūpstītu, viņas pēcpuse tvaikos ir saskārtusi, padusēs vīd saslapušu spalvu kumšķīši. Kas tas bija par prieka uzplūdu, kas toreiz negaidot pārņēma viņus abus?

Virtuvē atklājās dīvains skats: uz pannas sasalušos taukos vēl arvien atrodas cūkgaļas šķēlītes, aukstas kā nāve. Viņš iemet tās papīra maisiņā zem izlietnes un ar lāpstiņu notīra arī sacietējušo tauku kriksīšus. No maisiņa, kam apakšā ir tumšbrūni traipi, nāk saldena puvuma smaka. Viņš domā, ko darīt. Atkritumu tvertne ir pie ieejas durvīm, un lieku reizi negribas kāpt pa kāpnēm. Viņš nolemj atstāt visu, kā bijis. Tad atgriež karstā ūdens krānu un ieliek pannu izlietnē, lai atmirkst. Tvaika elpa ir kā čuksts kapā.

Baiļu pārņemts, viņš steigšus paķer no vienas atvilktnes tīras sporta bikses, kreklus un zeķes, no otras — trīs virskreklus zilā, ar celofānu apvilktā kastē, no trešās — izgludinātas bikses, no sienas skapja paķer abus uzvalkus un vējjaku un ievīsta sīkākās mantas uzvalkos, lai varētu nest. To darot, viņš nosvīst. Iespiedis drēbju paunu  starp rokām un pacelto augšstilbu, viņš vēlreiz pārlaiž skatienu dzīvoklim: mēbeles, paklāji un arī tapetes liekas noklātas ar tumšu plēvi, kas pārvelkas arī pār viņa seju. Istabās nav ne kārtības, ne mājīguma, un viņš ir priecīgs, ka var doties prom. Durvis aiz viņa nepielūdzami aizcērtas. Atslēga ir palikusi iekšpusē.

Zobu suka. Bārdas nazis. Aproču pogas. Kurpes. Uz katra soļa viņš atceras kādu aizmirstu lietu. Viņš steidzas, viņa kājas aši dipina lejup pa kāpnēm. Lēkdams pāri pēdējam pakāpienam, viņš ar galvu gandrīz aizķer kailo, melnas auklas galā degošo priekšnama spuldzi. Kad viņš drāžas garām savai pastkastītei, paša vārds it kā sauc viņu atpakaļ; ar zilo tinti uzvilktie burti mēmā kliedzienā lēkā acu priekšā. Viņš sev liekas smieklīgs, izslīdēdams saules gaismā līdzīgi kādam no tiem dīvainajiem zagļiem, par kuriem raksta laikrakstu pēdējās lappusēs, kuri nezog vis naudu vai sudrablietas, bet iznes no dzīvokļiem porcelāna izlietnes, tapešu ruļļus vai vecu drānu vīstokļus.

 — Labdien, mister Engstrem!

Garām iet viņa kaimiņiene mis Arnta ar violetu baznīcas cepuri galvā un palmas zariņu rokās.

— Ā, sveicināt! Kā jums klājas?

Viņa dzīvo trīs mājas tālāk un, kā dzird runājam, slimo ar vēzi.

— Lieliski, — viņa atbild, — patiešām lieliski. — Un stāv saulē, tās krāšņuma apstulbināta, ar plakanajām pēdām stabili balstīdamās pret slīpo ietvi. Aizdomīgi lēni pabrauc garām zaļa automašīna. Mis Arnta stāv viņam ceļā, patīkami apmulsusi, nez par ko bezgala pateicīga, liekas, par to, ka spēj noturēties uz ietvers, — stāv kā muša, kas, rāpodama pa griestiem, apstājusies, lai pabrīnītos par sevi.

— Jauks laiciņš, — viņš saka.

— Brīnišķīgs, brīnišķīgs. Pūpolsvētdienā debesis vienmēr ir skaidras. Man pat asinis dzīslās rit straujāk.

Viņa smejas, un Trusis smejas līdzi. Viņa stāv kā iemieta karstajā asfaltā starp divu jaunu kļavu caurspīdīgām ēnām. Trusim kļūst skaidrs, ka viņa neko nezina.

— Laiks sākt pavasara tīrīšanu, vai ne? — viņš saka, redzēdams, ka mis Arnta skatās uz viņa rokām, un uzskatāmības labad pakrata savu paunu.

— Tas tiesa, — viņa saka ar negaidīti sarkastisku smīnu. — Jūs, jaunie vīri, ņemat to visu ļoti nopietni. — Tad viņa pagriežas un izsaucas:

— Āre, kur mācītājs!

Zaļā automašīna vēl lēnākā gaitā pa ielas vidu brauc atpakaļ. Drēbju sainis Trusim rokās kļūst divreiz smagāks — viņš ar šausmām aptver, ka ir iekritis. Viņš nostreipuļo no lieveņa un, drāzdamies garām mis Arntai, izmet: — Man jāskrien, — kā atbildot uz viņas dziļdomīgo piezīmi: — Nē, tas nav cienīgtēvs Krupenbahs.

Skaidrs, ka tas nav Krupenbahs. Trusis pazīst šo cilvēku, kaut arī nezina, kā to sauc. Tas ir episkopālās baznīcas garīdznieks. Springeri ir viņa draudzes locekļi; baznīcas maiņa bija viens no tiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību vecais āksts, bijušais anglikānis, centās tikt dzīvē uz augšu. Tā jau īsti nav, ka Trusis skrietu. Slīpā, lejup vērstā ietve uz katra soļa it kā belž viņam pa papēžiem. Drēbju pauna to aizsedz, tā ka viņš neredz, kur iet. Kaut pagūtu nokļūt vismaz līdz šķērsielai! Vienīgā cerība, ka garīdznieks viņu nepazīs. Viņš jūt, ka zaļā automašīna lēni velkas nopakaļ. Varbūt nosviest drēbes zemē un bēgt? Kaut varētu paslēpties vecajā ledus fabrikā! Bet līdz tam ir vēl vesels kvartāls. Viņš jūt, ka otrpus kalnam Ruta gaida, nomazgājusi traukus. Zilgums, kas zilgo zem debesu zilgmes.

 

No angļu valodas tulkojušas Anna Bauga un Inese Veide.

Rīga: Liesma, 1983.