Trīs vīri dzejā un nemaz nerunāsim par minimālismu

Pie ragiem: šie trīs vīri ir amerikāņu dzejnieki Roberts Lakss (Robert Lax, 1915-2000), Sids Kormans (Cid Corman, 1923-2004) un Roberts Krīlijs (Robert Creeley, 1926), un raksta tapšanai ir trīs iemesli: 1) vēlēšanās turpināt, paplašināt un, cik iespējams, latviskot kādu lielisku notikumu: 2003. gada pavasarī izstāžu kompleksā “Arsenāls” rādīto vācu kinodokumentālistu videoinstalāciju “Trīs logi”, kas veltīta Roberta Laksa piemiņai; 2) vēlēšanās tikt skaidrībā, kāds konteksts ir minimālisma birkai, kas piekārta Laksam un ne viņam vien; 3) apstāklis, ka minētajiem trīs vīriem šeit atrodas viņu, cik man zināms, pirmā publikācija latviski, un priekšvārds ar ziņām par autoriem laikam ir vajadzīgs.

Vispirms par Robertu Laksu. Viņš tiek dēvēts, jā, par minimālistu, taču arī par konkrētās dzejas, vizuālās dzejas un skaņas dzejas adeptu (un nupat, pateicoties latvju žurnālistiem, arī par bītņiku (skat., NRA, 02.05.2003.)). Nuja, un vēl viņš esot mistiķis (ar variantiem: a) katolisks, b) budistisks). Cik tas viss ir nejēdzīgi, saprot katrs, kas redzējis “Trīs logus”, - to autoriem lieliski izdevies parādīt Laksa personības monolīto vienkāršību, viņa vārda mākslas piederību lielās Dzejas laukam, kuru nav iespējams saskaldīt virzienu šķēpelēs, nepazaudējot pašu būtiskāko.

1930. gados Lakss mācījies Kolumbijas koledžā Ņujorkā, pēc tam bijis viens no žurnāla New Yorker redaktoriem, rakstījis recenzijas par filmām žurnālam Time, strādājis radio, rakstījis scenārijus Holivudai, rediģējis neatkarīgus žurnālīšus Jubilee un Pax, ceļojis kopā ar cirkus trupu, līdz 1962. gadā notika galvenais pavērsiens: apmešanās uz vientuļu un vienkāršu dzīvi Grieķijas salās, vispirms Kalimnā, pēc tam Patmā, kur viņš palika līdz pat savai nāvei. Laksa darbus supermazās tirāžās izdeva supermazas izdevniecības, tāpēc viņa ietekme līdz šim tikpat kā nav bijusi jūtama, lai ko teiktu “Trīs logu” reklamētāji. Pašlaik, jau gadu par viņu interesējoties, redzu, ka interneta meklētājprogrammas sniedz arvien vairāk rezultātu, ievadot vārdus Robert-Lax. Klusās balss skandētās lakoniskās zilbes skan arvien plašāk un, gribas cerēt, dziļāk. Nezinu, kā ar viņa ietekmi uz amerikāņu dzejas procesu, taču viņa personiskā klātbūtne esot bijusi nozīmīga tiem, kas viņu pazina, - klātbūtne tajā nozīmē, kā šeit runāja par Ojāru Vācieti: kolēģiem bijis svarīgi apzināties, ka viņš tur Altonavas ielā ir, kaut vai ļaudīs ilgstoši nerādās. Ja apgalvo, ka šādā nozīmē Lakss bijis nozīmīgs Ginsbergam, Keruakam un vēl dažiem: var ticēt. Un ir prieks, ka, pateicoties Nikolasa Humberta un Vernera Penceļa kinokamerai, viņa dzidro klātbūtni tagad var sajust visā pasaulē. Man tikai krīt uz nerviem, ka mārketinga stils jau tik dziļi iesakņojies mūsos, ka laikam vairs nespējam cildināt kādu mākslinieku pašu, nemēģinot viņu “pacelt”, nesasaistot ar plašāk pazīstamiem “brendiem”.

Sids Kormans arī ir samērā mazzināms savrupnieks amerikāņu dzejā, kurš, tāpat kā Lakss, tiek dēvēts par minimālistu un jau vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvo tālās salās - Japānā. Pirms aizbraukšanas no Amerikas viņš rediģēja žurnālu Origin (1951-1956), kas bija viens no ietekmīgākajiem sava laika jaunās dzejas ruporiem, publicēto autoru lokam lielā mērā pārklājoties ar Roberta Krīlija rediģēto The Black Mountain Review. Vēl viņš pazīstams kā teicams japāņu haiku atdzejotājs, un arī viņa paša dzejai piedēvē šīs dzejas formas un vispār dzenbudisma ietekmi. Kolēģis Roberts Kellijs viņu reklamē šādi: “Neviens neprot ar nedaudziem vārdiem izdarīt tik daudz kā Kormans.” Pieņemsim, ka tāda varētu būt augstākā uzslava minimālistam, lai gan viņam piedēvē saistību arī ar objektīvismu... Jau atkal: ceru, ka dzejoļi latviski kaut drusku pierādīs šādu plaukteļu sekundāro nozīmi.

Kaut kā jau laikam vajag strukturēt informācijas gūzmu, kas gāžas pār cilvēku, kam sagribējies interesēties par amerikāņu 20. gs. otrās puses dzeju, un mana nelielā pieredze rāda, ka sākotnējās orientēšanās nolūkos puslīdz droši var paļauties vienīgi uz iedalījumu tajās grupās, kuru dalībniekus nosaka nevis kritiķu un teorētiķu vērtējumi, bet gan biogrāfiski faktori: piemēram, Sanfrancisko renesanse, Ņujorkas skola, draugu pulciņš, kas sevi dēvēja par bītu paaudzi, un - nenoliedzami - Blekmauntinas dzejnieku grupa, kurai sakars ar Blekmauntinas koledžu Ziemeļkarolīnas štatā; tās rektors 1951.-1956. gadā un dzejnieku grupas galvenais impulsētājs bija Čārlzs Olsons, bet pasniedzēju un studentu pulkā varēja sastapt arī citus nozīmīgus autorus: Robertu Dunkanu, Edvardu Dornu u.c. Vēl grupai bieži pieskaita dzejniekus, kuri, paši koledžā nestudēdami, tomēr regulāri publicējās žurnālā The Black Mountain Review - Denīse Lēvertova, Pols Blakberns un citi. Nuja, un blakus Olsonam otra redzamākā figūra Blekmauntinā bija Roberts Krīlijs, slavenākais no šeit latviskotajiem vīriem.

Atšķirībā no Laksa un Kormana, Roberts Krīlijs nav savrupnieks. Viņš jau ilgus gadus dzīvo Bufalo pilsētā tieši pa vidu starp Lielo Norišu vietām: Austrumkrastu (Ņujorka u.c.) un Vidējiem Rietumiem (Čikāga u.c.); un viņš visu mūžu aktīvi bijis klāt literārajā procesā, daudz publicējies, mācījis dzeju universitātēs, ticis iekļauts antoloģijās (kamēr Kormans tam nekad nav piekritis, bet Laksam, cik noprotams, nekad nav piedāvāts), saņēmis dažnedažādas prēmijas, tulkots citās valodās un, vienvārdsakot, kļuvis par vienu no tiem dzejniekiem, kurus apskatos par mūsdienu amerikāņu literatūru piemin pašus pirmos.

Kas mūsu trim autoriem kopīgs? Protams, viņus visus mēdz dēvēt par minimālistiem... Nopietnāk runājot, viņi visi piederīgi tam plašajam pēckara dzejnieku kopumam, kas, ienākdami literatūrā, visvairāk ietekmējās no Ezras Paunda un Viljama Karlosa Viljamsa un pretojās akadēmiskajās aprindās dominējošās “Jaunās kritikas” konservatīvismam. Nevar noliegt, ka visus trīs vieno ļoti lakoniska, koncentrēta poētiska izteiksme, tomēr šīs dzejas valodas ir, kā redzams, ļoti atšķirīgas.

Roberta Laksa gadījumā nākas tulkot ne tikai vārdus, bet, pielāgojoties žurnāla formātam, arī teksta grafisko izkārtojumu, - šai ziņā viņš tuvs eksperimentētājiem, kurus dēvē par konkrētās dzejas pārstāvjiem (Emets Viljamss, Karls Jangs u.c.). Viņu darbos vārdu mēdz būt maz, atkārtojumu daudz (te zināma radniecība ar minimālismu mūzikā!), un svarīgs dažkārt ir pat katra burta novietojums lappusē. Manā rīcībā esošajos Laksa tekstos (“Trīs logu” katalogā) smalkākā vienība, kuru autors mēdz izcelt atsevišķā rindā, ir zilbe. (Latviskais rezultāts noteikti būtu adekvātāks, ja varētu apskatīt šo tekstu pirmizdevumus: 1984.-1994. gadā iznākušās grāmatiņas, kā arī atvēlēt Laksam neierobežotu žurnāla lappušu skaitu.)

Kāpēc nerunāt par minimālismu? Tāpēc, ka šādu virzienu amerikāņu dzejā (atšķirībā no mūzikas) ļoti grūti saskatīt. Vērtējot pēckara poētikas attīstību, epitets “minimālistisks” tiek lietots visnotaļ bieži, taču minimālisms tā arī nav izveidojies par vērā ņemamu skolu, vismaz dzejas un tās kritikas “lietotāju” vairākuma apritē ne. Diezgan jēdzīgas šai sakarā man likās domas, kuras esejā “Minimālisms un tā izvērsumi” pauž Karls Jangs (Minimalism and Its Expansions by Karl Young; skat. www.thing.net/~grist/ld/young/ky-mnml.htm ):

“Problēmas un paradoksi ar minimālismu kā virzienu vai tendenci, šķiet, rodas no ierobežojumiem atsevišķo mākslasdarbu apkārtējā vidē, un vēsturiskā kontekstā šie ierobežojumi ir izrādījušies visai nežēlīgi. Citur jau esmu gana rakstījis par katastrofālajām konkrētās dzejas antoloģijām, kuras iegrožoja mākslasdarbu uztveri līdz minimālistiskiem uzstādījumiem. Problēma bija nevis ar atsevišķajiem šais antoloģijās iekļautajiem darbiem, bet gan ar mākslas ierobežošanu līdz šāda veida darbiem. (..)” (Iestarpinoties Janga tekstā: “Trīs logos” vislieliskākais ir tas, ka Laksa dzeja tajos redzama un dzirdama viņa dzīves un fiziskās apkaimes kontekstā, nevis iežņaugta starp pārdesmit citiem zilbjulauzējiem. Un tieši tāpēc drusku riskanta ir šī publikācija, saliekot blakus trīs nosacīti minimālistiskus dzejniekus!) Un vēl Jangs: “Minimālisma galējības, tādas kā Ada Reinhardta gleznās vai Horhes Luī Kastiljeho dzejā, vislabāk funkcionē vidē, kurā plaukst citas pieejas mākslai. Bītu dzejnieki mēdz smīkņāt par minimālismu, taču vairāki no viņiem kopš pašiem sākumiem ir rakstījuši un līdz pat mūsu dienām raksta arī haiku: strikti minimālas formas dzejoļus.”

Runājot par Sidu Kormanu, biogrāfiski viņš ar savu žurnālu Origin vistuvāk ir Blekmauntinas skolai, taču pēc dzejas formas un japāniskā elementa varētu mēģināt viņu salīdzināt ar dažiem bītņikiem: dzenbudistiem un lakoniskas poētiskas izteiksmes meistariem Gariju Snaideru un Filipu Veilenu. (Varbūt arī ar Džeku Keruaku, bet man pagaidām nav bijis iespējas novērtēt, cik nopietni ņemamas šī prozista haiku grāmatas, kas izdotas pēc viņa nāves.)

Ko piebilst par Robertu Krīliju?... Cik viņa dzīve ir skaidri redzama, tik poētika noslēpumaina. Ārkārtīgi personiski valodas elpojieni, kuriem esmu manījis piekabinātas kritiķu prātulas par atvērtu formu. Paradoksāli: kā kaut kas tik ļoti sevī sapludināts var būt atklāts? Tomēr ir. Laikam jau tā ir Krīlija īpašā meistarība: būt tik atklātam un vienlaikus tik koncentrētam. Tik sarunvalodīgam un vienlaikus tīri poētiskiem vārdu stiķiem pārpilnam. Būtībā gandrīz katrs mēģinājums viņu atdzejot ir pārdrošs gājiens tumsā pa virvi, kas nostiepta pār staignu purveli. Jāsajūt šī virve, centrālais nervs, un viegli, mierīgi jāspēlē šī spēle. Kad dzejolis pārnests otrā pusē, tas, protams, jau ir pārvērties, tāpat kā pārnesējs. Vai tas vēl ir dzīvs un pietiekamā mērā vēl tas pats dzejolis: par to jāspriež vērtētājiem. Paraugam dzejolis “Nevainība” oriģinālā:

The Innocence

Looking to the sea, it is a line
of unbroken mountains.

It is the sky.
It is the ground. There

we live, on it.

It is a mist
now tangent to another
quiet. Here the leaves
come, there
is the rock in evidence

or evidence.
What I come to do
is partial, partially kept.

Man pašam patīk latviskojuma parādība un pierādījums, pārējais - ak, variantu varētu būt daudz... Un tā gandrīz katrā dzejolī. Par atriebību Krīlijam varu bilst, ka arī latviešu dzejā atrodams šāds mīklains valdzinājums. (Nopietni, laikam jau tāpēc dzejas māksla vispār dzīvo, nevis nīkst, tāpēc ka palaikam atrodas kāds dzejnieks, kam izdodas pārraidīt poētisku pieredzējumu pa šajā tradīcijā vēl nebijušiem viļņiem. Gadās, ka citā tradīcijā tādi vai līdzīgi viļņi jau pastāv.) Tāpēc noslēgumā visiem angļu valodas skolotājiem iesaku uzdot saviem audzēkņiem pārtulkot angliski šādu Eduarda Aivara dzejolīti no krājuma “Ainava kliedz” (27. lpp.):

Neiešauj sev mež sarg
(dziļā etīde)

Ainava kliedz baltās acis miedz
Sarkanas kājas lās teka
Metāls diedzin dejo tu
Alkatīgi atkal

P.S. Jaunajā “Latviešu rakstniecībā biogrāfijās” Māra Zēberga raksta, ka Aivars darbojoties “ar minimāliem līdzekļiem”... Minimālisms nudien ir šausmīgs literatūrkritikas termins! Tomēr kopumā viss, ko Māra raksta par Aivaru, skan ļoti līdzīgi tam, ko amerikāņu kritiķi mēdz rakstīt par Krīliju.