26. aprīlī pasaules pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvojis balets "Trīs tikšanās". Kā viens no bagātīgā "Rīga 2014" kultūras notikumu klāsta, jauniestudējums papildina un paspilgtina daudzveidīgo Latvijas Nacionālā baleta repertuāru un iepazīstina skatītāju ar triju vēl Baltijā neredzētu horeogrāfu darbiem. Šī baleta sezona Latvijas Nacionālajam baletam iesākusies un izskanējusi latviešu komponistu zīmē. Vispirms jau oktobrī pirmizrādi piedzīvojušais absolūtais bestsellers Jura Karlsona balets "Karlsons lido", kuru ar savu mīlestību un vispatiesāko atzinību apbalvojuši mazie un lielie skatītāji, kā arī Lielās Mūzikas balvas žūrija, novērtējot sirsnīgo, asprātīgo un ārkārtīgi talantīgo Aivara Leimaņa bērnu baletu kā "Gada iestudējumu". Vairāk kā pelnīts apbalvojums "Karlsons lido" radošajai komandai, kā arī baleta mākslai kopumā.
Pavasarī "Trīs tikšanās" ļauj skatītājam būt lieciniekam triju izcilu latviešu komponistu – Pētera Vaska, Georga Pelēča un Riharda Dubras – opusu traktējumiem triju dažādu mūsdienu horeogrāfu dejas valodā.
Štutgartes horeogrāfs, jaunais, neparasti domājošais argentīnietis Demis Volpi ar mūsu Pēteri Vasku jau sadarbojies 2013. gadā, iestudējot Vācijā kulta statusu ieguvušo baletu "Krabat". Volpi balets "Elēģija" ir pirmā tikšanās no trim, un šim darbam piemīt suģestējoša, magnētiska enerģija. Dejotāju melni tērptie stāvi tik tikko saskatāmi iegaismojas un hipnotiski lēni tuvojas kā matērija, kā nojausma, kā kolektīvā apziņa. Neskatoties uz scenogrāfijas, kostīmu un arī izteiksmes nosacītību, tomēr spēcīgi nolasāms horeogrāfa vēstījums par indivīda spēju uzdrīkstēties, par cīņu un ceļu uz personības brīvību. Izraušanos no uzskatu, uzvedības modeļu un sabiedrības kontrolējošo mehānismu važām, ko Volpi realizējis ar asociatīvu simbolismu. Pelēkā ļaužu masa kā dzīvsudrabs vijas un aprij daudzkārtējos mēģinājumus atšķelties no bara. Jauniņā Jūlija Brauere ir pirmā, kas sper šo soli. Nav brīnums, ka horeogrāfs pamanījis šīs trauslās, ārkārtīgi apdāvinātās balerīnas spēku un atklājis viņas klasiski trenēta ķermeņa amplitūdu un iespējas laikmetīgās dejas partitūrā. Pāra attiecības iemieso Sabīnes Guravskas un Raimonda Martinova duets, kuri lieliski realizē Volpi kustību kontrastējošās dinamikas maiņas, konvulsīvu un reizē patiesi sadejotu pas de deux. Par Martinova plastiku, dinamiku, muzikalitāti un spēju piepildīt ar saturu horeogrāfu ieceres, šķiet, nevienam jau sen nav šaubu. Arī Volpi horeogrāfijā Martinovs pārliecina un fascinē, atstājot izteikti rietumeiropeiskas dejas iespaidu. Pārsteigums un prieks, ka tieši Demisam Volpi izdevies beidzot lauzt eleganto, taču pārsvarā inerto un vienveidīgo Guravskas kustību tempu. Sabīnei šis ir nozīmīgs solis, un viņa, šķiet, pati ir pārsteigta par jaunatklātajām iespējām. Aleksandrs Osadčijs, kā arī otrā sastāva lomas izpildītājs Aleksandrs Kaļivods atzinīgi piepilda un izpilda viņiem doto uzdevumu. Var just, ka Volpi mūza bijusi Ieva Rācene – viņai radīts apjomīgs solo, kas kalpo kā darba simbols un esence. Viņa ir Brīvība. Uzdrīkstēšanās. Tilts uz sapratni. Ieva ir ārkārtīgi neparasta dejotāja ar izteiktu individualitāti. Viņai piemīt retā īpašība un personības strāvojums, kas spēj pat bez kustībām piepildīt skatuves telpu. Klasiskajos baletos viņas izpildījumā tomēr jūtama zināma neveiklība, taču Volpi šo iezīmi transformējis, atklājot gluži dzīvniecisku kustību koordināciju. Arī otrajā sastāvā Nataļja Samborska pārsteigusi pati sevi. Citādāks, ne tik elektrizēts, tomēr pamanāms un uzteicams ieguldītais darbs un izpildījums.
Nelielu vilšanos sagādā viegli pacifistiskais darba atrisinājums un varavīksnes krāsas krekli, kas šķiet ārpus ieturētās nosacītības un atmosfēras. Varbūt horeogrāfs par zemu novērtējis mūsu skatītāju, baidīdamies, ka iecere var palikt nesaskatīta. Kaut rezumējot Volpi darbs vērtējams kā smalks, gudrs un, galvenokārt, tas iemieso vissvaigākās pasaules horeogrāfijas tendences. Gluži kā Ievas Rācenes solo ietvertais kampiens pēc svaiga gaisa. Vienādās spēka pozīcijās izskan Pētera Vaska 2. stīgu kvarteta "Vasaras dziedājumi" suģestija un Demisa Volpi horeogrāfijas mīklainā, dūmakainā, androgīnā atmosfēra.
Georga Pelēča veltījums angļu baroka pārstāvim Henrijam Pērselam iedvesmojis amerikāņu horeogrāfi, neparasto primabalerīnu Bridžetu Breineri neoklasiskam trio "Godinot". Šī tikšanās izskan uz daudz gaišākas nots. Idejiski varbūt ne tik uztveramas, taču horeogrāfiski pazīstamākas. Viktorija Jansone, Ringolds Žigis un Andris Pudāns redzami abās pirmizrādēs. (18. maija izrādē būs iespēja redzēt Baibu Kokinu.) Pas de trois ir arī ceturtais ritenis – pārvietojams gaismas ķermenis, kas dažādo mums redzamo. Kā laika izjūta, kā rakursi, kas liek ieraudzīt pazīstamo citā gaismā, šoreiz pat burtiskā nozīmē. Varbūt kā iedvesmas avots, baroka laikmetam raksturīgās vilšanās sajūtas iemiesojums. Ideāls, kas ir rokas stiepiena attālumā, tomēr māksliniekam nesasniedzams. Skaista, eleganta, sievišķīgi vijīga un, liekas, kā zivs ūdenī Breineres horeogrāfijā peldas Viktorija Jansone. Pamanāmāks no abiem partneriem ir Andris Pudāns, kurš kā vienmēr priecē ar neviltotu atdevi un, spītējot dabas dotumu ierobežotajam devumam, kustas ārkārtīgi dinamiski un ar izteikti lielu amplitūdu. Žigis un Pudāns lieliski sadejojušies, viņos jaušams tāds kā sazvērniecisks prieks par savu deju un tas patiesi priecē arī skatītāju.
Trešo tikšanos grūti novērtēt viennozīmīgi. Jo tai atvēlēti visi priekšnoteikumi, lai kļūtu par vakara augstāko punktu – apjomīgs dejotāju sastāvs, scenogrāfija, solisti, flīģelis ar īstenu virtuozu Endiju Renemani, horeogrāfs, kurš dejojis pie paša Jiri Kiliana, un visbeidzot dārdošais, spilgtais, emocionālais Riharda Dubras Trešā klavierkoncerta izpildījums. Tomēr kaut kas pārāk saprotams un senils pavīd slovāku izcelsmes horeogrāfa Mario Radačovska domas izklāstā. Reti ir tie gadījumi, kad kostīmu mākslinieces/scenogrāfa veikums spēj tik būtiski ietekmēt kopējo iespaidu, un, šķiet, tieši šis faktors visspēcīgāk iztraucē skatītāja baudu – kā vērsim kaitinošs šķiet pārmērīgi izmantotais jēli sarkanais tonis un kleitu piegriezums, kas optiski saīsina mūsu skaisto balerīnu slaidās kājas. Kaut īpaša uzslava pienākas Mario acīmredzamajai spējai iedvesmot un uzkurināt dejotājus. Puišu kordebalets dejo ar pasakainu enerģiju, sinhronitāti un atdevi! Darba kulminācijā dejotāji plosās kā satrakotas lauvenes un lauvas, jo īpaši ugunīga ir Nataļja Lipska, Aleksandra Astreina un artistiskais Antons Freimanis. Šoreiz vienlīdz labi ir abu sastāvu solisti. Īpaši pārsteidz Sergejs Neikšins, kurš spējis atteikties no sev ierastās dejas manieres un iestrādātajiem štampiem, Radačovska horeogrāfijā Neikšins ir patiess, kaislīgs, aktīvs un brāzmains kā viesulis! Arī Artūrs Sokolovs demonstrē savu spēku un pilnbriedu, kā nieku pārkožot tehnisko elementu klāstu savos solo. Nedaudz eksaltēts ir viņa puiciskais dramatisms, taču jāatzīst, ka gan viņam, gan horeogrāfijai tas šoreiz piestāv. Iļjana Puhova vizuāli varbūt nav tik pamanāma kā Sabīne Guravska un viņas platīnblondais veidols, tomēr lomu pārdomājusi un traktējusi dziļāk, jūtīgāk. Iļjanai pateicīgāk izskatās dejojumi puantēs, taču viņas tēlainībai gribas noticēt. Sabīne Guravska Radačovska horeogrāfijā jūtas stabili, visu izpilda godīgi, tīri, un arī šis horeogrāfs ir licis pamatus viņas kā dejotājas individualitātes iedīgļiem.
Publika visskaļāk novērtē trešo tikšanos, domājams, lielā mērā pateicoties Riharda Dubras pasakainajai mūzikai, kura šoreiz izrādījusies spēcīgāks partneris horeogrāfa un komponista tikšanās reizē. Horeogrāfs Dubras mūzikas spēku mēģinājis lauzt ar nepadošanos tās kulminācijas brīžiem un ejot pretējā virzienā – aizvietojot kustību ar sastingumu kā muzikālu gleznu. Šis paņēmiens izdevies vien daļēji. Uzteicama ir jau minētā Radačovska spēja aizraut un iedvesmot daudz pilnasinīgākai dejai izpildītājus, kuru enerģija un atdeve rod momentānu atgriezenisko saiti publikas ovācijās. Jo patiesi – dejas prieks un aizrautība ir tas, ko sagaidām no izredzētajiem profesionāļiem, kuriem ir tas gods dejot vienīgajā, teju vesela gadsimta tradīcijām bagātajā Latvijas Nacionālā baleta trupā. Kā gribētos, lai šie mākslinieki izprot un līdz galam novērtē iespējas un laiku, kas viņiem dots, sevi realizējot uz mūsu lielās, izrādēm un notikumiem bagātās skatuves. Jāieklausās un jānotic primabalerīnas Jūlijas Gurvičas smeldzīgajiem atvadu vārdiem, 30. aprīlī pēdējo reizi paklanoties savam skatītajam un teātrim: lai sargāts, godāts un novērtēts ik mirklis, kas atvēlēts dejotājam skatuves gaismās...
"Trīs tikšanās" pievienojas repertuāram kā svaiga, dažādām gaumēm un vēlmēm piemērota izrāde, kas ļauj vienā vakarā tikties ar triju dažādu viencēlienu horeogrāfu, komponistu, dejotāju un mūziķu daiļradi. Pārsteidzošā kārtā šais darbos ir kas vienojošs, katrs no tiem runā par brīvību tādā vai citādā aspektā. Latvijas skatītājam vērtīga un audzinoša pieredze, saprotot un mācoties novērtēt nosacītību uz lielās skatuves, tādējādi esam sekojuši Rietumu paraugam, kur lielāko daļu pasaules pirmizrāžu veido kompilācijas no dažādiem viencēlienu baletiem. Nākamajā sezonā mūs atkal sagaida jauni, monumentāli, visticamāk, krāšņi pilnmetrāžas baleta iestudējumi.
1