Trīs stāsti un piecas nāves (ieskaitot autora)

Tev būs nokaut


Truši

Baltie, pūkainie cīsiņi bija trušu ķepas. Ar matainu ādu apvilkti kauli nevienu mūdzi neinteresēja. Tā nu agrāk šurpu turpu pa būri ļepatojušās kājas, dīki piesietas pie staba, veidoja neviena neapskatītu instalāciju. Vītā aukla, vairākas reizes apmesta ap vienu netīro peciņu, aizstiepta līdz otrai un, vairākkārt aptīta ap to, bija savilkta stingrā mezglā. Kompozīcija bija novietota vecās mūra mājas priekštelpā, pa labi. Uz nelielā paaugstinājuma, kur agrāk vistas dēja skaistas brūnas oliņas, bet tā kā šai vietai bieži garām staigāja cilvēki, vistas bija devušās dēt olas uz klusākām vietām.

Vecajā mūra ēkā agrāk dzīvoja kungi, pēc tam kalpi, tad dzīvnieki. Šeit gan jāpiebilst, ka lopi apdzīvoja tikai pusi lielās ēkas, otrajā tās daļā bija iekārtota klēts un tāda kā darbnīca, kurā varēja atrast visu - no sešcollīgām naglām un pakaviem līdz slīmestam, sakām un petrolejas lampām.

Ēkas otrā pusē - kūtī durvju aile pa labi veda uz mazāku telpu, kur pārmaiņus bija mitinājušās visas mājdzīvnieku sugas no govīm līdz pelēm. Izņemot trušus. Trušiem kūts klimats bija par mitru, tāpēc viņi mitinājās jaukajos namiņos kūts priekšā. Namiņu konstrukcija bija vienkārša, tomēr veidota ar viltību. Garauši mēdza grauzt būrus. Graušanas skaņa man ļoti patika. Skrap, skrap, skrap, skrap. Klusums. Un atkal - skrap, skrap, skrap, skrap. Lai izvairītos no nevajadzīgas trušu zaudēšanas, būru koka konstrukcija tika papildināta ar lietotu graudu tīrāmo mašīnas sietu fragmentiem.

Garauši lēkāja turpu šurpu. Vaislojās veseliem metieniem, un vecāmamma neļāva skatīties uz mazajiem, sienā ieņūdzītajiem pūkainajiem kamoliņiem.

- Viņi taču ir tik mīļi, kāpēc nevar paskatīties?

- Tu vari viņus izbiedēt, un viņi var nomirt.

Es noticēju. Laiku pa laikam kāds miris mazulītis tika izvilkts no būra un aizstiepts izmešanai mēslu kaudzē, bet mana sirdsapziņa bija tīra. Es biju paklausīgs un netiku aizticis mazos trušubērnus, iekams tie nebija izlīduši no migas. Kad tas notika, tad sākās lielie prieki. Es bāzu pa sieta durvju caurumiņiem zāles stiebrus un bakstīju viņiem purniņus. Trusēnu degunteļi kustējās kaut kādā iekšējā ritmā, reizumis tie atklāja zobiņus un grauza manis pasniegto gardumu.

Kad mēs devāmies dzīvnieciņus barot, mans pienākums bija izliet no dzeramtraukiem veco ūdeni un ieliet jauno. Uzdevums nebija viegls, jo dzirdāmās bļodas truši iejauca sienā un piebārstīja ar brūnām spirām. Piedevām dzirdināmie trauki bija krietni smagi. Un pastāvēja risks, ka truši var izkrist no būra, kā tas nereti atgadījās. Bet jaunais lauksaimnieks, izlasījis grāmatu “Vasara laukos”, darba neizbijās. Ātri vien traukos salija ūdens, un truši kāri laka svaigo padzērienu.

Īpašu rūdījumu prasīja trušu būru tīrīšana. To parasti veica vismaz divi cilvēki, ja vien bērnu var uzskatīt par cilvēku. Bija tik grūti izvilkt sapresēto mēslu kluci, kurā zem trušu skrejošās ikdienas siens bija sajaucies ar brūno spiru simtiem un tūkstošiem vēl ciešāk nekā biezpiens ar krējumu Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumā. Kad izdevās izplēst kādu gabalu, tas smagi tika iesviests zem būra piebrauktajā ķerrā. Mēsli bija sasodīti smagi.

Trušus noķert parasti izdevās viegli, jo tie nekur nevarēja aizmukt, vien šaudīties turp un atpakaļ pa būri. Tādējādi ar trušiem tikt galā bija visvienkāršāk. Nepagāja ne acu mirklis, kad vectēvs jau nāca, aiz ausīm turēdams melni baltu vai balti melnu garausi. Bez variantiem. Vectēvs bija uzvilcis garos zābakus - trušiem ir baigi stiprās pakaļkājas, kad sit, var norauties kārtīgi. Vectēvs uzkāpa trusim uz pakaļkājām, tādējādi izslēdzot jebkādu pretošanās iespēju, un truša dvēsele lēnām piebiedrojās debesu dzīvnieku saimei.

Trusi aiz pakaļējām kājām veikli piesēja pie koka nūjas un pakarināja durvju ailē (ak, tad redz, kam stenderēs tie āķi domāti). Brīdi notecēja asinis un varēja ķerties pie lietas. Vectēvs ar nazi truša ķermenī iegrieza lielu X burtu. Viens tā zars sākās labajā pakaļķepā un beidzas kreisajā priekšķepā, otrs - no kreisās pakaļķepas uz labo priekšķepu. Uz vēdera zari satiekas. Līniju krustpunkts ir tā vieta, no kuras truša ķermenis tapa atkailināts. Vectēvs ar nazi apbrīnojami viegli atdalīja kažoku, pavērdams skatienam jauku sarkanīgi rozīgu miesu.

Jūs tikai nedomājiet, ka varēsiet tā vienkārši atdalīt truša galvu no ķermeņa un paglabāt lielajam sunim, kamēr trusim tiek iztīrītas iekšas. Nē, redziet, mazais vankšķis jau pēc brīža skraidīja apkārt, stiepdams aiz ausīm trofeju. Rezultāts paredzams, sarijās mataino gaļu un pēc tam blandījās vemstīdamies. Tāpēc esiet, lūdzu, uzmanīgi.

No ķermeņa dzīlēm pēc īsa iegriezuma iznira spīguļojošu zarnu mudžeklis. Ķermenī ir visvisādi orgāni iekšā un tie viens pēc otra slīdēja ārā. Vectēvs tikai paskaloja roku, iebāza to kautķermeņa vēderā un vilka ārā vienu brīnumu pēc otra. Sagatavotajā ūdens bļodā noplunkšķēja kaut kāds brūnīg-melns orgāns, šķiet, aknas vai nieres. Un pēc brīža ar krakšķi truša kājas nolūza - spīdīgais ķermenis iegula ūdens bļodā. Baltas pūkainas ķepiņas palika piesietas pie koka mieta.

Kautķermenis pēc skalošanas tika novietots aukstajā istabā vienu nakti nostāvēties. Tā vajag. Es nezinu, kāpēc.


Vistas

Vistas ir vispopulārākie mājputni. Tās neprasa lielas pūles, ir viegli kopjamas, dēj olas, un arī buljons sanāk labs. Mēdz turēt arī pīles, retāk zosis, tītarus vai fazānus. Ar pīlēm ir neraža, tās mēdz lidot, un tad ej nu sagani tās. Tāpēc bieži vien tām piemēro vieglu kosmētisku operāciju ar šķērēm - spārnu apgriešanu. Tomēr pret pīļu olām man ir aizspriedumi un pīļu gaļas vietā es labprātāk dodu priekšroku vistas gaļai.

Vistas klaiņo, kur pašām tīk. Paiet, paiet, paknābā, patirina galvu, apkārt skatīdamās, un dodas tālāk. Vistas agrāk dzīvoja lielajā kūtī, bet tad sāka pārāk tālu vazāties un radīja liekus kreņķus, tāpēc viņu rīcībā tika nodots apjozts ābeļdārzs, kurā viņas varēja netraucēti, un, galvenais, droši šņakarēties un vērpt savas vistu intrigas. Gailis uz visām bija viens. Vistu daudz, mīlu prasās un tā. Gailis skrien, skrien pakaļ vistai, tad uzlec šai virsū un, ar knābi ieķēries skaustā, tirinās. Pēc brīža nokāpj, noskurinās un dodas savās ikdienas gaitās.

Liela daļa vistu bija godīgas, pārējās nē. Godīgās dēja olas pareizajās vietās, uz būros novietotajiem padēklīšiem. Pārējās - kur pagadās. Tas nepavisam nav labi, jo neļauj plānot saimniecību. Iedomājieties - vienā jaukā dienā no krūmiem izlien vesela cāļu saime. Kas notiktu, ja visas vistas tā izrīkotos? Ko Jūs iesāktu ar divdesmit vistu saimēm? Ar trīssimt cāļiem? Tur jau jānojūk arī centīgam saimniekam. Tāpēc ik vakaru tika veikta vistu skaita kontrole, un, ja kāda iztrūka, visa laucinieka ģimene devās meklējumos. Bija jālien pa nātrēm, ērkšķiem, ja vēl sanāca mīzenēs iekāpt, tad vispār vāks. Ja man izdevās pirmajam atrast šo vieglas uzvedības vistu, es viņu trencu ne pa jokam. Šī skrēja kladzinādama, tikmēr no būra izlīda gailis un metās palīgā nepaklausīgajai. Tad nu bija jāizvēlas ko ķert, vistu vai gaili. Tracis ne pa jokam. Kaut kā sadalot flangus uz visiem, mums izdevās iedzīt strupceļā abus putnus. Bet nē. Vista pārleca garajai stibai un mauca tieši krūmos iekšā. Nu, un ja šitā katru vakaru? Nepaklausīgā ātri vien uzprasījās uz pannas.

Bet bija komplicētāki gadījumi. Piemēram, brūnā vista. Vienu dienu nāk no ērkšķogu pudura ar duci cāļu. Nu ko tur vairs. Jālūko pēc atsevišķa, portatīvā būra. Portatīvais būris bija veidots no četriem dēļiem, abos galos piesisti rokturi. Pāri pārlikts režģis. Jaunā saime ātri vien tika iespundēta un trīsreiz dienā saņēma kapātu olu un vārītu prosu. Cāļi bija skaisti. Viņiem klāt nevarēja tikt. Ja mēģināja iebāzt roku būrī, vista metās savus mazuļus aizstāvēt un nešķīsti knāba. Bet cāļi neprata uzvesties. Mūždien piedirsa šķīvīti, uz kura tika pasniegta sakapātā oliņa. Vispār šie mazie radījumi apbrīnojamā kārtā apstrādāja visu sev atvēlēto teritoriju. Mazais, viņiem atvēlētais četrstūris dienas laikā tika sakašņāts un totāli nomīnēts. Tāpēc katru dienu būris bija jāpavelk par būra tiesu uz priekšu. Procedūras laikā kāds aizmidzis cālis, protams, nepamanīja, ka ir jāpārvietojas un gandrīz tika nospiests zem dēļu smaguma.

Cāļi izauga un kļuva par vistām un gaiļiem. Kādu dienu notika iniciācija, un jaungaiļi un jaunvistas devās uz mājām pie lielajām vistām. Portatīvais būris nolikts aiz šķūnīša pie siltumnīcas gaidīja jauno paaudzi.

Vectēva kabatas nazīša ar zilo spalu asmenis bija kļuvis pavisam šaurs - drīzāk tas atgādināja kaut kādu duramo, pīķi. Vectēvs pirms katras kaušanas nazīti kārtīgi uztrina pret galodu. Man nesaprotamā veidā viņš apļoja te vienu pusi, te otru, palūkāja ar īkšķi asmens grieztspējas, tad atkal patrina un beigās notīrīja ar sausu lupatiņu. Uzvilcis gumijoto motobraucēja cimdu vienā rokā, devās uz vistu būra pusi. Vistas nācās ļoti grūti noķert. Vectēvs ielīda mazajā vistu namiņā, lūdza aizvērt durvis, un pēc gāganu kariem nāca no namiņa ārā, turēdams nešpetno vistu rokās.

Vistas parasti krita aiz aveņu pudura, pie lielā kastaņa. Vectēvs pēc tam devās mazgāt rokas, bet es priecīgi nesu spainī iekrauto ķermeni uz virtuvi. Uz plīts karsējās ūdens. Kad lielajā katlā tas bija sācis pamatīgi burbuļot, vecāmamma nogrieza gāzi un uzlēja kūpošo verdošo ūdeni nelaiķei spainī. Kamēr ūdens atdzisa, bijusī vista izdvesa kaut kādas skaņas, vai tās nāca no viņas mirušās dvēseles, vai no kurienes, es nesapratu. Es teicu, ka vista vēl klukst, vecmamma iesmējās.

Kautķermenis tika uzlikts uz taburetes, vecmamma sēdēja uz zemā krāsns ķeblīša, un es uz vēl mazāka blakus viņai. Vistas spalvas kušķiem vien krita šmucspainī. Mazās spalviņas noplūkt bija pavisam viegli, roka kā kombains plēsa vāliem vien. Grūtāk bija ar garajām spalvām, tām bija ļoti dziļas saknes. Vecmamma uzticēja man pienākumu - ar plaķenēm raut tās ārā. Šādā veidā tās izraut bija pavisam viegli.

Kailā vista, galvu pārmetusi pār taburetes malu, skumji noraudzījās eksekūcijā. Mazās, ar plēvi pārvilktās actiņas abpus sekstei līdz ar ķermeni šūpojās - vistas miesa bija sastingusi. Bez biezās spalvu segas cietais vistas kakls atgādināja kaut ko, kam es nosaukumu vēl nezināju. Vecāmamma ar nazi iegrieza kvadrātiņu apkārt vistas izvadorgānu ārējai atverei un līdzīgi darināja caurumu vistas krūtīs. Līdzīgi kā olām mēdz izpūst vidu, tā arī vistas ķermenī darinātie caurumi kalpoja iekšējo orgānu atbrīvošanai. Orgāni bija interesanti. Tur bija gan melns bumbulītis, kuru nedrīkstēja pārdurt, lai nesamaitātu gaļu, gan maisiņš, kuru pārgriežot izbira veseli graudi un pat akmentiņi, gan dzeltens veidojums, kurā, kā teica vecāmamma, rodas olas. Dažreiz vecāmamma no vistas izvilka veselu olu, parasti ar mīkstu, mīkstu čaumalu, viena neveikla kustība, un lipīgais šķidrums iztecēja.


Cūkas

Cūkām tika pateikts „nē” vēl pirms Einfelda Cūku grāmatas. Baismīgi esot vaislojošās - kā metiens, tā pārdesmit sivēnu, kā metiens, tā pārdesmit sivēnu. Bet cūkai pupu cik ir, tik ir. Un piens tāpat. Tad ej nu skraidi un piebaro ar pudelīti. Nē. Vecmamma pateica: nē un viss.

Tomēr apstākļi kaut kā savērpās, un vecmamma piekrita vienam sivēnam. Tā teikt, nobarošanai.

Cūkai točna ir sātana acis. Piedevām viņa nešķīsti rukšķ. Un smird. Vecmamma atvēra durtiņas un, klapēdama cūkas ar mentni, runāja ar tām, kā mantru atkārtodama: aaššš, aaššš. Man tik ļoti tas aaššš iepatikās, ka mēdzu viens pats iet pie cūkās pārliekties pār nožogojuma malu un skandēt: aaššš, aaššš. Cūkas ausis plakšķēja, sitoties pret galvu.

Cūku nožogojumu bija grūti iztīrīt. Cūkas mūždien trinās, līda virsū ar saviem netīrajiem sāniem un tā. Vispār diezgan nemīlīgs dzīvnieks.

Cūku kaut atbrauca Andrejs ar Zaporožecu. Viņš naudu pelnīja, strādājot par kapu apsaimniekotāju, bet brīvos brīžos mēdza kaut cūkas. Vēl viņa hobijs bija biškopība. Mēs no viņa pirkām medu pa lēto. Bet vienā vasarā visas bites nomira, ja tā par bitēm var teikt. Kaut kur kaimiņos smidzināja ķimikālijas un nepabrīdināja Andreju. Viņš nepaspēja aizvērt skrejas, un bišu saimes pagalam bija.

Andrejs bija lietišķs. No zapiņa paņēma nazi, vāli un lodlampu. Aicināja lieki nekavēties un raitā solī devās uz kūts pusi.

Cūka tika vadīta tieši pretim beisbola nūjai, protams, ne ar tik lielu ātrumu kā beisbola bumbiņa, bet tomēr. Tālāk sekoja kviecieni un dūrieni, un pēc mirkļa cūkas ķermenis atradās uz galda, tas ir, uz durvīm, kuras pildīja galda funkcijas. Un es guvu atrisinājumu vienai no savām lielākajām bērnības mīklām, kāpēc pie šķūņa pieslietajām durvīm bija melns nenosakāms zīmējums. Tas bija iededzināts ar lodlampu vēl tajos laikos, kad bija cūkas, kas vaislojās. Es tapu apgaismots.

Tikmēr Andrejs veikli strādāja ar nazi un lodlampu. Zemē un spaiņos jau bija vesels mūčkulis dažāda resnuma un krāsu zarnu, visādi orgāni, kas izrādījās derīgi lietošanai uzturā tika salikti atsevišķa traukā. Man bija bail, ka paliks slikti, tāpēc es negāju tuvumā notikuma vietai. Es skatījos pa gabalu un turēju ciet mazo kranci, kas no trokšņa laikam bija nospriedis, ka nākamajam ķersies klāt viņam un trīcēdams smilkstēja.

Cūkas svilināšana tomēr izrādījās gara procedūra. Tās ķermenis tika nosvilināts melns, tas melnums nokasīts un tā vairākas reizes. Man šķita, ka tas velkas pārāk ilgi. Bet tā tik vien bija, vēl Andrejs nebija aizbraucis, Panorāma vēl nebija beigusies, kad klāt bija uzpircēji.

Uzpircēja bija liela runātāja, daudz stāstīja par saviem tirgus piedzīvojumiem, par kaut kur Krievijā piedzimušu kaķēnu ar spārniem, par grūtajiem laikiem, kādos mūs iespīlējuši vēstures dzirnakmeņi. Vārdu sakot, runāja par visu ko, izņemot samaksu. Un pļāpāja ilgi. Beigās kautķermenis iegūla automobīļa piekabē, un runātīgā tirgussieva prom bija.

Mums palika tuklās cūkas kājiņas un iekšas.


Nāciet ēst!

Māras tantei negaršo truša gaļa. Vecāmamma stāstīja, ka reiz Māras tante ēdusi kotletes un slavējusi, un nemaz nav vaikstījusies. Tikai vēlāk viņai pateikts, ka tas bijis trusis. Vectēvs gan uz to atbildēja, ka varbūt Māras tante turpat aiz stūra pēc tam atstājusi kotletes. Vai tā bija, vai nē, par to vēsture klusē.

Mamma parasti ņem vistas spārniņu, viņai garšo āda. Es ņemu stilbiņu, tajā nav visādu mazu kauliņu, var normāli ēst. Vectēvs ir pieteicis savas monopoltiesības uz spicīti, kā viņš pats dēvē astīti. Vecmamma šķendējas par mūsu izlepšanu un ņem pirmo gabalu, kas trāpās. Lielākoties tie ir neizteiksmīgi krūšu gabali ar daudziem sīkiem kauliem, kurus pat suņiem nedrīkst dot, lai tie neaizrītos.

Pirmajā dienā visi ēd galertu un sajūsminās. Vēlāk caurspīdīgā masa pārvelkas ar riebīgu baltu tauku kārtu, un es neēdu. Ja vien mamma to nenokasa. Parasti nokasa.


***

-Vēl zupiņu?

-Jā, vienu kausiņu.