Kadrs no seriāla "Sharp objects"
 
Raksti
23.09.2020

Trīs sarkanas asins piles nokrita sniegā

Komentē
2

Carve your name into my arm
Instead of stressed I lie here charmed

"Placebo"

Pirms vairākiem gadiem jau biju nolēmusi uzrakstīt par šo tēmu, bet saņēmu komentāru, ka tas vairāk piestāvētu sieviešu žurnāliem. Tomēr nolēmu uzrakstīto nepiedāvāt "Santai" vai "Ievai" un saglabāju to kādā no nu jau zudušajiem datoriem. Nesen to uzmeklēju e-pastu dzīlēs, pārlasīju un nolēmu, ka kaut kas, iespējams, tīnisks tur tiešām arī bija. Bet varbūt tieši tāpēc tas bija ļoti patiess.

Reizēm raksti vienkārši netop – pieķeries atkal un atkal, bet tie paliek digitālajās kapsētās. Nesen aizdomājos, cik gan daudz zīmju esmu sadrukājusi pilnīgi bezjēdzīgi – iesākti stāsti, lugas, raksti, vēstules, neatbalstīti projekti un vienkārši pārdomas. Un cik daudz šādu digitālu atkritumu mētājas interneta plašumos. Viens no šādiem maniem digitālās esības zudušajiem reliktiem ir konts vietnē "Livejournal", kurā pati vairs nevaru ieiet, jo neatceros paroli. Mēģinot "brianmolko", nesanāca. Tā kā ieraksti pieejami tikai draugiem, tad arī lielāko daļu no tiem nevaru pārlasīt – varu pārlūkot vien druskas. Pēdējais redzamais ieraksts ir no 2006. gada. Daudz citātu no emo grupu mūzikas, dažādi gotiski fonti un lietotājbilde ar meitenes rokām, kuras klāj asiņainas rētas. Bet kāpēc par to visu rakstu? Jo "Livejournal" un gotu-emo periods manā dzīvē ir laiks, kurā sākās tas, par ko vēlējos uzrakstīt pirms vairākiem gadiem un tagad mēģināšu vēlreiz. Šī gan nebūs eseja vai pētījums, bet gan atmiņu un pārdomu raksts.

Es neatceros precīzu gadu, jo laiks manā galvā ir kā tāda Tenesija Viljamsa migla, no kuras iznirst tēli un atmiņas, bet gadskaitļi tur neeksistē. Toties zinu, ka tā bija vidusskola un nesen, šķiet, bija iznācis grupas "Placebo" albums "Black market music", kuru tādā pašā melnā tirgus vīzē iegādājos centrāltirgū par trim latiem. Tātad tas varētu būt 2000. gads. Vai arī vēlāk? Lai vai kā, šis albums manā atmiņā cieši savijies ar pirmo reizi, kad paņēmu saspraužamo adatu, atvāzu to kā saliekamo nazīti un iegrebu sev rokā dziļu rētu. Atceros, ka ar pretīgumu un apbrīnu reizē skatījos uz to, kā uz manas baltās gotu meitenes ādas parādās sarkani asiņu pilieni. Atcerējos skaistāko brīdi no pasakas par Sniegbaltīti: tas man bija paticis jau kopš bērnības – trīs sarkanas asins piles, kas iekrīt sniegā.

Man gribētos teikt, ka atceros impulsu, kas mani uz to pamudināja, bet tā nav. Šobrīd es teiktu, ka tās bija trīs lietas – es ienīdu savu ķermeni, man bija draudzenes, kas bija to darījušas, un, manuprāt, tumšajā "Livejournal" daļā tas nepārprotami tobrīd skaitījās stilīgi. Un kurš gan nevēlas būt stilīgs?! Lai vai kā, uzreiz pēc tam izjutu milzīgu kaunu un atradu kādu lenti vai mežģīni, ko aptīt ap roku, lai paslēptu rētu un lai to neviens skolā nepamanītu.

Es jau zināju, ka ir tāda lieta kā self-harm, jo biju par to lasījusi citu cilvēku blogos, redzējusi "mākslinieciskās emo bildēs", bet nekādas plašākas informācijas par to nebija. Latvijas informācijas telpā jau nu noteikti. Šobrīd par pašsavainošanos (oficiālais apzīmējums ir paškaitējums, bet man pašai labāk patīk "pašsavainošanās") runā atklātāk, ir skaidrojumi, kāpēc cilvēki to dara un to vairs tik plaši nesauc par emo meiteņu vēlmi pievērst sev uzmanību. Taču vidusskolas laikā es īpaši nedomāju par to, ka šī lieta, kas šķita kā interesants eksperiments, klausoties skumju mūziku, ko izpilda puiši ar melnu acu zīmuli, varētu kļūt par ko nopietnāku. Bet, hei, dzīve ir pārsteigumiem pilna!

Es jau biju pabeigusi vidusskolu, sākusi studēt universitātē un tuvojos pieauguša cilvēka dzīvei. Un šķita, ka mana spēlēšanās ar adatām, vēlāk – ar šķērēm, nažiem un žiletēm – ir palikusi tīniskajā emo fāzē. Bet nekā. Izrādījās, ka viens no trim impulsiem ir spēcīgāks par pārējiem – riebums pret savu ķermeni mani nepameta arī pēc skolas pabeigšanas. Vidusskolas pēdējā gadā ar dzelžainas diētas palīdzību biju novājējusi līdz tik kārotajam S izmēram, kam manā prātā bija man jāgarantē perfekta dzīve. Man bija jājūtas laimīgai, skaistai un mīlētai. Bet – nē, es pārsvarā jutos tikai ļoti, ļoti izsalkusi. Tā nu atsāku ēst un ātri vien zaudēto svaru arī atguvu. Katru vakaru izģērbjoties vēroju, kā mans sapņu izmērs pazūd manu acu priekšā. Ķermenis mani tā pievīla, ka bija pelnījis fizisku sodu. Biju kļuvusi arī gudrāka – rētas uz rokām bija viegli pamanīt, tāpēc labāk graizīt ciskas, jo, galu galā, "tās taču bija kļuvušas tik resnas, ka vietas uz tām bija vairāk nekā gana"! Arī tobrīd domāju, ka tā ir tikai fāze, jo pie visa vainīga pieņemšanās svarā. Ja es atkal kļūtu slaida, tad arī graizīšanās nebūtu vairs nepieciešama. Sacīts – darīts! Vēlreiz izgāju cauri neēšanas un bezspēka pilniem deviņiem mēnešiem, lai piedzemdinātu savu jauno, tievo "es" no jauna. Un jāsaka, ka impulss pašsavainoties nudien uz kādu laiku pazuda. Tiesa, atskatoties atpakaļ, kļūst skaidrs, ka to vienkārši aizstāja citi pašdestrukcijas veidi.

Interesanti ir tas, ka joprojām to uztvēru kā pārejošu fāzi vai emocionālus vājuma brīžus, nemēģinot analizēt, kas mani pamudina uz patiesībā tik absurdu rīcību. Cilvēka pamatinstinkts taču ir izdzīvot un pasargāt sevi no kaitējuma, nevis pašam to sev nodarīt, vai tad ne? Taču izrādās, ka tāds bija mans izdzīvošanas instinkts. Nespēja dzīvot savā ķermenī, nespēja pieņemt nelaimīgas mīlestības, nespēja pieņemt, ka ir iespējams izgāzties profesionālajā ziņā, – tas viss apdraudēja manu izdzīvošanu. Un, lai izdzīvotu, man bija nepieciešams uz brīdi izjust ko tīru un vienkāršu – fiziskas sāpes, kuras turklāt kontrolēju es pati. Jo šis ir stāsts par kontroli. Tu kontrolē, ko tu nodari savam fiziskajam veidolam, tu kontrolē to, lai ievainojums nebūtu nāvējošs. Jo tu jau negribi nomirt, tu gribi nejust. Pareizāk sakot – tu gribi just kaut ko citu. Un tu gribi kontrolēt to, ko jūti.

Bet šī kontrole ir iluzora. Viena no epizodēm, kas lika apjaust, ka šī ir kļuvusi par nopietnu problēmu, nevis tikai par "pārejošu fāzi", notika Berlīnē. Man tur bija laimīga dzīve (cik nu cilvēka dzīve vispār var būt laimīga), man bija lieliskas attiecības, es strādāju darbu, kas mani nedzina nemitīgā stresā, apmeklēju dažādu lielisku grupu koncertus, un svešinieki uz ielas neizteica piezīmes par manu ķermeni. Bet tad piepeši atgriezās šis tumšais vilnis, kurš sākas kaut kur kuņģī un kā karstas šļakatas izplūst pa visu ķermeni, prāts uz mirkli atslēdzas, un ir tikai sajūta, ka pasaulē vairs nav nekā laba. Attapos gultā ar milzīgu, dziļu rētu uz kreisās ciskas, kura asiņoja tik mežonīgi, ka nespēju to apturēt. Tie vairs nebija trīs skaistie Sniegbaltītes pilieni. Tā bija asiņu upe. Šī rēta nesadzija mēnešiem ilgi, un tā joprojām ir skaidri redzama uz manas ādas kā mūžīgs atgādinājums.

Pēc šīs pieredzes sev apsolīju – nekad vairs! Un šo solījumu turēju. Ilgi. Es sāku izprast iemeslus, kas mani pamudināja pašsavainoties, sāku ierobežot savu pašdestruktīvo dabu, sāku studēt to, ar ko vēlējos saistīt savu dzīvi. Sāku arī runāt par savu pieredzi – maz, bet tomēr. Jo tā ir sen zināma patiesība, ka kauns baro atkarības. Savā gadījumā esmu pārliecināta, ka pašsavainošanās ir atkarība. Līdzīgi kā anonīmajos alkoholiķos, kur tu vari dabūt savu žetonu par dienu skaitu, kurās neesi dzēris, bet tas nenozīmē, ka tu kādu dienu piepeši vairs nejutīsi vēlmi dzert. Visticamāk, tu atkal atsāksi un atkal atmetīsi. Un dabūsi jaunu žetonu. Tā ir konstanta skaitīšana no nulles. Tu padodies savai atkarībai un atkal saņemies. Līdzīgi ir ar pašsavainošanos. Es vairs naivi nedomāju, ka nekad vairs dzīvē to nedarīšu – varu skaitīt dienas, kurās to neesmu darījusi, bet impulss nepazūd. Tas ir dīvainākais. Ja notiek kas slikts vai sāpīgs, mans pirmais impulss nav raudāt vai uzsmēķēt, vai iedzert – tas ir iegriezt ādā tā, lai uz mirkli pazūd viss, kas ir apkārt. Un es priecājos par katru dienu, kad šim impulsam nepakļaujos. Tiesa, tāpat kā citi atkarīgie, es zinu veidus, kā šmaukties. Var ādā iecirst nagus. Var sev iesist. Var sevi nomocīt treniņos tā, ka nespēj pakustēties. Var regulāri pārstrādāties. Var neēst. Vienmēr taču var neēst!

Iemesli, kas rada vēlmi pašsavainoties, ir ļoti dažādi un ļoti individuāli. Taču viens no aspektiem, par kuru var lasīt šai tēmai veltītos pētījumos, ir nespēja tikt galā ar emocijām. Vai nu nespēja tās pārdzīvot, vai nespēja tās uztvert kā dabisku sevis kā cilvēciskas būtnes sastāvdaļu, vai kopš bērnības iedzīta pārliecība, ka jebkādas emocijas, kuras nav "sociāli pieņemamas", ir sliktas. Es, piemēram, nezinu, ko darīt ar savām emocijām, un lielākoties izvēlos tās ignorēt vai apspiest. Ja papildus tam blakus ir cilvēks, kurš regulāri tavas emocijas apzīmē kā nepareizas vai neīstas, ir diezgan viegli pazaudēt saikni ar realitāti. Jo izrādās, ka nav tik vienkārši pieņemt faktu, ka arī emocijas ir realitāte. Tās ir tava realitāte, un, tāpat kā laika apstākļus, emocijas nav iespējams kontrolēt. Vienīgi ar laiku var iemācīties kļūt par mākoņu stūmēju.

Iespējams, ka esmu vāja. Iespējams, ka netieku galā ar realitāti tik labi kā citi cilvēki, kuri nealkst pēc pašdestrukcijas un pašsodīšanas un kuri prot izjust emocijas, neaptraipot tās ar milzīgu kauna stigmu. Bet es nevaru piedzimt no jauna, nevaru sākt no nulles, es varu tikai sākt no tās skaitīt. Atkal un atkal. Un es varu par to uzrakstīt, lai pieņemtu šo cīņu kā daļu no sevis, nevis kā kaunpilnu noslēpumu. Kā arī cerēt, ka varbūt to izlasīs vēl kāds un jutīsies mazāk viens. Jo katru reizi, kad satieku cilvēkus, kuru rokas klāj man tik pazīstamās rētas, es neko nesaku. Tas ir mūsu noslēpums. Bet es gribu, lai jūs zināt, ka es jūs redzu un es jūs mīlu.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!