Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
 
Vēsture
04.05.2020

Trīs neatkarības desmitgades

Komentē
2

Pēdējie divi gadi pagājuši Latvijas valsts simtgades zīmē – tā sākās ar neatkarības pasludināšanas simto jubileju 2018. gada 18. novembrī un beigsies ar 2020. gada 11. augustu – simto gadskārtu, kopš tika izcīnīts miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Latvijas sabiedrībai, kas šķietami jau apradusi ar apaļu jubileju svinēšanu, pavisam nemanot pietuvojusies vēl viena – trīsdesmitā gadskārta kopš 1990. gada 4. maijā tika pasludināta Neatkarības deklarācija. Lai arī tā nav ne uz pusi tik iespaidīga, šie trīsdesmit gadi par mums stāsta daudz vairāk, nekā varētu likties.

Simts gadu šķiet kaut kas cilvēka mūžam nesasniedzams, un Latvijas valsts ideja līdz ar to kļuvusi par kaut ko neizprotamu, mistisku un ārpus laika esošu. Tajā pašā laikā daļa no šī gadsimta bijis gaidīšanas laiks: 50 okupācijas gadus nevar vienkārši izdzēst no vēstures, un to mantojums ir kļuvis par daļu identitātes. 4. maijs un 18. novembris parāda Latvijas eksistences dubulto dabu – no vienas puses, tā ir simtgadīga valsts, kura radusies asiņainās cīņās ar daudz spēcīgākiem pretiniekiem, no otras – tikai paaudzi veca republika, kas atbrīvojusies no citas, daudz lielākas valsts, žņaugiem ar dziedošas revolūcijas palīdzību. Neatkarīgās Latvijas leģendai, tās mītam ir simts gadu, taču valstij, ko pazīstam šodien, atskaites punkts ir neatkarības atgūšana. Kaut arī pirmais stāsts ir sirdij daudz tuvāks, skatoties uz mūsdienu Latviju, mēs lielākoties runājam par 4. maija Latviju un tās problēmām.

Parasti tiek uzskatīts, ka vienas paaudzes mūžs ir 25 gadi – Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks ir pārsniedzis šo robežu. Katru desmitgadi raksturojušas citādas problēmas; šis bijis izaicinājumu pilns laiks, kurā valsti vajadzēja radīt no jauna. Šī jaunrade ir tikpat svarīga kā simtgadīgais dibināšanas akts; Latvijas valsts, lai arī simts gadus veca, savā briedumā vēl nav pat pusmūžā – tās politiskais ķermenis ir tikai trīsdesmit gadus vecs, un nevajadzētu no tā prasīt ko tādu, kam tas varbūt vēl nav nobriedis.

Deviņdesmito gadu sākums un pirmā atjaunotās Latvijas desmitgade bija bērnības laiks – dzīves apstākļi nebūt nebija paši labvēlīgākie, taču tos kompensēja cerības un patiesi strauja izaugsme. Jauno valsti mocīja eksistenciāla krīze – no vienas puses tas bija eiforisks laiks; atbrīvojoties no Ļaunuma impērijas, uzplauka cerības par to, ka, pašiem esot par sevi atbildīgiem, būs iespējams atgriezties pirmskara perioda utopiskajā labklājības stāstā, uz kuru klusībā cerēts un sapņots desmitiem gadu. Šīs cerības tomēr bija ģimenes leģenda; robežas atvērās, un ar šo sapni Latvijā kā tāds skolas huligāns ielauzās pavisam nenobriedis un agresīvs kapitālisms, kas apbružāja jaunās valsts ceļus, radot dažas psiholoģiskas traumas, kuru sekas jūtamas vēl joprojām. Lielākais panākums šajos desmit gados bija spēja atbildēt uz eksistenciālu jautājumu par to, kādu vēlamies nākotni. Atbilde uz sarežģīto jautājumu "Kas tu būsi, kad izaugsi?" bija – ES un NATO dalībvalsts, daļa no Rietumu modeļa par sabiedrību un valstisko iekārtu.

Divtūkstošo gadu sākums bija hormonu pārpilnas pusaudzības laiks – pārliecinošā virzība uz ES un NATO vainagojās panākumiem 2004. gadā, radot triumfālu panākumu sajūtu. Lai arī izskanēja replikas par nonākšanu no vienas atkarības otrā, bija skaidrs, ka šis ir ceļš, ko bija izvēlējusies Latvijas sabiedrība pati – tas nebija ne vēsturiskās pēctecības uzspiests, ne svešu varu sagatavots. Tagad bija laiks izmēģināt priekšrocības, ko sniedza jauniegūtā finansiālā stabilitāte un citu sniegtā drošība, kuru raksturoja maksimālisms, brīžiem nepamatota pašpārliecinātība un zināma bezrūpība. Laiks, ko varbūt nākotnes vēsturnieki sauktu par zelta laikmetu gan Latvijas, gan Rietumu pasaules kontekstā, šķita pilns nebijušas drošības – pār pasauli gandrīz nesatricināmi valdīja ASV, ekonomika zēla un plauka, bez nopietnas eskalācijas šķietami pienāca Fukujamas pasludinātās "vēstures beigas". Pat 2001. gada 11. septembris un tam sekojušais Irākas karš likās kas tāls un varbūt traucējošs, bet ne bīstams. Desmitgades beigās jaunās valsts vieglprātīgā attieksme pret naudu saistībā ar globālo ekonomisko krīzi radīja nepieciešamību pēc drakoniskiem ierobežojumiem, bet tos palīdzēja pārvarēt bērnībā iegūtais rūdījums un sabiedrības stoicisms, krīzē sevi pierādot kā savdabīgu brīnumu, kas, pretēji pasaules līmeņa ekspertu viedoklim, pats bija atradis ceļu uz gaismu.

Deviņdesmito gadu skarbais rūdījums un tam sekojošā apdedzināšanās bijuši mūsdienu Latvijas rakstura pamatā. 21. gadsimta trešajā desmitgadē bija iespējams redzēt jaunās valsts nobriešanu, un likās, ka "novēlojušās nācijas" draudi izplēnēs paneiropeiskā domāšanā. Tas skaļāk izpaudās ģimenes lokā – šajā gadījumā ES un NATO – un uzmanīgos mēģinājumos izkulties no finansiālās nestabilitātes. Lai cik tie būtu bijuši veiksmīgi vai neveiksmīgi, visai droši varēja teikt, ka, neraugoties uz ekonomiskajiem triecieniem, Latvijas valsts bija drošāka, demokrātiskāka un daudzsološāka nekā jebkad agrāk. Šajā brīdī jaunības enerģijas pilnā Latvija, pārņemot prezidēšanu Eiropas Savienības Padomē, bija spiesta stāties pretī lielākajai šī gadsimta drošības krīzei – Krievijas īstenotajai agresijai pret Ukrainu. 2014. gadā aizsāktais konflikts lika atcerēties par savām saistībām un atbildību pret drošību, apzinoties, ka pirmkārt par savu drošību esam atbildīgi mēs paši, ne tikai ES un NATO ģimene. Nākamie seši gadi pagāja drošības zīmē – apzinoties kaimiņa agresiju, tika ieguldīts iespaidīgs darbs, lai padarītu valsti un sabiedrību vienotāku un drošāku.

2020. gadā atjaunotajai Latvijai aprit trīsdesmit. Brīvās atjaunotās Latvijas mūžs nu par veselu desmitgadi pārspējis starpkaru perioda brīvības laiku. Lai cik ļoti gribētos teikt, ka viss ir slikti, nevar aizmirst, ka atjaunotā Latvijas valsts savos mūža pirmajos trīsdesmit gados ir izdarījusi daudz; tajā nav autoritāra režīma, kāds tas ir Baltkrievijā, tajā nav kara, kāds tas ir bijis Gruzijā un ir Ukrainā, tajā galvaspilsētu nepārsauc vadoņa vārdā, kā tas notiek Kazahstānā. Izaugušai no saviem zaļās jaunības gadiem, Latvijas valstij, pašai varbūt pat nemanot, sāk veidoties nākotnes mantojums. Tas vairs nav stāsts tikai par simtgadīgo republiku, kuras mūžu sakropļojuši 50 okupācijas gadi, – šķiet, ka okupācijas rēgs lēnām sāk izplēnēt, tā vietā stājoties jaunai identitātei – Latvijai, kuras pamats meklējams savstarpējā apziņā par kopēji sargājamo un kopjamo. Deviņdesmitajos gados tā bija nācijas identitāte, divtūkstošajos – ekonomiskā stabilitāte, 21. gadsimta otrajā desmitgadē – militārā drošība. Lai ko arī teiktu nākotnē, šodien, 2020. gada 4. maijā, vērojot, kā valsts un sabiedrība kopīgi cīnās ar krīzi, var sacīt, ka trīsdesmit gados ir padarīts labs darbs. Varbūt ne izcils, bet tomēr – labs.

Skarbs, taču nepieciešams tests kopībai ir laiks, kad 4. maija svinību potenciālajiem svinētājiem nav atļauts pulcēties. Nākamās desmitgades noteikumus diktēs pandēmija, kas uz brīdi atrāvusi Latvijas valsti no pasaules, pandēmija, kas būs jāizdzīvo un jāatrisina Latvijas sabiedrībai kopīgi ar Latvijas valsti, apzinoties, ka ideja "es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti/valdību" nav ilgtspējīgs problēmu risināšanas veids.

Ir jābeidzas laikam, kad problēmas un trūkumus gan valsts, gan sabiedrība varēja norakstīt uz postpadomju mantojumu vai pieredzes trūkumu. Jau apziņa vien, ka būtiska problēma Latvijā ir sociālā nevienlīdzība, korupcija un ēnu ekonomika – problēmas, kas aiz Austrumu robežas tiek uztvertas par normu, – ir panākums, kas veselīgas paškritikas ēnā mēdz palikt nepamanīts. Tajā pašā laikā pat pēc trīsdesmit gadiem šīs problēmas bieži vien tiek saistītas ar kādu savdabīgu iedzimto grēku, no kura nav iespējams atbrīvoties, jo tam traucē vai nu kultūras iezīmes, vai politiskā tradīcija. Tās pirmajā brīdī šķiet nemanāmas – pretēji agrākajām eksistenciālajām krīzēm, kuras pārvarēt bija iespējams tikai varas augstākajos līmeņos, bet tas nemazina šo problēmu draudus ilgtermiņa attīstībai.

Paaudzes mūžs ir ceturtdaļgadsimts, jo šajā periodā tā rada pamatu, ar ko dzīvos nākamās paaudzes. Bērnības, pusaudža un jaunības gadi, kad lielākās problēmas dzima kaut kur Latvijas ārpusē, ir beigušies, un nu ir laiks nobriest. Tas ietver arī spēju izrauties no komforta zonas, uzņemoties atbildību par savu rīcību un nākotni. "Covid-19" krīze nav identitātes un visdrīzāk nav arī eksistences krīze, bet tā skaidri liek saprast, ka sabiedrība nevar funkcionēt bez valsts un valsts – bez sabiedrības. Ja šī mācība tiks ņemta vērā arī nākotnē, atbildīgi izturoties pret saviem politiskajiem un sociālajiem pienākumiem arī citās jomās, varbūt kāds pēc desmit gadiem pandēmiju nosauks par savdabīgu, neviena negribētu dāvanu, kas iesākusi jaunu periodu Latvijas valsts attīstībā.

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!