Aprīļa beigās biedrība "Ascendum" izdos publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmatu "Mūsējās", kas biogrāfiskās pasakās un ilustrācijās atspoguļos 50 ievērojamu Latvijas sieviešu dzīvesstāstus. Latvijā tā būs pirmā grāmata, kurā vienuviet apkopoti dažādu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti un to ceļš uz sasniegumiem, nešķirojot sievietes pēc tautības, vecuma vai darbības sfēras. Starptautiskās sieviešu dienas ieskaņās piedāvājam ieskatu grāmatā – stāstus par trim tās varonēm: Anniju Londonderiju, Dainu Taimiņu un Danu Reiznieci-Ozolu.
ANNIJA LONDONDERIJA (1870–1947)
Kad Annijai bija četri gadi, viņas ģimene pārcēlās no Rīgas uz Ameriku, bet tas izrādījās tikai pirmais tālais un neparastais ceļojums meitenes mūžā. Ģimene apmetās Bostonā, kur ļaudis sevišķi nemīlēja ebreju tautības ieceļotājus, un viņiem nācās stāties pretī daudzām grūtībām. Divdesmit trīs gadu vecumā Annija jau bija zaudējusi abus vecākus, apprecējusies ar sīklietu tirgotāju un pati bija kļuvusi par trīs bērnu māmiņu.
Tas bija laiks, kad daudzus lielpilsētu iedzīvotājus visā pasaulē bija pārņēmis "divriteņu trakums". Agrāk smagnējiem un sarežģītajiem braucamajiem nu bija izgudrots ķēdes mehānisms un ērti pedāļi, tos varēja diezgan lēti iegādāties, un visi ar tiem mācījās braukt. Parādījās arī pirmie drosminieki, kas mēģināja apbraukt apkārt pasaulei, un, neskatoties uz garajām, plandošajām kleitām un sabiedrības sašutumu, ar divriteņiem sāka braukt arī sievietes.
Reiz divi pārgalvīgi Bostonas kluba biedri noslēdza derības, ka sieviete nemūžam nespētu 15 mēnešos apbraukt apkārt pasaulei ar divriteni, balvā solot 5000 dolāru drosminiecei, kas to uzņemtos. Annija vēl nebija pat mēģinājusi braukt ar riteni, bet viņai bija ļoti vajadzīga nauda, un viņa piekrita izaicinājumam.
Agrā jūnija rītā, tērpusies korsetē un garos svārkos, apbruņojusies ar pērlēm rotātu pistolīti un tūrisma ceļvežiem, mazā auguma sieviete devās ceļā. Viņa nobrauca dienā vien 12 kilometrus un brīžiem gandrīz zaudēja drosmi turpināt. Nomainot svārkus pret daudz praktiskākajām blūmerēm un vēlāk parastām vīriešu biksēm, braukšana kļuva vieglāka. Bet pati Annija, laikam ejot, kļuva par arvien labāku stāstnieci. Viņa fotografējās visās pasaules malās, stāstīja par saviem piedzīvojumiem presē un publiskās lekcijās, prata piesaistīt arī atbalstītāju naudu savam ceļojumam. Spītējot laikapstākļiem, savainojumiem, negodīgiem muitniekiem un žurnālistiem, kas rupji lamāja viņas izskatu, Annija paveica uzdevumu noteiktajā laikā un saņēma solīto balvu. Tas ļāva viņai ar ģimeni pārcelties uz Ņujorku un uzsākt žurnālistes karjeru.
Kļūstot par pirmo sievieti, kas ar riteni apbrauca apkārt pasaulei, Annija apliecināja ne vien sievietes fizisko un garīgo izturību, bet arī spēju pašai par sevi pastāvēt. Daudzi sieviešu tiesību pētnieki uzskata, ka, dodot brīvības izjūtu un pašpārliecību, tieši divritenis vairāk nekā jebkas cits ir veicinājis sieviešu neatkarību.
DAINA TAIMIŅA (1954)
Reiz ģeometrijas skolotāja Daina sēdēja upes krastā un skatījās, kā peldas viņas bērni. Viņa iemeta ūdenī čiekuru un tīksmi nolūkojās, kā izmainās atspulgi ūdens virsmā. Dainai ģeometrija likās aizraujošākā zinātne pasaulē – tā taču ir par to telpu, kurā mēs dzīvojam! Un viņa vēlējās, kaut spētu to interesanti un saprotami paskaidrot saviem skolēniem. Cik nebija nācies dzirdēt, ka ģeometrija ir tikai trīsstūri, četrstūri, leņķi, laukumi un tilpumi... Bet pasaulē ikkatrai lietai ir sava forma un mēs nebūt nedzīvojam tikai stūrainos namiņos. Paskatoties visapkārt, kaut vai tikai uz ēdamām lietām – ābols, bumbieris, banāns – katrs no tiem ir citādi izliekts.
Nolaidusi klēpī iesākto rokdarbu, matemātiķe atkal paskatījās apkārt. Dabā viņai visvairāk patika vērot, kā veidojas gailenīšu piltuves, sprogainās aļģes, kruzuļainās pētersīļu un salātu lapiņas – matemātikā šīs formas sauc par hiperboliskajām plaknēm, bet tās ir ļoti grūti uzzīmēt uz papīra. Arī dators nepalīdz, jo tajā pazūd šo formu būtība.
Te pēkšņi Daina iesaucās: "Ahā! Es taču varu uztamborēt hiperbolisko plakni – un tā būs ne sliktāka kā gailenītei!" Būdama čakla rokdarbniece, viņa ķērās pie darba, kuru labi prata, – sāka tamborēt apli. Katrā nākamajā rindā viņa pavairoja cilpiņu skaitu noteiktā ritmā – ik pēc pāris iztamborētiem stabiņiem ietamborējot vienu papildus. Drīz hiperboliskā plakne bija gatava un rādāma audzēkņiem. Uz šīs plaknes tagad varēja mācīt pavisam savādāku ģeometriju nekā uz parastas papīra lapas.
Dainas tamborētais plaknes modelis ir kļuvis par apvērsumu augstākās ģeometrijas mācīšanā. Izpratne par "citādo" ģeometriju izrādījās noderīga ne tikai matemātiķiem un fiziķiem, bet arī dizaineriem, arhitektiem, biologiem, kosmosa pētniekiem un pat plastiskajiem ķirurgiem. Taču Daina neapstājās pie šī atklājuma vien – viņa sarakstīja par to aizraujošas matemātikas grāmatas un pat iekļuva Ginesa rekordu grāmatā par vislielāko hiperboliskās plaknes tamborējumu.
DANA REIZNIECE-OZOLA (1981)
Reiz Kuldīgā dzīvoja meitene, vārdā Dana, kurai patika šahs. Vecāki viņai nespieda to spēlēt. Dana pati pieteicās pulciņā un turpināja apgūt šaha spēli arī tad, kad grupā vairs gandrīz neviena meitene nebija palikusi. Gluži tāpat kā mūzikas mācīšanās, šahs uzlabo smadzeņu darbību, trenē atmiņu, valodu, radošo domāšanu un palīdz plānot daudzus gājienus uz priekšu.
Meitene ar katru dienu spēlēja arvien labāk, bet šahs vienmēr piedāvāja jaunus izaicinājumus un savu dzīvi bez šaha Dana vairs nespēja iedomāties. Meitenei šķita, ka dzīve apstāsies, ja viņa pārtrauks sevi pilnveidot. Piecpadsmit gadu vecumā Dana kļuva par Latvijas čempioni, vēl pēc trim gadiem izcīnīja Eiropas čempiones titulu un ieguva otro vietu pasaulē.
Arī karjera Danai attīstījās strauji: drīz pēc augstskolas beigšanas viņa jau vadīja Ventspils augsto tehnoloģiju parku un vēlāk devās studēt Starptautiskajā kosmosa universitātē Francijā. Viņa iestājās partijā, tika ievēlēta Saeimā un jau pēc četriem gadiem kļuva par ekonomikas, bet vēlāk – par finanšu ministri. Katru reizi, kad Danai piedzima bērns, viņai bija jāpaņem pauze – uz laiku jānoliek deputātes mandāts un jādodas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Taču dzīve tāpēc neapstājās – četru bērnu mamma Dana vienmēr ar jaunu sparu atgriezās politikā un turpināja veidot savu karjeru.
Neskatoties uz Danas un citu veiksmīgu un strādājošu māšu piemēriem, daudzi joprojām domā, ka sieviete, kļūstot par māti, pārstāj attīstīties un ka sievietei var būt tikai viens vai otrs: vai nu bērni vai veiksmīga karjera. Tāpēc tādās jomās kā bizness vai politika daudzi joprojām pret sievietēm izturas nenopietni. Arī ministri Danu ik palaikam kāds nosauc par "meitenīti", pasmīn par viņas puķaino kleitu vai gluži otrādi – nolamā par raganu. Varbūt reizēm rītos, kad jāpalaiž visi uz skolu un dārziņu, četru bērnu mammai pietrūkst laika pašai izgulēties un sapucēties, taču politikas lauciņā viņa ir īsta Dāma, kas cīnās ar ēnu ekonomiku. Un Dāma, kā zināms, ir spēcīgākā šaha figūra.
0