Redzējumi
30.06.2009

Transseksualitāte

Komentē
0
Saglabā

Mūsu dienās ķermenis, kam piemīt dzimumpazīmes, ir lemts savā ziņā mākslīgam liktenim. Šis mākslīgais liktenis ir transseksualitāte. Transseksualitāte nevis anatomiskā, bet daudz vispārīgākā nozīmē. Runa ir par maskarādi, par spēli, kas balstīta dzimuma pazīmju savienojamībā pretstatā tai, iepriekšējai spēlei, kas balstījās dzimumu atšķirībās; runa ir par seksuālo polu indiferenci un vienaldzību pret seksu kā baudas avotu. Seksualitāte ir saistīta ar baudu (tas ir atbrīvošanās vadmotīvs), transseksualitāte – ar mākslīgumu, vienalga, vai tās ir dažādas viltības, kas saistītas ar dzimuma maiņu, vai transvestītiem raksturīgā zīmju rotaļa apģērbā, mitoloģijā, žestos. Visos gadījumos – vai notikusi ķirurģiska vai pusķirurģiska operācija, vai nomaiņai pakļauts ir bijis orgāns vai zīme – runa ir par protezēšanu; un šodien, kad ķermeņa sūtība ir kļūt par protēzi, gluži loģiski ir tas, ka par seksualitātes modeli kļūst transseksualitāte, ka tieši tā kļūst par visuresošu savaldzināšanas punktu.

Mēs visi esam transseksuāļi, gluži tāpat kā potenciāli mēs esam bioloģiski mutanti. Un tas nav bioloģisks jautājums – simboliski mēs visi esam transseksuāļi.

Paskatieties uz Čičolīnu. Vai pasaulē ir vēl lieliskāks seksa iemiesojums – seksa tā pornogrāfiskajā nevainībā? Viņas pretstats ir Madonna, šis jaunavīgais aerobikas un ledainas estētikas auglis, kam laupīts jebkāds šarms un jutekliskums, šis muskuļotais cilvēkveidīgais radījums, kas tieši šī iemesla dēļ izrādījies perfekts izejmateriāls sintētiska elka radīšanai. Bet pati Čičolīna – vai tad arī viņa nav transseksuāla? Garie platīnblondie mati, uzlabotās krūtis, piepūšamās lelles ideālās formas, viņas siekalainais komiksu vai zinātniski fantastisko filmu erotisms, un, it īpaši – viņas hiperbolizētais seksuālais diskurss (kuram nekad nepiemīt neķītra vai izvirtīga intonācija), tas viss kopā piedāvā lietošanai gatavu un absolūtu grēcīgumu. Čičolīna ir ideālā sieviete no erotiskā telefona servisa savienojumā ar tādu miesaskāri erotisko ideoloģiju, kuru uz sevi neattiecinātu neviena sieviete, izņemot, protams, transseksuāli, transvestītu: tikai viņi, kā zināms, eksistē hipertrofētu simbolu pasaulē – miesaskāro seksualitātes simbolu pasaulē. Čičolīna kā ķermeniska ektoplazma šajā ziņā ir ļoti tuva Madonnas mākslīgajam nitroglicerīnam vai Maikla Džeksona androgīnajai, frankenšteiniskajai pievilcībai . Viņi visi ir mutanti, transvestīti, ģenētiski pārspīlētie radījumi, aiz kuru erotiskā izskata slēpjas vispārēja nenoteiktība. Viņi visi ir dzimum-mijēji, seksuālie pārbēdzēji.

Paņemsim kā piemēru Maiklu Džeksonu. Viņš ir vientuļš mutants, vispārējās un tieši tādēļ dižās hibridizācijas priekšvēstnesis – rase, ar kuru beigsies visas rases. Mūsdienu bērniem vairs neeksistē nekādas barjeras, kas traucētu jauktu rasu sabiedrības izveidei: viņi jau šobrīd dzīvo šādā pasaulē, bet Maikls Džeksons iemieso sevī to, ko viņi saskata kā ideālo nākotni. Tam jāpievieno fakts, ka Maikls Džeksons ir pārveidojis savu seju, iztaisnojis matus, izbalinājis ādu – īsāk sakot, viņš ir pārveidojis sevi, pievēršot vislielāko uzmanību ikkatrai detaļai. Tieši tas viņu padara par nevainīgu un tīru bērnu, par mākslīgu pasaku hermafrodītu, kurš daudz lielākā mērā kā Kristus spēj valdīt pār šo pasauli un samierināt tajā esošās pretrunas; labāk kā bērns-Dievs, jo viņš ir bērns-protēze, visu iedomājamo mutācijas formu embrijs, kas atbrīvos mūs no rasu un dzimuma verdzības.

Varētu arī aplūkot estētikas sfēras transvestītus, kuru starpā Endijs Vorhols noteikti ir viszīmīgākā figūra. Gluži kā Maikls Džeksons, Endijs Vorhols ir vientuļais mutants – perfektas un vispārējas mākslas hibridizācijas priekšvēstnesis, kas vēsta par jaunu estētiku, kura iezīmēs visu citu estētiku galu. Gluži kā Džeksons, viņš ir absolūti mākslīga personība: arī viņš ir nevainīgs un tīrs, jaunās paaudzes androgīns, sava veida mistiska protēze vai mākslīga mašīna, kas, pateicoties savam perfektumam, atbrīvo mūs gan no dzimuma, gan no estētikas. Kad Vorhols saka: „Ikkatrs mākslas darbs ir skaists, man nav nepieciešamības izvēlēties kādu vienu, jo visi mūsdienu mākslas darbi ir vienlīdzīgi”, kad Vorhols saka: „Māksla ir visur, tāpēc tā vairs neeksistē, ikkatrs ir ģēnijs, pasaule, kāda tā ir tās banalitātē, ir pilna ģēniju,” – neviens nav gatavs viņam noticēt. Taču viņam pieder visprecīzākais mūsdienu estētikas veidola apraksts, un tā ir radikāla agnosticisma estētika.

Mēs visi esam agnostiķi, mākslas vai dzimuma transvestīti. Nevienam no mums vairs nav ne estētisku, ne seksuālu pārliecību – pat tad, ja mēs turpinām sludināt, ka mums tādas ir.

Seksuālās atbrīvošanās mīts joprojām ir dzīvs visdažādākajās formās reālajā pasaulē, taču iztēles līmenī ietekmīgākais ir tieši transseksuālais mīts ar tam piemītošajām androgīnajām un hermafrodītiskajām variācijām. Pēc orģijas seko maskarāde. Pēc iekāres nāk visu veidu erotisko simulakru mistrojums, transseksuālais kičs visā savā spožumā. Postmodernā pornogrāfija, ja vēlaties, kurā seksualitāte pazūd pašas divdomīguma teatrālajās pārmērībās. Situācija ir krietni vien mainījusies kopš laikiem, kad seksualitāte un politika ietilpa vienā un tajā pašā graujošajā plānā: ja Čičolīna šodien var tikt ievēlēta Itālijas parlamentā, tas ir tieši tāpēc, ka transseksuālais un transpolitiskais ir apvienojušies kopējā ironiskā indiferencē. Šāds pavērsiens, kas nebūtu iedomājams pat pirms dažiem gadiem, pierāda faktu, ka ne tikai seksuālā kultūra, bet visa politiskā kultūra nu ir pārgājusi transvestītisma karoga pusē.

Šī stratēģija, kurā ietilpst ķermeniskā izdzīšana ar seksa simbolu palīdzību, iekāres pārvarēšana ar tās demonstratīvismu, ir daudz efektīvāka par veco labo apspiešanu, kas balstījās aizliegumā. Taču galvenā atšķirība starp veco un jauno sistēmu ir tā, ka vairs nav skaidrs, kurš no tās gūst labumu – jo no tās visi cieš vienādi. Transvestītisma likums ir kļuvis par mūsu uzvedības pamatu, pat tad, ja mēs turpinām meklēt identitāti un atšķirību. Mums vairs nav laika meklēt savu identitāti arhīvos, atmiņās vai nākotnes plānos. Tā vietā mums jāapgūst īslaicīgā atmiņa, kurai mēs varam nepastarpināti pieslēgties, lai piekļūtu tādai kā publisko attiecību identitātei. Tas, uz ko mēs tiecamies mūsdienās, vairs nav tik lielā mērā veselība, organiskais līdzsvars, cik netaustāms, higiēnisks un reklāmisks ķermeņa starojums – drīzāk veiksmīga uzstāšanās, nevis ideālais stāvoklis. Runājot modes un izskata terminos, tas, ko mēs meklējam, ir ne tik daudz skaistums un pievilcība, cik pareizais tēls.

Ikkatrs tiecas pēc sava tēla. Tā kā vairs nav iespējams pamatot jebkādu personiskās eksistences attaisnojumu, atliek vienīgi izrādīt savu uzstāšanos, nerūpējoties ne tikai par to, lai būtu, bet arī par to, lai būtu redzams. Tā ka tas vairs nav: „Es eksistēju, es esmu!” bet drīzāk: „Es esmu redzams, es esmu tēls – skatieties, skatieties!” Tas pat nav narcisisms, tā ir virspusēja ekstraversija, sava veida pašreklamējoša vientiesība, kurā ikkatrs kļūst par sava paša tēla menedžeri.

Šis „tēls” kļūst par tādu kā minimālo zemas izšķirtspējas attēlu, tādu kā video attēlu, ko Maršals Maklūens nosauktu par taustāmu attēlu, attēlu, kas nepiesaista ne uzmanību, ne sajūsmu – ko joprojām dara mode – bet ir vien specefekts bez konkrētas nozīmes. Šis tēls vairs nav modes funkcija – tā ir pārvarētas modes forma. Tas vairs neattiecas uz atšķirību modi, tas vairs nav balstīts atšķirību spēlē: tas spēlējas ar atšķirīgo, vairs neticot tam. Tas ir indiferents. Būt par sevi pašu ir kļuvis par pārejošu parādību bez turpinājuma, par vīlušos manierismu pasaulē bez manierēm.

Skatoties atpakaļ, transseksualitātes un transvestītisma triumfs īpatnējā gaismā parāda seksuālo atbrīvošanos, ko tiecās panākt iepriekšējā paaudze. Tagad izrādās, ka šī atbrīvošanās – kas, atbilstoši pašas uzsāktajam diskursam, nozīmēja ķermeņa erotiskā spēka katalizāciju, procesu, kas īpaši virzīts uz sievišķības un seksuālās baudas principu atklāšanu – patiesībā varētu būt bijis nekas cits kā pārejas posms ceļā uz to kategoriju sajaukumu, par kurām mēs iepriekš runājām. Seksuālā revolūcija tādejādi varētu būt tikai pakāpiens transseksualitātes ģenēzē. Tāds gan savā būtībā ir visu revolūciju problemātiskais liktenis.

Kibernētiskā revolūcija, skatoties no cilvēka smadzeņu un datora vienlīdzības viedokļa, nostāda cilvēci izšķiroša jautājuma priekšā: „Vai es esmu cilvēks vai mašīna?” Ģenētiskā revolūcija, kas notiek tieši šajā brīdī, uzdod jautājumu: „Vai es esmu cilvēks vai potenciāls klons?” Seksuālā revolūcija, atbrīvojot visas iekāres potences, uzdod citu būtisku jautājumu: „Vai es esmu vīrietis vai sieviete?” (Lai nu ko, bet svaru šim seksuālās neskaidrības principam ir piešķīrusi psihoanalīze.) Kas attiecas uz politisko un sociālo revolūciju, kas kalpojusi par prototipu visām pārējām, izrādīsies, ka tā ir vedusi cilvēku nepielūdzamas loģikas pavadā – piedāvājot tam viņa paša brīvību, viņa paša brīvo gribu – uzdot sev jautājumu, kāda tad ir viņa paša griba, ko viņš patiesībā vēlas un ko viņš ir var no sevis sagaidīt. Uz šiem jautājumiem atbilžu nav. Tāds ir jebkuras revolūcijas paradoksālais iznākums: revolūcija atver durvis neskaidrībai, bažām un apjukumam. Tiklīdz orģija bija galā, atbrīvošanās ikvienu iemeta savas dzimtas un dzimuma identitātes meklējumos – piedāvājot aizvien mazāk un mazāk iespējamo atbilžu no zīmju aprites viedokļa, bet aizvien vairāk dažādu pieejamu baudu. Tieši tā mēs kļuvām par transseksuāļiem – tāpat kā mēs kļuvām par transpolitiķiem: citiem vārdiem sakot, par politiski indiferentām un indiferencējamām būtnēm, androgīnām un hermafrodītiskām – tikai tagad mēs esam jau izmēģinājuši, sagremojuši un atmetuši vispretrunīgākās ideoloģijas, mums ir palikušas tikai šo ideoloģiju maskas: mēs esam kļuvuši – paši to, iespējams, negribot – par politiskās pasaules transvestītiem.

Tulkojusi Rudīte Šteinere.

Žans Bodrijārs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!