Pieķēdējis savu pretinieku pie sadauzītās automašīnas, viņš tam pasviež metāla zāģi un pamāca, ka roku dzelžu pārzāģēšana aizņems krietni vien ilgāku laiku nekā paša kājas nozāģēšana. No mašīnas benzīnbākas tek degviela, kaut kur kaut kas jau gruzd, un ir skaidrs, ka laika nav atlicis daudz. Tad viņš pagriežas un dodas prom. Pēc brīža nogrand sprādziens. Filmas beigas.
Nē, tā nav aina no vēl salīdzinoši nesen visai populārā "šķaidīkļfilmu" seriāla "Zāģis" pirmās daļas, lai gan paralēles ir acīmredzamas. Tas ir 1979. gadā uzņemtās austrāliešu distopijas "Trakais Makss" noslēgums.
Tāpat kā "Zāģis", arī režisora Džordža Millera radītā iznīkstošā pasaule un Mela Gibsona atveidotais ceļu policista Maksa Rokatanska tēls tapa par itin veiksmīgas turpinājumu industrijas pamatu. "Trakais Makss" kļuva par Ginesa rekordisti peļņas ziņā, un, kā uzskata, ievērojami palīdzēja Austrālijas kino un filmu nozares tikšanai pasaules apritē.
1981. gadā uz ekrāniem nonāca par līdz neseniem laikiem veiksmīgāko uzskatītais "Trakais Makss 2. Lielceļa bruņinieks", bet tam 1985. gadā sekoja "Trakais Makss 3". Abos turpinājumos Trakā Maksa jeb Maksa Rokatanska tēls bija tik cieši saaudzis ar aktiera Mela Gibsona veidolu, ka bija visai grūti iztēloties šajā lomā kādu citu.
Taču kopš 1985. gada ir pagājis krietni ilgs laiks. Arī Mels Gibsons vairs nav tas pats, kas 1979. vai 1985. gadā. Pa šo laiku viņš ir paguvis kļūt arī par režisoru un kļuvis par apsmaidīšanas objektu pats savā filmā "Drošsirdis" (1995); viņš ir uzņēmis vienu filmu, kas veltīta Jēzus Kristus krusta ceļam ("Kristus ciešanas", 2004), un vienu filmu, kas veltīta maiju liktenim ("Apocalypto", 2006). Vēl viņš ne reiz vien izpelnījies apsūdzības antisemītismā (tajā skaitā par ebreju atainojumu filmā "Kristus ciešanas"), apsūdzēts arī rasismā un vardarbībā pret savu dzīvesbiedri, krievu izcelsmes dziedātāju Oksanu Grigorjevu (ar tiesas lēmumu viņam tika liegta satikšanās ar Grigorjevu un viņu meitu), vairākkārt ārstējies no alkoholisma un beigu beigās tiek uzskatīts un sevi uzskata par ultrakonservatīvu katoli. Vārdu sakot, "šis Gibsons" diezin vai ir vairs tas pats Makss Rokatanskis no trako un tajā pašā laikā vēl tik nevainīgo 20. gadsimta 70.–80. gadu mijas, un pilnīgi skaidrs, ka šogad uz ekrāniem iznākušajā turpinājumā "Trakais Makss. Skarbais ceļš" Gibsona Rokatanskim vairs īsti neatrastos vietas – viņa vietā jaunākajā filmā pie stūres un ieročiem ķēries Toms Hārdijs, kuram par galveno lomu šoreiz gan jācīnās ar Šerlīzi Teronu.
Nav grūti iztēloties arī dažādiem pārpratumiem piepildītu tipiska padomju kontrkultūras cienītāja biogrāfiju, kuras līkne varētu būt virzījusies gandrīz paralēli Gibsona biogrāfijai. Iedomāsimies PSRS uzaugušu un dzīvojušu pilsoni, kas jaunības dienās jūsmojis par Frediju Merkūriju, "Queen" un citiem pūstošo Rietumu pagrimuma produktiem. Šis cilvēks reizēm pat savu ārieni (visticamāk gan – neapzināti) stilizējis, iedvesmojoties no nejauši sastaptām geju kultūras klišejām, bet pēc dažādās pārmērībās aizvadītiem dzīves gadiem konvertējies par rūdītu homofobu antisemītu un konservatīvu moralizētāju ar paguruša uzdzīvotāja vaibstiem, sirmām ūsām un anahronisku frizūru. Taču siltā piemiņā būs saglabājušās tās reizes, kad, teiksim, "pa komjaunatnes līniju" bija izdevies nonākt kādā no rietumzemēm un iepazīt striptīzbārus, spīguļiem rotātās platformenēs ieāvušos transseksuāļu priekšnesumus un citas padomju cilvēkam grūti sagremojamas, tomēr savādi vilinošas iespējas.
Jau citā atmiņas nostūrītī šādam iztēlotam varonim varētu glabāties pirmo videomagnetofonu atnestā pieredze – par raksturīgu tās iezīmi, ja atceraties, kļuva neizvēlīga visdažādāko filmu skatīšanās visu cauru nakti. Līdzās raibu raibai kino klasikai tur varēja būt pa kādai sērijai no "Piektdienas, 13", Antonioni tur draudzējās ar Brūsu Lī, bet uz rīta pusi gan jau tika uzlikts arī kāds porno. Parādība, ko tagadnes seriālu laikmetā mēdz dēvēt par "binge watching" (filmu vai seriālu "skatīšanās orģijas"), nav nekas jauns. Kaut kur pa vidu starp daudzajām videokasetēm noteikti bija arī "Trakais Makss".
Džordžs Millers intervijās daudzkārt stāstījis, ka Trakajam Maksam veltīto filmu pamattēma ir izdzīvošana, taču jau 1979. gada filmā tā cieši saistīta ar dzimumu lomām un seksualitāti. Vienā paņēmienā noskatoties visas četras filmas pēc kārtas, to evolucionārās atšķirības un salīdzinoši īsā laika periodā notikušās modes un vizuālās kultūras pārmaiņas ir īpaši uzskatāmas, tajā pašā laikā pamattēmas nav mainījušās.
Pirmās filmas darbība risinās vēl salīdzinoši netālā nākotnē. Šajā nākotnē sievietēm faktiski nav vietas – viņu vienīgā funkcija vai liktenis ir varbūtība tikt nolaupītām, izvarotām vai nogalinātām. Par sabiedrisko kārtību vēl vienmēr cenšas gādāt melnos piegulošos ādas apģērbos tērpti policisti, kuriem jācīnās ar psihopātisku motociklistu bandām. Viens no šādiem policistiem ir arī Makss. Tā ir romantizēta mačo pasaule, kurā par uzraudzīšanu un sodīšanu gādā "ādinieku" subkultūras klišejām atbilstoši apģērbti vīrieši.
Mierīgais padomju videoskatītājs to visu, protams, varēja nezināt, taču, lai gan "ādinieku" ("leatherman") pazīmes sastopamas arī motociklistu vai, piemēram, rokmūzikas pasaulē, vēsturiski viena no pamanāmākajām šīs kultūras izpausmēm ir geju sabiedrībā (bieži asociatīvi saistīta ar dominēšanas un pakļaušanas, kā arī sadomazohisma tēmu [1]). Kas zina, varbūt arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savu pārprasto mačo tēlu reiz aizguvis, Austrumvācijā noskatoties kādu "Trakā Maksa" sēriju, taču, lai vai kā, manuprāt, kļūdaini vai nepilnīgi nolasītu kultūras kodu iespaidu uz mūsu uzvedību un priekšstatiem nevajadzētu novērtēt par zemu.
Ar katru nākamo "Trakā Maksa" nodaļu Džordžs Millers mērķtiecīgi ir atgrūdies no tagadnes, pasauli padarot arvien nemīlīgāku, dabas resursus arvien grūtāk pieejamus, bet varoņu izmantotos pārvietošanās līdzekļus un izdzīvošanai nepieciešamās ierīces – sarežģītākas un baisākas. Filmas jaunākajā daļā "Trakais Makss. Skarbais ceļš" tas viss jau ir novests līdz tuvākajā nākotnē droši vien grūti pārspējamam neprātam.
Ja šķiet, ka nupat ieskicētā pirmā "Trakā Maksa" interpretācija ir labi vien ja aiz matiem pievilkta, dažs filmas recenzents – piemēram, angļu un klasiskās literatūras profesors Roberts Oskars Lopess – uzskata, ka "Skarbajā ceļā" viss tiek izvērsts skaidri un tieši kā shematiskā karikatūrā [2]. Iznīkstošos planētas resursus, varu un piena ražošanai verdzībā turētas sievietes kontrolē allaž ar kailiem torsiem padižoties gatava "homoseksuāla elite", bet heteroseksuālajiem Zemes iedzīvotājiem kā skrandās tērptiem netīriem tekuļiem un bēguļiem ir jāklīst apkārt pa tuksnešaino pēcapokaliptisko ainavu. Nu, un tad vēl, protams, tur ir pa tuksnesi klejojošo autonomo sieviešu jeb vientuļo māšu cilts. Pilnīgs netikumības izraisīts pasaules gals! Ne vienā vien filmas recenzijā ir ticis apgalvots, ka tā ir bezmaz vai "feminisma manifests" (vai "sazvērestība"), taču, manuprāt, tā nebūt nav galvenā tēma. Ja vien vispār šādās filmās vērts meklēt kādu jēgu, varbūt Robertam Oskaram Lopesam ir taisnība un tā patiesi ir vienkārši ar homofobiju saistīto un kolektīvajā zemapziņā mājojošo baiļu ilustrācija.
Filmas un dažādas citas popkultūras izpausmes mūsu apziņā mēdz atstāt visdažādākos, bieži vien pārsteidzošus, negaidītus, pārpratumos balstītus vai pat pilnīgi aplamus iespaidus. Var jau būt, ka pirmā "Trakā Maksa" noslēguma aina patiesi kļuva par apzinātu vai neapzinātu "Zāģa" iedvesmas avotu – kā nekā, arī šīs filmu franšīzes pirmsākumi meklējami Austrālijā. Un var jau būt, ka ne viens vien vēlīnos padomju laikus pieredzējis vīrietis savus priekšstatus par maskulinitāti ir aizguvis no pārprastām geju kultūras klišejām. Taču, skatoties "Trakā Maksa" sērijas, vienubrīd prātā pazibēja vēl kāda varbūtība. Kad otrajā filmā ļaundaru banda uzbrūk naftas ieguves oāzei, vienam no uzbrucēju transportlīdzekļiem priekšā kā dzīvs vairogs tiek piesieti divi gūstekņi ar maisiem galvā. Tas bija 1981. gads, un tomēr šķiet, ka šajā ainā ir kaut kas ārkārtīgi mūsdienīgs, pazīstams, bieži redzēts. Jo kāds gan tur brīnums, ka "Trakā Maksa" sērijas savā rietumvalstīs aizvadītajā bērnībā vai jaunībā ar prieku būtu noskatījušies arī tagadējie tā dēvētās Islāma valsts veidotāji un filmās redzamo iztulkojuši pēc sava prāta. Viņu vizuālajā tēlā un komunikācijas estētikā ir maz dievbijīgas oriģinalitātes, bet daudz filmās noskatīta slepkavnieciska mačisma distopiskos tuksnešos. Savukārt jaunākā "Trakā Maksa" uzlējuma estētikā jau nav grūti samanīt vēl pārākā pakāpē paceltu šo džipos pa tuksnešiem joņojošo, pamatīgi bruņoto, civilizācijas vēstures pieminekļus iznīcināt [3] kāro un, protams, ļoti vīrišķīgo vīriešu kultu. Vārdu sakot, vietā, kur viena līkne beidzas, sākas nākamā.
[1] Ar hrestomātiskiem šīs ikonogrāfijas piemēriem iespējams iepazīties šobrīd laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" notiekošajā izstādē "Šķērssvītra starp normatīvo un fantāziju: kas laikmetīgajai mākslai skatāms par seksuālo orientāciju?", kur citstarp skatāmi geju mākslas leģendas "Tom of Finland" darbi.
[2] Mad Max and the Dream-Work of Homosexuality
[3] Viens no jaunākajiem piemēriem ir senās Palmīras pilsētas drupu mīnēšana.
0