Foto: Dmitro Kozatskis
 
Reliģija
02.06.2022

Traģiskā Pasha Augšistabā

Komentē
1

Pareizticīga latvieša pārdomas ap 2022. gada Lieldienu laiku

2022. gada gavēnis. Krievija uzsāk agresīvu, ilgstoši plānotu "zibenskaru" pret Ukrainu, iebrūkot tās teritorijā. Krievijas vadība savā apstulbotajā ļaunumā cer šo Kaina darbu paveikt līdz Lielā Gavēņa sagatavošanās nedēļas sākumam. Sākoties gavēnim un turpmāk, patriarhs Kirils pamanās atzīt, svētīt un iedrošināt Krievijas karaspēka cīņu pret "ļaunajiem spēkiem" Ukrainas teritorijā. Karš izvēršas nepieredzēti intensīvā, masveidīgā un iracionālā ilgstoša ļaunuma manifestācijas akcijā, kuras rezultātā atklājas neaptverami teroristiski, noziedzīgi un zvēriski pastrādāti mežoņu varas darbi pret neaizsargātiem cilvēkiem, atsedzot orku ordu rafinēti ļauno dabu. Patriarhs Kirils publiski nedz atzīst, nedz nožēlo vai atsauc savus vārdus un nostāju, arī redzot visu notiekošo neprātu, teroru un pastrādāto ļaunumu pret Ukrainu. Es gaidu, vai Kirils un viņa līdzdalībnieki atgriezīsies un nožēlos. Tomēr notiek tieši pretējais – viņš sasniedz līdzšinējās pārliecības paušanas kulmināciju, paziņojot, ka "Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi".

Latvijas baznīcas klusēšana

Kopš pirmajām kara dienām esmu mēģinājis noskaidrot Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) vadības nostāju un attieksmi pret Krievijas iebrukumu Ukrainā un pret Kirila paustajiem vēstījumiem. Jāatzīst, ka līdz šai dienai atbildi neesmu saņēmis. Atbildes esot rodamas pareizticiba.lv mājaslapā, TV pārraidēs vai arī metropolīta paziņojumos preses konferencē kopā ar Latvijas prezidentu. Visu ko tur var atrast, tikai ne Krievijas barbariskā iebrukuma Ukrainā skaidru atzīšanu. Vienlaikus tie, kas vēlas, viegli var atrast Krievijas patriarha Kirila propagandisko viedokli un nostāju par Krievijas militāro "specoperāciju" cīņā pret "ļaunajiem spēkiem" Ukrainas teritorijā, kā arī par viņu "taisnīgo lietu", aizstāvot "krievu pasaules" ideoloģisko, ambiciozo un herētisko slavofilisma maldu mācību, kuru pārņēmusi arī "krievu baznīca", ar kuru identificējas Maskavas patriarhāts un kuras vārdā tiek attaisnoti baismīgie kara noziegumi. Lai arī pieņemu, ka LPB vadība varētu neatbalstīt patriarha Kirila ideoloģiju, tomēr skaidru nostāju un attieksmi pret to nekur neesmu varējis atrast. Var tikai minēt, kādēļ Latvijas bīskapu Lieldienu apsveikumā metropolīts Aleksandrs no vienas puses atzīst: "karš – barbariska agresija Ukrainā", bet no otras puses šī barbariskā kara svētītāju, atbalstītāju un iedvesmotāju liturģijā sauc par "mūsu augsto kungu un tēvu". Sabiedrībai tas netiek skaidrots. Līdz šim gan tiešā veidā neesmu dzirdējis publisku aģitāciju vai propagandu – tādā ziņā priesteru klusēšana varbūt ir pat sasniegums, bet tas nenozīmē, ka atsevišķās grupās, cilvēku galvās un slēgtās sociālās kopienās nedominētu "krievu pasaules" ilgi veidotie uzskati un domāšanas veids.

Individuālās sarunās ar pareizticīgo kopienas locekļiem un pastorālās sarunās ar priesteriem atklājas, ka nebūt nav reti arī dīvaini uzskati par notiekošo Ukrainā, kas visdrīzāk ir daudzu gadu gaitā un līdz pat pēdējam mirklim veidojušies un formējušies Krievijas propagandas informatīvajā telpā. No šīm tēmām pilnībā nevar izvairīties, un atbildē tad ir "nomierināšanas programma" – mūs aicina lūgties par "mieru", nenostāšanos "nevienā pusē", "kara pārtraukšanu Ukrainā", bet sazin kas tur karo… Tie ir centieni izvairīties no sarunas pašiem ar sevi, jo ļoti daudziem cilvēkiem, kas līdz šim dzīvojuši iedomātā "krievu pasaulē", pašlaik ir patiesa identitātes krīze un savos dziļi iesakņotajos maldos ir grūti atzīties. Klusēšana varbūt ir labāka par melošanu, bet iestrādātie dievkalpojumu teksti programmē paši par sevi, vienkāršiem dievlūdzējiem un pat priesteriem to nepamanot, piemēram, liturģijā tiek runāts par mistiskas "Krievzemes", nevis Krievijas patriarhu, kā tas normāli skanētu. Daudzi pat nav pamanījuši un nesaprot atšķirību. Šai atskārsmē skaidrojas propagandiskās "krievu pasaules" miglas maigā ietekme uz ticīgajiem jau gadu desmitiem. Tas saskan ar Krievijas militāro doktrīnu par "krievu pasaules" mācības ideju un "krievu zemēm", uz kurām tai ir nezin kādas vēsturiskās tiesības. Tas ir arī viens no pamatojumiem Krievijas iebrukumam Ukrainā un draudiem iebrukt arī citās zemēs – Moldovā, Baltijas valstīs u.c. Man to ir svarīgi pamanīt, atšķirt un atzīt. Iespējams, vēl daudz atklājumu priekšā, jo klusēšana runā skaļi.

Kara trauksme uzjundī emocijas, jautājumus, atskārsmes un vēlmi rīkoties, pieņemt lēmumus un darīt kaut ko, lai situāciju mainītu. Vispirms gribas veikt kaut ko ārēju, redzamu, tā, lai visi saprot, bet nepieciešams iekšējs fokuss un miers. Jāļauj daudzu gadu laikā mērķtiecīgi izveidotajai miglai izklīst kara vējos – nojaustās lietas kļūst daudz skaidrāk ieraugāmas. Viens nav karotājs. Tie, kas domā līdzīgi, nolēmuši nesteigties, bet lūgšanās pavadīt gavēni un sagaidīt Pashu, pirms pieņemt lēmumus. Jātic, ka Dievs rādīs ceļu. [i] Svarīgi nav pieņemt kādu aktīvu politisku paziņojumu, bet būtiska ir skaidrā sirdsapziņā balstīta garīga dzīve, kas neizbēgami rada arī konsekvences un izvēles – aiziet vai palikt. Viens no vadmotīviem gavēņa laikā ir pants: "Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā." [ii] Mēs pašlaik esam punktā, kur neitralitāte vairs nav iespējama…

Klusā nedēļa

Tuvojoties Klusajai nedēļai, baisie notikumi attīstās. Aina pēc Bučas atbrīvošanas šokē visus, kas to redz un dzird, izņemot tos, kas krievu propagandas mērcē pieņem to par viltus ziņu, tāpat kā visus citus Krievijas pastrādātos varasdarbus Ukrainā pret tās tautu un cilvēci. Liekas, ka ir nonākts tik tālu, ka zemāk un dziļāk ļaunumā vairs nav iespējams krist, bet tad vēl kāds no apakšas stipri klauvē… un ļaunums atsedz savu bezjēdzīgo un bezgalīgo darbu potenciālu, kas pēc Bučas atklājas arī citās vietās – Irpiņā, Melitopolē, Mariupolē un citviet. Briesmas un šausmas Mariupolē, ko pārdzīvo tās atlikušie iedzīvotāji un varonīgie Mariupoles aizstāvji, rāda viņu bezgalīgo mīlestību un uzticību savai zemei, un nav šaubu, ka šo un citu pašaizliedzīgo varoņu dēļ Ukraina svinēs uzvaru pār ienaidniekiem.

Uz ko paļauties, un kur meklēt atbildi? Biju sen par to dzirdējis, bet nebiju lasījis 1924. gada Latvijas Pareizticīgās baznīcas Saeimas statūtus. No vienas puses, tas ir politiski administratīvs dokuments, bet, no otras puses, tas atklāj organizācijas pašdefinētos darbības mērķus, domāšanas veidu, garu un saistības. Manā uztverē šie statūti atklāj pazaudētas un pārrakstītas Svētā Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Jāņa mantojuma pēdas un garu, kas jūtami atšķiras no pašreizējiem LPB statūtiem. Man būtiski, ka es tajos atrodu garīgu iedvesmu un svētā Rīgas Jāņa redzējumu par pareizticību Latvijā, ka "savās attiecībās ar Vispasaules Pareizticīgo Baznīcu un kanoniski patstāvīgām Pareizticīgajām Baznīcām Latvijas Pareizticīgā Baznīca dibina uz Dieva vārdiem, svēto Apustuļu un svēto Vispasaules Koncilu un vietējo (apgabalu) koncilu likumu noteikumiem". [iii] Vēl būtiska lieta ir definējums, kas palīdz izšķirt to, kurš ir vai nav pareizticīgs un kurš garīdznieks vai lajs pārstāv vai nepārstāv pareizticību: "Persona, kura ir pielaidusi savos vārdos vai rakstos, vai darbos atklātu uzstāšanos pret svēto Pareizticīgo Baznīcu vai viņas tikumības mācību, vai viņas kanoniem un iekārtu, [..] ir uzskatāma kā atkritusi no pareizās ticības, ja arī formāli viņa pie tās vēl skaitās." Par Kirila "uzstāšanos" atklātāku grūti atrast... No visiem ārēji redzamajiem un publiski pieejamiem avotiem Krievijas kara Ukrainā svētīšana un "krievu pasaules" maldu mācības sludināšana manā uztverē apstiprina – viņš un tie, kas ar viņu, "ir uzskatāmi kā atkrituši no pareizās ticības, ja arī formāli pie tās vēl skaitās". Tā ir katra atbildība, izvēle un brīvība – kam kalpot un piederēt. Pareizticīgajiem Latvijā nav pienākuma "krievu pasaules" maldus nekādā veidā atbalstīt, atzīt vai uzskatīt par normu. Drīzāk tie jānosoda kā maldus un ļaunumu nesoša ideoloģija.

Pashas vakars Augšistabā

Līdz pēdējam brīdim domāju – ar prātu liekas, ka vajag aiziet uz baznīcu, jo tā vienmēr ir darīts, bet ar sirdi – negribas iet, jo nevaru būt klāt un savienoties lūgšanā, klausoties cauri visam ektēnijās patriarha Kirila piesaukšanu un godāšanu par savu kungu un tēvu.

Daudziem pareizticīgajiem šķiet būtiska "svētās uguns nonākšana" Jeruzalemē, Kunga Kristus kapa baznīcā. Ik gadu Jeruzalemes patriarhs pēc noteiktu lūgšanu lasīšanas pieredz Dieva žēlastību – svētās uguns nonākšanu, kas aizdedzina lampādas, no kurām uguns tālāk tiek nodota tautai. Arī šogad daudzi ar nepacietību gaidīja – būs vai nebūs. Svētā uguns nonāk arī šogad – un ļaudis līksmo: vēl viens žēlastības gads, lai atgrieztos no grēkiem un tos nožēlotu... Bet ap to pašu laiku uguns "nonāk" arī Odesā, kur kārtējo reizi Krievija veic zvērīgu teroraktu pret nevainīgiem cilvēkiem, šai reizē laupot dzīvību vienas ģimenes triju paaudžu sievietēm – trīs mēnešus mazai meitenītei, viņas māmiņai un vecmāmiņai, neskaitot citus upurus. Krievija neizmanto savu pēdējo iespēju parādīt, ka tai varbūt ir kaut kāds sakars ar pareizticību, godinot Kunga Kristus ciešanas un Augšāmcelšanos, pārtraukt uguni svinamās dienās, lai varētu glābt civilos, ievainotos un apglabāt kritušos.

Nav ierastā Pashas svētku prieka. Tas lika identificēties ar Kristus mācekļiem, kuri aiz bailēm Pashas naktī bija paslēpušies aiz aizslēgtām durvīm "Augšistabā", kas bija pēdējā vieta, kur pirms savas nāves Kristus kopā ar apustuļiem svinēja Svēto Vakarēdienu, jeb ar ukraiņiem, kas apšaudes dēļ naktī nedevās uz dievnamiem sagaidīt Pashas rītu. Tādējādi šajos svētkos "Augšistabas" metafora ieguva dziļāku nozīmi manā uztverē. Kā dāvana no Debesīm ciemos ierodas pareizticīgo draugu ģimene, un varam kopīgi savā "Augšistabā" svinēt svētkus, dziedot Pashas svētku kanonu un lūgšanas. Iespēja uzticēties sirdsapziņai, nojaušot un zinot, kas notiek ārpusē. Ārpusē ir karš. Kara laiks, kara likumi, kara migla un kara skaidrība. Visu var ieraudzīt skaidrāk. Un cerība, ka Augšāmceltais Kristus ienāks pa aizslēgtajām durvīm pie mums. Klusa satikšanās un iedrošinājums ticēt, lūgties, mīlēt un kalpot.

Gaišā Pasha. Svētku svētki. Kristus ir Augšāmcēlies. Šī ir tā pati ziņa, ko saņēma pirmie mācekļi aiz aizslēgtajām durvīm "Augšistabā" Jeruzalemē.

Pashas nakts

Naktī tomēr ieslēdzam arī TV pārraidi no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles, kur Pashas svētku dievkalpojumu svinēja metropolīts Aleksandrs kopā ar garīdzniekiem un sanākušo tautu. Viena no lietām – tomēr gribējās dzirdēt – pieminēs vai nepieminēs patriarhu Kirilu… Vājā cerība nepiepildās. Viņi piemin savu tēvu un kungu. Protams, skaisti kā vienmēr ir pareizticīgo dievkalpojumi ar dziesmām, krāsām, dramatisko dievkalpojuma kārtu, kas ved ticīgos cauri garīgam piedzīvojumam no tumsas un kapa uz Gaismu un Augšāmceltā Kristus sastapšanu. Ir redzēti un dzirdēti dažādi dievkalpojumi dažādās valodās, vietās un tradīcijās. Tie vienmēr ir skaisti, bagāti un piedzīvojumu pilni un piepildīti, tāpat kā šīs nakts dievkalpojumi baznīcās visā pasaulē. TV pārraidē ārzemju valodā norisošo dievkalpojumu diktore skaidro, komentē un citē latviešu valodā. Atskāršu, ka tas laikam ir "ārzemnieku" dievkalpojums, ko es skatos, jo saskaņā ar 1924. gada statūtiem LPB ietilpst "pareizticīgie Latvijas pilsoņi un pareizticīgie ārzemnieki". Ārzemnieki acīmredzot ir vairākumā un nosaka norises toni, valodu un atmosfēru. Vai tas ir pārpratums?

Neatkarīgi no tā – Kristus ir Augšāmcēlies. Pashas naktī Kristus augšāmcelšanās svētkus dievnamā visā plašajā pasaulē latviešu valodā laikam svinēja tikai vienā vietā – Rīgā, Mēness ielā, Debesbraukšanas baznīcā. Un varbūt vēl kādās "Augšistabās", kur ticīgie sapulcējušies, vai arī apmulsuši vientuļnieki savās mājās. Tomēr vairākkārtējs lūgums šogad Kurzemē organizēt un noturēt Pashas svētkus latviešu valodā tika ignorēts. Par pārējām reizēm, kad palaikam notur dievkalpojumus latviski, mums jāpriecājas un jābūt ļoti pateicīgiem.

Pashas rīts

Gavēņa laikā uzzinu, ka latviešu valodā iznākusi daudzu mīļotā Surožas metropolīta Antonija grāmata "Lūgšana un dzīve". Klusajā nedēļā dabūju šo grāmatu rokā un sāku lasīt cerībā, ka tur atradīšu atbildi. Pamostoties Pashas rītā, to atveru – šoreiz no beigām – un izlasu pēdējo rindkopu. Brīnums. Atliek tikai priecāties un baudīt to skaidrību, ko dod viens Augšāmcelšanās svētku rīts. Šoreiz ar Surožas Antonija vārdiem apliecinātais Svētās vienīgās Kristus Baznīcas mūžīgais noslēpums:

"Bet Baznīca – tā ir ne tikai Slava, tai ir arī nožēlojamā puse. Tai ir dižens aspekts un traģisks aspekts. Baznīcas nožēlojamais aspekts – ir katrs no mums, tā ir empīriskā Baznīca, tā, kuru mēs redzam; un ne jau to mēs domājam, sakot: "Ticu uz vienīgo Svēto, kafolisko un Apustulisko Baznīcu." [..] Kā saka tēvs Georgijs Florovskis, mēs, kas esam "in patria et in via" – "tēvzemē un ceļā", mēs jau esam Baznīcā, un mēs vēl esam ceļā uz to. Kamēr mūsos nebūs uzvarēti ļaunums, grēks, nāve, mēs vēl esam tapšanas procesā. [..] Baznīcas paradokss: jau – un vēl ne, tagadne – un vēl nākotne, bet tagadnē ir traģēdija, jo, kamēr vēl nav pestīta visa pasaule, Kristus miesas misija aizvien vēl ir tā pati: miesa, kas tiek mocīta, lai atbrīvotos no grēkiem."[iv]

Man atbilde un skaidrība ir tajā, ka mēs tiekam maldināti un pārliecināti, ka slavas Baznīca ir tā, ko redzam savām acīm tepat – izgreznotu un izkrāšļotu skaņās, krāsās, kustībās, smaržās un baudās. Un diemžēl 2022. gada Pashas notikumi mums skaidrāk nekā jebkad agrāk atklāj "traģisko Baznīcu", kas sveša Kristum un Mīlestībai, kuras dēļ Dievs iemiesojās un uzņēmās ciešanas, lai parādītu ceļu uz Augšāmcelšanos.

Latvijā jāapzinās diasporas baznīcas realitāte: tā nepārstāv Latvijas pareizticīgo latviešu pareizticību. To pārņēmuši ārzemnieki, kas valda tā, kā to viņiem tulko Krievijas patriarhāts – saskaņā ar LPB pēdējo statūtu versiju. [v] Tā ir liela atšķirība: vai veidot savas tradīcijas un ieražas saskaņā ar Vienotās svētās Pareizticīgās Baznīcas mācību un vietējo valodu un kultūru, vai saskaņā ar Krievijas patriarhāta tulkojumiem. Cilvēki dzīvo Latvijā, bet nav pārslēgušies uz Latviju. Pashas naktī Latvijā TV pārraidē katrs varēja redzēt, dzirdēt un sajust, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies. Bet ko darīt mums, latviešu pareizticīgajiem?

Manuprāt, ir pienācis brīdis, kad Kristus Vienīgā, Svētā, Vienotā un Apustuliskā Pareizticīgā Baznīca, kuru brīvajā Latvijā mums atklāja, nostiprināja un atstāja mantojumā Svētais Rīgas un Visas Latvijas arhibīskaps Jānis, mums būs jāatklāj no jauna pašiem. Kur viņa ir? Kas meklē, tas atrod, kurš klauvē, tam atver, kurš lūdzas, tam dod. [vi] Tepat vien jau Viņa ir. Tikai jāatzīstas, jāiztinas no līķautiem un augšām jāceļas līdz ar Kungu Jēzu Kristu ik dienas, un jābūt modriem, lai nesapītos kādos citos jaunos līķautos. [vii] Meklējam, atzīstamies un apzināmies sevi, savu kopību un Kristus Augšāmcelšanās vēsts priekpilno un mūžīgo apsolījumu ticīgajiem "Augšistabā" un visā pasaulē līdz tās malām un galiem.

Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies! (Latvijā latviski, Igaunijā igauniski, Lietuvā lietuviski, Krievijā krieviski, Anglijā angliski, Ukrainā ukrainiski utt.)

 

[i] Atsauce uz Jāņa evaņģēlijā sacīto par skaidrības gūšanu dzīves ceļā, sekojot Kristum – Jēzus saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Jāņa evaņģēlijs 14:6
[ii] Atklāsmes grāmata 22:11
[iii] Latvijas pareizticīgās baznīcas Satversmes Statūti, reģistrēti Iekšlietu ministrijā 1924. gada 26. martā.
[iv] "Bet Baznīca – tā ir ne tikai Slava, tai ir arī nožēlojamā puse. Tai ir dižens aspekts un traģisks aspekts. Baznīcas nožēlojamais aspekts – ir katrs no mums, tā ir empīriskā Baznīca, tā, kuru mēs redzam; un ne jau to mēs domājam, sakot: "Ticu uz vienīgo Svēto, kafolisko un Apustulisko Baznīcu"; ne jau par šo empīrisko aspektu mēs runājam savas ticības apliecinājumā, jo šī puse ir redzama, pārāk uzkrītoša. Zināmā mērā mēs vēl piederam pasaulei un jau piederam Baznīcai. Kā saka tēvs Georgijs Florovskis, mēs, kas esam "in patria et in via" – "tēvzemē un ceļā", mēs jau esam Baznīcā, un mēs vēl esam ceļā uz to. Kamēr mūsos nebūs uzvarēti ļaunums, grēks, nāve, mēs vēl esam tapšanas procesā. Bet, skatoties daudz dziļāk – mēs jau esam Dieva bērni, mēs esam Dieva cīņas biedri, līdzgaitnieki Viņa pestīšanas gaitās. Kāds ir teicis, ka mēs līdzināmies glābšanas kuģa ekipāžai; mēs zinām Dieva gribu; Viņš mūs ir aicinājis būt par Viņa līdzdalībniekiem, Dievs ir teicis, ka negrib vairs mūs saukt par kalpiem, bet par draugiem, jo kalps nezina, ko grib viņa kungs, bet mums Viņš ir atklājis visu Savu gribu (Jņ.ev.15:15). Un tanī pašā laikā mēs apgalvojam, ka esam šīs zemes pilsoņi, mēs paziņojam, ka pilnībā piederam zemes realitātei, kaut arī vienlaikus pārstāvam citu, daudz pārāku realitāti. Baznīca – tā ir tādu cilvēku sabiedrība, kuriem vienīgais darbības likums ir mīlestība, maiga mīlestība, un tai zemes likums ir svešs; bet šis mīlestības likums zemei iedveš bailes un bīstamības sajūtu, jo mīlēt nozīmē – no sevis atteikties tiktāl, lai pilnībā nomirtu; un tāpēc, ka pietuvināties Kristum, dzīvot ar Viņu kopēju dzīvi nozīmē pilnībā pieņemt Viņa likteni, ne tikai nākamo Slavu un nākamo mūžīgo prieku, bet arī Viņa vēsturisko likteni… "Es sūtu jūs kā avis vilku starpā." (Mt.ev.10:16); un te sākas jauns temats.

Šīs sarunas mērķis bija parādīt saikni starp Kristu un kristieti, parādīt visu kristiešu dzīves vienotību, jo mūsu dzīve ir Vienots Kristus, parādīt Trīsvienības – Tēva, Dēla un Svētā Gara – noslēpumu tās attieksmē pret Baznīcu un visbeidzot Baznīcas paradoksu: jau – un vēl ne, tagadne – un vēl nākotne, bet tagadnē ir traģēdija, jo, kamēr vēl nav pestīta visa pasaule, Kristus miesas misija aizvien vēl ir tā pati: miesa, kas tiek mocīta, lai atbrīvotos no grēkiem." Surožas Metropolīts Antonijs, "Lūgšana un Dzīve", EIKON, 2022, no krievu valodas tulkojis Bruno Falks.
[v] 2020.2.01. LPB STATŪTI, 1. nodaļa, 3. apakšpunkts.
[vi] Lūkas evaņģēlijs 11:9–10
[vii] Atsauce uz arhibīskapa J. Vanaga 2022. gada Lieldienu sprediķi: Nomest "krievu pasaules" līķautu atjaunotā dzīvē.

Dāvids Šterns

Pareizticīgs latvietis. Studē teoloģiju un kalpo par kapelānu. Ceļa meklētājs un gājējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!