Redzējumi
15.01.2015

Topogrāfiskā dzeja

Komentē
1

Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga2014" rakstu krājumam "Rīga kā vieta kultūrai"

Tekstgrupas "Orbīta" projekts "Rīgas dzejas karte" mudina aizdomāties, kā un kāpēc dzejnieki izvēlas veltīt dzejoļus konkrētām vietām. Ne tikai Aleksandrs Čaks drīkst apdzejot Marijas ielu, Ķīpsalu un pilsētas klusās nomales – tieši mūsu paaudze būs tā, kas atstās liecības par 21. gadsimta sākuma Rīgu.

Saskaņā ar definīciju Janīnas Kursītes "Dzejas vārdnīcā" topogrāfiskā dzeja (angļu val. topographical poetry) ir "dzeja, kas veltīta kādas vietas savdabības aprakstīšanai". [1] Šāda dzeja sastopama gan vēlīnajā antīkajā dzejā, gan viduslaiku un renesanses dzejā.

Katrs laikmets atstājis savu skatījumu uz ģeogrāfisku vietu un tās nozīmi cilvēka dzīvē. 17. gadsimta angļu dzejā ir raksturīga tā saucamā "country house poem" ("lauku mājas dzeja"), ko dzejnieks raksta par godu savam patronam, turīgajam zemes īpašniekam, kura mājās viņš uzturas un smeļ iedvesmu. Populārs ir Bena Džonsona dzejolis "Penzhērstai", kurā viņš uzskaita jaukumus, kurus muižnieka lauku īpašumā pati Daba sniedz cilvēkam:

".. Tev ganās vērši, govis, teļi, aitas,

Bet pļavas baro zirgus, ķēves raitas.

Ik smilšu paugurā tev truši lec,

Bet kalnāji, kur mežs ir plēties vecs,

Lai tavai viesmīlībai pakalpotu,

Sniedz fazānus ar krāšņu spalvu rotu .." [2]

Mainoties sabiedriskajām iekārtām un kultūras paražām, mainās arī topogrāfijas klātbūtne dzejā. 19. gadsimta literatūra mums atstājusi spilgtu Parīzes, modernās metropoles, tēlu, kurā gāzes gaisma apspīd metāla konstrukcijas un izgaismotās pasāžās patērētājus gaida luksusa preces, un kuru tik spilgti savās "Ļaunuma puķēs" un "Parīzes splīnā" iemūžinājis Šarls Bodlērs. Kā rakstījis Valters Benjamins, "šī poēzija nav nekāda vietējā folklora, dzimto vietu apdziedāšana; tā drīzāk ir alegoriķa, atsvešinātā, skatījums, kas aizķer pilsētu". [3] Modernajā metropolē vairs nav jāapdzied savi bagātie mecenāti vai zemes varenie – dzejnieks drīzāk saplūst ar pūli, izbauda savu ekonomisko un politisko nenoteiktību.

Divdesmitā gadsimta modernisms turpināja šo metropoles apdziedāšanu, bieži vien atņemot tai reālas aprises – T. S. Eliota poēma "Nīkā zeme", kura lasītājam sniedza, autora vārdiem runājot, "salauzītu tēlu jūkli" ar fragmentāriem Londonas vaibstiem, tiecās radīt simbolisku pēckara un morālas krīzes ainavu, sava veida elli, kura mudina uz nebeidzamu nāves pārdzīvojumu. Arī Alena Ginsberga "Kauciens" ar fragmentārām Ņujorkas un citu pilsētu atblāzmām un izmisīgajām vīzijām nerādīja nevienu vietu, kur dzīvošana varētu būt sevišķi patīkama.

Mūsdienu urbanizētajā pasaulē, kuras metropolēs miljoniem cilvēku ikdienā staigā vienus un tos pašus ceļus, atsvešinātības un bezpersoniskuma sajūta jau sen nav nekāds jaunums. Daudz aktuālāks ir jautājums, kā ar to cīnīties un kā, par spīti unificētajai videi un tās rituāliem, saglabāt priekšstatu par sevi kā dzīvu, unikālu cilvēku. Šo problemātiku savos darbos apcer latviešu izcelsmes amerikāņu kultūrģeogrāfs Edmunds Valdemārs Bunkše, kura darbus ietekmējusi trimdas pieredze un brieduma gadu mēģinājumi atjaunot saikni ar dzimteni:

"Ģeogrāfijas izjūta ietver maņu, jūtu un prātu izmantojumu, veidojot attiecības ar vietām un ainavām, kurās mēs dzīvojam. Ģeogrāfijas izjūta dod pamatu sapņiem par tālām zemēm un jūrām. Galvenais, tā ietekmē mūsu iztēli un apziņu. Tā gādā par to, lai mēs nevis vienkārši eksistētu kādā vietā, ejot pa citu iemītām takām, bet paši apgūtu visu svarīgāko sevī un ārpus sevis un paši pasaulē nospraustu savu ceļu." [4]

Domājot par vietējās poēzijas attiecībām ar ģeogrāfiju, jāatceras, ka Latvijas teritorijā jau pirms vairākiem simtiem gadu tapuši dzejojumi, kas iepazīstina ar konkrētu apdzīvotu vietu paražām, – piemēram, 16. gadsimta Livonijas dzejnieka humānista Augustīna Eicēdija latīņu valodā sacerētā poēma "Daugavas paklājs", kas šogad izdota arī latviešu atdzejojumā, stāsta par Livonijas metropoles Rīgu kristietības un pagānu pasaules konfliktu gaismā, šī paša gadsimta beigās tapusi arī Bazīlija Plīnija "Slavas dziesma Rīgai", bet 17. gadsimta beigās – Kristiana Bornmana vāciski sacerētā poēma "Jelgava".

Latviešu valodā sarakstītajā literatūrā topogrāfiskā dzeja vispirms bija veids, kā iezīmēt un mitoloģizēt savas zemes skaistos nostūrīšus. Ausekļa "Pie Salacas" un "Staburadze", Andreja Pumpura "Pie Daugavas" iezīmē to patriotiski romantisko skatījumu uz savu zemi, ko arī 20. gadsimtā dažādās modifikācijās turpinājuši Jānis Medenis, Edvarts Virza, Fricis Dziesma, Andris Vējāns, Ārija Elksne un daudzi citi. Apdzejotas tiek gan dzimtās vietas, gan ekskursijās skatītas patīkamas ainavas, gan teikām apvītu kalnu, ezeru un upju vārdi (Staburags, Daugava, Zilais kalns, Burtnieku ezers, Gauja). Un arī svešu zemju vārdi fascinē ne mazāk – Jānim Plaudim Ķīna ir pateicīga vieta sociālu problēmu atainojumam (piemēram, grandiozo protestu apraksts dzejolī "Rikšu dumpis Pekinā").

Īpaša nozīme toponīmiem ir trimdas situācijā – piemēram, Astrīdes Ivaskas "Līču lokos" Somijas, Īrijas vai Venēcijas ainavas, šķiet, aizpilda kādu vārdos reti nosauktu tukšumu, kurš palicis pēc dzimto ainavu zaudēšanas. Savukārt gluži atšķirīga ir Padomju Latvijas dzejnieka Arvīda Griguļa Amerikas ceļojuma grāmata "Marginālijas", kura sarakstīta ar konkrētu ideoloģisku mērķi – parādīt, ka nekā laba jau tajā sapuvušā kapitālisma pārņemtajā Amerikā nav.

Jaunu kvalitāti topogrāfiskais princips poēzijā ieguvis pēdējā laikā ar tekstgrupas "Orbīta" aktivitātēm. Projekts "Rīgas dzejas karte", kura galvenos augļus publika izbauda šogad, ir starpdisciplinārs projekts, kurā Rīgas pilsētvide ir gan iedvesmas avots, gan arī kalpo par darbu eksponēšanas vietu. Pilsētas daļu un ielu vārdi, kurus ikdienā uztveram tikai kā funkcionālas zīmes, dzejnieku rokās atdzīvojas – Rīgas centra ielu stūru kartē veidojas jocīgi ielu hibrīdnosaukumi, kāda it kā necila Grīziņkalna iela tiek apdzejota, komentēta un filmēta, ikdienā izkliedētie poētiskie impulsi apvienotiem spēkiem tiek pulcināti pilsētas poetizēšanā.

Piekritīsiet taču, ka "meitene no Džohara Dudajeva ielas" Artura Puntes dzejolī skan nesalīdzināmi izteiksmīgāk nekā vienkārši kaut kāda meitene, vai ne? Un arī Annas Auziņas un Ingas Gailes kopīgiem spēkiem apdzejotais 3. autobuss, kas kursē no Pļavniekiem uz Bolderāju, precīzi norādītās topogrāfijas dēļ rada pavisam konkrētas asociācijas, tāpat kā spokaini poētiskais Liepājas Karostas portretējums Andras Manfeldes jaunākajā dzejoļu grāmatā.

Mūsdienu dzejnieki bieži vien ļaujas kārdinājumam ievietot dzejolī kādu toponīmu. Tas ir tik patīkami kā uz mājas sienas ieskrāpēt uzrakstu "Es te biju", tikai siena paliek neapķēpāta, toties lasītāji, iespējams, turpmāk atcerēsies – tā ir māja, kurā bijis dzejnieks.

 

[1] Kursīte, Janīna. Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 2002, 414. lpp.

[2] Metjūss, Viljams (sast.). Angļu dzejas antoloģija. Rīga: Valters un Rapa, 1940, 53. lpp. Atdzejojis Anšlavs Eglītis.

[3] Benjamins, Valters. Iluminācijas. Tulkojis I. Ījabs. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 198. lpp.

[4] Bunkše, Edmunds Valdemārs. Intīmā bezgalība. Tulkojusi M. Cielēna. Rīga: Norden AB, 2007, 20. lpp.

Kārlis Vērdiņš

Kārlis Vērdiņš (1979) ir autors pieciem dzejas krājumiem – "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008), "Pieaugušie" (2015) un "Gatavā dzeja" (2020), kā arī dzejas krājumiem bērniem ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!