Teātris
19.05.2021

Tīt vai netīt

Komentē
0
Saglabā

Par Valtera Sīļa audioizrādi "Noklausies" "Dirty Deal Teatro".

"Istabā uzmanīgi ienāk Zariņš, viens no cilvēkiem, kuri nepaliek atmiņā. Pat tagad, viņu redzot, nav nemaz tik viegli pasacīt, vai viņš ir vecs vai jauns, liela vai maza auguma, tumš- vai gaišmatis" – šī Gunāra Priedes 1968. gadā aizliegtās lugas "Smaržo sēnes" remarka nāk prātā, domājot par Dirty Deal teātra interaktīvo klausāmizrādi "Noklausies". Jo turpat tālāk Priedes lugas varones – kulinārijas skolas audzēknes, kuras nolīgtas augsta ranga padomju funkcionāra jubilejas apkalpošanai, – patiesā vai tēlotā nezināšanā šim pašam biedram Zariņam vaicā: "Vai jūs gadījumā neesat čekists?" un "Vai taisnība, ka caur telefoniem var dzirdēt, ko dzīvokļos runā?" Tieši to – caur telefoniem noklausīties, ko dzīvokļos runā, – pēc teātra izslāpušajiem skatītājiem un klausītājiem jaunajā izrādē piedāvā režisora Valtera Sīļa un aktiera Jāņa Kroņa (abi arī scenārija līdzautori) radītais čekists jeb biedrs Jansons.

Tematiskā ziņā "Noklausies" tapusi gandrīz tukšā vietā, jo čekas tēma apzināti radītos jaundarbos līdz šim latviešu teātrī risināta maz. 2016. gadā Dirty Deal teātrī Ingas Gailes un Dāvja Auškāpa "Tēvs varonis ‘69", žanriski definēts kā "čekista sapnis", bija tikai neliela, lugas autores ģimenes pieredzes inspirēta, fantasmagoriska epizode. Izvērstu padomju drošības dienesta vervēšanas mehānismu un manipulatīvās dabas panorāmu komplektā ar ironiju par šodienas Latvijas sabiedrības nespēju tikt galā ar čekas maisu mantojumu toties piedāvāja Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra aktieru 2019. gada aizraujošais lieldarbs "Vēstures izpētes komisija". Riskantākā JRT izrādes zona gan bija tās šķietami izklaidējošais raksturs – it kā pārāk daudz smieklu tik sāpīgai tēmai, pārāk jauki vervētāji un pārāk lētticīgi savervētie.

Izklaidi piedāvā arī Valters Sīlis, Jānis Kronis, skaņas, dizaina un ieraksta radošā grupa – Uvis Zviedris, Viesturs Balodis un Reinis Indāns –, kā arī ļoti plaša aktieru kompānija. Neņemot vērā nosaukumu un žanru un atšķirībā no "Kvadrifrona" jautrās klausāmizrādes "Rolanda dziesma", kura tiešām notika tikai un vienīgi telefona ciparnīcā un klausītāja ausī, "Noklausies" pieprasa sevi lietot krietni rafinētāk. Ir jāatver īpaši izveidota tīmekļa vietne "noklausies.lv", un visu izrādes laiku tajā intensīvi jārīkojas – jālasa, jāklausās, jāizvēlas, jāspiež pogas un jāatbild. Un pēc izrādes beigām ir iespēja patīt atpakaļ un uz priekšu, un vēlreiz atpakaļ. Paspēlēties, tā teikt.

Spēles noteikumi ir skaidri. Izrādes lietotājs tiek aicināts iejusties kāda padomju Valsts drošības komitejas darbinieka lomā, kurš 1987. gada Vecgada vakarā tiek izsaukts uz darbu, lai noklausītos konkrētu telefona līniju un attiecīgi pēc tam sniegtu ziņojumu par dzirdēto. Jāņa Kroņa balsī runājošais biedrs Jansons atstāj jauno "darbinieku" pie komutatora ar pieciem sakaru kanāliem. Tiešais vads ved uz paša Jansona telefonu, vēl viens – uz tās pašas Stūra mājas citu kabinetu, bet pārējās trīs ir konkrētas adreses Rīgā. Galvenais uzdevums – sekot mākslas zinātnieces Maijas Lejnieces sarunām Alksnāja ielā. Un pēc iespējas arī pārējiem. Tas arī viss, kas jāzina, pārējais jau paša rokās – ko klausīties, cik bieži apstāties un ko galu galā beigās iesniegt ziņojumā. Neapgalvošu, ka pat pēc vairākkārtējas klausīšanās (izrādi no aktivizēšanas brīža var lietot trīs stundas) manā galvā būtu izveidojies puslīdz vienots stāsts, drīzāk tāda puspabeigta puzle – visi četri stūri salikti, bet kopējā bilde tikai nojaušama.

Valters Sīlis nebūt ne pirmo reizi būvē izrādi kā daudzkanālu raidītāju, kur tieši no katra skatītāja spējas izvēlēties un kombinēt piedāvātos signālus ir atkarīga gan izrādes gaita, gan rezultāts. Nacionālā teātra simtgades kontekstā iestudētais izglītojošais projekts "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris" (2018), kā arī pandēmijas sākumā radītā Dirty Deal teātra izrāžu-instrukciju cikla epizode "Pastaiga" (2020) lika skatītājam ne tikai turēt prātā, bet arī rīkoties ar vairākām pultīm vienlaikus – sagatavoties pirms izrādes, izvēlēties no dažādiem skaņu kanāliem, mainīt tos, sekot dzīvajam procesam uz skatuves, pievienot mūziku bildei, vadīt peles kursoru, orientēties virtuālajā telpā utt. Citiem vārdiem – režisors piedāvā konceptuālas sastāvdaļu grupas un skatītājs gatavo pats. Tāpēc arī "Noklausies" gadījumā interesantāks par saturu šķiet tā mērķis un paņēmieni.

Kaut Latvijas teātra rūdītākā dokumentālista Valtera Sīļa autorība liek gribēt meklēt prototipus, neņemos spriest par izrādē izmantoto materiālu autentiskuma pakāpi. Ja nu tik, cik Ivara Kļavinska brīvdomīgā, Pļavniekos dzīvojošā dzejnieka Ilgvara līnijā var saklausīt atsauces uz cita labi zināma un reālajā pasaulē jau 1987. gada sākumā traģiski bojā gājuša latviešu dzejnieka likteni*. Dokumentalitātei traucē ticēt arī izrādes dīvainais vizuālais materiāls, kurā koķetās pozās redzama bezrūpīga, mākslīgas parūkas izdaiļota Inga Tropa-Fišere galvenās noklausāmās lomā.

Bet daudz būtiskāks ir jautājums par sarunu un situācijas ticamības pakāpi kopumā. Un ar to "Noklausies" grēko.

Jebkura mākslas darba uztverē, bet šādās, uz dažādām cilvēka maņām orientētās izrādēs jo īpaši liela nozīme ir lietotāja iepriekšējai pieredzei. Piemēram, režisore Liena Šmukste savā konceptuālajā sajūtu izrādē "Grāmata zīme" (2019) pievērsās tēmai par padomju laikā aizliegtajām grāmatām. Skatītājiem-dalībniekiem tika aizsietas acis, un tikai no telpā sajūtamajām skaņām, pieskārieniem un smaržām katrs pats varēja iztēlē konstruēt stāstu par brutālu padomju drošībnieku veiktu kratīšanu kādas ģimenes dzīvoklī. Kādā no izrādes brīžiem pie mana kakla pieskārās auksts revolvera stobra gals, bet, tā kā man, paldies Dievam, šādas ķermeniskas pieredzes nav, tad auksts metāls izraisīja tikai automātisku atgrūšanās refleksu. Pretēji piesmēķētam pelnu traukam, kas, tajā pašā izrādē pietuvināts sejai, uzreiz saistās ar kaut ko ļoti konkrētu.

Līdzīgi Valtera Sīļa izrādes gadījumā ir ar telefona sarunām. Ja īstas pagājušā gadsimta 80. gadu telefona sarunas ir ķermeņa atmiņā, tad... Mana mamma strādāja radošā profesijā ar nenormētu darba laiku, un viņai bieži, arī vēlos vakaros, uz mājām zvanīja kolēģi. Es 1987. gadā neko nezināju par telefona sarunu noklausīšanos, bet labi atceros, kādas bija pašas sarunas, un tāpēc šīm bieži ir grūti noticēt. Ja pret padomju telekomunikāciju dabisko trokšņu "valodu" nebūtu, ko iebilst, tad runas veida un leksikas stilizācija atbilstoši tēlotā laikmeta tradīcijai ir māksla, pret ko "Noklausies" autori attiekušies ļoti brīvi. Tāpat kā pret ticamas telefona sarunas imitāciju kā nopietnu aktiermeistarības uzdevumu. No Dirty Deal mājaslapā atrodamajiem divdesmit četriem (!) šī projekta aktieriem individualizētu un atmiņā paliekošu balss raksturu izdodas radīt labi ja pusei. Iespējams, taisnība literatūrzinātniekam, padomju cenzūras pētniekam Raimondam Briedim, kurš šajā aspektā saredz zināmu ieguvumu – arī īstajiem "klausītājiem" bija jāprot atšķirt neizteiksmīgas balsis un no fragmentiem nolasīt veselumu. Bet tikpat iespējams, ka šo aptuvenību izraisījis neskaidrais izrādes mērķis.

Nenoliedzami – klikšķināt sarkanās telefona centrāles podziņas ir interesanti, instrukcijas ir asprātīgas, šajā procesā ir zināma intriga, detektīvelementi un daži pārsteigumi. Bet tomēr – par ko tad galu galā ir stāsts un vai šī ir īstā tēma, ar ko tikai vieglītēm parotaļāties? Jā, dzirdu, cik didaktiski tas izklausās. Un tomēr – to laiku piedzīvojušajiem ar šo ir drusku par maz. Nepiedzīvojušajiem – vēl jo vairāk par maz.

Vērtīgākās ir izrādes pēdējās apmēram desmit minūtes, kad katram lietotājam jāizvēlas, par ko no dzirdētā ziņot un par ko ne. Un no šīs izvēles tiešām ir atkarīgs rezultāts. Pirmajā piegājienā roka nenodreb un visur nospiežu "nē", pati sev lepni uzsitot pa plecu, un Kronis-Jansons uz mani bargi sakliedz. Bet, tā kā režisors dod iespēju atgriezties sākumā un pamēģināt arī citus atbilžu variantus, protams, izmantoju arī tos. Pārliecinos, ka rezultāts ir atšķirīgs, un tas priecē, jo interaktīvais paņēmiens tiešām radoši strādā. Tikai morāle gan tāda kā datorspēlītēs – tos, kurus vienā līmenī atstājām dzīvus, citā mierīgi varam arī piebeigt. Tāpēc eksistenciālais jautājums šoreiz tāds piezemēts – tad, kad esi vienreiz izvēlējies, tīt vai netīt vēlreiz?

 

*Klāvs Elsbergs

Tēmas

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!