Tirānu dzeja: Staļina gadījums.

Ir stingri iestāvējies uzskats, ka līdz 1939. gadam nevienā no Josifa Staļina oficiālajām vai neoficiālajām biogrāfijām, – nedz pašā Padomijā, nedz arī kādā citā no planētas zemēm – ne reizi neesot bijis atrodams pat sīks mājiens par kādu viņa dzejotvēlmes vai vispār emocionālas daiļradīšanas izpausmi. Patiešām pēkšņs, neviena īsti negaidīts un visai aizkavējies vārsmotu vārdu gāziens (gruzīnu valodā) atrada savu autoru jau Maskavas caru Kremlī esošu, – „pasaules proletariāta vadoņa” un „visu tautu tēva” personā. Tas atgadījās kādus četrdesmit piecus gadus pēc pirmajām „jaunā dzejnieka Staļina” publikācijām presē vēl iepriekšējā, 19. gadsimtā.

Staļins nav iekļāvis nekādus dzejojumus savu rakstu krājumos. Viņš nekad sabiedrībai zināmā veidā nav pretendējis uz viņa vārdam piesaistīto dzejas pantu autora tiesībām, kaut gan, – arī fakts, – nekad nav tās noliedzis. Plašākas pasaules zināšanā viņš līdz pašam mūža galam izlikās it kā vispār īsti pat nepamanījis šo savas biogrāfijas „iestarpi ar dzejoļiem”.

„Ja šo dzeju ir radījis Staļins, tad būs jāatzīst, ka 17 – 18 gadu vecumā viņa pasaules uzskats un raksturs bija pilnīgi pretēji tam pasaules redzējumam un raksturam, kāds viņam bija gan līdz 1895., gan pēc 1896. gada. Bet milzīga dokumentu masa liecina par to, ka Soso, Kobas, Josifa Džugašvili – Staļina dzīvei nepiemita jebkāda poētiska juteklība.” Tā apgalvo akadēmiķis, psihologs B. M. Bim–Bads grāmatā „Staļins. Dzīves stila pētījums” (Maskava, URAO, 2002, 150.lpp., krievu val.). Viņš ir autors arī politiski antropoloģiskam pētījumam par citu tirānu (un dzejdari) Nēronu.

Negribētos gan uzreiz šim Bim–Bada kungam tā īsti galīgi, noteikti un visos aspektos piekrist. Tāpēc arī turpmāk (īpaši par to juteklību) vēl raudzīšu skatīt rakstos, pētīt un pārbaudīt. Būtiski ir ņemt vērā, ka viens patiesi ticams krievu vēsturnieks, līdztekus atzīts arī kā izcils literatūrzinātnieks, enciklopēdists – mans labais un zinošais sarunu biedrs Boriss Sokolovs – , nesen diskusijā Valmierā argumentēti atkārtoja, ka nemazām nešaubās par reālu Staļina dzeju rašanās un publicēšanas faktu. Sokolova kungs stingrā pārliecībā arī savā pazīstamajā pētījumā par sarkanā tirāna dzīves gaitu apliecina, ka jaunulis Soso Džugašvili, „salasījies dzimto poēziju, arī pats sāka rakstīt dzejas. Šedevriem tās it kā nevarētu pieskaitīt. Un tomēr dzejolis „Rīts” tika iekļauts 1916. gadā iznākušajā gruzīnu literatūras hrestomātijā.” (B.V.Sokolov. Stalin. Vlastj i krovj. Moskva, 2006, AST – Press, 13. lpp.)

Un tātad, 1939. gada 21. decembra dienā visa (mazajai kaimiņu Somijai noziedzīgi uzbrūkošās) lielvaras Padomju Savienības augstāko vadītāju „kodla” dārdoši svinēja sava „dižā vadoņa” 60 gadu jubileju. Tieši todien kādam N. Nikolaišvili Gruzijas komunistu laikrakstā „Zarja Vostoka” bija ļauts pavēstīt lielā notikuma sakarā uzbudinātajai un – zināmā daļā – attiecīgi aizkustinātajai padotajai tautai negaidītu jaunumu. Izrādījās, ka ģeniālais vadonis Staļins, līdzās visam citam, jau agrā jaunībā ir bijis arīdzan slavens dzejnieks, liriķis. Uzrakstījis (gruzīnu valodā) vismaz sešus dzejoļus. Pieci no tiem bijuši publicēti 1895. gadā, bet sestais – 1896.

Pirmie pieci ir nodrukāti laikā no 1895.gada jūnija līdz decembrim Tiflisas (Tbilisi) dienas avīzē „Ibērija” (senās Gruzijas nosaukums). Šo „Ibēriju” rediģēja pats slavenais gruzīņu tautas dzejnieks kņazs Iļja Čavčavadze. (Dažus gadus vēlāk jaunais dzejnieks un nu jau arī bandīts Staļins boļševiku partijas uzdevumā esot sekmīgi piedalījies šī kņaza un liras biedra noslepkavošanā.) Sestais dzejolis publicēts 1896. gada jūlijā sociāldemokrātu laikrakstā „Kvali” („Vaga”).

Tikai diviem Čavčavadzes „Ibērijā” publicētajiem dzejdarbiem bija dots nosaukums. Viens – „Mēnesnīcai”, bet otrs, kas veltīts pazīstamajam gruzīnu dzejniekam kņazam Rafailam Eristavi – vienkārši „R. Eristavi”. Dzejolis laikrakstā „Kvali” bija nosaukts „Vecais Ninika”.

Pirmie pieci dzejojumi bija parakstīti ar pseidonīmu „I. Dž-švili”, bet sestais: ar vārda Josifs saīsinājuma Soso vēl īsāku, vēl mīlinošāku saīsinājumu Soselo. (Par pseidonīmu „I. Dž – švili” akadēmiķis Bim–Bads saka: tas būtu varējis piederēt arī 1876. gadā dzimušajam Ivanam Aleksandrovičam Džavahišvili, pazīstamam filologam, arheologam,  vēsturniekam, vienam no Tiflisas universitātes dibinātājiem. Bet, manuprāt, no vārda Ivans nekad netaisa saīsinājumu Soso. Otrkārt, Staļina dzejas autentiskumu man nupat vēlreiz pierādoši apliecināja arī viens no Tbilisi universitātes vēstures fakultātes autoritatīvākajiem profesoriem...)

Dzejnieka Staļina atklājējs Nikolaišvili 1939. gadā nekavējās apgalvot, ka topošā vadoņa dzejoļi „uzrakstīti ar milzīgu literāru gaumi, tautas valodā”, un ka jaunā autora poēzija Gruzijā uzreiz piesaistījusi izcilu uzmanību.

Tapa zināms, ka 1901. gadā „sabiedrības prasībām pretī ejošais” M. Kelendžeridze, veidojot pētījumu par gruzīnu valodu, ievietojis tajā ar zēna vārdu „Soselo” parakstīto dzejojumu pašu labāko klasiskās gruzīnu literatūras paraugu vidū! Bet 1907. gadā tas pats Kelendžeridze sastādīja un izdeva arī „Gruzijas antoloģiju jeb Labāko gruzīnu literatūras paraugu krājumu” (1. sēj.), kurā 43. lappusē ievietoja kņazam R. Eristavi veltīto Staļina dzejoli.

Pagāja vēl pāris gadu, un 1941. gadā Tbilisi izdotajā grāmatā „Stāsti par dižo Staļinu” M. Kelendžeridze aktuāli apliecināja, ka viņš patiešām ir sastādījis savulaik Kutaisi iznākušo antoloģiju un mācību grāmatu, kurās izcilāko gruzīnu klasikas dārgumu vidū ievietojis arī   Staļina dzeju. Grāmatā Staļinu ieskaujošo autoru lokā bija Šota Rustaveli, Iļja Čavčavadze, Akakijs Cereteli, Grigols Orbeliani, Nikolozs Baratašvili, Rafails Eristavi, Aleksandrs Kazbegi. Patiešām neslikta kompānija! Turklāt Kelendžeridze pavēstīja, manuprāt, pašu interesantāko apstākli – laikā, kad viņš ievietojis savos darbos divus Staļina dzejojumus, viņam neesot bijis ne vismazākās nojausmas par to, kas ir pievienotais 17 gadus vecais „ķlasiķis”!

Tikai pēdējos, tātad – 1930. gados, viņš atklājis ‘’šo brīnišķīgo vārsmu autoru – dižo Staļinu”!
Kelendžeridze sūkstījās, ka viņam esot rūgti žēl – visi viņa grāmatas (acīmredzot, domāts: antoloģijas) eksemplāri savulaik izpirkti dažu dienu laikā, pat pašam izdevējam nav palicis krājumā neviena vienīga eksemplāra!

Sešos Staļina pastorāla tipa dzejoļos figurē rozes, vijolītes, lilijas, maijpuķītes, cīrulīši, mēness un, protams, lakstīgalas, kas, izplatītajā krievu atdzejojumā – „no krūmiem bērniem dziesmas dzied...”. Hi. Autors pats savukārt slavina „Gruzijas mācītos vīrus”, paužot cerību, ka tie „nesīs priekus un laimi” viņa „dievinātajai Gruzijai”. Vēl tur ir par krekla plēšanu, lai atklātu krūtis mēnesim, un pausta cieta pārliecība, ka atdzims „pazemotā un pīšļos satriektā dzimtā zeme”... Nezinot gruzīnu valodu, protams, ir grūti kaut vai tikai objektīvi novērtēt šo dzejoļu māksliniecisko vērtību.

Ne visai sen, 2008. gadā iznākušajā Sergeja Kormiļicina grāmatā „Staļins pret Hitleru: dzejnieks pret mākslinieku” (krievu val., izdevniecība „Piter”) tiek uzstutēta t.s. alternatīvās vēstures spēļu doma, ka abi 20. gadsimta asiņainākie tirāni bijuši caurcaurēm neordināri. No tā bez liela pamata tiek tālāk izrietināts, ka Staļins „stipri pārsniedzis savus cunftes brāļus literatūrā”, bet par Hitleru, ja viņš būtu aizgājis mākslinieka ceļu, „stāstītu leģendas”... Nu, un? Īstenībā tomēr ir un paliek tikai tas, kas bija. Kaut gan kādam var, protams, likties interesanti spriedelēt par cilvēces neģēļu „radošo garu un dvēseli”, kas atslēdzot izpratnei un izskaidrojot „mūsu vēstures slēptākās mīklas”... Nekādus īsti nozīmīgus reālus „mīklu izskaidrojumu” piemērus  tomēr nevaru minēt un iedomāties.

Tālākā notikumu gaita saistībā ar Staļina dzejas atklāšanas mēģinājumiem vissavienības publikai smagi liecina par režīma raksturu un tā tikumiem attiecībā pret talantiem un ģēnijiem. Abas šīs „sevišķo dvēseles inženieru” kategorijas bija bez izņēmumiem iejūdzamas Staļina varas ratos, uzpērkamas, un līdz galam „radoši” ekspluatējamas totalitārās sistēmas saglabāšanas un nostiprināšanas interesēs. Tos, kas nepakļāvās, iznīcināja. „Nav cilvēka, nav problēmas”.

Staļina 70. gadu jubilejai tuvojoties, varenāko viņa slepeno dziņu nojautēju, uzminētāju un apkalpotāju vidē atkal atdzīvojās rosīšanās „tautu tēva dzejas laukā”. 1948. gadā Tbilisi atsevišķā grāmatiņā tika izdots dzejolis „Rīts”, gruzīnu valodā (10000 eks., 7 rubļi). Jubilejas gadā pats Kremļa specdienestu šefs Lavrentijs Berija sāka slepenības režīmā gatavot „biedra Staļina poētiskā mantojuma jubilejas dāvinājuma izdevumu” krievu valodā.

1949. gada pavasarī, kādu pusgadu pirms Staļina dzimšanas dienas boļševiku partijas laikraksta „Pravda” galvenais redaktors un propagandas sistēmas šefs Pjotrs Pospelovs uzdeva vadoņa 22 dzejoļu tulkošanas uzdevumu krievu „sudraba laikmeta” atspulgu dzejniekam un izcilam atdzejotājam no Austrumu un Kaukāza valodām – Arsēnijam Tarkovskim. Tarkovska dramatiskā vešana uz Kremli, uz tikšanos ar Pospelovu „Melnajā Bertā” (voronok), nepieņemts dzejnieka mēģinājums atteikties, izsniegtais safjānādas vai krokodila ādas portfelis ar zeltā atlaspapīram uzdrukātiem Staļina dzeju parindeņiem un labāko filologu skaidrojumiem, sīksīkiem komentāriem... Tas viss, kā arī tulkošanas darba režīms un process ar šizīgām ikdienas rezultātu pieņemšanām pret parakstu un atdzejotāja aizvešanām un atpakaļvešanām, ir murgu cienīgā garā aprakstīts Tarkovska draugu atmiņu pārstāstos. Paralēli Staļinu atdzejot bijis piesaukts arī Boriss Pasternaks...

Staļins, protams, visu par šo „slepeno literāro bordeljero” esot uzzinājis, un, tā teikt, viņam piemītošās kautrības dēļ, Berijas un citu līdzgaitnieku „jubilejas iniciatīvu” pārtraucis pašā saknē...

Jādomā gan, ka ne jau kautrība, bet gan nevajadzība un neiederība Staļina veidotajā varas un ideoloģijas Sistēmā pielika punktu iepriekš neakceptētam mēģinājumam pataisīt Padomijas vadoni, šo pasludināto „ģēniju visā”, arī par dzejas ģēniju. Staļins nevarēja nesaprast, ka viņa poēzija krievu valodā pēc Ahmatovas, Cvetajevas, Jeseņina, Pasternaka un citiem jebkurā gadījumā izskatīsies tikai viduvēja. Bet, pats galvenais, – pēc uzvaras karā Staļins bija pasludinājis krievu tautu par statusā augstāko, „vadošo un virzošo tautu” padomju sistēmā. Attiecīgi arī krievu valodai bija ierādīts izņēmuma stāvoklis valodu „hierarhijā”, bet krievu dzejai – citu tautu dzeju starpā.

Principā bija nepārprotami, ka Sistēmā pakārtotās (gruzīnu) valodas dzejai, lai cik klasiska tā nebūtu, pat vislieliskākajā atdzejojumā, pat pašam Staļinam piederošai, nedrīkstēja tikt ierādīta neatbilstīgi augsta vieta... Staļinam tāds suminājums viņa vadonības augstākā triumfa posmā nebija vajadzīgs. Staļins nekādā saistībā negribēja identificēties ar sīkākiem un vājākiem. Viņam bija svarīga iekarotā milzīgā autoritāte krievu vidē, viņš vienmēr bija centies būt krievs, krieviem viņš bija kļuvis par pilnīgi pašu cilvēku. ”Gruzīniska” izcilība viņam varēja tikai traucēt. Tas atspoguļojas arī Staļinam pierakstāmajos, atsvešināti teiktajos vārdos pēc atdzejojumu izlasīšanas: „Kāds gan labs gruzīnu dzejnieks ir iznācis Pasternakam un Tarkovskim! Bet grāmata netiks izdota, - lai atdzejo rakstošus dzejniekus, es jau sen nerakstu dzejas... ”

Tarkovskis draugiem esot stāstījis, ka paspējis atdzejot tikai 7 no 22 dzejoļiem. Visi darba papīri viņam atņemti līdz pēdējam un bijis, protams, jāparakstās par notikušā neizpaušanu. (Daļa neostaļinistu sapņo par nezināmo, acīmredzot, profesionāli augstvērtīgo Tarkovska un Pasternaka atdzejojumu atrašanu slepenos resoru arhīvos un to publicēšanu jaunajos, Staļina tēla spodrināšanas un „cilvēciskošanas” apstākļos. Pašlaik plašāk pieejamos krievu atdzejojumus veicis kāds mistisks N.Dobrjuha, vēl kāds...)

Toties safjānādas portfelis, dzeltenais, atdots atpakaļ piestūķēts pilns ar padomju naudu, kuras Tarkovska ģimenei pieticis labas vasaras pavadīšanai Gruzijas kūrortos. Ir ziņas, ka laikrakstā „Izvestija” jubilejas reizē tomēr bijuši publicēti Staļina atdzejojumi – divi Arsēnija Tarkovska veikti, citi divi – Pāvela Antokoļska krieviskojumā. Par Antokoļska iesaisti jābrīnās, jo viņš bija ebrejs, bet toreiz notika ebreju vajāšanas, t. s. „kosmopolītu” kampaņa.

Par Arsēniju Tarkovski jāpiebilst – viņam piemita tajā laikā dzīvībai noderīgas īpašības – lojalitāte un piesardzība. Tai pašā laikā, pats varbūt īsti neapzinoties, viņš bija īsts literatūras pagrīdnieks, sava, „trešā”, ne straumes, ne pretstraumes ceļa gājējs. Piesardzība bija saistīta ar personīgo biogrāfiju – aristokrātu izcelsme, vecākais brālis nošauts, tēvu brīnumainā kārtā pēdējā brīdī sarakstā atpazinis un no nāves soda paglābis Ļeņins (!).

Nejaušība paglāba viņu pašu no tirāna Staļina oficiālā atdzejotāja „goda”.

„Tirāns un bandīts, tas ir briesmīgi. Bet ja viņš ir arī liriķis, tad divkārt briesmīgi. Kā karalis Švarca „Neparastajā brīnumā”. – Nezināmas personas komentārs par Staļinu. Bez piezīmēm.