Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders ir viens no redzamākajiem un atzītākajiem Austrumeiropas vēstures pētniekiem pasaulē. Latviski tulkotas vairākas viņa grāmatas – "Asinszemes", "Melnā zeme" un "Par tirāniju".
Šeit publicēta viņa lekcija par Ukrainas vēsturi, ko Snaiders nolasīja Hārvarda Universitātes Ukrainas pētījumu centra rīkotajā tiešsaistes pasākumā šī gada 18. februārī, nepilnu nedēļu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Lekcijā Snaiders skaidro Ukrainas vēsturi plašākā Eiropas kontekstā, atspēkojot Vladimira Putina izteikumus par Ukrainu kā "neīstu valsti".
Liels paldies, Serhij (red.: Serhijs Plohijs, Hārvarda Universitātes Ukrainas pētījumu centra vadītājs), paldies visiem, ka esat šeit. Siltā ievada un veida, kādā Serhijs to noslēdza, dēļ vispirms man jāatvainojas par lekcijas nosaukumu.
Sakot, ka Ukraina ir normāla valsts, es domāju to, ka Ukraina ir īpaši interesants un man personīgi, kā norādīja Serhijs, ļoti auglīgs izpētes lauks, kuru iespējams izprast, pielietojot tos pašus līdzekļus, tos pašus konceptus un tās pašas metodes, kuras pielietojam citu vietu izprašanai.
Sakot, ka Ukraina ir normāla valsts, es neapgalvoju, ka Ukraina pašlaik saskartos ar normālu situāciju. Šodien es runāšu ar jums par aptuveni tūkstoš gadiem Ukrainas vēstures, taču paturu prātā, ka runāju ar jums laikā, kad Ukraina sastopas ar ļoti lielu bruņotu Krievijas spēku mobilizāciju pie tās robežām. Tāpēc atvainošanos par nosaukumu es gribētu sākt, uzsverot, ka šī nav normāla situācija un es to apzinos. Nav normāli, ka notiek karš ar daudz lielāku, kodolieročiem bruņotu kaimiņu. Nav normāli, ka trīs vai četras provinces vai nu pilnībā, vai daļēji ir okupējis daudz lielāks, kodolieročiem bruņots kaimiņš.
Vakardien es aizvedu savu bērnu uz skolu. Tas bija normāli. Vakardien divas skolas Ukrainā tika apšaudītas ar artilēriju, un līdz ar to kopš 2014. gada karā sapostītas 750 Ukrainas skolas. Tas nav normāli. Karā, kurš turpinās kopš 2014. gada, ir nogalināti aptuveni 14 tūkstoši cilvēku. Ja to attiecinātu uz ASV mērogu, tas būtu vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Tātad vairāk, nekā ASV ir zaudējušas jebkurā atsevišķā karā kopš Otrā pasaules kara.
Otrā manas atvainošanās daļa būs šāda: sakot, ka Ukraina ir normāla valsts, es pavisam noteikti gribu sacīt, ka Ukrainas vēsture un politika ir visā pilnībā saprotama arī cilvēkiem, kuri nav šīs valsts un Eiropas vai Eiropas reģionālās vēstures speciālisti. Man šķiet, ka Ukraina ir neticami interesanta vieta un šis laiks ir neticami svarīgs Ukrainas vēsturē.
Šo runu esmu sagatavojis ne tik daudz speciālistiem, kuri jau zinās visu, ko es saku, bet drīzāk kā sava veida ievadu Ukrainas pagātnē, kas šajā konkrētajā brīdī, iespējams, izrādīsies noderīgs.
Saistība starp šo brīdi un Ukrainas vēsturi kopumā ir ļoti skaidra. Konflikts un draudošais konflikts par Ukrainu ir saistīts ar pagātni. Es ļoti uzmanīgi izvēlos vārdus. Man nešķiet, ka šis konflikts ir saistīts ar vēsturi, lai gan šo vārdu mēdz lietot ļoti brīvi. Es drīzāk teiktu, ka Ukrainas konflikts ir saistīts ar tādām parādībām kā atmiņa, mīts un memorializācija – vai ar selektīvajiem veidiem, kādos valdības un vadītāji izvēlas runāt par pagātni un izvēlas savai tautai pamācīt domāt par pagātni.
Konkrēti man prātā ir derdzīgs teksts, par kuru man vismaz vienu reizi ir bijis tas prieks diskutēt ar Serhiju. Prieks ir diskutēt ar Serhiju, bet ne darboties ar šo tekstu. Teksts, par kuru runāju, ir Vladimira Putina pērn jūlijā publicētā eseja ar nosaukumu "Par ukraiņu un krievu vēsturisko vienotību". Es gan jau kļūdaini atceros, viņš krievus noteikti ielika kā pirmos.
Šim tekstam es nepievērsīšos tieši un tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Serhijs Plohijs ļoti vēlīgi pieminēja manu agrāko sadarbību ar Ukrainas studiju institūtu. Šajā sakarā viņš pamatoti pieminēja manis sarakstīto grāmatu ar nosaukumu "Nāciju rekonstrukcija", kuru es nebūtu spējis sarakstīt bez institūta palīdzības, konkrētāk, bez sarunām ar Romanu Šporļuku, kurš tolaik vadīja institūtu un būtiski ietekmēja to, kā domāju par šo reģionu.
Grāmatas ievadā es rakstīju par mītiem. Es rakstīju, ka pievēršanās mītiem ir līdzīga dejai ar skeletu. Citiem vārdiem, tieši tu un tevis paša darbības savā ziņā nodrošina to, ka vecie kauli turpina klabēt. Ir svarīgi mītiem pievērsties tikai pastarpināti. Mītu turpina darbināt tevis paša dzīvesspars. Man šķiet, ka tā vietā ir svarīgi runāt par vēsturi tā, lai mīts no tās atkristu vai arī zaudētu centrālo vietu, ko tas ieņem mūsu iztēlē. Un tieši to es mēģināšu darīt. Es pievērsīšos Putina kunga esejai tikai tādā ziņā, ka bildīšu pāris vārdus par tās nosaukumu. Manuprāt, ar to pilnīgi pietiek.
Vienkārši apsverot Putina kunga esejas nosaukumu, jau ir redzams, ka tā nekādi nestrādā un nespēj strādāt kā nopietns arguments. Nosaukums ir "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību". Patiešām, visus esejas trūkumus var sakoncentrēt tikai pirmajā vārdā – "par". Ja rakstāt grāmatu vai eseju, kuras nosaukums sākas ar "par", noklusētā aksioma ir tāda, ka vārdam "par" sekojošais patiešām pastāv. Tāds ir tas triks. Ja es uzrakstu grāmatu, kuru sauc ""Par" to un to", piemēram, "Par tirāniju" vai tamlīdzīgi, tiktu pieņemts, ka vārdam "par" sekojošā lieta eksistē. Bet kas notiek tādā gadījumā, ja lieta, kas seko "par", nemaz neeksistē? Tad mēs izlasām darbu un iedomājamies, ka eksistē gan. Un šāds triks ir sataisīts ar esejas nosaukumu.
Pieņemsim, es varu uzrakstīt eseju "par" savām daudzajām šaha partijām ar Gariju Kasparovu (man nav bijis šaha partiju ar Gariju Kasparovu). "Par" šeit ir kas izdomāts. Un tas pats attiecas uz eseju, par kuru runājam. "Par" ir triks, "par" ir pieņēmums, "par" ir paņēmiens. Un "par" noslēpj melus premisas pamatā. Un, lai tiktu galā ar šo nosaukumu, jāapskata arī "vēsturiskā vienotība". Nav tādas lietas kā vēsturiskā vienotība. Vēstures loma nav veidot vienotību vai ko citu. Ja tiek runāts par Krievijas un Ukrainas – vai par kā cita, nav svarīgi, kā – vēsturisko vienotību, vēsturei tiek piedēvēts telos, mērķis, nolūks. Tiek apgalvots, ka vēsture virzās noteiktā virzienā, uz noteiktu mērķi. Un tā vienkārši nav taisnība. Ja tam tic, tad ticības objekts nav vēsture. Tā ir ticības struktūra, kaut kas cits. Bet ne vēsture.
Proti, ja kāds piemin vēsturisku vienotību, uzreiz ir skaidrs, ka darīšana ar kādu mītu vai atmiņu, vai kāda noteikta veida politisku memorializāciju. Pēdējais, ko vēlos pateikt par šo eseju, pirms pievēršos Ukrainas vēsturei, ir saistīts ar tās vērstību. Lasot to kā dokumentu, var gadīties piemirst, kur šī eseja radusies.
To sarakstījis kaimiņvalsts diktators. Tā būtu viena lieta, ja Putina kunga eseju būtu sarakstījis kāds skolaspuika no Novosibirskas. Taču tas, ka to sarakstījis Ukrainas kaimiņvalsts vadītājs, padara to par imperiālismu. Ja vienas valsts vadītājs, izmantojot vienalga kādu argumentu, apgalvo, ka cita valsts neeksistē, tas ir imperiālisms. Un praktiskā ziņā esejas pielietotā metode, metode, kuru ik dienas izmanto Krievijas propaganda, ir etnonacionālisms, proti, ideja, ka krievvalodīgie noteikti kaut kādā ziņā pieder Krievijai un tiem jāpaliek Krievijas redzeslokā. Es rosinu domāt, ka tā ir propagandas forma. Etnonacionālisms ir propagandas forma ar divējādu funkciju. Tas rosina maģisko domāšanu par valodu un identitāti. Tāpat tas rosina maģisko domāšanu par valodu un apspiešanu.
Maģiskā domāšana par valodu un identitāti ir tāda, ka abas nosauktās kaut kādā ziņā ir viens un tas pats. Tā, protams, nav. Pašlaik es ar jums runāju angliski. Pieņemu, ka daudziem no jums angļu valoda ir dzimtā. Taču vairums cilvēku, kas šajā diskusijā, un, jāpiebilst, arī visā pasaulē runā angliski, nav angļi. Tas ir negrozāms un skaidrs fakts. Valoda nenosaka identitāti. Tāpat ir daudz cilvēku, kuri runā dažādās valodās, tai skaitā krievu, taču neidentificējas ar Krievijas Federāciju. Tā ir ar identitāti saistītā maģiskā domāšana.
Maģiskā domāšana par politiku vai apspiešanu ir tāda, ka, ja runājat kādā valodā ārpus tās valsts robežām, kura nosaukta pēc tās valodas, jūs tiekat kaut kādā veidā apspiests. Taču tā ir maģiskā domāšana. Nav nekāda empīriska pamata šādi domāt. Ja uzmetam ātru skatu, redzams, ka tas nebūt ne vienmēr ir taisnība. Krievvalodīgie valstī A var būt vairāk apspiesti par krievvalodīgajiem valstī B, pat ja sagadījies, ka valsti A sauc Krievija. Un tā vienkārši ir taisnība. Tas vienkārši tā ir. Pēc gandrīz visiem apspiestības rādītājiem krievvalodīgie Krievijā ir vairāk apspiesti nekā krievvalodīgie Ukrainā. Jāpiebilst, ka arī gandrīz visās citās valstīs. Etnonacionālisms ir veids, kādā pasniegt pasauli, un, lai gan tas mums var šķist pašsaprotams, patiesībā tā ir propaganda, kas kalpo šiem diviem mērķiem.
Viss iepriekš sacītais attiecas uz to, kāpēc un kā notiekošajā konfliktā par Ukrainu ir iepīta pagātne. Protams, ka tā tur ir iepīta. Tā ir iepīta tāpēc, ka Krievijas Federācijā, un it sevišķi no tās elites puses, tiek izteikti vēsturiski pieņēmumi – precīzāk, mītiski pieņēmumi – par Ukrainu. Tāpēc tas nav nekas tāds, ko var atļauties ignorēt. Jāatzīst, ka tas patiešām saistās ar pagātni. Taču ar vēsturi tam nav nekādas saistības.
Vēsturei es pievēršos tagad, izsakot pieņēmumu, ka Ukraina ir augstākajā mērā normāla valsts. Citiem vārdiem, nenormāla drīzāk ir pakāpe, kādā citas valstis pievērš intensīvu un, visbiežāk, sagrozītu uzmanību Ukrainas pagātnei. Lūk, tas ir nenormāli. Taču pati Ukrainas vēsture, man šķiet, ir visai normāla. Ja Ukrainas vēsture kaut kādā mērā nav normāla, tas tāpēc, ka tā tik intensīvi atspoguļo vairākas Eiropas un starptautiskās vēstures pamattendences.
Pirms sāku runāt par Ukrainas vēsturi, izklāstīšu svarīgāko par savu metodoloģiju. Es pieņemu – un tas bija arguments "Nāciju rekonstrukcijā", kuru vēlīgi pieminēja Serhijs Plohijs –, ka nacionālajai vēsturei, lai tā būtu sakarīga, jābūt starptautiskai. Un, lai šī internacionālā vēsture būtu sakarīga, tai jāiekļauj arī nacionālās vēstures. Runājot par Ukrainas vēsturi, es runāšu par starptautiskiem, transnacionāliem jeb globāliem faktoriem, jo tā es mēdzu pielietot vēsturi. Sakot, ka vēsture ir starptautiska, es, protams, nedomāju, ka vēsturi diktē viens kaimiņš un tā propagandas departaments vai vadītāji. Sakot, ka vēsture ir starptautiska jeb globāla, es domāju to, ka Eiropā un visā pasaulē noteiktos laikos iespējams identificēt vairākus noteiktus faktorus un šie faktori redzami arī Ukrainā. Un tādā ziņā, vismaz manuprāt, Ukraina izskatās pēc visai normālas valsts.
Ļaujiet, mēģināšu izvērst.
Krievzemes – agrīno viduslaiku Krievzemes valsts – pirmsākumi, man šķiet, ir visai tipiski. Viscaur Eiropā aptuveni tajā agrīno viduslaiku vēstures posmā, pieņemsim, sākot no 900. līdz 1100. gadam, vikingi, kuri nāca no Skandināvijas, vai arī viņu pēcteči bija būtiski jaunu valstu rašanās procesā. Tas attiecas gan uz Normandiju, gan netieši – pēc 1066. gada – uz Lielbritāniju. Tas attiecas arī uz Ukrainu.
Vikingu laiki ir Eiropas vēstures periods. Krievzeme jeb tirdzniecības savienība, kas izveidojās ap Kijivu un pārauga politiskā veidojumā, to laiku kontekstā, iespējams, izceļas tikai tādā ziņā, ka vikingi spēlēja nedaudz lielāku lomu nekā citur.
Tāpat laika posms ap 1000. gadu Eiropā – ne tikai Ukrainā, ne tikai Austrumeiropā, bet visā Eiropā vai vismaz tās ziemeļu un austrumu malā, vietās, kas nebija bijušas Romas impērijas sastāvā, – ir periods, kurā notiek pievēršanās kristietībai. Un tas ir pavisam tipiski. Gan vikingu pēcteči Kijivā, gan vikingu pēcteči Skandināvijā pievēršas kristietībai principā vienlaicīgi.
Un atkal, ja te rodams kas interesants, tad tikai tas, ka Kijivā viss ir, tā teikt, vēl normālāk. Skandināvijā pievēršanās kristietībai bija pāreja no vienas alternatīvas uz otru, proti, no pagānisma pie kristietības. Savukārt Austrumeiropā alternatīvu parasti bija vairāk. Austrumeiropas tautas apsvēra gan Rietumu, gan Austrumu kristietību un nereti arī jūdaismu un islāmu. Kijivas gadījumā bija pieejamas vairākas izvēles. Taču vispārīgajā Eiropas tendenču kontekstā tas ir tipiski. Tas ir normāli.
Vēl viens veids, kādā Kijiva šajā vai nākamajā periodā, proti, kristianizācijā, man šķiet ļoti normāla, saistās ar starptautiskas rakstības sistēmas izplatību. Eiropas viduslaiku un Renesanses vēsture lielā mērā saistās ar rakstības izplatību, kā arī ar senajiem tekstiem un pēdīgi arī ar to pavairošanu viegli pieejamos izdevumos, izmantojot iespiedpresi.
Ar rakstības sistēmu izplatību saistās komplicēti stāsti, kuros figurē latīņu un grieķu valoda. Bet ir arī trešais stāsts, kas saistīts ar baznīcslāvu valodu. Baznīcslāvu valodas stāsts sākas Bizantijā, kur rodas ideja par slāvu pievēršanu kristietībai. Tas turpinās Morāvijā, uz kurieni vēstneši no Bizantijas atveda alfabētu, glagolicu, kas bija paredzēta slāvu valodu pārnešanai rakstītā formā, lai slāvus varētu pievērst kristietībai. Kad bizantiešu misija Morāvijā bija izgāzusies, tā atkāpās uz Bulgāriju, kur, sacenšoties ar Bizantiju, tika izveidota cita rakstības sistēma, kas nosaukta pēc Svētā Kirila (viņš gan to neizgudroja). Proti, kirilica. Pēc Kijivas pievēršanas kristietībai šī rakstības sistēma pārvietojas uz turieni, kļūstot par pamatu tur esošajai baznīcai, un visbeidzot kļūst par valodas un likuma pamatu, un daži pētnieki to sauc par kancelejas slāvu valodu (Chancery Slavonic).
Taču es gribu teikt, ka attiecībā uz šo starptautisko komunikācijas veidu cirkulāciju Kijiva man jau atkal šķiet normāla. Stāsts, kas risinās Kijivā, drīzāk papildina labāk zināmo latīņu un grieķu valodas stāstu. Taču tie ir līdzīgi.
Kijivā nodibinātajai valstij ir vairumam viduslaiku valstu raksturīga problēma. Tā ir mantošanas problēma. Šajā valstī nav skaidri definētu valdošo ģimeņu vai robežu, atšķirībā no tā, ko sastopam vēlākās valstīs. Tas vērojams arī citur Eiropas vēsturē. Tā ir valsts, kas izprecina savus prinčus un princeses citiem – slavenākais piemērs ir Kijivas Anna. Arī tas ir raksturīgi tā laika Eiropas vēsturē.
Sadursme ar mongoļiem 13. gs. 40. gadu sākumā, iespējams, nav raksturīga Eiropai kopumā, taču noteikti ir raksturīga Eirāzijai. Mongoļu mēģinājums atjaunot tirdzniecības ceļus viscaur Eirāzijā ir viens no galvenajiem tā laika Eirāzijas vēstures pavērsieniem. Tā ka Krievzemes sadalīšanās un mongoļu veiktā Kijivas nopostīšana 13. gs. 40. gados bija visai raksturīga tā laika Eirāzijas vēsturei.
Jebkurš klātesošais speciālists zinātu teikt, ka lielākā daļa no teritorijas, kas pašlaik ir Ukraina un tolaik bija Kijivas Krievzemes daļa, tika absorbēta Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pašlaik Lietuva ir maza Baltijas valsts, taču, iespējams, nedaudz pārspīlējot, es teiktu, ka kļūšana par daļu Lietuvas dižkunigaitijas arī bija 14. gadsimtam raksturīga norise, jo tolaik Lietuvas dižkunigaitija bija lielākā valsts Eiropā.
Interesanti, ka Lietuvas dižkunigaitijā, kuras sastāvā nonāca lielākā daļa Krievzemes, ne tikai notika teritorijas sakopošana aglomerācijā, bet izplatījās civilizācijas normas. Proti, juridiskā kancelejas slāvu valoda patiesībā pārgāja no Kijivas uz Viļņu, kur to tolaik izmantoja Lietuvas valsts. Stāsts par to, kā šis saziņas līdzeklis tika izplatīts no Kijivas uz Viļņu – precīzāk, tā kā kancelejas slāvu valodas vēsture sākas ar baznīcslāvu valodu, no Bizantijas uz Morāviju, Bulgāriju, Kijivu un Viļņu –, ir ļoti interesants.
Ukrainas teritorijas ir Lietuvas dižkunigaitijas lielākā daļa līdz laikam, kad tā apvienojas ar Polijas karalisti. Kad 1569. gadā tiek dibināta Polijas-Lietuvas ūnija, Ukraina no Lietuvas dižkunigaitijas daļas kļūst par daļu no Polijas karaļvalsts. Tas ir ļoti mulsinoši, jo Polija un Lietuva kļūst par vienu veidojumu, taču šajā procesā tām tiek mainītas robežas. Līdz ar to Ukrainas daļa, valsts kopumā, šis valdījums, ir vairs ne Lietuvas, bet gan Polijas apakšdaļā.
Un tālāk, iespējams, nedaudz pārspīlējot, es teiktu, ka pēc 1569. gada jeb ļoti izteikti laika posmā no 1569. līdz 1648. gadam Ukraina ir normāla valsts arī tādā ziņā, ka tā piedalās Atklājumu laikmetā. Tas notiek divos veidos. Pirmais ir tāds, ka, veidojoties globālajai ekonomikai, Ukrainas jēlmateriāli un lauksaimniecības preces Baltijas jūras ostās tiek iemainītas pret zeltu un sudrabu no Latīņamerikas. Taču arī tādā veidā, ka pašu Ukrainu šajā periodā visai intensīvi kolonizē ieceļotāji no Polijas daļas: poļi un ebreji. Tai pašā laikā ukraiņu šļahta, ukraiņu lielskungi, atdarināja ienācējus, paši sākot dibināt milzīgas un ekspluatatīvas plantācijas. Tātad, nedaudz nogludinot, var teikt, ka šajā brīdī Ukraina piedalās globālajā Atklājumu laikmetā tādā ziņā, ka tās teritorijās tiek īstenota koloniālā prakse.
Aptuveni tajā pašā laikā Ukrainā vērojamas arī Eiropas intelektuālās un kultūras vēstures pašas pazīstamākās tendences. Piemēram, Renesanse. Renesanses centrālais jautājums ir valodas jautājums. Ļoti svarīgā Renesanses brīdī Dante izšķir valodas jautājumu, proti, izvēli starp latīņu un vietējo valodu, par labu pēdējai. Angļu valoda, kurā notiek šī diskusija, rodas tad, kad Anglijā izšķiras par labu vietējai valodai. Neizvēlas ne franču, ne latīņu, bet gan angļu, vietējo valodu. Visās šajās lielajās valstīs valodas jautājums atrisinās vairāk vai mazāk vienādi. Vietējās valodas uzplaukst, kļūstot par literatūras, politikas un pētniecības valodu un aizēnojot latīņu valodu.
Arī Ukrainā tiek risināts valodas jautājums. Tas tikai ir sarežģītāks, jo tur ir ļoti daudz literārās valodas kandidātu. Ir baznīcslāvu valoda, kas šim mērķim īsti neder, jo tā tradicionāli ir augstā valoda. Tad ir vietējā valoda, kuru mūsdienās sauc par ukraiņu valodu. Protams, to lieto un tajā raksta, taču tā vēl nav pilnībā standartizēta. Tāpat ir poļu valoda, kas ir kontrreformācijas, baroka valoda, kuru lieto poļu iebraucēji un ukraiņu magnāti, kas pieņēmuši poļu kultūru.
Šajā dīvainajā situācijā vismaz uz kādu laiku, teiksim, līdz 17. gs. sākumam, tieši poļu valoda kļūst par Ukrainas literāro valodu. Tātad ir valodas jautājums, taču jāatzīst, ka te tas ir ļoti sarežģīts un aizved dažādos negaidītos virzienos.
Kas līdzīgs ir sakāms arī par otro galveno tendenci šajā Eiropas vēstures posmā, proti, Reformāciju. Reformācija Rietumeiropā un Centrāleiropā saistāma ar katolismu un dažādiem protestantisma veidiem, proti, luterānismu, kalvinismu, kā arī mazāk izplatītām variācijām, piemēram, anabaptismu. Taču, pievēršoties Ukrainai, redzams viss nosauktais un vēl daudz kas cits. Tajā laikā Ukraina ir Austrumu kristiešu valsts, pareizticīgo valsts, taču tāpat ir arī diezgan daudz Romas katoļu, starp kuriem ir vairāki ļoti bagāti un svarīgi cilvēki.
Līdztekus tam ukraiņu magnāti – bagāti ukraiņu sīkmuižniecības pārstāvji – sniedz patvērumu protestantiem un sektantiem, tāpēc Ukrainā ir klātesošas visas protestantisma variācijas. Ukraiņu dižciltīgo vidū ir izplatīts arī kalvinisms un luterānisms. Un tad vēl ir grieķu katoļi jeb uniāti, kuru baznīca radās, mēģinot apvienot katolicismu un pareizticību. Tātad te Reformācijā ir visas Rietumu opcijas, visas Austrumu opcijas, kā arī tāda opcija, kura pirms Reformācijas sākuma nemaz neeksistēja. Lūk, jau atkal var noprast, kurp vedina mans arguments.
Tāpat kā Rietumeiropā un Centrāleiropā, lai gan aptuveni ar gadsimta novēlošanos, Ukrainā notiek arī ticības karš, ja tā var kategorizēt 1648. gada sacelšanos, kuru vadīja Bogdans Hmeļņickis. Lai gan, protams, 1648. gada ticības karš ir saistīts ar pareizticīgo aizsargāšanos pret grieķu katolismu, Romas katolismu un protestantismu. Taču ir arī sociālais aspekts, kuru mūsdienu pētnieki dēvētu par antikoloniālo aspektu. Tāpat ir arī valodas aspekts.
1648. gada sacelšanās ir saistīta ar vairākiem noteiktiem aspektiem, tāpēc, manuprāt, var teikt, ka tā bija nacionāla vai protonacionāla rakstura. Un šajā laikā, aprakstot notiekošo, cilvēki pavisam noteikti izmantoja jēdzienus Ukraina un ukraiņu valoda.
Pēc Hmeļņicka sacelšanās sākas relatīvi agrīna un ilglaicīga sadursme ar Krieviju. Es gribētu izvirzīt pieņēmumu, ka tas ir normāli. Neparasti ir tikai tas, ka tas notiek tik ātri. Līdz aptuveni 1648. gadam Krievija vai Maskavija būtībā bija Āzijas valsts. Šī valsts vispirms izpletās uz dienvidiem un pēc tam uz austrumiem. Tā nonāca pie Klusā okeāna, pirms sasniedza Kijivu. Kad Krievija sasniedz Kijivu, tā jau ir lielvalsts, kas nostiprinājusies lielā daļā Āzijas un Austrumeiropas. Sadursme, kas tai sākas ar Kijivu, teiksim, 17. gs. 70. gados, ir pirmā no vairākām sadursmēm ar Krieviju. Lietuvas Dižkunigaitija sadursies ar Krieviju, Eiropa Napoleona karos sadursies ar Krieviju un tā tālāk.
Sadursme ar Krieviju ir hipertipiska, tā vienkārši notiek ļoti agrīnā posmā. Šīs sadursmes laikā, pēc tam kad Ukrainas kreisais krasts kļūst par Krievijas daļu un Krievija sāk apdraudēt arī pārējo Polijas-Lietuvas ūniju, var redzēt, kādā tieši veidā Ukraina bija hipertipiska šīs ūnijas daļa. Polijas-Lietuvas ūnijai bija daudz problēmu, un viena no tām bija tāda, ko mūsdienās mēs sauktu par oligarhiju. Tolaik tās pārstāvjus sauca par magnātiem. Proti, pastāvēja parlamentāra iekārta, taču praktiski tajā valdīja dažas ļoti bagātas ģimenes. Šī problēma bija iebūvēta Polijas-Lietuvas ūnijas politiskajā sistēmā, un īpaši akūti tā izpaudās ūnijas ukraiņu teritorijās.
Šādā ziņā Ukraina bija ļoti tipiska Polijas-Lietuvas ūnijas daļa. Pievēršoties senajam jautājumam, kas, protams, vēl joprojām ir aktuāls, – vai Polijas-Lietuvas ūnija izgāzās iekšēju vai ārēju faktoru dēļ? – kļūst skaidrs, ka iekšējie un ārējie faktori ir ļoti līdzīgi. Pats fakts, ka valsts pārlieku nosliecas magnātu jeb oligarhijas virzienā, padara to uzņēmīgu pret ārēju spiedienu.
Tāpat 19. gadsimtā Ukraina ir ļoti normāla valsts tādā ziņā, ka Ukrainā ir ļoti tipiska nacionālā kustība, kas, varētu teikt, seko romantisma jeb vācu modelim. Šī nacionālā kustība rodas no tā, ko tolaik, atdzimstot valodas un kultūras praksēm, dēvēja par etnogrāfiju. Šīs nacionālās kustības pamatideja, kas ir raksturīga kā Vācijai, tā Austrumu pasaulei, ir pievēršanās tautai – pretstatā valstij. Nacionālā kustība sākas pašreizējos Ukrainas austrumos, pie Harkivas, un līdz 19. gs. beigām, kā pratīs teikt katrs pētnieks, nonāk Ļvivā. Būtībā tas notiek Krievijas imperiālās politikas dēļ, jo, sākot no 19. gs. 60. gadiem, ukraiņu valoda tika diskriminēta.
Taču šeit es uzsveru, ka šī nacionālā kustība bija tipiska. Kad nav savas valsts, ir visai normāli izspēlēt stratagēmu, sakot, ka nācija nozīmē nevis valsti, bet gan tautu. Un ir ļoti tipiski, ka ir vēsturnieks – ukraiņiem tas bija Hruševskis, arī čehiem bija ļoti līdzīgi –, kurš raksta nācijas vēsturi, balstoties tautas vēsturē, nevis pievēršoties valdnieku ciltsrakstiem. Pirmo mēs mūsdienās sauktu par sociālo vēsturi, otro es dēvētu par politisko.
Interesanti, ka šis gājiens, proti, apgalvojums, ka nāciju rada tauta, izraisa tipisku atbildes gājienu. Proti, ja nācija rodas no tautas, no kurienes tad nāk valdnieki? Un ko lai iesākam ar pilsētām? Vai nācijai nevajag arī pilsētas? Ko iesākt, ja pilsētās ļaudis runā daudzās dažādās valodās? Kā šādos apstākļos veidojama nācija?
Notika tipisks atbildes gājiens, proti, ievērojamas ģimenes, kuru kulturālā izcelsme nebija ukraiņu, izvēlējās piederību ukraiņu nācijai. Ļoti svarīgi piemēri te būtu Šepticku ģimene vai vismaz divi tās locekļi noteiktas paaudzes ietvaros. Svarīgākais no abiem ir Andrejs, bet arī Klimentijs ir svarīgs. Vēl viens svarīgs piemērs, kas gan nāca nedaudz vēlāk, ir Rudņicku ģimene, ļoti prominenta 20. gs. 20. un 30. gados. No četru Rudņicku – komponista, žurnālista, politiķa, literatūras kritiķa – vecvecākiem viens bija ukraiņu izcelsmes, viens bija poliski runājošs vācietis, bet divi bija ebreji.
Slavenākais no tiem, kuri izvirzīja argumentu, ka nācija ir politisks, nevis tikai sociāls un kultūras mantojums, bija Vjačeslavs Lipinskis, kurš pats nāca no poļu dižciltīgo ģimenes. Taču es gribu sacīt, ka tas ir pilnīgi normāli. Proti, Ukrainā saistībā ar to varētu būt īpaši interesanti piemēri. Es par tiem esmu domājis vairākus gadu desmitus. Kopš sarakstīju grāmatu par Kazimiru Kelesu-Krausu, kas bija mana disertācija un kuru publicēja Ukrainas studiju institūts, esmu gribējis uzrakstīt grāmatu par šīm ģimenēm. Es vēl joprojām pie tās strādāju.
Taču gribu teikt, ka tas ir normāli. Ir normāli, ka nācijas izveidē ir spriedze, kur, no vienas puses, nācija nozīmē tautu, nepārstāvēto un nesadzirdēto tautu. Tā nozīmē izturību. Tajā pašā laikā jābūt tā, ka nācija nozīmē arī pārmaiņas. Tā ir pilsēta, viss modernais. Tās ir ģimenes ar resursiem, kuras jau pastāv un izvēlas šo nāciju sev.
Es tikai gribu norādīt, ka grāmata, kuru Serhijs Plohijs vēlīgi pieminēja, proti, manis sarakstītā Kelesa-Krausa biogrāfija… Saistībā ar Kelesu-Krausu, kurš bija 19. gs. nogales poļu revolucionārs un sociologs, interesanti ir tas, ka viņš izvirzīja argumentu – nācija būtībā ir jauno laiku veidojums un nācija rodas sadursmē starp argumentiem par pagātni un mēģinājumiem izveidot jaunu politisko šķiru. Rakstīdams 20. gadsimta sākumā, kad ne katrs polis ar viņa izcelsmi būtu piekritis, ka pastāv tāda ukraiņu nācija, viņš pierādīja, ka ukraiņu nācija socioloģiskā ziņā ir tikpat īsta, cik poļu vai jebkura cita nācija, ņemot vērā, ka ukraiņu nācija tolaik veidojās tādu pašu faktoru ietekmē, no kuriem radusies jebkura cita jauno laiku nācija. Tad nu šķiet, ka es tikai mēģinu savervēt Kelesu-Krausu savam argumentam, ka Ukraina ir normāla nācija.
Protams, tie, kuri bija tik laipni, ielūgdami mani sniegt šo lekciju, zinās, ka Lipinskis un pēc viņa arī Rudņicku ģimenes locekļi bija izšķiroši svarīgi tajā, lai rastos ideja par pilsonisku, sarežģītu un globālu Ukrainas vēsturi. Man ir ticis tas gods strādāt tieši šādas tradīcijas ietvaros.
Tagad ļaujiet man teikt ko līdzīgu par 20. gadsimtu. Manuprāt, Ukraina bija normāla valsts arī pēc Pirmā pasaules kara – tādā ziņā, ka ukraiņi piedalījās vispārējā mēģinājumā nodibināt valsti, balstoties tajā, ko Vudro Vilsons un citi tolaik dēvēja par nācijas pašnoteikšanās principu. Notika veseli divi mēģinājumi nodibināt Ukrainas valsti: pirmais Kijivā un otrais Ļvivā. Abi izgāzās, jo tiem pretī nostājās spēcīgas valstis. Baltā kustība, Sarkanā armija. Rietumukrainas gadījumā arī Polijas armija. Jebkurā gadījumā mēģinājums radīt valsti pēc Pirmā pasaules kara bija tipisks.
Manuprāt, arī tā izgāšanās bija tipiska. Patiesībā pat hipertipiska. Vairums valstu, kuras tika dibinātas pēc Pirmā pasaules kara, beidza pastāvēt. Lielākā daļa nāciju beidza pastāvēt visai ātri, divdesmit gadu laikā. Austrija, Čehoslovākija, trīs Baltijas valstis – tās visas līdz 1940. gadam bija beigušas pastāvēt. Tātad varētu teikt, ka ukraiņu neveiksmīgie mēģinājumi izveidot valsti bija hipertipiski.
Tipiski, taču reizē arī netipiski bija tas, kas notika ar Ukrainas nacionālo jautājumu. Daudzi uzdod jautājumus par Padomju Savienību. Vai tā ir Krievija? Kas tā īsti bija? Manuprāt, ir, jo svarīgi atcerēties, ka Padomju Savienība savu valstisko formu ieguva nacionālā jautājuma dēļ. Tai bija jākļūst par valsti, jo nenotika vispasaules revolūcija.
Taču tā ieguva savu specifisko formu tieši nacionālā jautājuma dēļ. Nevis Krievijas, bet Ukrainas nacionālā jautājuma dēļ. Sarežģītā virkne ar Ukrainas kariem, kuros iesaistījās Ukrainas armija, Baltā armija, Sarkanā armija, Polijas armija – šis konflikts un tas, ka Ukraina bija Krievijas pilsoņu kara, Poļu–boļševiku kara, kā arī Ukrainas neatkarības karu centrā, Ukrainas pastāvēšanu padarīja neapstrīdamu. Pastāvēja Ukrainas nacionālais jautājums, uz kuru bija jāsniedz atbilde.
Tas noveda pie tā, ka Padomju Savienība, kad to 1922. gada decembrī pēdīgi nodibināja, vismaz formāli bija federācija, kas sastāvēja no nacionālām vienībām. Tādā ziņā Ukraina ir tipiska. Tā ir tipiska tādā ziņā, ka tiek ņemts vērā nacionālais jautājums. Tika ņemts vērā arī nacionālās pašnoteikšanās jautājums, kaut gan tikai vārdos. Protams, nacionālā jautājuma risināšana specifiskā padomju stilā gan bija atipiska.
Es gribu pakavēties pie tā, ka tolaik, 20. gs. 20. gadu sākumā, ikviens zināja, ka ir tāda Ukraina. Visi zināja, ka Ukraina pastāv. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man šķiet savādi, ka burtiski simts gadus vēlāk cilvēki kaut ko tādu apstrīd. Protams, tolaik notika daudzas un dažādas lietas. Ne katrs, kurš bija Ukrainā, identificējās kā ukrainis, un ne katrs bija politiski aktīvs utt. Taču es gribu teikt, ka normālā Eiropas nacionālo notikumu mērogā un tajā, kā cilvēki lieto savu valodu, piemēram, ģeogrāfiskiem apzīmējumiem, nebija ne mazāko šaubu, ka Ukraina pastāv.
Pievēršoties jebkuram nozīmīgam avotam, piemēram, Tautu Savienības statistikas datiem, redzams, ka Ukraina ir kategorija. Par Ukrainu domā. Protams, arī Ļeņins un Staļins nenoliedza, ka Ukraina pastāv. Viņiem vajadzēja atrast veidu, kā pievērsties Ukrainai.
Tādējādi esmu nonācis pie argumenta, iespējams, smagākās daļas, proti, pie idejas, ka Ukrainas pieredze 20. gadsimtā, staļiniskajā Padomju Savienībā un vācu okupācijas laikā, savā ziņā bija normāla. Te es varu teikt tikai to, ka ir normāla tādā ziņā, ka abi režīmi koncentrējās uz Ukrainu.
Staļinisma modernizācijas projekts, proti, ideja par klejotāju un zemnieku valsts pārvēršanu strādnieku valstī, lielā mērā koncentrējās uz Ukrainu. Ukrainas zeme bija auglīgākā visā Padomju Savienībā, un tajā dzīvoja zemnieki un fermeri, kurus pats Staļins uzskatīja par aizdomīgiem un šaubīgiem. Tā visa rezultātā – es neizvērsīšu šo stāstu, tas noteikti jums visiem jau zināms – staļinisma kolektivizācijas prakse izraisīja badu, kas pēc labākajiem mūsdienās pieejamajiem aprēķiniem Padomju Ukrainas teritorijā nogalināja aptuveni četrus miljonus cilvēku.
Tolaik Ukraina bija arī nacistu modernizācijas jeb ekonomikas transformācijas plāna centrā. Nacistu plānotāji un pats Hitlers uzskatīja Ukrainas melnzemi par pamata resursu, kuru izmantot Vācijas pārvēršanai no Eiropas lielvaras pasaules lielvalstī. Tādējādi būtībā Otrais pasaules karš bija Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai ar mērķi iegūt savā kontrolē Ukrainu.
Otrais pasaules karš, protams, ir plašs pasaules vēstures temats. Es apgalvoju vienīgi to, ka Ukraina ir šī temata pašā centrā, jo galvenajam kara sācējam tā kalpoja par svarīgu motīvu. Protams, šo lietu kombinācija – ka Ukraina bija Staļina un Hitlera interešu centrā, ka tā bija viņu pārmaiņu plāna centrā – izvērtās tā, ka šajā teritorijā 20. gs. 30. un 40. gados bija vairāk ciešanu nekā jebkur citur.
Tas noveda arī pie tā, ka Eiropas ebreju holokausts sākās Ukrainā. Holokausta pirmā masu slepkavība notika Kamjanecā-Podiļskā 1941. gada augusta nogalē. Vismaz cik man zināms, tā bija pirmā reize 20. gs. vēsturē, kad vienkopus nogalināti vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Viņus nogalināja vācieši, un nošautie cilvēki bija vietējie ebreji, kā arī ebreji, kas bija pārvesti no Ungārijas teritorijām un Piekarpatu Rutēnijas (Subcarpathian Rus). Tādā ziņā tā ir arī Ukrainas vēstures daļa.
Ukraina gadsimtiem ilgi bija bijusi tipiska, vismaz savā Eiropas daļā. Tā bija tipiska plašākajā Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Rietumkrievijas apgabalā. Tā bija ebreju mājvieta tādā ziņā, ka tur dzīvoja vairāk ebreju nekā jebkur citur. Tāpat tipiski – te es izvairīšos no vārda "normāli" –, ka šajā vietā Vācijas spēki sadūrās ar padomju spēkiem un 1941. gada vasarā sākās holokausts.
Es beigšu ar pāris piebildēm par Otro pasaules karu, atgriežoties pie tā, kā pašlaik tiek apstrīdēta pagātne. Krievijas tagadējai vadībai ir svarīgi apgalvot, ka Krievija Otrajā pasaules karā bija galvenais, iespējams, pat vienīgais upuris un tāpēc Krievijai vai Krievijas līderiem, vai pašam Putina kungam ir ekskluzīvas tiesības definēt, ko šis karš nozīmē.
Tā, protams, nav taisnība. Vācu okupācijā tika nogalināts vairāk Ukrainas nekā Krievijas civiliedzīvotāju. Nevis proporcionāli, bet absolūtos skaitļos. Ja ciešanas dod tiesības uz kara interpretāciju, tad ukraiņiem ir tādas pašas tiesības runāt par šī kara nozīmi, kādas krieviem.
Mums Rietumos ir nosliece uzdot jautājumus par Ukrainu Otrajā pasaules karā, balstoties tajā, kas mums pazīstams. Ir pilnīgi normāli apspriest holokaustu Ukrainā. Tas ir bijis viens no galvenajiem manu darbu tematiem. Ir svarīgi uzdot jautājumus par to, kāpēc Ukrainā notika holokausts. Esmu sarakstījis grāmatu "Melnā zeme", kas pievēršas tieši tam, kāpēc Ukrainai bija tik centrāla vieta holokausta vēsturē.
Taču tad, kad mēs Rietumos, it īpaši pašreizējo kara draudu kontekstā, uzdodam jautājumus par Ukrainu, ir svarīgi atcerēties kopējo situāciju, kuru var rezumēt ar faktu, ka cīņā ar vāciešiem krita vairāk Sarkanajā armijā karojošo ukraiņu nekā britu, franču un amerikāņu kopā. Vienkārši izsakoties, tas nozīmē, ka tad, kad uzdod jautājumus par Otro pasaules karu un tajā notikušo, arī ukraiņiem ir tiesības uzdot mums jautājumus. Ukraiņiem ir tiesības konceptualizēt šo karu.
Un tas ir normāli, ja ukraiņu domas par karu atšķiras ne tikai no krievu, bet arī no britu, franču un amerikāņu domām. Un šī patiesība, civiliedzīvotāju ciešanu nasta, militāro zaudējumu nasta, nozīmē, ka tajā, kā ukraiņi domā par Otro pasaules karu, ir vērojama noteikta trajektorija, noteikts sociālais spēks, sava veida mantojums, kuru mums Rietumos vajadzētu cienīt. Es domāju, ka par Ukrainu vienkāršāk ir domāt kā par normālu tādā nozīmē, kādā es lietoju šo vārdu. Ukraina bija visa centrā. To sapratuši, iespējams, mēs varēsim vieglāk apjaust ukraiņu perspektīvu, kad viņi runā par šo karu mūsdienās un par karu tagad.
Vienalga, kuram Ukrainas vēstures posmam pievēršas, var redzēt, ka tā ir normāla. Jeb vairāk nekā normāla. Manuprāt, tas pats attiecas uz mūsdienu politiku. Ukrainas politikas centrālā problēma ir nevienlīdzība un sadursme starp nevienlīdzību un demokrātiju. Vismaz manā skatījumā tā pilnīgi visur ir centrālā demokrātijas problēma, manu valsti ieskaitot.
Sociālo mediju ļaunprātīga izmantošana ir centrālā globalizācijas problēma. Notiek mēģinājumi izplatīt kara propagandu un iejaukties vēlēšanās. Tā pavisam noteikti 21. gadsimtā ir bijusi Ukrainas problēma. Tā ir problēma ASV un problēma kopumā. Mūsdienu politikā un vispārīgi Ukrainas vēsturē redzama normālā spilgtāka versija. Sastopoties ar šo spilgtāko normālā formu, mēs, būdami vēsturnieki, varam uzdot interesantākus jautājumus un izprast plašākas tendences interesantākā veidā. Iespējams, apsverot šo normalitātes spilgtāko versiju mūsdienu politikā, mēs gūstam īpaši labu iespēju paši sev pajautāt, kas mēs esam un kādas ir mūsu vērtības.
No angļu valodas tulkojis Lauris Veips.
2