Tilta būvēšana

Brīdinājums. Šo rindu autors neuzņemas izvērtēt krājumā publicēto dzeju.

1. Vispirms, pāršķirstot krājumu, piedzīvoju pārsteigumu. Kā? Tik daudzi latviešu autori rakstījuši dzeju arī krieviski? Atzīšos, līdz šim domāju – nu, Aleksandrs Čaks jaunībā, vēl – Anatols Imermanis. Ka krieviski dzejojis Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks, pat iedomāties nevarēju.

2. Bet kāpēc rakstīt svešā valodā? Lielākās masas – krievu valodas – pievilkšanas spēks? Labi, es saprotu, kādreiz Eiropā dzeju rakstīja (un lasīja) latīniski, rakstītāju un lasītāju nebija daudz, latīņu valoda bija starptautisks saziņas līdzeklis, šķiet, līdz pat Dantem. Tad latīņu valodas monopols beidzās, dzeju sāka rakstīt nacionālajās valodās. Tiesa, bija izņēmumi – krievu dzejnieki rakstīja arī franciski, jau jaunākos laikos dadaisti jauca valodas kā spēļu kārtis.

3. Bet kā citu tautu dzejnieki? Pirmie piemēri, kas ienāk prātā, ir īri, skoti un ebrēji. Īri un skoti rakstīja angliski (Bairons, Džeims Džoiss, virkne citu, ne mazāk slavenu vārdu). Ebrēji, seno valodu – ivritu, atstājuši sakrālajai literatūrai, pārgāja uz īdišu un ladino, paralēli mītnes zemēs literatūrā lietojot angļu, krievu, vācu valodas (Dizraēli, Heine, Šolem – Aleihems, I. Bābels, O. Mandelštams, B. Pasternaks – pirmie, kas ienāk prātā. Tad – pēc Izraēlas valsts nodibināšanas 1948. gadā atdzima ivrīta literatūra (iesaku, izmantojot gadījumu, Amosu Ozu!), bet mītnes zemēs turpinot rakstīt krieviski, franciski, angliski.

Vēl – par rakstniekiem, kuri savai daiļradei izvēlējās svešu valodu, piemēri – Džozefs Konrāds, Jonesko, Tzarā, daļēji V. Nabokovs un J. Brodskis, mūsu tautieši A. Nesaule, Svens Birkerts. Jau 1920.-30. gados Krievijā dzīvojošais rīdzenieks Jans Lavri, „Karika un Vaļas piedzīvojumu” autors, pilnībā pārgāja uz krievu valodu.

Interesants ir portugāļu dzejnieka Pesoa eksperiments – viņa tēli – dzejnieki dzejoja vairākās valodās.

4. Pāriešu pie jautājuma, kādi bija iemesli, kāpēc daudzi latviešu dzejnieki mēģināja dzejot krieviski. Protams, daļa vēlējās paplašināt savu lasītāju auditoriju (skat. krājuma priekšvārdā citēto Raini). Citiem – savu dzeju, teiksim, kā vizītkarti, pasniegt kolēgām – nelatviešiem, vēl citiem tas bija kā spalvas mēģinājums.

5. Kāds tad būtu, pēc manām domām, šī krājuma uzdevums? Vienkārši apzināt faktu, ka ir bijuši (un ir!) latviešu dzejnieki, kas rakstījuši (un raksta) arī krieviski, tāda tīri zinātniska interese? Manuprāt, krājuma sastādītāja Aleksandra Zapoļa mērķis un ideja bija nedaudz plašāks.

Mēs reāli dzīvojam divkopienu valstī, patīk mums tas vai nepatīk. Mums ir izvēle – šo kopienu vidū rakt grāvi, celt mūri, vai arī – tiltu. Tā ir mūsu izvēle. Man kā Latvijas pilsonim (un šī krājuma lasītājam), šķiet svarīgāka tilta celšana. Mani iepriecina fakti, ka grupa jaunu latviešu literātu un krievvalodīgā tekstgrupa „Orbīta” veic šo celšanas darbu.

6. Vēl – daži vārdi. Tā arī nesapratu, kāpēc krājumam, kura nosaukums ir „Latviešu krievu dzeja”, pievienota arī īsā proza (J. Poruks un E. Ādamsons) un Raiņa un Aspazijas vēstules. Tiesa, Poruka teksts, vienalga, vai rakstīts jau autoram atrodoties gara krēslā, atsauca man atmiņā gan N. Gogoli, gan oberiutus, bet Ādamsona 9-10 gadu vecumā radītie spalvas mēģinājumi vismaz hronoloģiski (1916.-1917.) apsteidz krievu oberiutus! Par darbu – paldies Aleksandram Zapoļam, apgādam „Neputns” un visiem, kas atbalstīja šīs grāmatas iznākšanu.