Jaņa Rozentāla glezna "Miests Kurzemē" (Saldus ar Saldus baznīcu tālumā), 1912.
 
Sleja
06.04.2021

Tilam, tilam, tilam…

Komentē
6
Saglabā

Savā laikā katru vasaru mēnesi pavadīju pie vecvecākiem Līzespastā. Turp braucām ar autobusu, kurš vairākas minūtes stāvēja arī Smiltenē. Šoferis un pasažieri steidzās uz autoostas kafejnīcu, kuras galvenā delikatese bija resns, siltā ūdenī peldošs desas gabals, ko mans tēvs vienmēr ēda ar sinepēm un baltmaizi, uzdzerot alu. Reiz gribēju viņu aizkavēt – viņš jau bija piecēlies no sēdvietas, devās durvju virzienā, bet es viņam uzsaucu: "Tēt, neej, es tev pastāstīšu anekdoti par Ļeņinu!" Šo bērnības gadījumu man neviens nav atstāstījis, es to labi atceros pats, vismaz kā atmiņā fiksētu kadru. Briesmīgākais bija tas, ka visi tuvumā sēdošie pasažieri sāka smieties. Man bija kauns.

Ak, bērnības nevainība! Lai gan jāsaka – manuprāt, es jau toreiz sapratu, ka esmu izdarījis muļķību: padomju laikā anekdotes par Ļeņinu bija privāta lieta, pat bērns to nevarēja nezināt. Drīzāk brīnos par to, ka vispār esmu stāstījis anekdoti, jo apzinātā vecumā es neko tādu nedarītu. Nevaru pat izskaidrot, kāpēc – varbūt tāpēc, ka izstāstīt kaut ko tā, lai būtu smieklīgi, manuprāt, ir ļoti grūti. Kad jokoju, daru visu iespējamo, lai apkārtējiem nerastos aizdomas, ka savus vārdus kaut kādā ziņā pats uzskatu par smieklīgiem. Bet citu jokus es klausos un lasu labprāt. Piemēram, vēlāk tajā pašā maršrutā ņēmu līdzi mazu latviešu tautas anekdošu krājumu, kas bija izdots 1971. gadā un saucās "Kas gudrs, tam padoms". Tā man bija ļoti mīļa grāmatiņa, kas diemžēl kādā reizē palika autobusā un bez manis devās Pleskavas virzienā.

***

Kāds mācītājs teicis sprediķi par nastu nesēju ēzeli. Vēlāk viņš ņēmis to draudzei izskaidrot: "Redzi, mīļā draudze, es, par piemēru, esmu tāds mazs ēzelītis, man maza draudze. Prāvests jau ir lielāks ēzelis, bet bīskaps pavisam liels ēzelis!"

"Latvju tautas anekdotes", 2. daļa. Nr. 2504

Šī anekdote atrodama arī 1971. gada krājumā, bet tur nav paskaidrots, ka runa ir par konkrētu mācītāju – Jelgavas Annas baznīcas mācītāju Moricu Vilhelmu Konrādiju (1821–1904). Pētera Birkerta sastādītajā četrsējumu izdevumā "Latvju tautas anekdotes" Konrādijam veltīta vesela nodaļa ar Antona Birkerta rakstītu ievadu. Pirmo reizi par Konrādiju dzirdēju filozofa Viļņa Zariņa lekcijās, kad viņš pieminēja pastāstu par "Tilam, tilam, tilam…". Tagad pārlasot Antona Birkerta rakstīto un anekdotes, nākas secināt, ka ar šiem avotiem nepietiek, lai saprastu, kas Konrādijs bijis par cilvēku un kādu nozīmi šiem pastāstiem piešķīruši to stāstītāji. Bet te arī rodas intriga.

Pirmkārt jau, kas ir anekdote? Vārda etimoloģija ir gana sarežģīta, bet kaut kādā mirklī tas ieguvis nozīmi 'neizdots', 'nepubliskots', būtībā jau minētais 'pastāsts' – gadījums iz dzīves, kas varbūt ir, bet varbūt nav patiess, mēdz būt pikants, tiek stāstīts neoficiāli, baumojot. Piemēram, mūsdienu angļu un franču valodā "anecdote", kā zināms, nenozīmē izdomātu joku, kā tas ir latviski vai krieviski, bet stāstu par konkrētu gadījumu, kam nebūt nav jābūt smieklīgam. Un arī "latvju tautas anekdotes" mitinās starpzonā starp joku un pastāstu. To noteikti var sacīt par Konrādijam veltītajām anekdotēm. Piemēram, ēzeļa anekdotei ir vairākas versijas, bet tajā, kuru pirms mirkļa citēju, visticamāk, sākotnēji teiktais ir krietni uzlabots un vispārināts. Tāpat anekdotes par Konrādiju, kuram dievkalpojuma laikā izbirst kārtis (Nr. 2455), ir aizdomīgas kā vēsturiskas liecības, jo latviešu anekdotēs kāršu spēlmaņa mācītāja nedienas ir teju vai žanrs.

***

Lielā piektdienā daudz dievgaldnieku. Konrādijs aicina ķesteri un saka uz to baznīcā, visiem dzirdot: "Aizej pie tā Graša un ataicini viņu šurp, lai nāk man palīgā tikt galā ar tiem dievabērniem. Citādi mums te būs līdz vakaram jāpuņķējas." (Grasis bija pēcpusdienas mācītājs.)

Nr. 2459

Tā kā stāsti par Konrādiju būtībā bija folklorizējušies, šobrīd grūti runāt par kaut kādu "vēsturisko patiesību". Bet vērts pamanīt, ka arī zināmu un Konrādiju pazinušu cilvēku atmiņās aina ir diezgan sarežģīta. Asprātīgs un gudrs, bet vienlaicīgi dīvains, untumains, ar neizprotamām emocionālām reakcijām. Antons Birkerts viņam piedēvē savdabīgu humora izjūtu, bet daudzās anekdotēs nevar saprast, vai runa ir par humoru, humora trūkumu, neveiklu izteiksmes veidu, latviešu valodas nezināšanu vai joku, kam ar Konrādiju nav nekāda sakara (Nr. 2435: "Saimnieks ar saimnieci minās, minās! Kalps ar savu sievu minās, minās! Puisis ar meitu minās, minās!... un nevarēja atminēt – kas bērnam vārdā…"). Konrādijs ir vācietis, kurš runā latviski, tiek dēvēts par humānistu un liberāli; Ādolfs Alunāns slavē viņu par spēju just līdzi latviešu tautai un sauc par "spīdošu izņēmumu sava amata biedru starpā", bet ne visi laikabiedri ir vienisprātis. Tā arī nekļuva skaidrs, kāda, pēc Birkerta domām, bija Konrādija attieksme pret latviešu pārvācošanu un bērnu izglītošanu.

***

Kādā sprediķī Konrādijs sacījis tā: "Kas tad tā kultūra ir? Tā ir tāda krējuma nolaizīšana un kruvešu nolīdzināšana. Tie cilvēciņi izgudro bāņus, telegrāpus, telepoņus, bet no tā mīļā Dieva atstājas. Vai tas ir labi?

Nr. 2495

Manuprāt, Konrādijs ir pelnījis, lai mēs viņu atcerētos un pieminētu – kā parādību vai varbūt simptomu. Cita starpā – jautājums par vācbaltiešu lomu Latvijas vēstures drāmā gana regulāri parādās dažādās diskusijās, tomēr sabiedriskajā apziņā tas iekapsulēts kā tēma, kas uz mums šķietami vairs neattiecas. Bet – vai tiešām tā ir? (Ar interesi izlasīju arī Ginta Apala un Māra Zandera nesen izdoto versiju par tēmu "Latvieši, vācbaltieši un Krievija".)

Konrādija anekdošu "korpusu" es uztveru kā tekstu, kurš ir jāinterpretē. Piemēram, šodien mēs anekdotes par mācītājiem stāstām reti. Savukārt 19. gadsimta latvieši tās stāstīja bieži, 20. gadsimta sākuma žurnālisti publicēja laikrakstos. Ar kādu mērķi? Folklorists Ojārs Ambainis 1971. gada anekdošu krājuma ievadā rakstīja: "Tāpat kā muižas kungs, arī mācītājs tautas vērtējumā ir bezdarbīgs muļķis, viņa raksturīgākās īpašības tāpat ir slinkums, muļķība, mantkārība." Tā ir padomju laika ideoloģiska klišeja, bet tas, ka mūsdienās šis apraksts izklausās ļoti asi, nepārprotami ir simptoms kaut kādām fundamentālām izmaiņām, ne tikai salīdzinot ar padomju laiku, bet arī ar pagājušo gadsimtu. Nav šaubu, ka anekdotēs par Konrādiju ir arī izsmiekls un ironija, un, manuprāt, nevajadzētu iedomāties, ka šis izsmiekls nav latviešu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Bet tajās, šķiet, ir arī ziņkāre, sajūsma, draudzīgums un empātija. Latviešu kultūra nav viendabīga, zaudētā harmonija ir fantāzija un vēstures falsificēšana, tā vietā ir vērts izbaudīt tās sarežģītību un daudzslāņainību. Anekdotes par Konrādiju fascinē tieši tāpēc, ka tās ir daudznozīmīgas. Konrādijs ir noslēpums, bet noslēpums ir arī anekdošu stāstītāji un klausītāji. Viņi šos pastāstus atceras un pārstāsta. Kas tieši fascinē viņus? Par ko viņi īsti smejas?

***

Agrāk Jelgavas Annas baznīcā esot bijis mācītājs Kondrāts. Tas debesu braukšanas dienā esot teicis no kanceles: "Mīļā draudze, nedomājiet, ka tas Pestītājs un mūsu glābējs ar pērkonu un uguns ratiem uzbraucis debesīs. Nē, mīļā draudze, viņš pacēlās gaisā tā lēnām (ar rokām rādījis) un tilam, tilam, tilam… Tā, lūk, viņš uzbrauca!"

Nr. 2498

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!